Rejošie suņi un (ne)caurspīdīgā karavāna. Otrais pastāsts par TTIP.

T.T.I.P. Gribas domāt, ka pēdējo nedēļu laikā TTIP akronīms (Transatlantic Trade and Investment Partnership = Transatlantiskās tirdzniecības un investīciju partnerības līgums) ir kļuvis atpazīstamāks Latvijā. Gan Dienas bizness turpina rakstīt, gan biedrība Progresīvie ir pauduši savu viedokli, gan Latvijas radio šonedēļ bija sarīkojis tiešraides diskusiju (bija prieks par A.Babra pragmatismu un dziļāku izpratni par šo jautājumu).

Kopš mana iepriekšējā raksta par TTIP latviski ir notikuši vairāki interesanti notikumi, par kuriem tad es arī padalīšos savās pārdomās.

Vācija, kas ir ES dzinējs, kļūst par vienu no ES anti-TTIP protestētāju centriem. Aizvadītajā nedēļas nogalē Berlīnē 120 dažādu organizāciju alianses vadībā aptuveni 50 tūkstoši vāciešu protestēja pret šo tirdzniecības līgumu. Vācijas protestētāji uzskata, ka TTIP aizstāv pamatā rūpnieciskās lauksaimniecības un ĢMO ražotāju intereses, tādejādi sekmējot vēl lielāku lausaimniecības sektora industrializāciju un apdraudot mazos lauksaimniekus. Neskatoties uz to, ka kopumā Vācijas ražotāji saglabā augsto konkurētspēju Eiropā, tirgus liberalizācijas rezultātā pēdējo 10 gadu laikā ap divas trešdaļas cūkaudzētāju, piemēram, ir pārtraukuši savu saimniecisko darbību vai pārprofilējušies, jo nav spējuši konkurēt ar lielajiem lauksaimniecības ražotājiem.

Vēl, interesants fakts, kas mani galīgi nepārsteidz, ir tas, ka Eiropas Komisija beidzot publiskoja 2014. gada publiskās aptaujas rezultātus, kurā noskaidrojies, ka no 150,000 respondentiem, 97% ir pauduši negatīvu nostāju pret investoru aizsardzības mehānismu (ISDS), kas dotu tiesības kompānijām iesūdzēt tiesā valstis par peļņas zaudēšanu kaut kādu likumdošanas izmaiņu rezultātā. ISDS tādā mērogā un saturā tiek uzskatīts par antidemokrātisku, paceļot tirgus intereses augstāk par sabiedrības interesēm.

Bet, pats nozīmīgākais fakts janvāra pirmajā darba nedēļā bija Tirdzniecības komisāres paziņojums par lielākas caurspīdības ieviešanu un zināmu TTIP dokumentu publiskošanu, tādejādi reaģējot uz skarbo kritiku par līguma slēgšanas procesa slepenību. Jāteic, iepazīstoties ar šiem materiāliem, lietas īpaši caurspīdīgākas netop. Turklāt, publicēti ir tikai ES puses sākotnējie pozīcijas dokumenti (īsās versijas un ne visi) un skaidrojumi ‘vienkāršajiem ļaudīm’ un nespeciālistiem. ASV puses pozīcija nevienā no līgumā ietvertajiem punktiem nav zināma, līdz ar to, ir neiespējami zināt, cik stingra un stabila ir ES pozīcija vienā vai otrā jautājumā. Šie dokumenti arī neatspoguļo nekādā veidā līdz šim veikto sarunu rezultātus, tikai ieskicē ES puses toni sarunu sākumā.

Taču, neskatoties uz šo , kopsavilkums ir sekojošs. Tātad šis līgums attieksies uz pakalpojumu sektoru (kas ir 60% no ES ekonomikas un darba vietām), preču tirdzniecību (kosmētika, pārtika, inženierizstrādājumi, tekstilizstrādājumi, medikamenti , auto utt), publisko iepirkumu procedūrām, tirdzniecības kontroles un uzraudzības mehānismiem, tehniskajiem tirdzniecības šķēršļiem (dažādu standartu atšķirības), izejmateriāliem, mazajiem un vidējiem uzņēmumiem un viņu eksport/ importspēju, muitas kontroli, investoru aizsardzību, konkurences stiprināšanu.

Galvenie kritiskie punkti, ko ES cenšas panākt, ir:

  • ES un ASV firmas ir pilnīgi vienlīdzīgas gan ES un ASV un bauda vienus un tos pašus nosacījumus attiecībā uz nodokļiem, investīcijām, iepirkumu utt.
  • Ciešāka finansu sektora regulācijas saskaņošana (nekas gan netiek minēts par regulācijas stiprināšanu, lai novērstu 2008.gada krīzes atkārtošanos), kļūstot par šī sektora regulēšanas pasaules līderiem, un pozīcijas saskaņošana attiecībā uz jaunām iniciatīvām ārpus šī līguma ietvara (nākamā finansu krīze nesāksies ASV, un tā būs vēl lielāka – tas ‘too big to fail’ kļūs vēl lielāks);
  • Tādi pakalpojumu sektori kā tv, filmas, veselības aprūpe, izglītība, sociālie pakalpojumi un ūdensapgāde varētu tikt aizsargāti (nav gan teikts, ka ASV tam piekritīs);
  • Muitas/importa nodokļu atcelšana (ardievas vietējā tirgus aizsardzībai);
  • Publiskajā iepirkumā nedrīkstēs būt otras puses firmu diskriminācija; galvenais – ekonomiskākais piedāvājums, lielāka izvēle (tātad tam Latvijas zemniekiem, par kuru rakstīju iepriekš un kurš gribēs lauku skolai notirgot kartupeļus, nāksies konkurēt ar importa kartupeļiem);
  • Tehnisko šķēršļu novēršana un prasību saskaņošana attiecībā uz jaunu produktu sertifikāciju, testēšanu, pārbaudēm, markēšanu utt, tiesa gan negarentējot vides un patērētāju tiesību aizsardzību un standartu nevājināšanu (nav gan teikts, kura puse pielāgosies kurai);
  • Nebūs izmaiņas attiecībā uz ĢMO (tā mēs visi gribam domāt);
  • Auto nozares tehnisko parametru saskaņošana, kas tādejādi varētu palielināt tirdzniecību nākamo desmit gadu laikā 70-350% apmērā (ietekme uz vidi te netiek apspriesta);
  • TTIP ies roku rokā ar sociālo attīstību, ilgtspējību un vides aizsardzību, veicinot arī sociāli atbildīgu uzņēmējdarbību un iesaistot pilsonisko sabiedrību (skan kaut kā pārāk skaisti, lai tam noticētu);
  • Tā kā Pasaules tirdzniecības organizācijas ietvars nav pietiekami liberāls, tad attiecībā uz piekļuvi izejmateriāliem un to ieguvi, tirdzniecību, TTIP ļaus ES un ASV uzņēmumiem vienlīdzīgi konkurēt (ES cer uz enerģētikas avotu diversifikāciju, piekļūstot ASV dabas gāzei);
  • ASV tirgus atvēršana, atvieglojot tirdzniecības procedūras, 20 miljoniem ES mazo un vidējo uzņēmumu, kuri nodarbina divas trešdaļas ES darbspējīgo cilvēku un kuri pēdējo 10 gadu laikā ir radījuši 85% no jaunajām darba vietām;
  • Investoru aizsardzības mehānisma izveide, kurš eventuāli aizstātu 1400 ES valstīs esošos divpusējos investoru aizsardzības līgumus; jautājums par valdību spēju saglabāt regulēšanas tiesības un cik lielā mērā – tiks apspriests;
  • Tīras konkurences apstākļu nodrošināšana, panākot valsts un privāto uzņēmumu vienlīdzību;
  • Valsts subsīdiju samazināšana/ izskaušana vai pilnīga caurspīdība par tās saņēmējiem; valsts iejaukšanās tirgū ir kaitnieciska;

Ko tas viss nozīmē globāli, es jau rakstīju iepriekšējā rakstā, bet, ja suņi rej un karavāna iet tālāk, tad Latvijas pusei ir jābūt spējīgai nodefinēt savu pozīciju šādos jautājumos un to aizstāvēt TTIP sarunās:

  • kādas un cik ilgtspējīgas investīcijas un kur Latvija grib saņemt un piesaistīt (ne visas investīcijas var būt labvēlīgas LV attīstībai)?
  • vai un kur Latvija grib investēt ASV (kam ir kapacitāte un interese)?
  • kuri sektori vai uzņēmumi ir stratēģiski aizstāvāmi un paturami valsts kontrolē/ īpašumā, ieskaitot monopoluzņēmumus (vai LV ir interese saglabāt kaut kādus vietējā tirgus aizsardzības mehānismus un kontroli pār zināmiem ekonomikas sektoriem sabiedrības interešu/ vietējās ekonomikas vārdā);
  • kādu ietekmi TTIP atstās uz valsts budžeta ienākumiem ilgtermiņā (importa, muitas nodokļa un dažādu citu administratīvo ienākumu samazināšanās) un kādus attīstības scenārijus var tas radīt?
  • kādu ietekmi importa preču cenu samazināšanās atstās uz vietējiem ražotājiem? Kā tie spēs konkurēt un izdzīvot?
  • kāda ir pašreizējā publiskā iepirkuma ietekme uz vietējiem ražotājiem un uzņēmējiem un kādas sekas TTIP var atstāt, liberalizējot šo iepirkumu;
  • kādu ietekmi uz vietējo uzņēmumu attīstību un eksportspēju atstās subsīdiju un valsts atbalsta samazināšana tīrās konkurences vārdā?
  • vai un kādi sabiedrības pakalpojumu un ekonomikas sektori būtu aizsargājami un atrunājami TTIP līgumā (tie, kuri nevar tikt pakļauti privatizācijai, liberalizētam iepirkumam utt)?
  • kā šis TTIP nodrošinās nekaitniecību tiem daudzajiem mazajiem uzņēmumiem, kuru profils, specifika, kapacitāte neļaus apgūt pasaules tirgus? Kā tas ietekmēs šo uzņēmumu dzīvotspēju savās mājās?

Ko citi eksperti saka?

Latvijas ārpolitikas institūta pētniece uzskata, ka Latvijai šī ir augsta politiskā (nevis ekonomiskā!!) prioritāte, kas nozīmē praktiski tikai to, ka diskusijā par šī līguma praktisko labumu Latvijai ekonomiskie, saimnieciski un sociālie aspekti ir mazzsvarīgi. Ja TTIP ir aukstā kara ‘versija 2’ viens no ieročiem, tad Latvija uz cenu neskatās. To mēs mākam.

Eiropas parlaments, izrādās, jau 2013.gadā ir pasūtījis ekspertu pētījumu par TTIP ietekmi uz ES un jāteic – pētījuma secinājumos nekāds optimisms nav jūtams un EP deputāti tiek brīdināti par dažādiem TTIP negatīvajiem aspektiem.

Jā, un visbeidzot ietekmīgais ekonomists Džefrija Saks šo līgumu neatbalsta nemaz, uzsverot, ka tas pilnīgi ignorē lielos ilgtspējīgas attīstības izaicinājumus – vide un pieaugošā nevienlīdzība un šī līguma ‘bīdītāji’ nav veikuši nekādu visaptverošu analīzi par līguma ietekmi uz nodarbinātību, dažādajām saimniecības nozarēm, ienākumu sadali, ekonomisko izaugsmi. Viņu satrauc globalizācijas attīstības virziens, kuru dzen nevis humānisma gars, bet gan lobiju kontrolētas valdības.

Bet, suņi rej un visās Eiropas valstīs, tā ka karavānai varētu neiet tik viegli, kā bija iecerēts..

©

Advertisements

kaut pastalās un ar amerikāņu vistiņām, bet brīvi. pastāsts par TTIP

Kamēr Latvijas sabiedrības uzmanība ir nofokusēta uz dažādām iekšpolitiskām peripetijām un lielā kaimiņa ģeopolitiskajām spēlītēm, tā šķietami nemaz nenojauš par Eiropas pilsoniskās sabiedrības top kampaņu 2014.gadā.

Pēdējā pusgada laikā vairāk nekā 1.2 miljoni ES pilsoņu ir pauduši atbalstu pret-TTIP (ASV-ES Transatlantiskās tirdzniecības un investīciju partnerības nolīgums) kampaņai, kuras mērķis ir apturēt divu revolucionāru tirdzniecības līgumu parakstīšanu starp ES un Kanādu (CETA) un ASV (TTIP). Protesta akcijas lielākajās ES valstu galvaspilsētās un Briselē sauc politiķus un likumdevējus pie atbildības, aicinot nenotirgot demokrātijas principus un sabiedrības intereses transnacionālo korporatīvo uzņēmumu peļņas vārdā. Neapmierinātība aug arī okeāna otrā krastā, kur jau cilvēki ir piedzīvojuši vienu citu līgumu uz savas ādas (NAFTA – North Atlantic Free Trade agreement).

Turpinot Latvijas politiskās elites uzstādīto neoliberālo kursu, Latvijas oficiālā pozīcija, protams, ir nepārprotams atbalsts TTIP līgumam (CETA šai kontekstā ir mazāk ‘bīstams’, tāpēc arī pret-kampaņas un šī raksta fokuss ir vairāk vērsts uz TTIP). 2013.gada 19.novembra Ekonomikas ministrijas informatīvais ziņojums „Par Latvijas un Amerikas Savienoto Valstu divpusējo ekonomisko attiecību aktivizēšanu un paplašināšanu” kopumā pauž atbalstu šīm līguma sarunām. To apstiprina arī šī ‘noplūdusī’ vēstule, kuru britu premjers Kamerons kopā ar vēl 9 citu ES valstu līderiem (tai skaitā, Rinkevičs) ir nosūtījis tirdzniecības komisārei Malmstromai, uzsverot šī līguma vēsturisko nozīmi un aicinot, par spīti augošajai opozīcijai, turpināt uzsāktās sarunas.

Arī EP Informācijas biroja Rīgā rīkotajā diskusijā “ES Ārējo tirdzniecības līgumu ietekme uz ģeopolitiku un ekonomiku” valdīja diezgan liela vienprātība par šo līgumu izdevīgumu un potenciālajiem ekonomiskajiem labumiem Latvijai.

Zemkopības ministrija, atražojot ES proponentu leksiku, arī atspoguļo TTIP oficiālajās krāsās, uzsverot ātrāku atveseļošanos no 2008.gada krīzes, stagnācijas pārvarēšanu daudzpusējās tirgus liberalizācijas sarunās PTO ietvaros un 119 mijardu Eiro ieguvumu ES kopumā (cik no tā Latvijai, tas laikam pagaidām nav zināms vai nav svarīgi).

Tātad, balstoties uz valsts pārvaldes informāciju un interpretāciju, TTIP tik tiešām varētu šķist kā tāds kārtējais ‘mega-projekts’ (Eiro projekts īstenots, tāpēc ir nepieciešams nākamais), kurš virzīs uz priekšu Latviju un kurā Latvijai nedomājot jālec iekšā, lai iekarotu pasaules tirgus un paātrinātu ekonomisko izaugsmi.

Pat ja TTIP ir tik tiešām tik izdevīgs un daudzoslošs, kāpēc 1.2 miljoni ES pilsoņu ir parakstījušies pret šī līguma apstiprināšanu? Kāpēc decembrī nīderlandiešu un franču nacionālie parlamenti ir pieņēmuši rezolūcijas, paužot bažas par TTIP un CETA?

Balstoties uz pieejamo informāciju, es gribētu uzsvērt vairākus argumentus, kāpēc TTIP nebūt nav tik balts un pūkains.

Ekonomiskā dimensija:

ES un ASV parakstīsies par tarifu pazemināšanu (muitas, nodokļi utt), kas atstās ietekmi uz valstu bužeta ienākumiem. Tas savukārt nozīmē to, ka nodokļu ieņēmumu funkcija varētu vēl vairāk pārsvērties uz ikdienas patēriņu (PVN) un darba ņēmēju, nevis darba devēju/ kapitāla turētāju un peļņas ģenerētāju. TTIP vēl vairāk pastiprinās ‘konkurētspējas’ argumentu, kur jebkurš nodoklis vai regulējums tiks uzskatīts par šķērsli biznesam (jau tagad Latvijā uzņēmumu peļņas nodokis sastāda tikai 5.77% no valsts budžeta ieņēmumiem, kamēr iedzīvotāju ienākumu nodoklis (ieskaitot arī kapitāla pieauguma nodokli) – 19.46%).

Dažādu tarifu atcelšana uzlabos ne tikai Eiropas uzņēmēju eksporta iespējas uz ASV, bet arī ASV kompāniju iespējas eksportēt produkciju uz Eiropu, kas nozīmēs asāku konkurenci pašmāju tirgū ar (lētāku) importa preci.

Pašreiz ASV regulējums daudzās nozarēs ir vājāks nekā ES, kas nozīmē to, ka ES var nākties pieņemt kompromisus, atvieglojot daudzus nosacījumus, īpaši, kas attiecas uz vidi, paterētāju tiesībām, GMO, datu aizsarzību, darba ņēmēju aizsardzību (arodbiedrības, sociālās garantijas), dabas resursu izmantošanu etc. TTIP oficiālajā lapā tiek norādīts, ka ir iespējams vides piesārņojuma pieaugums, bioloģiskās daudzveidības mazināšanās un lielāka dabas resursu izmantošana, taču tiek uzskatīts, ka tie esot nebūtiski, salīdzinot ar potenciālajiem ekonomiskajiem ieguvumiem.

TTIP attiecībā uz finansu sektoru, kurš pēc 2008.gada krīzes ir pierādījis, ka tam nepieciešama lielāka, nevis mazāka regulācija, var iznīcināt tos nelielos, bet grūtos centienus, kas līdz šim veikti, sektora sakārtošanas virzienā. City of London, piemēram, ir viens no lielākajiem TTIP lobētājiem, jo saredz iespēju caur TTIP lielākas regulācijas novēršanu. Pat diezgan liberāli orientēti analītiķi ir atzinuši lielākas regulācijas nepieciešamību, ja pasaule grib izvairīties no līdzīgiem finansiāli kritiskiem satricinājumiem nākotnē, tāpēc TTIP šajā aspektā ir milzu solis pilnīgi pretējā virzienā. TTIP kopā ar ofšoriem, kuriem Latvijas sabiedrotais Kamerons neļaus ķerties klāt, dos iespēju lielajiem transnacionālajiem biznesiem gan sapelnīt vairāk, gan noslēpt no valsts vairāk. Dažiem tas ir izdevīgi. Tieši liberalizācija finanšu sektorā ir un būs šī TTIP bīdītāju būtiskākais interešu objekts, kas tiek veiksmīgi nomaskēts ar diskusijām par tādiem ‘katastrofāliem’ tirdzniecības šķēršļiem kā paaugstinātiem nodokļiem šokolādei, aprikozēm bundžiņās un gorgonzolas sieram (es pilnīgi varu iztēloties tās rindas Walmart lielveikalos ASV, kad amerikāņi varēs beidzot iegādāties šo pūdēto sieru pa 20% lētāk).

Ja finansu transakciju nodoklis (tautā arī saukts par ‘robin hood tax’ un kurš pēc būtības funkcionē kā PVN tradicionālajās ekonomikas nozarēs), kuru atbalsta  vairākas ES valstis, tiks norakts, mēs ļausim finansu sektoram turpināt ekonomikas globālu finansializāciju ar faktiski nulle papildu devumu valstu budžetiem (bet IKP gan tas turpinās audzēt; tas nekas, ka tam maz sasaistes ar ikdienas ekonomiku). Tas arī neatbrīvos valstis no atbildības glābt bankas, kad tās atkal būs pārāk aizrāvušās ar riskantajām spēlītēm.

Politiskā dimensija:

ES un ASV parakstīsies par vēl lielāku tirdzniecības un investīciju vides deregulāciju, kas faktiski nozīmē valstu lomas/ ietekmes samazināšanu. Aktualizējoties klimata pārmaiņu radītajām problēmām, attīstoties tehnoloģijām, tādi jautājumi kā vide, indivīda tiesības, produktu ētikas aspekti, pārtikas drošība utt dēļ vājās regulācijas ļoti ierobežos valstu iespējas kaut ko mainīt/ ietekmēt.

ISDS (investor-state dispute settlement) iekļaušana TTIP nozīmēs to, ka kompānijas (un galvenokārt, mēs runājam par MNCs (multinational corporations) varēs apsūdzēt valdības caur īpašu starptautisko arbritrāžas procesu par tādu jaunu regulāciju, politikas pieņemšanu, kas var mazināt kompāniju peļņu. Šis arbitrāžas process ņems virsroku pār nacionālo likumdošanu un process ir vienpusējs (kompānijas var apsūdzēt valsti, bet valsts kompānijas nē). Arbitrāžas procesa lēmumus pieņems nevis korporatīvie tiesneši, bet juristi, kuriem nav pienākuma aizstāvēt valsts intereses. (ISDS procesu ir izmantojis, piemēram, Phillip Morris Austrālijā, reaģējot uz Austrālijas valdības lēmumu ieviest bezetiķešu cigarešu pakas. Cits piemērs – zviedru enerģijas gigants Vatenfall apsūdzēja vācu valdību par politikas maiņu attiecībā uz enerģijas ražotnes izveidi pēc Fukušimas negadījuma). Valsts maksā šo tiesvedību vienalga, vai vinnē vai zaudē (ir aplēses, ka katra tiesvedība valstij izmaksātu ap 5 miljoniem EUR). (Šeit var iepazīties ar investoru-valstu tiesu prāvām ES valstīs (ieskaitot Latviju) kopš 1994; saraksts nav pilnīgs, jo bieži informācija par šīm tiesu prāvām nav pieejama publiski).

Vēl vairāk, ja uztveram valsti kā sabiedrības, tās pilsoņu pārstāvi, tad attiecībā pret kapitālu un tirgu šī aizstāvniecība tiks mazināta. Tādām valstīm kā Latvija, kas ir gājušās cauri kariem cīņā par demokrātiju un suverenitāti, šis ir pilnīgi pretējs virziens, kas piesķir tirgum/ privātajam kapitālam dominējošo varu un ietekmi.

Publisko pakalpojumu dimensija

TTIP, tirdzniecības liberalizācija un deregulācija var negatīvi ietekmēt valsts ienākumu bāzi, kas savukārt ietekmēs sociālo, publisko pakalpojumu pieejamību un cenu.

ES sociālā politika ir vājinājusies pēdējo gadu laikā, bet šī līguma rezultātā ES var nākties pieskaņoties vēl daudz liberālākai ASV praksei, kas var eventuāli nozīmēt daudzu publisko pakalpojumu privatizāciju (piemēram, Anglijā sabiedrība ir ļoti satraukta par potenciālo NHS (nacionālais veselības serviss) privatizāciju utt).

Puse no aprēķinātajiem ieguvumiem nāktu no publisko pakalpojumu/ iepirkuma liberalizācijas. Ne tikai efektivitātes aspekts ir nepierādīts, peļņas motivācija var būtiski ietekmēt gan šo pakalpojumu cenu, gan kvalitāti un pieejamību.

Daudz un dažādi produkti, kas šobrīd ir nopērkami ASV, ir aizliegti ES dēļ to sastāvdaļu vai izgatavošanas kaitniecības. TTIP ļautu šo produktu tirdzniecību ES, kas ir pret paterētāja interesēm.

Starptautiskā dimensija:

TTIP tiek veidots ārpus PTO (Pasaules Tirdzniecības organizācija) rāmja un var radīt ļoti spēcīgu precendentu nākotnes brīvās tirdzniecības (divpusējiem) līgumiem, tādejādi vājinot PTO un deleģitimizējot PTO mehānismu kā tādu (kurš nav ideāls, bet tomēr balstās uz globāli/ starpvalstiski akceptētiem spēles noteikumiem un cenšas līdzsvarot dažādo valstu (attīstīto un attīstības) intereses). Tā kā Dohas sarunas ir zināmā strupceļā, ES un ASV, veidojot ārpus PTO mehānisma līgumus, starptautiski regulētu tirdzniecību vēl vairāk attālinās no kompromisa panākšanas. Tāpēc, no koordinētas/ līdzsvarotas starptautiskās tirdzniecības viedokļa TTIP ir ļoti spēcīgs destabilizējošs elements ar neparedzamām sekām. Latvijai un latviešiem, iespējams, ir diezgan vienaldzīgi, kā un cik labi attīstās nabadzīgās valstis, taču šis ir ļoti spilgts piemērs aizvien agresīvākai globālajai cīņai starp ‘brīvu’ (bagātās rietumvalstis) un ‘taisnīgu’ (nabadzīgās dienvidvalstis) tirdzniecību. ES un ASV, tā vietā, lai rastu kompromisu, kas ir izdevīgs un akceptējams starptautiski, izvēlas faktiski ignorēt starptautisko tirdzniecības tiesisko rāmi. Šis var radīt precedentu līdzīgiem gadījumiem, kad kādas valstis izvēlas vienoties par kaut ko ārpus starptautiski akceptētiem rāmjiem un ignorējot citu intereses. Tādam mazam spēlētājam uz starptautiskās skatuves kā Latvijai paredzama un starptautiski akceptēta/respektēta politiskās/ ekonomiskās sadarbības platforma ir suverenitātes jautājums, tāpēc šāda precedenta pieļaušanai var būt augsta cena ilgtermiņā. Un pat ja juridiski TTIP ir legāls, tā leģitimitāte attiecībā pret PTO un starptautisko ietvaru nav tik viennnozīmīga.

Starptautiskās attīstības dimensija:

Šis var atstāt negatīvu ietekmi uz attīstības valstu spēju sekmīgāk tikt galā ar nabadzības un dažādiem citiem sociālekonomiskajiem izaicinājumiem. Plus, centieni panākt ne tikai brīvu, bet arī taisnīgu (fair) tirdzniecību starptautiski faktiski tiks aprakti.

TTIP ir radikāli liberāls un, tiekot īstenotam, simbolizēs ‘race to the bottom’ un globālās ‘rat race’ triumfu. Pēc tā, kas ir šī TTIP lielākie lobētāji, jau var noteikt, kas ir šī TTIP lielākie potenciālie ieguvēji, un no kurienes tieši ‘aug kājas’ šai idejai.

TTIP var kļūt par ‘zelta standartu’ turpmākajiem divpusējiem/ daudzpusējiem līgumiem, kas, iekļaujot attīstības valstis, var spiest tās parakstīties uz ļoti neizdevīgiem nosacījumiem (piemēram, vietējā tirgus aizsardzības instrumentu atcelšana, atteikšanās no vietējo uzņēmumu atbalsta programmām, subsīdijām, lai sekmētu vietējo uzņēmēju attīstību un konkurētspēju vai radikālāka nacionālo resursu privatizācija, liberalizācija). Tas savukārt nozīmē to, ka neattīstīti vai salīdzinoši vāji attīstīti nacionālie tirgi globālās konkurences rezultātā (savā ziņā šis attiecas arī uz Latviju) nonāk vēl lielākā starptautiskā kapitāla atkarībā, kas savukārt ieslēdz valsti ‘lēta importa noieta tirgus un lēts darbaspēks’ režīmā, rada negatīvu tekošā konta bilanci un padara īpaši ievainojamu ekonomiskās un finansiālās stabilitātes ziņā. Valstis, kas ir īpaši atkarīgas no starptautiskā kapitāla un ar relatīvi relaksētu regulējumu (+ pro-kapitāla likumdošanu), arī parasti cieš grūtības, sekmējot ilgtspējīgu attīstību un risinot sociālekonomiskus jautājumus.

Tirdzniecība var kalpot par instrumentu attīstības veicināšanai, taču īpaši brīvā tirdzniecība ir nežēlīga pret jaunām/ nenobriedušām ekonomikām. Tās var tikt apzīmogotas ar ‘nekonkurētspējīgs’ zīmogu pirms tās ir vispār attīstījušas savu ekonomiku un pirms tām vispār ir ko piedāvāt.

Procesa demokrātiskums

Un visbeidzot, sarunas par šo līgumu tika uzsāktas 2013.gada jūlijā un tās ir aizritējušas ļoti slepenā režīmā. Ja jau šis līgums ir tik labs Eiropas iedzīvotājiem, tad kāpēc tas ir tik slepens? Sabiedrība lielākoties šobrīd pārtiek no ad hoc noplūdušu dokumentu drumslām. (Līdz absurdam smieklīgi un skumji ir lasīt EK atrunas publiskot augsta līmeņa darba grupas darba un izaugsmes jautājumos locekļu sarakstu, ar kuriem arī aizsākās TTIP līguma izstrāde) Lai ar mēdiju uzmanība sāk pastprināties, pateicoties lielā mērā arī pieaugošajai opozīcijai un sabiedrības protestiem, līguma sarunu saturs ir lielā miglā tīts. ES oficiālā atbilde attiecībā uz slepenību ir – caurspīdība sarunu procesā būtu līdzīgi kā spēlēt pokeru ar redzamām kārtīm.To, ka pat ES dalībvalstīm ir grūtības ar pieejamību līguma tekstam (vai tā melnrakstiem) apstiprina arī Ārlietu ministrijas pārstāvis, kas ir lieliska augsne ne tikai dažādām interpretācijām par TTIP, bet arī netaisnīgai interešu pārstāvniecībai un spēcīgam lobiju spiedienam uz saurnu vedējiem.

Līdz šim prezentētā informācija ir ļoti selektīva un īsti kritisku izvērtējumu pat nav īsti iespējams veikts, jo līguma saturs ir slepens.

Neskatoties uz to, ka sabiedrība ir nodalīta no šī procesa (lai gan ir veikti uzlabojumi, reaģējot uz sabiedrības protestiem), ir apstiprinājumi tam, ka daudzi nozīmīgi un diezgan turīgi lobētāji, kas ir tieši ieinteresēti šī līguma pieņemšanā, aktīvi piedalās ‘konsultācijās’. Ja Eiropas Komisija pārstāv ES pilsoņus, kāpēc ir pieļaujami konsultēties ar lielo korporāciju īpašniekiem, bet arī sabiedrību ne?

Un tik pat labi arī jautājumu var uzdot Latvijas pārstāvjiem par viņu neatkarīgumu, veidojot Latvijas pozīciju. Vai TTIP ir izdevīgs Latvijai tāpēc, ka mums ir visaptveroša analīze veikta, kas apstiprina TTIP pozitīvo ietekmi, vai tāpēc, ka konkrētu valstu pārstāvji (UK, USA etc) aktīvi lobē Latvijas atbalstu?

Skats no Latvijas

TTIP tematika Latvijas medijos un informatīvajā telpā nav pārāk plaši reprezentēta, kas arī droši vien izskaidro zemo rezonansi sabiedrībā un kristiskās analīzes trūkumu. Ir gan daži izņēmumi. Latvijas Aptiekāru asociācijas prezidents Guntis Belēvičs ir paudis bažas par līguma ietekmi uz Latvijas tradicionālajām nozarēm, vietējiem ražotājiem un sabiedrības veselību. Arī Dienas Bizness jūtas diezgan skeptisks pēc TTIP veltīta pasākuma apmeklēšanas Stokholmā, jo apšauba Latvijas uzņēmēju kapacitāti izmantot iespējamos labumus, un uzskata, ka potenciālie ieguvumi nav balstīti uz skaidriem aprēķiniem un datiem.

2014.gada sākumā Ekonomikas ministrija plānoja izveidot starpministriju darba grupu (+20 nevalstiskās organizācijas), kā arī veidot īpašu dialogu ar uzņēmējiem un nozaru asociācijām, kā arī sociālajiem partneriem par TTIP, ietekmi uz Latviju un kā pārstāvēt Latvijas intereses. Interneta informācija ir paskopa attiecībā uz starpministrijas darba grupas darbu (vai tā vispār funkcionē?) un sasniegumiem šī gada laikā. Bet man gribētos ticēt, ka šī grupa ir izveidota un ir veikusi izvērtējumu par TTIP potenciālo ietekmi un riskiem uz Latvijas (ilgtspējīgu!) ilgtermiņa attīstību, kas arī tad veido attiecīgo Latvijas pārstāvju viedokli šajā jautājumā. Ja un kad šāds izvērtējums ir veikts, būtu lieliski to arī publiskot. Es domāju, ka ne man vien tas interesētu.

Man, piemēram, interesētu ietekmes izvērtējums uz: a) vietējiem uzņēmējiem (kādas implikācijas radīsies attiecībā uz produktu/ pakalpojumu cenu, kvalitāti, ražošanas izmaksām, konkurētspēju, valsts atbalsta programmām uzņēmējiem), b) vidi (vai nāksies liberalizēt kādus standartus, kas ir būtiski Latvijas videi, ekoloģijai; ko potenciālas izmaiņas var nozīmēt Latvijas ‘zaļajam’ tēlam), c) sociālajiem pakalpojumiem (iespējamā dažādu sociālo pakalpojumu, politiku tālāka liberalizācija veselības aprūpes, apdrošināšanas, izglītības sektorā utt), d) valsts budžetu un fiskālo politiku (dažādo tarifu atcelšana, nodokļu samazināšana, tekošā konta deficīts, importa preču pieaugums un ietekme uz vietējo preču konkurētspēju), e) drošību (ieskaitot stratēģisko nozaru, pakalpojumu īpašumtiesības), f) finansiālo stabilitāti (ja banku/ finansu industrijas regulācijas centieni ar šo TTIP tiek būtiski bremzēti, kā tas ietekmēs LV finansiālo drošību un kā mēs nodršināsimies pret Parex 0.2).

Turklāt, tas ir vispārzināms fakts, ka Latvija jau no 90.to gadu beigām (pateicoties lielā mērā arī G. Krasta valdības uzstādījumam) ir viena no visliberalizētākajām valstīm. Latvija ir bijusi ļoti aktīva dažādu ar investīcijām un tirdzniecību līgumu parakstīšanā. Varbūt pie viena Ekonomikas ministrija varētu veikt arī pētījumu par šo daudzo tirdzniecības līgumu ietekmi uz Latvijas sociālekonomisko attīstību. Būtu, tā teikt, empīriski dati salīdzinošai analīzei un TTIP pozīcijas pilveidošanai, citādi tās ir spēles ar pieņēmumiem un ‘wishful thinking’.

Nedrīkst aizmirst, ka šis nav vienpusējs līgums. Šis līgums dos ne tikai (teorētiskas) iespējas Latvijas uzņēmējiem eksportēt preces un pakalpojumus uz ASV, bet arī ASV uzņēmējiem eksportēt preces un pakalpojumus uz Latviju. Tas nozīmē, ka vietējie uzņēmēji Latvijā tiks pakļauti vēl lielākai konkurencei, jo var nākties sacensties ar pastiprinātu lētāku importu.

Ir pilnīgi skaidrs, ka aiz šī projekta stāv lielo biznesu intereses un iespējams, ka šajās sarunās Lavija daudziem no viņiem nav nemaz tā vieta kartē, kur viņu uzmanība koncentrēta. Un tieši tāpēc – pavisam brutāli – kāds labums Latvijai no vēl bagātākām bankām un lielkorporācijām Eiropas un ASV citadelēs? Vai tas, ka Latvija izskatīsies vēl nabadzīgāka uz kopējā fona un tāpēc bagātajās citadelēs radīsies jaunas darba vietas jaunajiem Latvijas migrantiem ar spožajiem prātiem? Vai tas, ka Latvija cer kļūt par kāda lielā finanšu centra satelīt centru? Un ja tā, vai Latvija būs gatava tad arī novērst ‘Parex 0.2’?

Pavisam nesen medijos bija jezga ap faktu, ka daļa no Latvijas ES prezidentūras atribūtikas ir izgatavota Lietuvā no Baltkrievijas materiāliem. Bet, tieši tāds jau ir tas brīvais, super liberalizētais tirgus, kuru vēl vairāk nostiprinās TTIP. Kura interesēs tad ir panākt to, ka pašu uzņēmējiem nav nekādu priekšrocību attiecībā uz nacionālo iepirkumu utt? Un, kur ir pierādījumi un garantija, ka ar TTIP Latvijas iespējas aizstāvēt savus ražotājus netiks vēl vairāk ierobežotas? Faktā, ka izvēlēts ir lētākais produkts jau nav ierēdniecības vaina, bet politiskās vides/ ideoloģiskā nenobrieduma vaina.

Nobeigumā

Tirdzniecibas vēl lielāka liberalizācija var tīri teorētiski palielināt pīrāgu, bet, kā pierāda neskaitāmi pētījumi un piemēri, Latviju ieskaitot, pīrāga lielumam nav automātiski tiešas korelācijas ar sabiedrības labklājību. Bet, kā zināms, tas ir nevis tirgus, bet valsts, kura spēj regulēt šī pīrāga sastāvu, kvalitāti un sadali. TTIP atstās negatīvu ietekmi uz valsti un tās spēju aizstāvēt sabiedrības intereses, ko jau parāda šī līguma sarunu process un kurš tajā ir pamatā iesaistīts.

Turklāt, tirdzniecība – tie nav tikai uzņēmēji, kapitāla turētāji un investori. Tas ir arī darba spēks jeb humānā valodā runājot – cilvēki, kas ražo, rada un veic visu to, par ko uzņēmējs viņiem maksā algu. Šis līgums nedrīkst būt tikai par šī kapitāla turētāja interesēm samazināt tiešos biznesa izdevumus, paplašināt noietu un pelnīt vēl lielāku peļņu. Šis līgums ir arī par cilvēkiem, kuriem ir tiesības saņemt cilvēkcienīgu un atbilstošu atalgojumu par savu darbu, strādāt cilvēkcienīgos apstākļos, saņemt brīvdienas, pabalstus, kad nepieciešams, ēst drošu pārtiku, dzīvot tīrā un drošā vidē un spēt uzturēt un audzināt ģimenes.

Viena no ne-tarifu barjerām, kuru šis TTIP nojauktu, ir process, ka Eiropas autoražotājiem jāiziet dubulta sertifikācija, lai tirgotu auto ASV, kas savukārt sadārdzina tirdzniecības izmaksas. Var jau būt, ka tas tik man tā šķiet, jo man mašīnas pārāk neinteresē, bet – vai tad amerikāņiem pašiem savu auto nepietiek? Man šķita, ka tieši otrādi – pieprasījuma un kopējās ekonomiskās situācijas dēļ, autorūpniecībai nemaz tik spoži tur neiet. ASV pilsoņi satraucas par darba vietu zaudēšanu un pat ja mums Eiropiešiem gribas par to priecāties, tad izkāpjot ārā no savas šaurās ‘koka kastes’ un paskatoties uz lietām globālāk, ir taču nepārprotami skaidrs, cik, ak, tomēr neracionāls šis topošais brīvais tirgus tiek radīts.

TTIP būs consumerizma (patērētājsabiedrības) globālās konkurences kulminācijas punkts un veselā saprāta sakāve. Mums nešķiet gana labas, protams, savējās Ķekavas vistiņas, mums gribas tās hlorā mērcētās amerikāņu vistiņas, kas būs pa dažiem centiem lētākas un transportētas no vairāku tūkstošu kilometru attāluma. Tas nekas, ka Ķekavas vistiņu ražošana Latvijā dod cilvēkiem darbu un valstij nodokļu ieņēmumus. Un, kad lauku skola gribēs iepirkt kartupeļus skolnieku ēdināšanai, tā nevarēs iepirkt no vietējā zemnieka, jo būs jātaisa starptautisks iepirkums, kur poļi vai atkal tie amerikāņi piedāvās pa dažiem centiem lētāku. Tas nekas, ka skolai būs 3 nedēļas jāgaida, kamēr atved un tas nekas, ka kartupeļu transportēšana radīs liekus oglekļa iznešus atsmosfērā un tas nekas, ka vietējam zemniekam banka atņems traktoru, jo viņš nevarēja pārdot skolai tos kartupeļus un laikus nomaksāt kārtējo kredītu, jo mēs jau par visbrīvāko tirgu, konkurenci un brīvību esam. Tas pats galvenais. Tas vietējais zemnieks pats vainīgs, ka nav tik konkurētspējīgs. Bet nu, par laimi, TTIP dos iespēju viņam eksportēt kartupeļus uz Ameriku. Jeb, ja nesanāks, zemnieks varēs saņemt kādu pagaidu pabalstu no valsts (pēc EK ieteikuma), lai novērstu publisku neapmierinātību, un varbūt iespēju apmeklēt kursus par inovatīvāku biznesu. Jo tas taču ir tik oldschool 21. gadsimta Latvijā pašiem ražot un ēst savas vistiņas, kartupeļus, ābolus un visu pārējo… Stilīgāk ir visu nepieciešamo importēt un tirgot viens otram, bet eksportam ražot tikai superinovatīvas lietas, kuras pašiem vai nu īsti neder, vai nav pa kabatai..

Master of austerity in charge of Europe’s social dialogue and social impact

Valdis Dombrovskis, who was Latvia’s Prime Minister from 2009 to 2014, has just been appointed as the European Commission’s Vice President for the Euro and Social dialogue. Among other things (according to his EC profile) he will be responsible for “Making decisions about support for struggling eurozone countries more democratically, legitimate and better taking into account the social impact they might have”  BUT:

…during the years of his leadership, from 2008 to 2013 the number of people living in poverty in Latvia increased by 75% which is the third largest increase in the EU after Romania and Greece. As a result of this in 2013 about 35% of Latvia’s population live at a risk of poverty.

poverty in europe

* link to the original source of data

With these facts on the table, what makes one think that this austerity master, who bailed out Latvia’s semi-Scandi-owned banking sector and implemented the ‘euro project’ at a massive social cost, will now be able to look after social impact on European level? Does this staggering outcome of his leadership years gives him in this position any credibility at all? If he could not care and do much about the social impact of his EU/IMF-praised austerity policies in a tiny Latvia with 2 million people, I just wonder how he will care better about 507 million EU citizens. I just wonder, what exactly made him the best candidate for this job?

I just wonder…

EU elections 2014: how to get the voters to the polling stations?

Upcoming EU elections (from 22- 25 May) have renewed public debate about the low voter turnout and thus crisis of democracy in Europe. UK voters, particularly in case of EU elections, have always been quite passive: in 1999 only 23% of the eligible voters voted, whilst in 2004 and 2009 it rose to 38% and 34% respectively. Politicians and campaigners are worried that  this year the trend of decreasing activity will continue and various initiatives are planned to encourage people to take part in these elections.

Besides a very complex voting system which includes registration long time before elections, my simple question is: how on Earth one can expect a great voter turnout if the elections are organized on Thursday? I would find it close to impossible to get the time off, go to a polling station and give my vote. Moreover, there are so many people who do hourly-paid work which would mean that they would incur loss in income if they chose to vote instead of working. With the exception of Latvia (voting on Sunday, 25 May), Czech republic and Slovakia (voting on 23 and/or 24 May) and Ireland (voting on Friday 23 May), the rest of the EU countries organize the elections on Saturday, 24 May (check for reference here). Why UK wants to stand out and organize elections on Thursday? what is the rationale? Is there a logical reason of not doing it over the weekend?

In 2009 in Latvia voters’ turnout was about 56%. What if there is a direct correlation between the election day and voters’ turnout?

“Sophisticated” tauta

Lai kā arī nebūtu, ir jau pierasts, ka, runājot ar cilvēkiem no pasaules otras malas, man bieži vien jāsaka, ka nē, es neesmu ne francūziete, nedz spāniete un itāliete arī ne. Ka es esmu latviete. Ka jā, ir tāda Latvija, tur augšā ziemeļos, tur virs Vācijas, netālu no Zviedrijas, nu, blakus Krievijai. Bet gadās dažreiz arī tā, kā šodien, kad runāju ar kungu no partnerorganizācijas Saudi Arābijā par savām humanitārajām lietām. Lai ar viņš arī domāja, ka es esmu francūziete, viņš ar tādu ‘ooo’  iesaucās, uzzinot, ka es esmu no Latvijas. Izrādās, ka viņš ir ne tikai bijis Igaunijā (tas piedodams), bet arī ir saticis latviešus un viņam ir pat reāls viedoklis par latviešiem. Tie esot tādi ļoti ‘sophisticated’  ļaudis. Kad jautāju, kāpēc tā, viņš tik nosmēja… Lai kas arī būtu šī viedokļa pamatā, sophisticated nācijas tēls – ne tas pats sliktākais variants!

p.s. sophisticated nozīmē: izsmalcināts un arī reizē sarežģīts.

Latvia’s pulp fiction or austerity in Latvian style

This short film by Al Jazeera was made back in 2011, but is still relevant today thinking about economic crisis in Latvia, austerity, sustainable recovery and development in long term.

This film demonstrates a typical case of misuse/ overuse of natural resources in desperation for foreign currency and keeping economy going. But everyone with common sense will agree that the long term impact can be disastrous. Forest harvesting may keep economy going, keep the GDP up, keep the export increasing, but at what cost and for how long. And then what…???

par ‘legālo’ nodokļu apiešanu

Rīgas grāmatnīcā uzdūros šai grāmatai. Ja man būtu teikšana, šāda rakstura grāmatas būtu aizliegtas.

Lai arī realitātē nodokļu apiešana bieži vien ir vienkārši likumdošanas trūkumu/ caurumu identificēšana un izmantošana un nav pati par sevi nelegāla/ krimināla aktivitāte, tā viennozīmīgi ir amorāla aktivitāte, kuras sekmēšana, veicināšana ir pielīdzināma kriminālai darbībai.