kaut pastalās un ar amerikāņu vistiņām, bet brīvi. pastāsts par TTIP

Kamēr Latvijas sabiedrības uzmanība ir nofokusēta uz dažādām iekšpolitiskām peripetijām un lielā kaimiņa ģeopolitiskajām spēlītēm, tā šķietami nemaz nenojauš par Eiropas pilsoniskās sabiedrības top kampaņu 2014.gadā.

Pēdējā pusgada laikā vairāk nekā 1.2 miljoni ES pilsoņu ir pauduši atbalstu pret-TTIP (ASV-ES Transatlantiskās tirdzniecības un investīciju partnerības nolīgums) kampaņai, kuras mērķis ir apturēt divu revolucionāru tirdzniecības līgumu parakstīšanu starp ES un Kanādu (CETA) un ASV (TTIP). Protesta akcijas lielākajās ES valstu galvaspilsētās un Briselē sauc politiķus un likumdevējus pie atbildības, aicinot nenotirgot demokrātijas principus un sabiedrības intereses transnacionālo korporatīvo uzņēmumu peļņas vārdā. Neapmierinātība aug arī okeāna otrā krastā, kur jau cilvēki ir piedzīvojuši vienu citu līgumu uz savas ādas (NAFTA – North Atlantic Free Trade agreement).

Turpinot Latvijas politiskās elites uzstādīto neoliberālo kursu, Latvijas oficiālā pozīcija, protams, ir nepārprotams atbalsts TTIP līgumam (CETA šai kontekstā ir mazāk ‘bīstams’, tāpēc arī pret-kampaņas un šī raksta fokuss ir vairāk vērsts uz TTIP). 2013.gada 19.novembra Ekonomikas ministrijas informatīvais ziņojums „Par Latvijas un Amerikas Savienoto Valstu divpusējo ekonomisko attiecību aktivizēšanu un paplašināšanu” kopumā pauž atbalstu šīm līguma sarunām. To apstiprina arī šī ‘noplūdusī’ vēstule, kuru britu premjers Kamerons kopā ar vēl 9 citu ES valstu līderiem (tai skaitā, Rinkevičs) ir nosūtījis tirdzniecības komisārei Malmstromai, uzsverot šī līguma vēsturisko nozīmi un aicinot, par spīti augošajai opozīcijai, turpināt uzsāktās sarunas.

Arī EP Informācijas biroja Rīgā rīkotajā diskusijā “ES Ārējo tirdzniecības līgumu ietekme uz ģeopolitiku un ekonomiku” valdīja diezgan liela vienprātība par šo līgumu izdevīgumu un potenciālajiem ekonomiskajiem labumiem Latvijai.

Zemkopības ministrija, atražojot ES proponentu leksiku, arī atspoguļo TTIP oficiālajās krāsās, uzsverot ātrāku atveseļošanos no 2008.gada krīzes, stagnācijas pārvarēšanu daudzpusējās tirgus liberalizācijas sarunās PTO ietvaros un 119 mijardu Eiro ieguvumu ES kopumā (cik no tā Latvijai, tas laikam pagaidām nav zināms vai nav svarīgi).

Tātad, balstoties uz valsts pārvaldes informāciju un interpretāciju, TTIP tik tiešām varētu šķist kā tāds kārtējais ‘mega-projekts’ (Eiro projekts īstenots, tāpēc ir nepieciešams nākamais), kurš virzīs uz priekšu Latviju un kurā Latvijai nedomājot jālec iekšā, lai iekarotu pasaules tirgus un paātrinātu ekonomisko izaugsmi.

Pat ja TTIP ir tik tiešām tik izdevīgs un daudzoslošs, kāpēc 1.2 miljoni ES pilsoņu ir parakstījušies pret šī līguma apstiprināšanu? Kāpēc decembrī nīderlandiešu un franču nacionālie parlamenti ir pieņēmuši rezolūcijas, paužot bažas par TTIP un CETA?

Balstoties uz pieejamo informāciju, es gribētu uzsvērt vairākus argumentus, kāpēc TTIP nebūt nav tik balts un pūkains.

Ekonomiskā dimensija:

ES un ASV parakstīsies par tarifu pazemināšanu (muitas, nodokļi utt), kas atstās ietekmi uz valstu bužeta ienākumiem. Tas savukārt nozīmē to, ka nodokļu ieņēmumu funkcija varētu vēl vairāk pārsvērties uz ikdienas patēriņu (PVN) un darba ņēmēju, nevis darba devēju/ kapitāla turētāju un peļņas ģenerētāju. TTIP vēl vairāk pastiprinās ‘konkurētspējas’ argumentu, kur jebkurš nodoklis vai regulējums tiks uzskatīts par šķērsli biznesam (jau tagad Latvijā uzņēmumu peļņas nodokis sastāda tikai 5.77% no valsts budžeta ieņēmumiem, kamēr iedzīvotāju ienākumu nodoklis (ieskaitot arī kapitāla pieauguma nodokli) – 19.46%).

Dažādu tarifu atcelšana uzlabos ne tikai Eiropas uzņēmēju eksporta iespējas uz ASV, bet arī ASV kompāniju iespējas eksportēt produkciju uz Eiropu, kas nozīmēs asāku konkurenci pašmāju tirgū ar (lētāku) importa preci.

Pašreiz ASV regulējums daudzās nozarēs ir vājāks nekā ES, kas nozīmē to, ka ES var nākties pieņemt kompromisus, atvieglojot daudzus nosacījumus, īpaši, kas attiecas uz vidi, paterētāju tiesībām, GMO, datu aizsarzību, darba ņēmēju aizsardzību (arodbiedrības, sociālās garantijas), dabas resursu izmantošanu etc. TTIP oficiālajā lapā tiek norādīts, ka ir iespējams vides piesārņojuma pieaugums, bioloģiskās daudzveidības mazināšanās un lielāka dabas resursu izmantošana, taču tiek uzskatīts, ka tie esot nebūtiski, salīdzinot ar potenciālajiem ekonomiskajiem ieguvumiem.

TTIP attiecībā uz finansu sektoru, kurš pēc 2008.gada krīzes ir pierādījis, ka tam nepieciešama lielāka, nevis mazāka regulācija, var iznīcināt tos nelielos, bet grūtos centienus, kas līdz šim veikti, sektora sakārtošanas virzienā. City of London, piemēram, ir viens no lielākajiem TTIP lobētājiem, jo saredz iespēju caur TTIP lielākas regulācijas novēršanu. Pat diezgan liberāli orientēti analītiķi ir atzinuši lielākas regulācijas nepieciešamību, ja pasaule grib izvairīties no līdzīgiem finansiāli kritiskiem satricinājumiem nākotnē, tāpēc TTIP šajā aspektā ir milzu solis pilnīgi pretējā virzienā. TTIP kopā ar ofšoriem, kuriem Latvijas sabiedrotais Kamerons neļaus ķerties klāt, dos iespēju lielajiem transnacionālajiem biznesiem gan sapelnīt vairāk, gan noslēpt no valsts vairāk. Dažiem tas ir izdevīgi. Tieši liberalizācija finanšu sektorā ir un būs šī TTIP bīdītāju būtiskākais interešu objekts, kas tiek veiksmīgi nomaskēts ar diskusijām par tādiem ‘katastrofāliem’ tirdzniecības šķēršļiem kā paaugstinātiem nodokļiem šokolādei, aprikozēm bundžiņās un gorgonzolas sieram (es pilnīgi varu iztēloties tās rindas Walmart lielveikalos ASV, kad amerikāņi varēs beidzot iegādāties šo pūdēto sieru pa 20% lētāk).

Ja finansu transakciju nodoklis (tautā arī saukts par ‘robin hood tax’ un kurš pēc būtības funkcionē kā PVN tradicionālajās ekonomikas nozarēs), kuru atbalsta  vairākas ES valstis, tiks norakts, mēs ļausim finansu sektoram turpināt ekonomikas globālu finansializāciju ar faktiski nulle papildu devumu valstu budžetiem (bet IKP gan tas turpinās audzēt; tas nekas, ka tam maz sasaistes ar ikdienas ekonomiku). Tas arī neatbrīvos valstis no atbildības glābt bankas, kad tās atkal būs pārāk aizrāvušās ar riskantajām spēlītēm.

Politiskā dimensija:

ES un ASV parakstīsies par vēl lielāku tirdzniecības un investīciju vides deregulāciju, kas faktiski nozīmē valstu lomas/ ietekmes samazināšanu. Aktualizējoties klimata pārmaiņu radītajām problēmām, attīstoties tehnoloģijām, tādi jautājumi kā vide, indivīda tiesības, produktu ētikas aspekti, pārtikas drošība utt dēļ vājās regulācijas ļoti ierobežos valstu iespējas kaut ko mainīt/ ietekmēt.

ISDS (investor-state dispute settlement) iekļaušana TTIP nozīmēs to, ka kompānijas (un galvenokārt, mēs runājam par MNCs (multinational corporations) varēs apsūdzēt valdības caur īpašu starptautisko arbritrāžas procesu par tādu jaunu regulāciju, politikas pieņemšanu, kas var mazināt kompāniju peļņu. Šis arbitrāžas process ņems virsroku pār nacionālo likumdošanu un process ir vienpusējs (kompānijas var apsūdzēt valsti, bet valsts kompānijas nē). Arbitrāžas procesa lēmumus pieņems nevis korporatīvie tiesneši, bet juristi, kuriem nav pienākuma aizstāvēt valsts intereses. (ISDS procesu ir izmantojis, piemēram, Phillip Morris Austrālijā, reaģējot uz Austrālijas valdības lēmumu ieviest bezetiķešu cigarešu pakas. Cits piemērs – zviedru enerģijas gigants Vatenfall apsūdzēja vācu valdību par politikas maiņu attiecībā uz enerģijas ražotnes izveidi pēc Fukušimas negadījuma). Valsts maksā šo tiesvedību vienalga, vai vinnē vai zaudē (ir aplēses, ka katra tiesvedība valstij izmaksātu ap 5 miljoniem EUR). (Šeit var iepazīties ar investoru-valstu tiesu prāvām ES valstīs (ieskaitot Latviju) kopš 1994; saraksts nav pilnīgs, jo bieži informācija par šīm tiesu prāvām nav pieejama publiski).

Vēl vairāk, ja uztveram valsti kā sabiedrības, tās pilsoņu pārstāvi, tad attiecībā pret kapitālu un tirgu šī aizstāvniecība tiks mazināta. Tādām valstīm kā Latvija, kas ir gājušās cauri kariem cīņā par demokrātiju un suverenitāti, šis ir pilnīgi pretējs virziens, kas piesķir tirgum/ privātajam kapitālam dominējošo varu un ietekmi.

Publisko pakalpojumu dimensija

TTIP, tirdzniecības liberalizācija un deregulācija var negatīvi ietekmēt valsts ienākumu bāzi, kas savukārt ietekmēs sociālo, publisko pakalpojumu pieejamību un cenu.

ES sociālā politika ir vājinājusies pēdējo gadu laikā, bet šī līguma rezultātā ES var nākties pieskaņoties vēl daudz liberālākai ASV praksei, kas var eventuāli nozīmēt daudzu publisko pakalpojumu privatizāciju (piemēram, Anglijā sabiedrība ir ļoti satraukta par potenciālo NHS (nacionālais veselības serviss) privatizāciju utt).

Puse no aprēķinātajiem ieguvumiem nāktu no publisko pakalpojumu/ iepirkuma liberalizācijas. Ne tikai efektivitātes aspekts ir nepierādīts, peļņas motivācija var būtiski ietekmēt gan šo pakalpojumu cenu, gan kvalitāti un pieejamību.

Daudz un dažādi produkti, kas šobrīd ir nopērkami ASV, ir aizliegti ES dēļ to sastāvdaļu vai izgatavošanas kaitniecības. TTIP ļautu šo produktu tirdzniecību ES, kas ir pret paterētāja interesēm.

Starptautiskā dimensija:

TTIP tiek veidots ārpus PTO (Pasaules Tirdzniecības organizācija) rāmja un var radīt ļoti spēcīgu precendentu nākotnes brīvās tirdzniecības (divpusējiem) līgumiem, tādejādi vājinot PTO un deleģitimizējot PTO mehānismu kā tādu (kurš nav ideāls, bet tomēr balstās uz globāli/ starpvalstiski akceptētiem spēles noteikumiem un cenšas līdzsvarot dažādo valstu (attīstīto un attīstības) intereses). Tā kā Dohas sarunas ir zināmā strupceļā, ES un ASV, veidojot ārpus PTO mehānisma līgumus, starptautiski regulētu tirdzniecību vēl vairāk attālinās no kompromisa panākšanas. Tāpēc, no koordinētas/ līdzsvarotas starptautiskās tirdzniecības viedokļa TTIP ir ļoti spēcīgs destabilizējošs elements ar neparedzamām sekām. Latvijai un latviešiem, iespējams, ir diezgan vienaldzīgi, kā un cik labi attīstās nabadzīgās valstis, taču šis ir ļoti spilgts piemērs aizvien agresīvākai globālajai cīņai starp ‘brīvu’ (bagātās rietumvalstis) un ‘taisnīgu’ (nabadzīgās dienvidvalstis) tirdzniecību. ES un ASV, tā vietā, lai rastu kompromisu, kas ir izdevīgs un akceptējams starptautiski, izvēlas faktiski ignorēt starptautisko tirdzniecības tiesisko rāmi. Šis var radīt precedentu līdzīgiem gadījumiem, kad kādas valstis izvēlas vienoties par kaut ko ārpus starptautiski akceptētiem rāmjiem un ignorējot citu intereses. Tādam mazam spēlētājam uz starptautiskās skatuves kā Latvijai paredzama un starptautiski akceptēta/respektēta politiskās/ ekonomiskās sadarbības platforma ir suverenitātes jautājums, tāpēc šāda precedenta pieļaušanai var būt augsta cena ilgtermiņā. Un pat ja juridiski TTIP ir legāls, tā leģitimitāte attiecībā pret PTO un starptautisko ietvaru nav tik viennnozīmīga.

Starptautiskās attīstības dimensija:

Šis var atstāt negatīvu ietekmi uz attīstības valstu spēju sekmīgāk tikt galā ar nabadzības un dažādiem citiem sociālekonomiskajiem izaicinājumiem. Plus, centieni panākt ne tikai brīvu, bet arī taisnīgu (fair) tirdzniecību starptautiski faktiski tiks aprakti.

TTIP ir radikāli liberāls un, tiekot īstenotam, simbolizēs ‘race to the bottom’ un globālās ‘rat race’ triumfu. Pēc tā, kas ir šī TTIP lielākie lobētāji, jau var noteikt, kas ir šī TTIP lielākie potenciālie ieguvēji, un no kurienes tieši ‘aug kājas’ šai idejai.

TTIP var kļūt par ‘zelta standartu’ turpmākajiem divpusējiem/ daudzpusējiem līgumiem, kas, iekļaujot attīstības valstis, var spiest tās parakstīties uz ļoti neizdevīgiem nosacījumiem (piemēram, vietējā tirgus aizsardzības instrumentu atcelšana, atteikšanās no vietējo uzņēmumu atbalsta programmām, subsīdijām, lai sekmētu vietējo uzņēmēju attīstību un konkurētspēju vai radikālāka nacionālo resursu privatizācija, liberalizācija). Tas savukārt nozīmē to, ka neattīstīti vai salīdzinoši vāji attīstīti nacionālie tirgi globālās konkurences rezultātā (savā ziņā šis attiecas arī uz Latviju) nonāk vēl lielākā starptautiskā kapitāla atkarībā, kas savukārt ieslēdz valsti ‘lēta importa noieta tirgus un lēts darbaspēks’ režīmā, rada negatīvu tekošā konta bilanci un padara īpaši ievainojamu ekonomiskās un finansiālās stabilitātes ziņā. Valstis, kas ir īpaši atkarīgas no starptautiskā kapitāla un ar relatīvi relaksētu regulējumu (+ pro-kapitāla likumdošanu), arī parasti cieš grūtības, sekmējot ilgtspējīgu attīstību un risinot sociālekonomiskus jautājumus.

Tirdzniecība var kalpot par instrumentu attīstības veicināšanai, taču īpaši brīvā tirdzniecība ir nežēlīga pret jaunām/ nenobriedušām ekonomikām. Tās var tikt apzīmogotas ar ‘nekonkurētspējīgs’ zīmogu pirms tās ir vispār attīstījušas savu ekonomiku un pirms tām vispār ir ko piedāvāt.

Procesa demokrātiskums

Un visbeidzot, sarunas par šo līgumu tika uzsāktas 2013.gada jūlijā un tās ir aizritējušas ļoti slepenā režīmā. Ja jau šis līgums ir tik labs Eiropas iedzīvotājiem, tad kāpēc tas ir tik slepens? Sabiedrība lielākoties šobrīd pārtiek no ad hoc noplūdušu dokumentu drumslām. (Līdz absurdam smieklīgi un skumji ir lasīt EK atrunas publiskot augsta līmeņa darba grupas darba un izaugsmes jautājumos locekļu sarakstu, ar kuriem arī aizsākās TTIP līguma izstrāde) Lai ar mēdiju uzmanība sāk pastprināties, pateicoties lielā mērā arī pieaugošajai opozīcijai un sabiedrības protestiem, līguma sarunu saturs ir lielā miglā tīts. ES oficiālā atbilde attiecībā uz slepenību ir – caurspīdība sarunu procesā būtu līdzīgi kā spēlēt pokeru ar redzamām kārtīm.To, ka pat ES dalībvalstīm ir grūtības ar pieejamību līguma tekstam (vai tā melnrakstiem) apstiprina arī Ārlietu ministrijas pārstāvis, kas ir lieliska augsne ne tikai dažādām interpretācijām par TTIP, bet arī netaisnīgai interešu pārstāvniecībai un spēcīgam lobiju spiedienam uz saurnu vedējiem.

Līdz šim prezentētā informācija ir ļoti selektīva un īsti kritisku izvērtējumu pat nav īsti iespējams veikts, jo līguma saturs ir slepens.

Neskatoties uz to, ka sabiedrība ir nodalīta no šī procesa (lai gan ir veikti uzlabojumi, reaģējot uz sabiedrības protestiem), ir apstiprinājumi tam, ka daudzi nozīmīgi un diezgan turīgi lobētāji, kas ir tieši ieinteresēti šī līguma pieņemšanā, aktīvi piedalās ‘konsultācijās’. Ja Eiropas Komisija pārstāv ES pilsoņus, kāpēc ir pieļaujami konsultēties ar lielo korporāciju īpašniekiem, bet arī sabiedrību ne?

Un tik pat labi arī jautājumu var uzdot Latvijas pārstāvjiem par viņu neatkarīgumu, veidojot Latvijas pozīciju. Vai TTIP ir izdevīgs Latvijai tāpēc, ka mums ir visaptveroša analīze veikta, kas apstiprina TTIP pozitīvo ietekmi, vai tāpēc, ka konkrētu valstu pārstāvji (UK, USA etc) aktīvi lobē Latvijas atbalstu?

Skats no Latvijas

TTIP tematika Latvijas medijos un informatīvajā telpā nav pārāk plaši reprezentēta, kas arī droši vien izskaidro zemo rezonansi sabiedrībā un kristiskās analīzes trūkumu. Ir gan daži izņēmumi. Latvijas Aptiekāru asociācijas prezidents Guntis Belēvičs ir paudis bažas par līguma ietekmi uz Latvijas tradicionālajām nozarēm, vietējiem ražotājiem un sabiedrības veselību. Arī Dienas Bizness jūtas diezgan skeptisks pēc TTIP veltīta pasākuma apmeklēšanas Stokholmā, jo apšauba Latvijas uzņēmēju kapacitāti izmantot iespējamos labumus, un uzskata, ka potenciālie ieguvumi nav balstīti uz skaidriem aprēķiniem un datiem.

2014.gada sākumā Ekonomikas ministrija plānoja izveidot starpministriju darba grupu (+20 nevalstiskās organizācijas), kā arī veidot īpašu dialogu ar uzņēmējiem un nozaru asociācijām, kā arī sociālajiem partneriem par TTIP, ietekmi uz Latviju un kā pārstāvēt Latvijas intereses. Interneta informācija ir paskopa attiecībā uz starpministrijas darba grupas darbu (vai tā vispār funkcionē?) un sasniegumiem šī gada laikā. Bet man gribētos ticēt, ka šī grupa ir izveidota un ir veikusi izvērtējumu par TTIP potenciālo ietekmi un riskiem uz Latvijas (ilgtspējīgu!) ilgtermiņa attīstību, kas arī tad veido attiecīgo Latvijas pārstāvju viedokli šajā jautājumā. Ja un kad šāds izvērtējums ir veikts, būtu lieliski to arī publiskot. Es domāju, ka ne man vien tas interesētu.

Man, piemēram, interesētu ietekmes izvērtējums uz: a) vietējiem uzņēmējiem (kādas implikācijas radīsies attiecībā uz produktu/ pakalpojumu cenu, kvalitāti, ražošanas izmaksām, konkurētspēju, valsts atbalsta programmām uzņēmējiem), b) vidi (vai nāksies liberalizēt kādus standartus, kas ir būtiski Latvijas videi, ekoloģijai; ko potenciālas izmaiņas var nozīmēt Latvijas ‘zaļajam’ tēlam), c) sociālajiem pakalpojumiem (iespējamā dažādu sociālo pakalpojumu, politiku tālāka liberalizācija veselības aprūpes, apdrošināšanas, izglītības sektorā utt), d) valsts budžetu un fiskālo politiku (dažādo tarifu atcelšana, nodokļu samazināšana, tekošā konta deficīts, importa preču pieaugums un ietekme uz vietējo preču konkurētspēju), e) drošību (ieskaitot stratēģisko nozaru, pakalpojumu īpašumtiesības), f) finansiālo stabilitāti (ja banku/ finansu industrijas regulācijas centieni ar šo TTIP tiek būtiski bremzēti, kā tas ietekmēs LV finansiālo drošību un kā mēs nodršināsimies pret Parex 0.2).

Turklāt, tas ir vispārzināms fakts, ka Latvija jau no 90.to gadu beigām (pateicoties lielā mērā arī G. Krasta valdības uzstādījumam) ir viena no visliberalizētākajām valstīm. Latvija ir bijusi ļoti aktīva dažādu ar investīcijām un tirdzniecību līgumu parakstīšanā. Varbūt pie viena Ekonomikas ministrija varētu veikt arī pētījumu par šo daudzo tirdzniecības līgumu ietekmi uz Latvijas sociālekonomisko attīstību. Būtu, tā teikt, empīriski dati salīdzinošai analīzei un TTIP pozīcijas pilveidošanai, citādi tās ir spēles ar pieņēmumiem un ‘wishful thinking’.

Nedrīkst aizmirst, ka šis nav vienpusējs līgums. Šis līgums dos ne tikai (teorētiskas) iespējas Latvijas uzņēmējiem eksportēt preces un pakalpojumus uz ASV, bet arī ASV uzņēmējiem eksportēt preces un pakalpojumus uz Latviju. Tas nozīmē, ka vietējie uzņēmēji Latvijā tiks pakļauti vēl lielākai konkurencei, jo var nākties sacensties ar pastiprinātu lētāku importu.

Ir pilnīgi skaidrs, ka aiz šī projekta stāv lielo biznesu intereses un iespējams, ka šajās sarunās Lavija daudziem no viņiem nav nemaz tā vieta kartē, kur viņu uzmanība koncentrēta. Un tieši tāpēc – pavisam brutāli – kāds labums Latvijai no vēl bagātākām bankām un lielkorporācijām Eiropas un ASV citadelēs? Vai tas, ka Latvija izskatīsies vēl nabadzīgāka uz kopējā fona un tāpēc bagātajās citadelēs radīsies jaunas darba vietas jaunajiem Latvijas migrantiem ar spožajiem prātiem? Vai tas, ka Latvija cer kļūt par kāda lielā finanšu centra satelīt centru? Un ja tā, vai Latvija būs gatava tad arī novērst ‘Parex 0.2’?

Pavisam nesen medijos bija jezga ap faktu, ka daļa no Latvijas ES prezidentūras atribūtikas ir izgatavota Lietuvā no Baltkrievijas materiāliem. Bet, tieši tāds jau ir tas brīvais, super liberalizētais tirgus, kuru vēl vairāk nostiprinās TTIP. Kura interesēs tad ir panākt to, ka pašu uzņēmējiem nav nekādu priekšrocību attiecībā uz nacionālo iepirkumu utt? Un, kur ir pierādījumi un garantija, ka ar TTIP Latvijas iespējas aizstāvēt savus ražotājus netiks vēl vairāk ierobežotas? Faktā, ka izvēlēts ir lētākais produkts jau nav ierēdniecības vaina, bet politiskās vides/ ideoloģiskā nenobrieduma vaina.

Nobeigumā

Tirdzniecibas vēl lielāka liberalizācija var tīri teorētiski palielināt pīrāgu, bet, kā pierāda neskaitāmi pētījumi un piemēri, Latviju ieskaitot, pīrāga lielumam nav automātiski tiešas korelācijas ar sabiedrības labklājību. Bet, kā zināms, tas ir nevis tirgus, bet valsts, kura spēj regulēt šī pīrāga sastāvu, kvalitāti un sadali. TTIP atstās negatīvu ietekmi uz valsti un tās spēju aizstāvēt sabiedrības intereses, ko jau parāda šī līguma sarunu process un kurš tajā ir pamatā iesaistīts.

Turklāt, tirdzniecība – tie nav tikai uzņēmēji, kapitāla turētāji un investori. Tas ir arī darba spēks jeb humānā valodā runājot – cilvēki, kas ražo, rada un veic visu to, par ko uzņēmējs viņiem maksā algu. Šis līgums nedrīkst būt tikai par šī kapitāla turētāja interesēm samazināt tiešos biznesa izdevumus, paplašināt noietu un pelnīt vēl lielāku peļņu. Šis līgums ir arī par cilvēkiem, kuriem ir tiesības saņemt cilvēkcienīgu un atbilstošu atalgojumu par savu darbu, strādāt cilvēkcienīgos apstākļos, saņemt brīvdienas, pabalstus, kad nepieciešams, ēst drošu pārtiku, dzīvot tīrā un drošā vidē un spēt uzturēt un audzināt ģimenes.

Viena no ne-tarifu barjerām, kuru šis TTIP nojauktu, ir process, ka Eiropas autoražotājiem jāiziet dubulta sertifikācija, lai tirgotu auto ASV, kas savukārt sadārdzina tirdzniecības izmaksas. Var jau būt, ka tas tik man tā šķiet, jo man mašīnas pārāk neinteresē, bet – vai tad amerikāņiem pašiem savu auto nepietiek? Man šķita, ka tieši otrādi – pieprasījuma un kopējās ekonomiskās situācijas dēļ, autorūpniecībai nemaz tik spoži tur neiet. ASV pilsoņi satraucas par darba vietu zaudēšanu un pat ja mums Eiropiešiem gribas par to priecāties, tad izkāpjot ārā no savas šaurās ‘koka kastes’ un paskatoties uz lietām globālāk, ir taču nepārprotami skaidrs, cik, ak, tomēr neracionāls šis topošais brīvais tirgus tiek radīts.

TTIP būs consumerizma (patērētājsabiedrības) globālās konkurences kulminācijas punkts un veselā saprāta sakāve. Mums nešķiet gana labas, protams, savējās Ķekavas vistiņas, mums gribas tās hlorā mērcētās amerikāņu vistiņas, kas būs pa dažiem centiem lētākas un transportētas no vairāku tūkstošu kilometru attāluma. Tas nekas, ka Ķekavas vistiņu ražošana Latvijā dod cilvēkiem darbu un valstij nodokļu ieņēmumus. Un, kad lauku skola gribēs iepirkt kartupeļus skolnieku ēdināšanai, tā nevarēs iepirkt no vietējā zemnieka, jo būs jātaisa starptautisks iepirkums, kur poļi vai atkal tie amerikāņi piedāvās pa dažiem centiem lētāku. Tas nekas, ka skolai būs 3 nedēļas jāgaida, kamēr atved un tas nekas, ka kartupeļu transportēšana radīs liekus oglekļa iznešus atsmosfērā un tas nekas, ka vietējam zemniekam banka atņems traktoru, jo viņš nevarēja pārdot skolai tos kartupeļus un laikus nomaksāt kārtējo kredītu, jo mēs jau par visbrīvāko tirgu, konkurenci un brīvību esam. Tas pats galvenais. Tas vietējais zemnieks pats vainīgs, ka nav tik konkurētspējīgs. Bet nu, par laimi, TTIP dos iespēju viņam eksportēt kartupeļus uz Ameriku. Jeb, ja nesanāks, zemnieks varēs saņemt kādu pagaidu pabalstu no valsts (pēc EK ieteikuma), lai novērstu publisku neapmierinātību, un varbūt iespēju apmeklēt kursus par inovatīvāku biznesu. Jo tas taču ir tik oldschool 21. gadsimta Latvijā pašiem ražot un ēst savas vistiņas, kartupeļus, ābolus un visu pārējo… Stilīgāk ir visu nepieciešamo importēt un tirgot viens otram, bet eksportam ražot tikai superinovatīvas lietas, kuras pašiem vai nu īsti neder, vai nav pa kabatai..

Advertisements

Two surprises in Riga’s bookstores

When I am in Riga, bookstores are the ‘must have a look’ places. Bookstore is like a mirror of society’s mind and life, so it is interesting to see what’s on demand, what’s on offer.

I was positively surprised to see “Bad Samaritans” translated in Latvian. Ha-Joon Chang is one of the most popular critics of globalization and mainstream economic and political thinking, but as we know, public space of information and political/ economic ideas in Latvia for the last few decades has been dominated by (neo)liberal ideas. Thus, this book is a great contribution diversifying public debate in Latvia and challenging the dominant ideas and their supporters. To those who will enjoy Bad Samaritans, I also recommend his newest book – 23 things they dont tell you about capitalism which i bought after Chang’s lecture at LSE last year. One does not have to agree with everything, but will eventually admit that too many things are so wrong.

However, my greatest ‘discovery’ was a book “Rokasgrāmata aizbraucējiem uz Lielbritāniju” (Handbook for immigrants to United Kingdom) whose author, as i understand, has been living/working in UK herself and has written this book in response to a lack of concise information about moving to UK, all the practical and bureaucratic aspects of starting a new life in UK. From one side there is nothing extraordinary; however, if people are starting to write books on how to leave a country, it’s pretty scary and serious. Government may want to start writing a book on something like “100 reasons why Latvians living abroad should return to Latvia”…

Buy one car, get one free!

Šis reklamas sauklis, ar kādu šobrīd Lielbritānijā auto tirgotāji cenšas pievilināt pircējus, nepārprotami apliecina situācijas nopietnību. Bet tik tiešām, jaunu auto tirdzniecība pagājušajā mēnesī ir kritusies par 23%, kas ir zemākais rādītājs kopš 1966.gada.

Lielbritānijas mediju viens no top rakstu tematiem ir – kā nabaga baņķieri un finansu sektora darbinieki, kas krīzes rezultātā ir zaudejuši darbu, tagad dzīvo? Atzīšos, manī šie stāsti raisa nevis līdzjūitību, bet tādu cinisku nožēlu. Daļa iet strādāt skolā par ekonomikas, biznesa pasniedzējiem (nez, kādā interpretācijā viņi pasniegs šo visu?), daļa kļūst par privātuzņēmējiem, daļa pagaidām pabauda mājas dzīvi un jūsmo par to, ka var pavadit laiku kopā ar bērniem.

Un interesanti, šis viss ir izsaucis diskusijas arī par biznesa skolu lomu šajā krīzē. Jo, tie, kas šo krīzi lielā mērā ir radījuši, ir šo daudzo, prestižo, eltiāro biznesa skolu ‘ražojumi’

Lielbritānijas bankas, pateicoties valdības spiedienam (kas ir visai pamatots, jo bez britu valdības dāsnajiem miljoniem, ar kuriem tā glāb tagad n-tākas bankas) ceturtdien pazemināja bankas kredītu procentu likmes par 1.5, kas ir diezgan ievērojams atvieglojums naudas izteiksmē. Faktiski, ar 100 00 GBP kredītu, ikmēnesa kredīta maksājums ar šo tiek samazināts par 125 GBP.

Arī Eiro procentu likme eirozonas valstīs ir pazemināta līdz 2%.

Ceturtdien notikušais Eiropas līderu samits ir rezultējies arī ar lēmumu koordinēt ES valstu fiskālās politikas, kas, protams, ir nacionālā kompetence (un dažas eiro-skeptiskās valstis – Liebritānija, Vācija – ir piesardzīgas), taču šajā situācijā koordinēta darbība varētu novērst krīzes padziļināšanos. Turklāt, ir nolemts izstrādāt rīcības plānu “Globālā finansu arhitektūra”, kas iekļautu tādus jautājumus kā Starptautiskā valūtas fonda reforma, reitingu aģentūru reģistrēšana un to darbības uzraudzība, grāmatvedības standartu saskaņošana, finansu institūciju un tirgus regulēšana, noteikumu zstrāde par riskantiem darījumiem finanšu tirgos, pārmērīgu atalgojumu un bonusu ierobežošana.

Tas, kas, manuprāt, vēl te būtu papildināms, ir – offshore biznesa ierobežošana vai izskaušana, kas burtiski ‘nozog’ valstīm miljardiem dolāru, apejot jebkādu nodokļu sistēmu; un saucamo hedge fondu ierobežošana, kas, spekulējot ar svārstībām tirgū, ir spējuši astronomiski sadārdzināt naftas cenas (atceramies pavasari), rīsu cenas utml.

kas notiek Lielbritānijā. Top 7

1. Protams, jautājums numur viens – finanšu krīze. Ir oficiāli paziņots, ka iestājusies recesija. pirmo reizi kopš 1992.gada notiek IKP kritums par 0.5%. Uzņēmumi bankrotē, atlaiž darbiniekus, veikali rīko izpārdošanas un akcijas, lai pievilinātu pircējus. Valdība nacionalizējusi trīs bankas/ finanšu institūcijas, lai stabilizētu situāciju. Politiski šī krīze nāca kā zināms glābšanas riņķis Valdībai ar Gordonu Braunu priekšgalā, jo viņa partija un viņš pats kā politiķis bija zaudējis atbalstu sabiedrībā un faktiski bija uz robežas, ka varētu notikt personāliju maiņas. Tagad ar šo krīzi paritjai ir parādījušies konkrēti izaicinājumi un tā operativitāte, ar kādu valdība ķērās pie risināšanas, ir nākusi partijai un Braunam par labu. Taču, sasmucējušies viņa partijas biedri, kas šo it kā atgūto respektu atkal ‘sasmērēja’.

2. ir atklājies, ka Brauna partijas biedrs un valdības ministrs Mandelsons vasarā ciemojies Cofu salā pie Krievijas oligarka Deripaskas un it kā bijušas runas par ziedojumu partijai. Paralēli ir atklāti vēl kontakti ar kādu Ukrainas oligarhu Firtash, kurš caur kādu pastarpināti viņam piederošu britu firmu ir arī ziedojis Torijiem 70 000 GBP. Pamatojoties uz šo, ir liels skandāls gan par morāli-ētisko pusi (medijos tiek atgādināts, kas ir Krievija un ka Anglijā krievu spiegu ir ne mazāk kā aukstā kara laikā), kā arī iespējamām sekām no šādiem kontaktiem. Deripaska esot viens no retajiem oligrhiem, kas atradis kopēju valodu ar Kremli.

3. finansiāli ekonoimskās krīzes iespaidā pastiprinājušās bažas par iespējamo Skotijas action disintegrācijas virzienā. Respektīvi, tā varētu sākt nopietnas aktivitātes, lai gūtu lielāku neatkarību no Londonas.

4. 2012. gadā Londonā tiek plānotas vasaras olimpiskās spēles. Ir aprēķināts, ka tam nepieciešami 9.3 miljardi GBP. Atkal, krīzes iespaidā kritiķi aktīvi ķidā plānoto budžetu un ironizē par uzskrūvētajām administratīvajām izmaksām – dažādām padomēm, rīcības komitejām, uzraugiem, birojiem utt. Savukārt pašai tehniskajai infrastruktūrai – tik kādi 2.5 miljardi nepieciešami. Še, tev krīze un taupiba.

5. Britu valdība ir ķērusies pamatīgi klāt britu jaunatnes un sabiedrības tikumībai. Pirmkārt, ar šo gadu tikšot ieviesta seksa mācības skolās jau no pirmajām klasēm. Sākumā, protams, saturs – primitīva anatomija, utt. Taču valdību uztrauc divi statistikas dati – aborti īpaši mazgadīgo vidū un saslimstība ar seksuāli transmisīvām slimībām (hlamīdijas jo īpaši – katrs desmitais jaunieties ar to slimojot).

6. un jā – otrs tikumības šķērslis – alkohols. Valdība grib panākt, ka bāros dzērieni maksā, sākot no 1.50GBP, tādejādi ar cenu ierobežojot pirktspēju. Tālāk, grib aizliegt klubos taisīt akcijas “free drinks for women”, rīkot dzērienu testēšanu, rīkot konkursus “how much you can drink”, pārdot alkoholu piedzērušiem, un – interesantākais – nedrīkstēs dzērieniem likt seksuāli izaicinošus nosaukumus. Presē kā viens no izcilākajiem piemēriem tiek minēts dzēriens ar nosaukumu “slippery nipple”. 🙂 interesanti, kādas varētu būt šī dzēriena sastāvdaļas.

7. un visbeidzot – zinātnieks Richard Dawkins, aizejot pensijā no Oxfordas, rīko kampaņu, aplīmējot publisko transportu ar tekstu: “There is probably no God. Now stop worrying and enjoy your life!”. 🙂 Es nopriecājos pie sevis. Sapratu, es ar savu viedokli par šo tēmu neesmu vienīgā. Viņš ir arī izdevis grāmatu The God Delusion. Varbūt, ja sanāks, būs jānopērk. Tā teikt, zinātniska argumentācija par to, kas ir, kas nav. Nu labi, par to, ka Dieva nav.