Par atmošanos no komas un kūkām jeb mana runa konferencei, uz kuru mani neviens neielūdza

Šodien 5.jūnijā Rīgā notiek Latvijas valdības un Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) kopīgi rīkota konference par Baltijas valstu ekonomiskās krīzes pārvarēšanu, ekonomiskās izaugsmes atjaunošanu un progresu ceļā uz eiro ieviešanu, kurā piedalīsies arī SVF direktore Lagarde.

Gan SVF, gan Pasaules Bankas amatpersonas vairākos publiskos izteikumos Latvijai piešķīruši ‚paraugskolnieka‘ titulu, kā tikt galā ar krīzi, un premjers Dombrovskis atlabšanas recepti jau izklāstījis grāmatā un neskaitāmās publiskās lekcijās. Šķiet, šī konference ir loģiska kulminācija šim pozitīvismam, kur krīzes risinātāji – skolnieks un skolotāji – viens otram uzsitīs pa plecu un saliks paši sevi apaļus pieciniekus (skolniekam – par kārtīgu mājas darbu izpildi; skolotājam – par mācīšanas prasmēm). Konferences runātāji ir rūpīgi atlasīti, kuru viedokļi var minimāli kaitēt šai pozitīvisma gaisotnei. Arī konferences apmeklēšana ir strikti pēc ielūgumiem, tā teikt – „nepiederošām personām ieeja aizliegta“ (tiek solīta gan konferences tiešā translācija internetā). Nešaubīgi, arī konferences vietas izvēle – Lielā Ģilde – ir rūpīgi pārdomāta, kas pielāgota atbilstoši veiksmes stāsta noskaņai (šoreiz laikam Kalnciema ielas māju fasādes netiek pārkrāsotas, kā tas bija ASV prezidenta vizītes gatavošanas laikā).

Bet, tas tā, ievadam.

Ja man būtu bijusi šī iespēja piedalīties šajā konferencē, mans sakāmai būtu sekojošs.

Vispirms, interesanti saprast, pēc kāda kritērija tiek uzstādīta diagnoze „krīze pārvarēta“? Tas, ka SVF ir pabeidzis misiju un Latvija vairs neturpina aizņemties naudu (parāds gan vēl tiks kādu laiciņu maksāts)? Tas, ka budžeta deficīta (kurš dubultojās pēc Parex glābšanas) cirpšanas mērķis (zem 3%) ir gandrīz sasniegts un Latvija gandrīz kvalificējas, lai pievienotos eiro?  Tas, ka paguļot kādu laiku komā (turpat 20% IKP kritums divu gadu laikā), mēs esam varējuši pamirkšķināt vienu aci (5% IKP pieaugums 2011.gadā)? Tas, ka Standard and Poor ir paaugstinājis Latvijas kredītreitingu un mēs atkal esam izskatīgi investoru acīs?

Vai tie 37% Latvijas iedzīvotāju, kuru ienākumi ir zem 200LVL, neturpina baudīt krīzi visā tās spožumā ar palielināto PVN (no kādreizējiem 18% uz 22%), inflāciju (salīdzinājumā ar 2005.gadu, cenas cēlušās par gandrīz 50%) utt? Tie 25% Latvijas iedzīvotāju, kuru ienākumi ir starp 200 – 300LVL, varbūt mazliet elpo un var pamirkšķināt acis, bet, ja viņiem ir jāapgādā un jāskolo bērni, jāmaksā hipotekārais kredīts? Arī viņiem krīze ir ilgstošās tagadnes formā. Tāpat pašreizējais 16,3% bezdarbs (2010 Q1 tas sasniedza 20,5%) ir grūti kategorizējams kā ‚normālība‘, nerunājot nemaz par tiem 200 000 aizbraucēju pēdējo desmit gadu laikā.

Valdība, runājot par krīzes pārvarēšanu, varbūt, līdzīgi kā citur pasaulē, labprātāk pārstāv un asociē sevi ar to 1% sabiedrības daļu , kas ir pašā augšā un kuri ar ienākumiem virs 1000LVL tik tiešām iespējams izjūt kaut kādas pozitīvas pārmaiņas no 5% IKP pieauguma pērn.

Sociologs Zigmunds Baumans reiz teica, ka varu un tās veiksmi var mērīt pēc sabiedrības vājāko locekļu dzīves kvalitātes. Tāpēc, lai pārliecinātos par šīs tēzes „krīze pārvarēta“ empīriskā pamatojuma kvalitāti, šo konferenci varbūt vajadzēja rīkot kaut kur vismaz kādus 100km ārpus Rīgas jebkurā pilsētā vai ciemā, parādot Lagardes kundzei un Dombrovska kungam (nez, cik viņam bieži sanāk izceļot ārpus Rīgas?) Latvijas laukus, ceļus, cenas veikalos (vai autoveikalos, ja aizbrauc uz  Latgales pusi) un parunājoties ar cilvēkiem par pārvarēto krīzi un apbrīnojamo ekonomisko izaugsmi.

Nākamais; viena no acīmredzamākajām mācībām pēdējās desmitgades laikā ir secinājums, ka pārāk krasa, nesabalansēta ekonomiskā izaugsme ietver tādu vai citādu ‚burbuli‘, kas sasniedzot maksimālo līmeni, plīst. Taču, premjera paziņojumi pēdējo mēnešu laikā attiecībā uz Latvijas valdības prioritātēm uzsver tieši to, kas lielā mērā iegāza Latvijas attīstību ilgtermiņā,  – strauja ekonomiskā izaugsme/ izrāviens. Vai mums nepietika jau ar vienu izrāvienu?

Vēl vairāk, valdības apsēstība ar ekonomisko izaugsmi kā galveno mērķi ir absurda; tas ir līdzīgi kā, braucot ar auto, uzskatīt, ka par visu svarīgāks ir ātrums, nevis pašas braukšanas nolūks, pieejamais degvielas daudzums bākā, galamērķis un pasažieru drošība. Ekonomiskā izaugsme var būt tikai kā līdzeklis, nevis mērķis, taču valdības retorikā reti kad parādās ‚kas no tā tantei Bauskā‘ elementi. Ir jau jauka tā fiskālā stabilitāte, disciplīna un budžeta konsolidācija, taču aiz tā taču stāv dzīvi cilvēki. Pēdējie 20 gadi lieliski parāda, ka ekonomiskā izaugsme kā tāda daudz nenozīmē un var būt kontra-produktīva, ja nepievērš uzmanību izaugsmes saturam, kvalitātei, ilgtspējīgumam. Būtisks ir ne tik daudz IKP lielums, IKP uz 1 iedzīvotāju, bet gan tā sasaiste ar reālo ekonomiku un sabiedrību. Svarīgi ir, kuros sektoros, cik kvalitatīva aktivitāte notiek un cik lielu un kādu efektu tas atstāj uz sabiedrību. Citiem vārdiem runājot, svarīgāk par kūkas lielumu ir tas, kā šī kūka tiek sadalīta starp ēdājiem. Ja kūka ar gadiem tiek cepta lielāka un treknāka, bet tās ēšanā piedalās šaurs ēdāju loks, ir absurdi izmantot kūku kā situācijas raksturlielumu un uzskatīt, ka visi tikuši pie kūkas. No valsts attīstības viedokļa lielākas kūkas cepšana, nepalielinot kūkas ēdāju skaitu un attiecīgi kumosu lielumu, nenes labumu.

Ekonomikai ir jākalpo cilvēkiem, nevis otrādi, taču šodien īpaši mazturīgākie ir spiesti maksāt nepieklājīgi augstu cenu par bezatbildīgu baņķieru aktivitātēm un aukstasinīgu Latvijas valdības lēmumu šos baņķierus glābt. Turklāt, tipiski ortodoksālie SVF/EK uzstādījumi aizdevuma saņemšanai vēl vairāk bremzē valsts sociālekonomisko attīstību. SVF tādejādi ne tikai manipulē ar valsts suverenitāti, bet arī aktīvi  piekopj dubult-standartus attiecībā uz prasībām pret dažādām krīzēs nonākušām valstīm un tiešā veidā iedragā Latvijas konkurētspēju, kura ir spiesta samazināt budžeta deficītu līdz absolūtam minimumam, kamēr citas valstis, piemēram, Lielbritānija var operēt ar 8% deficītu.

Ja valdības lielais mērķis būtu nabadzības izskaušana (tie visi zem iztikas minimuma – 175LVL) un Latvijas sabiedrības dzīves kvalitātes nodrošināšana (atceramies Latvijas ilgtspējīgas attītības stratēģiju 2030.gadam?), tad tās centrālo uzmanību aizņemtu nevis sacensība, kuram lielāks, augstāks, straujāks IKP, bet kurā vietā Latvija ir, piemēram, pēc Humānās attīstības indeksa (43.vietā), Pasaules laimes indeksa (2012.gadā – piecdesmitniekā no beigām), pašnāvību skaita (pašreiz godpilnajā 5.vietā Eiropā), Korupcijas indeksa, pasaules universitāšu reitingos, utt. IKP ir viens no daudziem līdzekļiem, kā sasniegt augstāku sabiedrības dzīves kvalitāti un labklājību, taču tas nav visas veiksmes atslēga.

Attiecībā uz to, kas noveda valsti šādā krīzē, blakus Parex glābšanas afērai (kam sekoja SVF kredīts (3 miljardi LVL pret 4.5 miljardu lielo valsts budžetu 2010./2011.gadā) ar tam piesaistītajiem nosacījumiem (strukturālās reformas, parāda un budžeta deficīta mazināšana utt)), ir vēl viens ļoti būtisks aspekts, uz ko vēlos vērst uzmanību: nevienlīdzība. Latvija, kā labi zināms, ir Eiropas visnevienlīdzīgākā valsts (GINI indekss), kas nozīmē to, ka plaisa starp 20% nabadzīgāko un 20% bagātāko sabiedrības daļu ir vislielākā. Tiem, kas ir sasūkušies ar neoliberālisma, mežonīgā kapitālisma idejām, šis fakts nemaz nešķiet nozīmīgs (šajā disciplīnā Latvija jau vairākus gadus no vietas ir bijusi topā). To ļoti labi ilustrē nodokļu politika (piemēram, stāsts par nekad neieviesto progresīvo nodokli), sociālā politika un publisko pakalpojumu (ne)pieejamība. Vēl vairāk, nevienlīdzība parasti vidējo aritmētisko ekonomistu neuztrauc. Taču, pavisam nesen Michael Kumhof, IMF (!!!) ekonomists, analizējot pēdējo trīs gadu notikumus pasaules ekonomikā, krīzes cēloņus, sekas un nākotnes perspektīvas, nāca klajā ar pavisam striktu paziņojumu: „ja vien valstis nesamazina [iekšējās] ienākumu atšķirības, nākamais finansu sfēras sabrukums ir pilnīgi neizbēgams“. Kumhof nav vidējais aritmētiskais IMF ekonomists, taču iespējams, viņa uzdrīkstēšanās paust viedokli, kas nesaskan ar IMF oficiālo pozīciju, liecina par zināmu nevienprātību un dalīšanos pašā IMF par tā piekopto ideoloģiju. Kumhof faktiski rosina no IMF puses ne tikai fokusēties uz krīžu menedžmentu (ko Latvija tagad cenšas darīt), bet risināt problēmu saknes un nodrošināties, lai šādas krīzes neatkārtotos – tātad, nevis prast menedžēt (īstermiņš), bet novērst krīzes (ilgtermiņš). (p.s. krīžu novēršana gan nav IMF tiešās interesēs, jo kam tad IMF varēs aizdot naudu; Āfrikā valstis vairs nelabprāt iesaistās darījumos ar IMF). Kumhof uzskata, ka ienākumu nevienlīdzība ir viens no krīzes pamatcēloņiem (un līdz ar to arī galvenajiem risinājuma elementiem), kuru ir sekmējusi globālā konkurence, globālās tirdzniecības disbalanss, relaksētais, nepietiekami regulētais finanšu tirgus, ofšori un arodbiedrību ietekmes mazināšanās jeb citiem vārdiem – neoliberālisms. Neatkarīgi no tā, vai IMF notiks izmaiņas attiecībā uz tā pozīciju finanšu krīžu jautājumos, Latvijas sabiedrībā un politikā ir nepieciešams apzināties ienākumu nevienlīdzības dramatisko efektu uz attīstību. Lieki piebilst, ka pašreizējie konsolidācijas pasākumi nevienlīdzības jautājumu pozitīvi neietekmē.

Un tā uz nevienlīdzības nots es nonāku līdz vēl vienam konceptam, kura lietojumu ekonomiskās krīzes un izaugsmes kontekstā vēlos komentēt. Šis maģiskais vārdiņš ir – „konkurētspēja“. Globālā tirgus apstākļos nenoliedzami Latvijas pakalpojumu vai produktu ražotājs konkurē globāli, taču Latvija, kļūstot par vienu no visliberalizētākajiem tirgiem pasaulē (atskaites punkts – PTO), ir daļēji pati sašāvusi sev kājās. Neviena no šobrīd konkurētspējīgākajām valstīm nav tāda kļuvusi brīvā tirgus apstākļos. Ceļš uz spēcīgām ražošanas nozarēm ir gājis caur protekcionismu (un te varam aizrunāties arī līdz koloniālismam utt), kas tiek praktizēts arī šodien, tikai daudz rafinētākā veidā. Latvija, naivi domādama un ticēdama tirgus ekonomikai, ļoti ātri, pārāk ātri 1990tajos pārlēca pāri šim posmam, nedodot laiku vietējai ekonomikai tā īsti izveidoties, attīstīties un nobriest. Ja Latvija vēlas savu Nokia, Siemens, Danone, Ikea vai Toyota, valdībai mērķtiecīgi ir jāveido, jāatbalsta attiecīgo nozaru attīstība. Un, sākums visam ir pašmāju tirgus. Ja uzņērmējdarbības vide Latvijā tiek veidota par labu ārvalstu uzņēmējiem un investoriem (nodokļu atlaides, ofšori un īpaša pieeja), tad kā un kur vēl, lai vietējais uzņēmējs audzē savus ‚muskuļus‘? (Lai gan, varbūt tiešām, jautājums, kam pieder ekonomika un ekonomiskie resursi, nav vairs nemaz tik būtisks..) Kāpēc man Latvijā ir lētāk, izdevīgāk nopirkt poļu vai spāņu dārzeņus nekā vietējos? Tas ir absurds un aktīvs ekonomiskais destruktīvisms. Kur ir tā robeža, līdz kurai apstākļi, kuros vietējie uzņēmēji nespēj konkurēt ar importu paši savā valstī, var tikt attaisnoti? Un pat brīvas konkurences apstākļos, kur ir šķēršļi veidot pozitīvas priekšrocības vietējai uzņēmējdarbībai? Tā ir Latvijas politiķu politiskā izvēle: aizstāvēt savas nacionālās intereses vai ietekmēties no ārvalstu tirgus liberāļu ideoloģijas, kuriem Latvijas politiķu ietekmēšana galu galā ir viņu nacionālo interešu aizstāvēšanas taktika. Tepat Skandināvijā mums ir lieliski piemēri, no kuriem mācīties dubultspēles.

Un nobeigumā par aizbraucējiem: jebkurā sabiedrībā būs Sprīdīši, kas dosies uz svešām zemēm laimi meklēt. atradīs vai neatradīs, nav svarīgi, bet tas ir tāds tips, kam vajadzēs noskaidrot, kas ir aiz apvāršņa.. Taču šodien, lielākā daļa, kas aizbrauc, ir izmisuma, vienkāršas izdzīvošanas vadīti un meklējot iespējas attīstībai.Ja valsts un sabiedrības sociālais līgums nedarbojas, latvieši nerīkojas kā spāņi vai grieķi, bet viņi aizbrauc. Viss, kas ir nepieciešams, ir politiska griba vistiešākajā nozīmē izvirzīt cilvēku un viņa dzīves materiālo un garīgo kvalitāti par centrālo mērķi. Kamēr tas nenotiks, cilvēki turpinās braukt. Un Latvija atkal iesnaudīsies komā…

p.s. mans komentārs par pašu konferenci ir šeit

p.s.2. šis raksts angliski atrodams šeit

Advertisements

SVF aizdevuma otrais maksajums

“nākamā starptautiskā aizdevuma daļa Latvijai paredzēta 1,4 miljardu eiro (0,98 miljardu latu) apmērā. 1,2 miljardus eiro (0,84 miljardus latu) Latvijai piešķirtu EK, bet 0,2 miljardus eiro (0,14 miljardus latu) – Starptautiskais Valūtas fonds (SVF).”

(LETA, 26.jūnijs, 2009)

Jautājums man tāds: ja Eiropas Komisija aizdod 80%, visas runas par to, ka SVF ir vienigais naudas avots krizes novershanai, vairs neiztur kritiku. Ja Eiropas Komisija aizdod lielako dalju naudas, kapec ta nevareja but atsevishkja vienoshanaas ar EK par shadu aizdevumu? Kapec bija jasaistaas ar SVF, kuram nemaz nav tadu lidzeklju, ko dot? SVF kljust par tadu ka starpnieku, kas iekasee procentus un ar saviem conditions isteno savu neoliberalisma politiku un pilda savu lielako akcionaru intereses. Turklat, shi SVF finansialaas palidzibas kapacitate ir neproporcionala tai varai un ietekmei, kada tam  ir uz visu sho strukturalo reformu istenoshanu un budzeta grieshanu. 

Un vel, nesen the Economist lasiju, ka patiesibaa gan stingri inflacijas un budzeta deficita ierobezhojumi ne vienmer nes velamos rezultatus. Ipashi tagad krizes laikaa. Latvijai ir jaspej cinities ar krizi ar budzetu zem 7% budzeta deficita, tachu, piemeram, Lielbritanijai jau ir 10% budzeta deficits.  Tapat, es domaju, tie saucamie Marstrihtas kriteriji, iespejams, ir nekavejoties japarskata, jo principiali tureties pie stingriem noteikumiem ir viens, tachu sho noteikumu logjika ir jau kas cits.

Daži jautājumi Starptautiskajam Valūtas fondam

Man ir daži jautājumi Starptautiskajam Valūtas Fondam (SVF):

1. 27.aprīlī SVF vadošā amatpersona Dominique Strauss-Kahn teica: “I would like to make it clear that we do not put conditions in programs that limit health and education spending. On the contrary, about one-third of Fund-supported programs in low-income countries have targets to preserve or increase social spending. In addition, subsidies and other safety net programs aimed at the poorest members of society are supported by the IMF in many countries.”  (Es gribētu paskaidrot, ka mēs (SVF) NEliekam tādus programmu noacījumus, kas ierobežo izdevumus izglītībai un veselības aprūpei. Tieši pretēji, viena trešdaļa SVF atbalstītās programmas zemu ienākumu valstīs ietver mērķus saglabāt vai palielināt sociālos izdevumus. Turklāt, daudzās valstīs SVF atbalsta subsīdijas un citus sociālās drošības tīkla programmas, aizsargājot nabadzīgākos sabiedrības locekļus.) Arī 23.decembrī  SVF preses relīzē, apstiprinot aizdevuma piešķiršanu Latvijai, tika teikts, ka sociālie izdevumi tiks aizsargāti.

Mans jautājums: uz kāda pamata Latvijas valdība ir spiesta šobrīd apcirpt izglītības, veselības, labklājības budžetu, lai iekļautos SVF noteiktajos 7% deficīta rāmjos, ja SVF publiski ir apgalvojis, ka SVF programmas neietekmē negatīvi valsts sociālo budžetu? Vai man tikai tā šķiet, ka te ir pretruna starp SVF runām un darbiem?

2. Atsaucoties uz 2.aprīļa G20 samita Londonā komunikē, kurā starptautiskās finanšu institūcijas, ieskaitot SVF, tiek aicinātas veikt reformas, lai pārvarētu šo krīzi un nepieļautu līdzīgas nākotnē, – vai šī tradicionālā ‚conditionality‘ pieeja, kas šobrīd tiek pielietota Latvijas gadījumā un kas pēc citu valstu pieredzes pēdējo divdesmit gadu laikā ir pierādījusi neefektivitāti un īpaši dramatisku ietekmi uz nabadzīgāko sabiedrības daļu (ja nepieciešams, sarakstu ar literatūru, kas pierāda šo neefektivitāti, varu sagādāt), ir vienīgais, ko SVF šajā kritiskajā situācijā var piedāvāt? Vai tas neliecina par paša SVF krīzi, mazspēju, bankrotējošā neoliberālismā slīkstošu augstprātību un bezatbildību, nespējot objektīvi novērtēt savu politiku un izdarīt secinājumus? Cik tālu SVF ir ticis ar savām strukturālajām reformām? Varbūt tos G20 solītos US$750 miljardus vajadzēja dot pēc tāda paša principa, kā SVF sola līdzekļus Latvijai?

3. Laikā, kad Latvija, samazina valsts budžetu par 40%, pildot SVF prasības, ASV, kas ir ietekmīgākā valsts SVF, veic pilnīgi pretēju politiku, īstenojot plašu miljardus vērtu ekonomikas stimulēšanas plānu. Vai tiešām abas tik atšķirīgās atbildes reakcijas uz krīzi var būt pareizas? Vai tiešām draudzīgajam SVF un ASV tandēmam būtu nesaskaņots viedoklis šajā jautājumā? (p.s. variet neatgādināt man par Latvijas un ASV atšķirīgajiem ģeogrāfiskajiem izmēriem, iedzīvotāju skaitu utml; paskatiet labāk, kāds ir, piemēram, ASV un Latvijas budžeta deficīts, ārējais parāds utml).

4. SVF politika, iesaistoties Austrumāzijas valstu un Brazīlijas finanšu krīzes novēršanā, ir ļoti līdzīga tai, kas šobrīd tiek īstenota Latvijā. Zinot, ka SVF taktika šajās salīdzinoši nesenajās krīzēs ir saņēmusi daudzu ekonomistu kritiku (P.Krugmam, piemēram) un radījusi plašu anti-SVF vilni gan akadēmiķu, gan NVO un attīstības organizāciju vidū, rosinot fundamentālu reformu nepieciešamību, kāda ir garantija Latvijai, ka netiks atkārtotas vecās kļūdas (aizraušanās ar strukturālām reformām, kam tiešā veidā ir maz sakara ar šī SVF aizdevuma primāro mērķi – nodrošināt finanšu sektora stabilitāti; valsts budžeta izdevumu drastiska samazināšana, tādejādi vēl vairāk pastiprinot recesiju)? Apzinoties, ka Latvijas IKP krīt un kritīs, 7% budžeta deficīta griestu piesaiste šim IKP ir pilnīgi nejēdzīga valsts ieraušana apburtajā lokā, kas novedīs pie nepieciešamības pirms katra kārtējā sagaidāmā SVF aizdevuma maksājuma apcirpt budžetu atkal un atkal, līdz tas spēs tikai samaksāt SVF aizdevuma procentus (gadījumā, ja nespēsim pat parādu un aizdevuma procentus maksāt, SVF labprāt, kā tas ir Āfrikas valstu gadījumā, aizdos). Kā un kurā brīdī šeit SVF sekmēs stabilitāti, noguldītāju un investoru uzticību, valsts konkurētspēju, ekonomisko izaugsmi, nodarbinātību???

5. Un visbeidzot, vai SVF arī nav sava bonusu sistēma, kas ‚lielos gudriniekus‘ ievelk mantkārības važās, ar SVF aizdevumiem taisot peļņu sev un saviem kreditoriem?

IMF’s ‘white lies’

“I would like to make it clear that we do not put conditions in programs that limit health and education spending. On the contrary, about one-third of Fund-supported programs in low-income countries have targets to preserve or increase social spending. In addition, subsidies and other safety net programs aimed at the poorest members of society are supported by the IMF in many countries.”

Dominique Strauss-Kahn
Managing Director, International Monetary Fund, April, 27, 2009

(Es gribētu paskaidrot, ka mēs (SVF) neliekam tādus programmu nosacījumus, kas ierobežo izdevumus izglītībai un veselības aprūpei. Tieši pretēji, viena trešdaļa SVF atbalstītās programmas zemu ienākumu valstīs ietver mērķus saglabāt vai palielināt sociālos izdevumus. Turklāt, daudzās valstīs SVF atbalsta subsīdijas un citus sociālās drošības tīkla programmas, aizsargājot naadzīgākos sabiedrības locekļus. )

IMF and inequality

“…IMF programms hurt economic growth and exacerbate income inequality. […] IMF programms hurt doubly the least well-off in society.”

(“SVF programmas kaitē ekonomiskajai izaugsmei un saasina ienākumu nevienlīdzību. SVF programmas divkārši kaitē sabiedrības mazturīgākajai daļai.”)

(James Raymond Vreeland, “The IMF and Economic Development”, 2003)

Secinājums ir balstīts, ņemot vērā SVF aizdevumu un strukturālo reformu pieredzi pasaules valstīs no 1950tiem līdz 1990tiem gadiem. Jautājums, protams, ir par šādas politikas mērķiem, līdzekļiem un cenu.