krīzes sociālā cena: 40% bērnu dzīvo nabadzībā

Šonedēļ visai skaļu rezonansi izraisīja britu nevalstiskās organizācijas Oxfam klajā nākušais pētījums par globālo nevienlīdzību, kurā tika atkāts, ka laikā no 2008. – 2011. gadam, kad pasaule bija ieslīgusi finanšu krīzes skavās, pasaules miljardieru skaits ir dubultojies.

Vēlvairāk, šonedēļ arī UNICEF publicēja jauno pētījumu “Recesijas bērni”, kurā tiek secināts, ka finanšu krīzes rezultātā laikā no 2008. – 2012. gadam bērnu skaits attīstītajās valstīs (ES un OECD dalībvalstis), kuru apstākļi ir zem nabadzības sliekšņa, ir palielinājies par 2.6 mijoniem. Tā ir vesela Latvija un Islande kopā.

Visnepatīkamākais, protams, ir fakts, ka Latvija atkal izceļas uz pārējo Eiropas valstu fona un ir viena no 5 valstīm (kopā ar Grieķiju, Horvātiju, Īriju un Islandi), kur nabadzībā dzīvojošo bērnu skaits pa šiem krīzes gadiem ir palielinājies par vairāk nekā 50%. Turklāt, Latvijā procentuāli gandrīz 40% bērnu dzīvo zem nabadzības līmeņa, kas ir otrs sliktākais rādītājs Eiropā (2008.gadā tie bija 23%).

Kas nekaiš Dombrovskim tagad sēdēt mīkstajos Briseles krēslos, bet šādi dati ir skandāla vērti. Ir jau labi, ka ‘s dokumentami nam vsjo porjadki’ kā Mirtas tante teiktu un budžeta deficīts ir nomazināts līdz minimumam un eiro ieviešanas ambīcija ir īstenota, taču šo ambīciju sociālā cena ir milzīga.

Varbūt tā entuziastu grupa, kura skaitļo okupācijas zaudējumus, varētu paskaitļot kaut ko mazliet aktuālāku – sociālo cenu, glābjot Parex un īstenojot Dombrovska &IMF/ES austerity programmu. No šiem vaininiekiem varētu vismaz mēģināt piedzīt kādu sāpju naudu vai pakaunināt ar kādu izmeklēšanu (es nejokoju; iedvesmai var te palasīt par Starptautisko pilsoņu parādu audita tīklu – International Citizen Debt Audit Network).

Var jau iebilst un teikt, ka šī nav tendence raksturīga tikai Latvijai. Protams, miljardieru skaita dubultošanās lieliski pierāda augstos tempos pieaugošo nevienlīdzību un noslāņošanos ne tikai valstu iekšienē, bet arī starp-valstiski. Elite ar politisko un sociālo kapitālu un tai pietuvinātais vidusslānis spēj vai nu izvairīties no tiešām sekām vai pat nopelnīt, taču vairākums, kuru vienīgais resurss ir algots darbs, nabadzība bieži vien ir rokas stiepienā.

Bet.

Kāds par to nes atbildību. Kāds par to saņem atalgojumu.

Par atmošanos no komas un kūkām jeb mana runa konferencei, uz kuru mani neviens neielūdza

Šodien 5.jūnijā Rīgā notiek Latvijas valdības un Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) kopīgi rīkota konference par Baltijas valstu ekonomiskās krīzes pārvarēšanu, ekonomiskās izaugsmes atjaunošanu un progresu ceļā uz eiro ieviešanu, kurā piedalīsies arī SVF direktore Lagarde.

Gan SVF, gan Pasaules Bankas amatpersonas vairākos publiskos izteikumos Latvijai piešķīruši ‚paraugskolnieka‘ titulu, kā tikt galā ar krīzi, un premjers Dombrovskis atlabšanas recepti jau izklāstījis grāmatā un neskaitāmās publiskās lekcijās. Šķiet, šī konference ir loģiska kulminācija šim pozitīvismam, kur krīzes risinātāji – skolnieks un skolotāji – viens otram uzsitīs pa plecu un saliks paši sevi apaļus pieciniekus (skolniekam – par kārtīgu mājas darbu izpildi; skolotājam – par mācīšanas prasmēm). Konferences runātāji ir rūpīgi atlasīti, kuru viedokļi var minimāli kaitēt šai pozitīvisma gaisotnei. Arī konferences apmeklēšana ir strikti pēc ielūgumiem, tā teikt – „nepiederošām personām ieeja aizliegta“ (tiek solīta gan konferences tiešā translācija internetā). Nešaubīgi, arī konferences vietas izvēle – Lielā Ģilde – ir rūpīgi pārdomāta, kas pielāgota atbilstoši veiksmes stāsta noskaņai (šoreiz laikam Kalnciema ielas māju fasādes netiek pārkrāsotas, kā tas bija ASV prezidenta vizītes gatavošanas laikā).

Bet, tas tā, ievadam.

Ja man būtu bijusi šī iespēja piedalīties šajā konferencē, mans sakāmai būtu sekojošs.

Vispirms, interesanti saprast, pēc kāda kritērija tiek uzstādīta diagnoze „krīze pārvarēta“? Tas, ka SVF ir pabeidzis misiju un Latvija vairs neturpina aizņemties naudu (parāds gan vēl tiks kādu laiciņu maksāts)? Tas, ka budžeta deficīta (kurš dubultojās pēc Parex glābšanas) cirpšanas mērķis (zem 3%) ir gandrīz sasniegts un Latvija gandrīz kvalificējas, lai pievienotos eiro?  Tas, ka paguļot kādu laiku komā (turpat 20% IKP kritums divu gadu laikā), mēs esam varējuši pamirkšķināt vienu aci (5% IKP pieaugums 2011.gadā)? Tas, ka Standard and Poor ir paaugstinājis Latvijas kredītreitingu un mēs atkal esam izskatīgi investoru acīs?

Vai tie 37% Latvijas iedzīvotāju, kuru ienākumi ir zem 200LVL, neturpina baudīt krīzi visā tās spožumā ar palielināto PVN (no kādreizējiem 18% uz 22%), inflāciju (salīdzinājumā ar 2005.gadu, cenas cēlušās par gandrīz 50%) utt? Tie 25% Latvijas iedzīvotāju, kuru ienākumi ir starp 200 – 300LVL, varbūt mazliet elpo un var pamirkšķināt acis, bet, ja viņiem ir jāapgādā un jāskolo bērni, jāmaksā hipotekārais kredīts? Arī viņiem krīze ir ilgstošās tagadnes formā. Tāpat pašreizējais 16,3% bezdarbs (2010 Q1 tas sasniedza 20,5%) ir grūti kategorizējams kā ‚normālība‘, nerunājot nemaz par tiem 200 000 aizbraucēju pēdējo desmit gadu laikā.

Valdība, runājot par krīzes pārvarēšanu, varbūt, līdzīgi kā citur pasaulē, labprātāk pārstāv un asociē sevi ar to 1% sabiedrības daļu , kas ir pašā augšā un kuri ar ienākumiem virs 1000LVL tik tiešām iespējams izjūt kaut kādas pozitīvas pārmaiņas no 5% IKP pieauguma pērn.

Sociologs Zigmunds Baumans reiz teica, ka varu un tās veiksmi var mērīt pēc sabiedrības vājāko locekļu dzīves kvalitātes. Tāpēc, lai pārliecinātos par šīs tēzes „krīze pārvarēta“ empīriskā pamatojuma kvalitāti, šo konferenci varbūt vajadzēja rīkot kaut kur vismaz kādus 100km ārpus Rīgas jebkurā pilsētā vai ciemā, parādot Lagardes kundzei un Dombrovska kungam (nez, cik viņam bieži sanāk izceļot ārpus Rīgas?) Latvijas laukus, ceļus, cenas veikalos (vai autoveikalos, ja aizbrauc uz  Latgales pusi) un parunājoties ar cilvēkiem par pārvarēto krīzi un apbrīnojamo ekonomisko izaugsmi.

Nākamais; viena no acīmredzamākajām mācībām pēdējās desmitgades laikā ir secinājums, ka pārāk krasa, nesabalansēta ekonomiskā izaugsme ietver tādu vai citādu ‚burbuli‘, kas sasniedzot maksimālo līmeni, plīst. Taču, premjera paziņojumi pēdējo mēnešu laikā attiecībā uz Latvijas valdības prioritātēm uzsver tieši to, kas lielā mērā iegāza Latvijas attīstību ilgtermiņā,  – strauja ekonomiskā izaugsme/ izrāviens. Vai mums nepietika jau ar vienu izrāvienu?

Vēl vairāk, valdības apsēstība ar ekonomisko izaugsmi kā galveno mērķi ir absurda; tas ir līdzīgi kā, braucot ar auto, uzskatīt, ka par visu svarīgāks ir ātrums, nevis pašas braukšanas nolūks, pieejamais degvielas daudzums bākā, galamērķis un pasažieru drošība. Ekonomiskā izaugsme var būt tikai kā līdzeklis, nevis mērķis, taču valdības retorikā reti kad parādās ‚kas no tā tantei Bauskā‘ elementi. Ir jau jauka tā fiskālā stabilitāte, disciplīna un budžeta konsolidācija, taču aiz tā taču stāv dzīvi cilvēki. Pēdējie 20 gadi lieliski parāda, ka ekonomiskā izaugsme kā tāda daudz nenozīmē un var būt kontra-produktīva, ja nepievērš uzmanību izaugsmes saturam, kvalitātei, ilgtspējīgumam. Būtisks ir ne tik daudz IKP lielums, IKP uz 1 iedzīvotāju, bet gan tā sasaiste ar reālo ekonomiku un sabiedrību. Svarīgi ir, kuros sektoros, cik kvalitatīva aktivitāte notiek un cik lielu un kādu efektu tas atstāj uz sabiedrību. Citiem vārdiem runājot, svarīgāk par kūkas lielumu ir tas, kā šī kūka tiek sadalīta starp ēdājiem. Ja kūka ar gadiem tiek cepta lielāka un treknāka, bet tās ēšanā piedalās šaurs ēdāju loks, ir absurdi izmantot kūku kā situācijas raksturlielumu un uzskatīt, ka visi tikuši pie kūkas. No valsts attīstības viedokļa lielākas kūkas cepšana, nepalielinot kūkas ēdāju skaitu un attiecīgi kumosu lielumu, nenes labumu.

Ekonomikai ir jākalpo cilvēkiem, nevis otrādi, taču šodien īpaši mazturīgākie ir spiesti maksāt nepieklājīgi augstu cenu par bezatbildīgu baņķieru aktivitātēm un aukstasinīgu Latvijas valdības lēmumu šos baņķierus glābt. Turklāt, tipiski ortodoksālie SVF/EK uzstādījumi aizdevuma saņemšanai vēl vairāk bremzē valsts sociālekonomisko attīstību. SVF tādejādi ne tikai manipulē ar valsts suverenitāti, bet arī aktīvi  piekopj dubult-standartus attiecībā uz prasībām pret dažādām krīzēs nonākušām valstīm un tiešā veidā iedragā Latvijas konkurētspēju, kura ir spiesta samazināt budžeta deficītu līdz absolūtam minimumam, kamēr citas valstis, piemēram, Lielbritānija var operēt ar 8% deficītu.

Ja valdības lielais mērķis būtu nabadzības izskaušana (tie visi zem iztikas minimuma – 175LVL) un Latvijas sabiedrības dzīves kvalitātes nodrošināšana (atceramies Latvijas ilgtspējīgas attītības stratēģiju 2030.gadam?), tad tās centrālo uzmanību aizņemtu nevis sacensība, kuram lielāks, augstāks, straujāks IKP, bet kurā vietā Latvija ir, piemēram, pēc Humānās attīstības indeksa (43.vietā), Pasaules laimes indeksa (2012.gadā – piecdesmitniekā no beigām), pašnāvību skaita (pašreiz godpilnajā 5.vietā Eiropā), Korupcijas indeksa, pasaules universitāšu reitingos, utt. IKP ir viens no daudziem līdzekļiem, kā sasniegt augstāku sabiedrības dzīves kvalitāti un labklājību, taču tas nav visas veiksmes atslēga.

Attiecībā uz to, kas noveda valsti šādā krīzē, blakus Parex glābšanas afērai (kam sekoja SVF kredīts (3 miljardi LVL pret 4.5 miljardu lielo valsts budžetu 2010./2011.gadā) ar tam piesaistītajiem nosacījumiem (strukturālās reformas, parāda un budžeta deficīta mazināšana utt)), ir vēl viens ļoti būtisks aspekts, uz ko vēlos vērst uzmanību: nevienlīdzība. Latvija, kā labi zināms, ir Eiropas visnevienlīdzīgākā valsts (GINI indekss), kas nozīmē to, ka plaisa starp 20% nabadzīgāko un 20% bagātāko sabiedrības daļu ir vislielākā. Tiem, kas ir sasūkušies ar neoliberālisma, mežonīgā kapitālisma idejām, šis fakts nemaz nešķiet nozīmīgs (šajā disciplīnā Latvija jau vairākus gadus no vietas ir bijusi topā). To ļoti labi ilustrē nodokļu politika (piemēram, stāsts par nekad neieviesto progresīvo nodokli), sociālā politika un publisko pakalpojumu (ne)pieejamība. Vēl vairāk, nevienlīdzība parasti vidējo aritmētisko ekonomistu neuztrauc. Taču, pavisam nesen Michael Kumhof, IMF (!!!) ekonomists, analizējot pēdējo trīs gadu notikumus pasaules ekonomikā, krīzes cēloņus, sekas un nākotnes perspektīvas, nāca klajā ar pavisam striktu paziņojumu: „ja vien valstis nesamazina [iekšējās] ienākumu atšķirības, nākamais finansu sfēras sabrukums ir pilnīgi neizbēgams“. Kumhof nav vidējais aritmētiskais IMF ekonomists, taču iespējams, viņa uzdrīkstēšanās paust viedokli, kas nesaskan ar IMF oficiālo pozīciju, liecina par zināmu nevienprātību un dalīšanos pašā IMF par tā piekopto ideoloģiju. Kumhof faktiski rosina no IMF puses ne tikai fokusēties uz krīžu menedžmentu (ko Latvija tagad cenšas darīt), bet risināt problēmu saknes un nodrošināties, lai šādas krīzes neatkārtotos – tātad, nevis prast menedžēt (īstermiņš), bet novērst krīzes (ilgtermiņš). (p.s. krīžu novēršana gan nav IMF tiešās interesēs, jo kam tad IMF varēs aizdot naudu; Āfrikā valstis vairs nelabprāt iesaistās darījumos ar IMF). Kumhof uzskata, ka ienākumu nevienlīdzība ir viens no krīzes pamatcēloņiem (un līdz ar to arī galvenajiem risinājuma elementiem), kuru ir sekmējusi globālā konkurence, globālās tirdzniecības disbalanss, relaksētais, nepietiekami regulētais finanšu tirgus, ofšori un arodbiedrību ietekmes mazināšanās jeb citiem vārdiem – neoliberālisms. Neatkarīgi no tā, vai IMF notiks izmaiņas attiecībā uz tā pozīciju finanšu krīžu jautājumos, Latvijas sabiedrībā un politikā ir nepieciešams apzināties ienākumu nevienlīdzības dramatisko efektu uz attīstību. Lieki piebilst, ka pašreizējie konsolidācijas pasākumi nevienlīdzības jautājumu pozitīvi neietekmē.

Un tā uz nevienlīdzības nots es nonāku līdz vēl vienam konceptam, kura lietojumu ekonomiskās krīzes un izaugsmes kontekstā vēlos komentēt. Šis maģiskais vārdiņš ir – „konkurētspēja“. Globālā tirgus apstākļos nenoliedzami Latvijas pakalpojumu vai produktu ražotājs konkurē globāli, taču Latvija, kļūstot par vienu no visliberalizētākajiem tirgiem pasaulē (atskaites punkts – PTO), ir daļēji pati sašāvusi sev kājās. Neviena no šobrīd konkurētspējīgākajām valstīm nav tāda kļuvusi brīvā tirgus apstākļos. Ceļš uz spēcīgām ražošanas nozarēm ir gājis caur protekcionismu (un te varam aizrunāties arī līdz koloniālismam utt), kas tiek praktizēts arī šodien, tikai daudz rafinētākā veidā. Latvija, naivi domādama un ticēdama tirgus ekonomikai, ļoti ātri, pārāk ātri 1990tajos pārlēca pāri šim posmam, nedodot laiku vietējai ekonomikai tā īsti izveidoties, attīstīties un nobriest. Ja Latvija vēlas savu Nokia, Siemens, Danone, Ikea vai Toyota, valdībai mērķtiecīgi ir jāveido, jāatbalsta attiecīgo nozaru attīstība. Un, sākums visam ir pašmāju tirgus. Ja uzņērmējdarbības vide Latvijā tiek veidota par labu ārvalstu uzņēmējiem un investoriem (nodokļu atlaides, ofšori un īpaša pieeja), tad kā un kur vēl, lai vietējais uzņēmējs audzē savus ‚muskuļus‘? (Lai gan, varbūt tiešām, jautājums, kam pieder ekonomika un ekonomiskie resursi, nav vairs nemaz tik būtisks..) Kāpēc man Latvijā ir lētāk, izdevīgāk nopirkt poļu vai spāņu dārzeņus nekā vietējos? Tas ir absurds un aktīvs ekonomiskais destruktīvisms. Kur ir tā robeža, līdz kurai apstākļi, kuros vietējie uzņēmēji nespēj konkurēt ar importu paši savā valstī, var tikt attaisnoti? Un pat brīvas konkurences apstākļos, kur ir šķēršļi veidot pozitīvas priekšrocības vietējai uzņēmējdarbībai? Tā ir Latvijas politiķu politiskā izvēle: aizstāvēt savas nacionālās intereses vai ietekmēties no ārvalstu tirgus liberāļu ideoloģijas, kuriem Latvijas politiķu ietekmēšana galu galā ir viņu nacionālo interešu aizstāvēšanas taktika. Tepat Skandināvijā mums ir lieliski piemēri, no kuriem mācīties dubultspēles.

Un nobeigumā par aizbraucējiem: jebkurā sabiedrībā būs Sprīdīši, kas dosies uz svešām zemēm laimi meklēt. atradīs vai neatradīs, nav svarīgi, bet tas ir tāds tips, kam vajadzēs noskaidrot, kas ir aiz apvāršņa.. Taču šodien, lielākā daļa, kas aizbrauc, ir izmisuma, vienkāršas izdzīvošanas vadīti un meklējot iespējas attīstībai.Ja valsts un sabiedrības sociālais līgums nedarbojas, latvieši nerīkojas kā spāņi vai grieķi, bet viņi aizbrauc. Viss, kas ir nepieciešams, ir politiska griba vistiešākajā nozīmē izvirzīt cilvēku un viņa dzīves materiālo un garīgo kvalitāti par centrālo mērķi. Kamēr tas nenotiks, cilvēki turpinās braukt. Un Latvija atkal iesnaudīsies komā…

p.s. mans komentārs par pašu konferenci ir šeit

p.s.2. šis raksts angliski atrodams šeit

partijas, ministrijas, ministri plani un skolotajs ar 200 LVL algu

Esmu sajūsmā par šo Paidera rakstu. Precīzs.

Latvijas problēma ir pārvaldes modelis, kur partijas no sākotnējiem biznesa klubiem ir pārvērtušās par pārvaldes vidējās un augstākās hiearhijas līmeņa vadītāju arodbiedrībām, kuras arī strādā šo arodbiedrības ‘biedru’ interesēs.

Ministri ir savu ministriju advokati un lobiji, un reti vai nostāsies pret savejiem.

Šādā pārvaldes sistēmā tik tiešām ir grūti iedomāties kvalitatīvas reformas, jo objektivā spēja savā nozarē kaut ko optimizēt, sakārtot, efektivizet ir apgrutinata ar automatisku ‘savējo’ ‘uzmešanu’ un attiecigi pasha ‘uzmeteja’ stabilitati un talaku notureshanos sistemaa.

runājot par šīm patreizejam pārvaldes reformām un jauno plānu, viss jau ir labi, taču ne jau tas lielums ir ta primarā problema, bet gan tas funkcijas un atdeve. Tiri no ekonomiskaa viedoklja raugoties, publiskais sektors nav nekas slikts – tas ir butisks darba devejs un rada prechu un pakalpojumu pieprasijumu privatajam sektoram. Viss āķis ir efektivitātē. Pēc Pasaules Bankas GRICS sistēmas, kas vērtē valsts pārvaldes efektivitāti, Latvija ir divreiz neefektīvāka kā Igaunija, lai gan proporcionali abu valstu pārvaldes ir apmēram līdzīgas, rēķinot valsts pārvaldē nodarbinātos attiecībā pret iedzīvotāju skaitu.

Un, visbeidzot, Veismanes nesenais paziņojums, ka 30 miljoni tiek tērēti valsts sektorā, neredzot reālu jēgu un atdevi, ir pierādījums tam, ka lidz shim valsts pārvalde ir sirgusi ar akūtu paškritikas trūkumu un spēju kaut ko mainit. vai shi neefektivaa valsts parvalde bus spejiga piedavat kaut ko revolucionari jaunu, un pat ja piedavas, vai shi pati neefektivaa parvalde spes to istenot?

Bet, ja mēs budžeta lāpīšanā tagad ķeramies klāt izglītībai, atstājot skolotājus ar vidēji 200 LVL mēnesī, cerība, ka jaunā paaudze spēs ko mainīt un nāks ar lielāku izpratni un spējām, zūd.

SVF aizdevuma otrais maksajums

“nākamā starptautiskā aizdevuma daļa Latvijai paredzēta 1,4 miljardu eiro (0,98 miljardu latu) apmērā. 1,2 miljardus eiro (0,84 miljardus latu) Latvijai piešķirtu EK, bet 0,2 miljardus eiro (0,14 miljardus latu) – Starptautiskais Valūtas fonds (SVF).”

(LETA, 26.jūnijs, 2009)

Jautājums man tāds: ja Eiropas Komisija aizdod 80%, visas runas par to, ka SVF ir vienigais naudas avots krizes novershanai, vairs neiztur kritiku. Ja Eiropas Komisija aizdod lielako dalju naudas, kapec ta nevareja but atsevishkja vienoshanaas ar EK par shadu aizdevumu? Kapec bija jasaistaas ar SVF, kuram nemaz nav tadu lidzeklju, ko dot? SVF kljust par tadu ka starpnieku, kas iekasee procentus un ar saviem conditions isteno savu neoliberalisma politiku un pilda savu lielako akcionaru intereses. Turklat, shi SVF finansialaas palidzibas kapacitate ir neproporcionala tai varai un ietekmei, kada tam  ir uz visu sho strukturalo reformu istenoshanu un budzeta grieshanu. 

Un vel, nesen the Economist lasiju, ka patiesibaa gan stingri inflacijas un budzeta deficita ierobezhojumi ne vienmer nes velamos rezultatus. Ipashi tagad krizes laikaa. Latvijai ir jaspej cinities ar krizi ar budzetu zem 7% budzeta deficita, tachu, piemeram, Lielbritanijai jau ir 10% budzeta deficits.  Tapat, es domaju, tie saucamie Marstrihtas kriteriji, iespejams, ir nekavejoties japarskata, jo principiali tureties pie stingriem noteikumiem ir viens, tachu sho noteikumu logjika ir jau kas cits.

Latvija 2: 1990.gada 4.maijs – 2009.gada 6.jūnijs

Ja Latvijas premjers, atzīstīt, ka Latvijas valdība vairs savus lēmumus pilnībā nekontrolē, jo ir atkarīga no tā, ko saka SVF un Eiropa, un, ja  Zviedrijas premjers atzīstīt, ka zviedru valdība var kontrolēt visu, kas notiek Latvijā, mans secinājums ir:

valdība var mierīgi iet mājās un atpūsties jo:

1) ja tā nekontrolē situāciju valstī, tad tā reāli nav rīcībspējiga un nepilda savu mandātu, ko caur vēlēšanām ir devusi tauta;

2) ja tā nav rīcībspējīga, tad tās uzturēšana ir līdzekļu lieka tērēšana un tāpēc tā vietā, lai grieztu minimālo algu utml, varbūt varam atteikties no šīs impotentās valdības.

Bet, principā ar šo valsts suverenitātei un neatkarībai ir pielikts punkts jeb vismaz ļoti trekns komats. Tas ir Latvijas politikas bankrots, padošanās, atdošanās un bezmugurkaulainība.

Un, neaizmirsīsim, ka tie, kas šobrīd kontrolē to, kas notiek Latvijā, ne pēc burta, ne gara nekādu atbildību pret Latvijas pilsoņiem nenes.

Priekā!

…galvenais, lai SVF un zviedri priecīgi…

Latvijas valdībai piekrītot samazināt valsts budžetu vēl par 500 miljoniem LVL, Zviedrija līksmo. Swedbank akciju cenas, šī fakta iespaidā, cēlušās par 8%, bet SEB – par 12%. Turklāt, Zviedrijas premjers apgalvojis, ka viņš kontrolējot situāciju Latvijā.

Reāli šis 500 miljonu samazinājums nozīmē: PVN paaugstināšanu, ķeršanos klāt pie pensijām, neapliekamā minimuma atcelšanu, minimālās algas samazinājumu u.tml.

Vai Latvijas valdība, SVF un dārgie kaimiņi apzinās, ko viņi dara un kādas sekas būs???????

Es šodien noskatījos šo ierakstu par Baltijas ceļu 1989.gada 23.augustā… un es jautāju sev – kur ir pazudusi mūsu valstiskā apziņa un vienotība, ideāli un vērtības…..?????

financial crisis

from 1945 to 1971, when strict financial regulation dominated the world, there were 38 financial crisis. From 1973 to 1997 during the upsurge of neoliberalism, there were 139 financial crisis around the world.

no 1945. – 1971.gadam, kad pasaulē dominēja stingra finanšu regulācija, pasaulē bija 38 finanšu krīzes. No 1973. – 1997.gadam, neoliberalisma uzplaukuma laikā, pasaule piedzīvoja jau 139 finanšu krīzes.

(Martin Wolf, “Fixing Global Finance: How to Curb Financial Crises in the 21st Century”)