Nogalini mani maigi jeb ievads politekonomikā

Izlasot rakstinu par Krievijas Dzelzceļa un Latvijas svētās trīsvienības – Andris, Ainars and Aivars – jaunāko darījumu, man atmiņā nāk mani bakalaura studiju gadi, kad jau tad savos kursa darbos rakstīju par stratēģisko nozaru/ uzņēmumu īpašnieku (valsts vs privātais) ietekmi uz mūsdienu, 21.gadsimta valsts, īpaši mazas valsts, patstāvību un politisko/ ekonomisko neatkarību. Stratēģiski un ilgtermiņā svarīgie sektori un biznesi, kas nodrošina sabiedrībai vitāli svarīgus pakalpojumus – veselība, izglītība, transports, enerģija, ūdens, aizsardzība, drošība – vai uzņēmumi, kas ir stratēģiski nozīmīgi ekonomikai, ir ne tikai valsts un sabiedrības ‘sociālā līguma’ sastāvdaļa, bet arī valsts pastāvēšanas un ilgtspējas, attīstības faktori. Ir neskaitāmi piemēri visā pasaulē, kā valstis izlemj paturēt nacionālā īpašumā gan veselus sektorus, gan atsevišķus uzņēmumus, nodrošinot pilnu kontroli un attiecīgi mazinot dažādus riskus.

Ja laikā, kad mēs organizējam ASV un Latvijas militāristu apmācības, reaģējot uz Krievijas visai neviennozīmīgajiem izgājieniem reģionā, mēs atļaujamies atdot pusi no sava stratēģiskā tranzītbiznesa Krievijai, ir skaidrs, ka valsts nav apguvusi ’21.gadsmita karatehnikas’ un ‘ievads politekonomikā’ pamatkursu.

Ko līdzēs NATO, ja aizmuguriski ‘zaļiem vīriņiem’ tiek nopārdoti stratēģiski uzņēmumi? Par kādu Latviju tad mēs gribam savus jaunos karavīrus iet cīnīties? Vai par to, kas pa daļai jau nopārdota Krievijai?

Advertisements