Daži ieteikumi anti-bēgļu valdībai

Ideja par 2 mijardu Eiro lielu Attīstības fondu ir jauks žests, bet kopējo bildi būtiski nemainīs. Ikgadējais attīstības palīdzības budžets pārsniedz 135 miljardus USD. UNOCHA, kas ir viena no ANO organizācijām ar uzdevumu nodrošināt humanitāro palīdzību krīzes valstīs šogad piedzīvo apmēram 14 miljardu USD iztrūkumu. Tie 2 miljardi EUR ir daudz, bet ne tuvu, lai fundamentāli risinātu bēgļu/ humanitārās problēmas.
Visi tie (un īpaši tie, kas pie varas), kas ir īpaši atturīgi un pret citādo un bēgļu uzņemšanu Latvijā (bez ironijas, es ļoti cenšos pieņemt arī šādu viedokli), tad nu varētu arī neatbalstīt šāda fonda izveidi, ietaupot mazliet naudas, bet godīgi būtu, ja politiskā un starptautiskās likumdošanas līmenī tad arī Latvijas valdība beidz atbalstīt iniciatīvas, kas atstāj negatīvu ietekmi uz attīstības valstīm un līdz ar to palielina migrācijas risku (jo sliktāk attīstības valstīs ies, jo vairāk cilvēku gribēs braukt uz Eiropu; tas ir kā no ābeces). Netērējot ne centa, te nu ir pāris konkrētas iniciatīvas, kur Latvija īpaši varētu nespēlēt dubultos standartus:

1. TTIP – ASV un Eiropas tirdzniecības līgums: parlamentāriešiem nacionālā un ES līmenī būtu pienākums pieprasīt neatkarīgu TTIP ietekmes uz attīstības valstīm novērtējumu; vairāki ziņojumi jau ir norādījuši uz negatīvu iekekmi, bet daudz visaptverošāks ietekmes novērtējums varētu dot skaidrāku atbildi, kalkulējot arī šos migrācijas un bēgļu pieauguma riskus un cenu. Valdībai ir jāsaņem drosme pajautāt, vai solītie, hipotētiskie labumi tiešām atsvērs to cenu, kas tiks maksāta, apmierinot mega korporāciju mega intereses;

2. Novembra beigās Parīzē notiks ļoti nozīmīga klimata konference, kur nepieciešams pieņemt ļoti būtiskus lēmumus par klimata pārmaiņu problēmu risināšanu. Ņemot vērā, kādi ir klimata pārmaiņu cēloņi un kādu lomu tieši attīstītās valstis ir spēlējušas, ietekmējot apstākļus, kas šobrīd ietekmē attīstības valstis, ir ļoti svarīgi, ka cena par šīm pārmaiņām un nepieciešamajiem risinājumiem, novēršot tālāku situācijas pasliktināšanos, tiek maksāta taisnīgi. Attīstītās valstis, kuras ir pārvietojušas lielu daļu ražošanas (kas nepieciešams, lai uzturētu bagātāko valstu patēriņa līmeni) uz nabadzīgākām valstīm, reāli esportē vides problēmas uz tām. Ir jāsaprot, ka, ja grib šādu praksi turpināt piekopt, tad tam būs dārga maksa. Attīstītajām valstīm, ieskaitot Latviju, ir jāuzņemas atbildība.

3. Iniciatīva, kas šobrīd iet (diezgan neveikli gan) caur ES gaiteņiem un varētu potenciāli pilnīgi mainīt to, kā lielās korporācijas/ multinacionālie uzņēmumi strukturējas un piespiest tos maksāt adekvātu nodokli tur, kur tiek veikta ekonomiskā aktivitāte. Oficiāli saucamā – public country-by-country reporting – likumdošanas iniciatīva, protams, saduras pret lielā biznesa intersēm un lobiju, taču pilnīga caurspīdība lielo uzņēmumu finansēs nodrošinātu to, ka tie vairs nevarētu izvairīties no nodokļu maksāšanas attīstības valstīs, izmantojot ofšorus un ļoti radošas grāmatvedības metodes. Plus, šī iniciatīva ari ES nodrošinās to, ka lielie uzņēmumi daudz taisnīgāk konkurēs ar mazajiem uzņēmumiem, kuri ierobežotas administratīvās kapacitātes dēļ nespēj tik ļoti izshēmot shēmas, lai izvairītos no nodokļiem. Arī Latvija iegūtu būtiskus papildu nodokļu ieņēmumus, ja tiktu mazinātas mahināciju iespējas, izmantojot ofšorus.

Šo sarakstu varētu paturpināt, bet ar šiem piemēriem vien jau būtu iesākumam ļoti labi. Ja Latvijas valdība ir tik ļoti pret bēgļu uzņemšanu un baidās no ekonomiskajiem migrantiem, tad lūk – lūdzu, jums ir visas iespējas izpausties starptautiskajā diplomātijā un ES koridoros, iestājoties par iniciatīvām, kas REĀLI risina migrācijas cēloņus.

Attīstības budžeta palielināšana ir svarīga bet ne panaceja. Daudz būtiskāk ir, kā šī nauda tiek tērēta (arī LV iemaksas būtu interesanti paanlizēt – cik no tā aiziet uz mērķvalstīm, un cik paliek pašā Lavijā, maksājot ekspertu algas utt).

Migrācija tāpat kā nabadzība ir strukturāla un sistēmiska problēma. Tā ka, ja mūs vairs neapmierina šīs esošās sistēmas sekas, tad ir pienācis laiks palabot fundamentālas lietas. Bet ir utopiski gribēt sistēmu, kas ir par labu attītības valstīm, un tai pašā laikā ierobežot attīstības valstu izaugsmi un iespēju nostāties uz savām kājām.

Advertisements

Latvija – nerezidentu patvērums?

Dienas bizness ziņo, ka nerezidentu noguldījumi Latvijas bankās pirmo reizi kopš 2005.gada ir pārsnieguši rezidentu noguldījumus, sasniedzot 12.2 miljardus EUR.

Ko tas nozīmē? Ārvalstnieki (vairāk nekā 80% no Krievijas un bijušajām PSRS valstīm) izvēlas izmantot Latvijas bankas savu līdzekļu glabāšanai, kas teorētiski ļauj Latvijai uzlabot tās makroekonomiskos, fiskālos rādītājus. FKTK ir savs skaidrojums par šo līdzekļu ‘nevainīgumu’ un nerezidentu noguldījumu nekaitīgumu attiecībā uz Latvijas tautsaimniecības attīstību.

Taču, jautājumi ir sekojoši:

  • cik skrupulozi FKTK analizē, kas ir šie nerezidenti, kāda ir šo naudas līdzeklu izcelsme un vai Latvijas bankas nav vienkārši ķēdes posmi dazādām starptautiska mēroga naudas atmazgāšanas, nodokļu apiešanas operācijām?
  • Vai FKTK kapacitāte pārbaudīt un uzraudzīt šīs nerezidentu bankas ir pietiekama, lai spētu novērst Parex 2 situācijas?
  • vai šeit nav diezgan skaidra korelācija starp Kipras krīzi un nerezidentu noguldījumiem Latvijā? Un, ja ir, cik ‘droša’ ir šī nauda?
  • pat ja liela daļa šo līdzekļu ir koncentrēti bankās, kuras nav tik populāras vietējo vidū (Rietumu banka, AB.LV),vai tendence, veidojoties finansu sektora segmentam, kas fokusējas uz nerezidentiem, neliecina par Latvijas kā ofšora tēla veidošanos, ko īpaši pastiprina arī salīdzinoši zemie nodokļi investoriem (īpaši peļņas, dividenžu nodoklis)?
  • ja ap 2012./2013.gadu, kad nerezidentu noguldījumi sāka pietuvoties 40% no kopējā apjoma un dažādas starptautiskas organizacijas (ES, IMF) un mediji (Financial Times etc) pauda bažas par Latvijas banku sektora pieaugošo ievainojamību, kāpēc šī ziņa šobrīd nav vēl kļuvusi par mediju top ziņu?
  • 2008.gadā, kad sākās Parex bankas krīze, nerezidentu noguldījumi bija zemākajā līmenī pēdējo 15 gadu laikā, taču ar to bija pietiekami, lai Parex (kas arī apkalpoja lielu daļu tā laika nerezidentu) radītu krīzi Latvijā, jo tas cieta no neveiksmīgiem, bet riskantiem investīciju darījumiem starptautiskajos tirgos; gadījumā, ja notiek starptautisko finansu tirgu sašūpošanās un banku ieguldījumi ir augsta riska, vai Latvija ir gatava atkal glābt?
  • un visbeidzot – vai drošības iestādes pietiekami analizē šo ieguldījumu politisko nozīmi un ietekmi? Nauda nesmird, bet lielai naudai garas rokas

Latvijas veiksmes stāsts jeb laipni aicināti nodokļu paradīzē

Nesen noskatījos video rullīti, kur cilvēkiem dažādās pasaules vastīs jautā – ar ko viņu valsts varētu būt atpazīstama, ievērojama pasaulē? Ar ko cilvēks gribētu lepoties savā valstī? Atbildes bij dažnedažādas, kombinējot vēlamo ar esošo, un tas mani rosināja domāt, kas tad Latvijai un Latvijā ir tāds īpašs un par ko es gribētu būt lepna.. čaklums, ģimeniskums, kultūra, drošība, paēdusi, dzīvespriecīga dziedātājtauta, dabiskā daba, rupjmaize, Jāņu svinēšana, pirts tradīcijas, eko produkti…?

Skumji, bet vērojot pēdējo mēnešu aktivitātes Latvijas politikas un ekonomikas lauciņā, šķiet, ka valsts man sāk darīt kaunu. Tā vien izskatās, ka slavenais ‘veiksmes stāsts’ tiek būvēts uz idejas kļūt par kārtīgu nodokļu paradīzi.

Dienas bizness šodien publicējis vienlaikus divus rakstus (viens un otrs) par to, kā gaidāmie grozījumi Komerclikumā padarīs neiespējamu noteikt investīciju izcelsmes valsti, piesedzoties ar argumentu par personu datu drošību. Datu necaurspīdība ir viens no galvenajiem nodokļu paradīžu kritērijiem, kurš parasti iet roku rokā ar zemajiem uzņēmumu nodokļiem (Latvijā tie ir 15%, kas ir faktiski zemākais Eiropā).

Fakts, ka nerezidentu noguldīumi Latvijas bankās pārsniedz 50% (pat vairāk nekā Šveicē),  jau vien liecina par to, ka līdzšinējie spēles noteikumi ir gana pievilcīgi un plānotie nodokļu politikas grozījumi tik nostiprinās došanos šai virzienā.

Tad mūsu valsts vīri turpinās stāstīt, kā ieplūst investīcijas valstī, pieaug kredītreitings un tirgus uzticamība Latvijai un kā ekonomika atkopjas un aug visstraujāk Eiropā, taču 1) neviens nevarēs paskaidrot, no kurienes, kāpēc un kam piederīgas investīcijas ienāk, 2) tam būs minimālas saiknes ar vispārējā labklājības līmeņa celšanos vai pat reālo ekonomiku (IKP tiks kāpināts, taču bez tiešas ietekmes uz ekonomiku un, protams, minimālu nodokļu pieaugumu), 2) Latvijai pastiprināsies risks tikt iejauktai dažādās naudas atmazgāšanas, nelegālu līdzekļu realizācijas, slēpšanas shēmās, 3) zināmas probēmas varētu rasties Latvijas reputācijas sakarā (ja tas kādu uztrauc).

Globālajos tīmekļos nodokļu optimizētāji (un, piemēram, vēl viens te) jau berzē rokas, priecājoties par lielisko nodokļu politiku un piedāvājot uzņēmumiem pakalpojumus, kā izmantot šo lielisko iespēju un, paslēpjoties aiz Latvijas likumdošanas plīvura, optimizēt nodokļus un atrisināt visādas citādas naudas problēmas.

Vēl vairāk, šāda tendence padarīt kapitāla plūsmas aizvien necaurspīdīgākas var kalpot ne tikai par ārvalstu kapitāla pievilinātāju, bet tieši vietējo bagātnieku līdzekļu slēpšanas līdzekli. Un tas skumdina vēl vairāk. Ja tā ir apzināta parlamentāriešu izvēle šādi ‘aizsargāt’ vietējos turīgos, ļaujot tiem izvairīties no nodokļu maksāšanas, tad par kādu pēlēkās un melnās ēnu ekonomikas mazināšanu te var runāt? Par kādu normālu, godīgu, taisnīgu nodokļu iekasēšanu un ekonomikas atkopšanos, valsts attīstību var sapņot?

Oficiāli pēc OECD kritērijiem Latvija netiek klasificēta kā nodokļu paradīze, taču Tax Justice Network izveidotais finanšu slepenības indekss iekļauj Latviju un tas viss pateicoties Komerclikumam un banku darbības regulējumam.

Šī ir katras valsts pašas izvēle, kādu nodokļu politiku tā vēlas īstenot un kādus principus/ vērtības tā vēlas aizstāvēt, taču Latvijas gadījumā man nav īsti skaidrs, kā tas sekmē valsts attīstību un kādā veidā vienu dienu visa tauta, ne tikai tās politikāņi, varēs noticēt skaļi daudzinātajam ‘veiksmes stāstam’.

p.s. kam interesē, mans raksts par ofšoriem plašāk un garāk.

par ‘legālo’ nodokļu apiešanu

Rīgas grāmatnīcā uzdūros šai grāmatai. Ja man būtu teikšana, šāda rakstura grāmatas būtu aizliegtas.

Lai arī realitātē nodokļu apiešana bieži vien ir vienkārši likumdošanas trūkumu/ caurumu identificēšana un izmantošana un nav pati par sevi nelegāla/ krimināla aktivitāte, tā viennozīmīgi ir amorāla aktivitāte, kuras sekmēšana, veicināšana ir pielīdzināma kriminālai darbībai.

Ofšoru saldās indes garša

Neslēpšu prieku, kas mani pārņēma pāris dienas atpakaļ, uzzinot par Lihtenšteinas, Andoras, Šveices, Austrijas un Džersijas salas gandrīz vienlaicīgiem paziņojumiem – piekrist informācijas apmaiņai par ārvalstu banku klientu kontu apjomiem un darījumiem, kuri citā valstī tiek turēti aizdomās par izvairīšanos no nodokļu maksājumiem vai tiešiem nodokļu pārkāpumiem. Lai arī šie paziņojumi nepieliek punktu ofšoru, ārzonu jeb nodokļu paradīžu praksei (šī informācijas apmaiņa varētu mazināt, bet ne pilnībā izskaust nodokļu nemaksātāju filigrāno manevru iespējas), šo piecu jurisdikciju apņemšanās lauzt stingro banku klientu datu aizsardzības tradīciju ir cerību stars uz caurspīdīgāku, taisnīgāku globālo finanšu sistēmu.

Lai arī starptautiskās sabiedrības prasības par caurspīdīgāku finanšu sektoru un informācijas apmaiņu gadījumos, kad ir aizdomas par izvairīšanos no nodokļiem vai ārzonu izmantošanu nelegālos, kriminālos nolūkos, tiek uzturētas jau no 1998.gada, kad OECD uzsāka kampaņu pret kaitnieciskiem nodokļu režīmiem jeb nodokļu paradīzēm/ ofšoru centriem, tikai tagad ir izdevies piespiest visas nodokļu paradīzes sadarboties, kuras līdz šim attaisnojās ar starptautisko nodokļu režīmu brīvo konkurenci un savām suverēnajām tiesībām noteikt savas valsts/ jurisdikcijas iekšējo ekonomisko politiku.

Diez vai reputācija, kuru jau vairākus gadus OECD centusies iespaidot ar ‚ofšoru melnajiem sarakstiem‘, ir tā, kas lika mainīt šo piecu, visnozīmīgāko ofšoru attieksmi. Iespējams, daudz lielāku spiedienu ir izdarījis, pirmkārt, Obama, kurš jau vairākus gadus pirms ievēlēšanas prezidenta amatā ir aktīvi iestājies pret ofšoriem (viņš bija viens no „Stop Tax Haven Abuse act“ virzītājiem) un šogad jau kā prezidents ir nācis klajā ar visai draudīgiem paziņojumiem, piesolot sankcijas pret ofšoriem, tām atsakoties sadarboties. Otrkārt, gaidāmā G20 sanāksme Londonā aprīļa sākumā paredz dienas kārtībā jautājumu arī par aktīvaku cīņu pret ofšoriem (tādejādi atzīmējot to lomu globālās ekonomiskās krīzes izraisīšanā), pārejot no moralizēšanas jeb ofšoru reputācijas bojāšanas (kas, kā redzams, līdz šim nestrādāja uz visiem ofšoriem) uz jau konkrētākām un daudz  taustāmākām sankcijām.

Treškārt, pasaules finanšu krīze ir viennozīmīgi ietekmējusi arī šo ofšoru finansiālo stāvokli, kur šo ofšoru izolācija, slepenība ir tās padarījusi īpaši jūtīgas pret satricinājumiem starptautiskajos finanšu tirgos, tāpēc lēmums sadarboties, iespējams, ir pieņemts krīzes seku, ne tik daudz anti-ofšoru kampaņas rezultātā.

Ofšori ir mūsdienu globālizētās finansu sistēmas izlolotie saldie, bet indīgie augļi, kuri gluži kā nikotīns lēnām, bet nenovēršami nogalina veselīgo organismu. Tā vietā, lai vienkārši novērstu organisma bojāeju un pārtrauktu lietot šos augļus, tiek ieguldīti milzu līdzekļi, lai pārliecinātu, ka šo augļu kaitniecība organismam ir nekas, salīdzinot ar tā eiforisko garšu. Vai tad, piemēram, Marlboro Light vairs nav cigarete un tā nebojā plaušas, pat ja tur ir samazināts nikotīna daudzums?

Ofšoru pamatproblēma nav zemie jeb nulles nodokļi, kurus tik ļoti aizstāv ‚efektīvie uzņēmuma nodokļu stratēģiju plānotāji‘ un neoliberāļi kopumā, kas iestājas par globālu un brīvu konkurenci, ieskaitot nodokļu politiku. Pamatproblēma ir šo ofšoru slepenība, to likumdošanas un administratīvo nosacījumu necaurspīdība, nesadarbošanās informācijas apmaiņā un faktiski nulle intereses un atbildības par piesaistīto klientu nu to līdzekļu izcelsmi un legalitāti. (Kāds anti-ofšoru aktīvists reiz ofšorus salīdzināja ar autostāvvietu īpašniekiem – ofšoriem, ne vairāk kā šo autostāvvietu īpašniekiem rūp, ar cik tīru vai netīru naudu auto īpašnieki norēķinās par mašīnas novietošanu stāvlaukumā.)

Un, šeit ir vislielākā ofšoru aizstāvju pretruna – aizstāvot brīvu, atvērtu globālo tirgu, tiek akcentētas tiesības uz konkurenci, bet ignorēti šīs slavinātās konkurences atkātības principi.

Anti-ofšoru kampaņā bez OECD zināmā kapacitātē ir iesaistījusies arī ES, ANO, SVF, G-7-8-20, daudzas nevalstiskās organizācijas (Tax Justice Network, Christian Aid, Oxfam, Global Witness etc), taču, ņemot vērā nianses, kā viena vai otra definē ofšorus, šobrīd ofšoru/ nodokļu paradīžu statusā ir ‚ieceltas‘ apmēram 80 valstis/ jurisdikcijas (starp citu, tai skaitā arī Latvija, kuru ASV pirms pāris gadiem iekļāva vienā no saviem ziņojumiem par ofšoriem un to ietekmi uz ASV ekonomiku).

Lai arī pamatā tās ir mazas palmu un saules pārpilnas salu valstis, to ietekme uz nacionālo valstu ekonomikām ir milzīga. Ir aprēķināts, ka kopējā aktīvu vērtība ofšoros svārstās no 1.7 – 11.5 triljoniem dolāru, kas nozīmē, ka uz nodokļu izvairīšanās rēķina pasaule ik gadu zaudē aptuveni 175 miljardus dolāru, kas netiek iekasēti nodokļos. ASV vien ik gadu zaudē aptuveni 100 miljardus dolāru gadā, Lielbritānija – 33 miljardus GBP, Vācija – 23 GBP miljardus.

Nekas cits kā šo ofšoru slepenība aizvilina līdzekļus no tradicionālo valstu nacionālajiem budžetiem, tādejādi sekmējot masveida izvairīšanos no nodokļu maksāšanas. Īpaši būtiski tas ir jaunattīstības valstu gadījumā, kad lielie uzņēmumi vai koruptīvā elite var brīvi slēpt savus gan legālos, gan koruptīvi, nelegāli iegūtos līdzekļus ārzonā. 1999.gadā Šveicē vien glabājās 20 mijlardu vērti Āfrikas līderu aktīvi.

Turklāt, kā vēl, ja ne caur ofšoriem, varētu atmazgāt līdzekļus, kas iegūti, tirgojoties ar nelegālām precēm, un nodrošinātu teroristu, ieroču tirdzniecības, mafiju aktivitātes.

Taču daudzu izmeklēšanu nonākšana strupceļā ir tieši šo ofšoru slepenība un atteikšanās izpaust jebkādu informāciju par to klientiem.

Taču šis stāsts par ofšoriem ir kaut kas vairāk par izvairīšanos no nodokļiem un dažādu nelegālu darbību piesegšanu ar ofšoru slepenības un neaizskaramības plīvuru.

Ofšori izaicina 1648.gadā radīto, tā saucamo, Vestfālijas nacionālo valstu konceptu, destabilizējot valsts un tās pilsoņu attiecības. Ofšori, brīvi tirgojoties ar pilsonību (piemēram, Saint Kits & Nevis un Dominika piedāvā ‚citizenship-for-investment‘ programmas, Belizas pilsonību var iegādāties par nieka $ 50 000 un The Economist žurnālā regulāri var lasīt sludinājumus par iespējām nopirkt pilsonību), diskreditē pilsonības konceptu un jēgu, pilsoņa un valsts savstarpējās tiesības un pienākumus. Turklāt, bīstami plašā ofšoru praktizēšana liek uzdot jautājumu, kas tad ir nodokļi, kam, par ko un kāpēc ir jāmaksā. Ofšori kropļo nodokļu politikas sociālekonomisko un legālo nozīmi, radot neleģitīmas alternatīvas juridisko un privāto personu ‘sociālajam līgumam’ ar valsti. Ārzonas noņem savu ārvalstu klientu formālo atbildību pret valsti, kurā tie operē un pelna, taču tās tai pat laikā arī neuzņemas nekādu atbildību par šiem klientiem (dažviet, šiem ārvalstu ofšoru klientiem ir pat aizliegts veikt jebkādu saimniecisko darbību pašos ofšoros, tādejādi pasargājot savus vietējos uzņēmumus), izņemot viņu datu aizsardzību. 

Starptautiskās mutlinacionālās kompānijas, bankas (Citi grupai vien Kaimanu salās bija 90, bet bēdīgi slavenajam Enron Kuku salās bija 692 meitas uzņēmumi!!!!) un pasaules turīgākie cilvēki ir vistipiskākie ofšoru klienti, kas faktiski lauž ‚līgumu ar valsti‘, nemaksājot tai attiecīgu nodevu par valsts gādāto drošību, infrastruktūru, stabilitāti, cilvēkresursiem, sociālajiem pakalpojumiem utt. Turklāt, šīs globālās finanšu krīzes kontekstā, kad ir skaidrs, ka tieši šīs pašas visturīgākās juridiskās un privātās personas ar savām manipulācijām finanšu tirgū un ārkārtīgi sarežģītajiem finanšu instrumentiem un oficiālajām adresēm ofšoros ir šo krīzi izraisījušas un/ vai veicinājušas, krīzes seku novēršanas atbildības uzgrūšana uz nodokļu maksātāju pleciem ir vairāk nekā absurda un netaisna.

Raugoties uz šo no Latvijas skatupunkta, manuprāt, ir būtiski, ka Latvija savu iespēju robežās atbalsta esošās un turpmākās starptautiskās iniciatīvas, kas vērstas uz ofšoru prakses ierobežošanu un izskaušanu (ieskaitot pašas Latvijas nodokļu politikas sakārtošanu), jo – tas varbūt it temats jau citam rakstam – domāju, nevienam nav ilūziju par to, ka šie ofšori – saldie, bet indīgie augļi ir iekārdinājuši ne vienu vien pašmāju politiskās un ekonomiskās elites pārstāvi un neskaitāmus uzņēmumus (pat strauji augošā draugiem.lv portāla 10% kapitāldaļas pieder Belizā reģistrētam uzņēmumam “Weton Style Limited”!) ar noslēpumainību, beznodokļu režīmu un finansiālo neaizskaramību.

Šodien, kad Latvijas budžets tiek apcirpts, upurējot pat tik vitāli būtiskas sfēras kā izglītība un veselības aprūpe, iespējams, vērts padomāt, cik miljoni vienkārši paslīd garām budžetam un tiek pasargāti ofšorā, bet kas šodien ir nepieciešami vairāk nekā jebkad. 

Papildinājums.

 

Nodokļu paradīzes un ofšori: Andora, Antigva un Barbuda, Apvienotie Arābu Emirāti (Dubaja), Aruba (Nīderlandes pakļautībā), Austrālija, Austrija, Bahamas, Bahreina, Barbadosa, Beļģija, Beliza, Kuku salas (Jaunzēlande), Kostarika, Kipra, Dominica, Īrija (Dublina), Francija, Grieķija, Grenada, Honkonga, Ungārija, Islande, Izraēla (Telaviva), Itālija (Campione, Trieste), Koreja, Malaizija (Labuana), Latvija, Libāna,

Libērija, Lihtenšteina, Luksemburga, Makao (Ķīna), Maldīvu salas, Malta, Māršalu salas, Maurīcija, Montserrata (..), Nauru, Nīderlande, Antiļu salas (Nīderlande), Niue (Jaunzēlande), Palau, Ziemeļu Marianas salas, Palau, Panama, Portugāle (Madeira), Krievija (Ingušija), Samoa, Sanmarino, Santome un Prinsipi, Seišelu salas, Singapūra, Somālija, Dienvidāfrikas republika, Spānija (Melilla), Senkitsa un Nevisa, Sentlusija, Sentvinsenta un Grenadīnas, Somija (Ālandu salas), Šveice, Zviedrija, Taivāna, Tonga, Turcija (Stambula), Urugvaja, ASV Virdžīnu salas, ASV (Ņujorka, Nevada, Delavera, Alaska), Vanuatu, Vācija (Frankfurte).

Plus Lielbritānijas apvienotās karalistes pakļautībā/ pārvaldībā esošās jurisdikcijas (Anguilla, Bermuda, Britu Virdžīnu salas, Kaimanu salas, Gibraltārs, Gērnsija (Sark un Alderney), Menas sala, Džērsija, Turks un Caicos, Londona (City).