Greece isnt Greece’s biggest problem

Syriza. To some it is a group of extremists which can pose a threat to the establishment. To others it is an anti-austerity social movement which fights for justice, human dignity and democracy. To Brussels and Europroject masters it is a nightmare and as an unexpected storm in the middle of the night. To investors it is a big seed of uncertainty making the euro to free-fall. But to all those, who have jumped on the ‘mass panic wave’ seeing Greece as a source of Europe-wide destabilization, I have picked 3 quotes by 3 internationally recognized economists who have perfectly described the new situation in Greece: Greece isnt Greece’s biggest problem and Syriza is anything bur radical.

Joseph Stiglitz in his interview with the CNBC told: “Greece made a few mistakes … but Europe made even bigger mistakes.” The medicine they gave was poisonous. It led the debt to grow up and the economy to go down.” He said “the real problem is Germany, which has benefited greatly under the euro. “Most economists are saying the best solution for Europe, if it’s going to break up, is for Germany to leave. The mark would raise, the German economy would be dampened.” He also thinks that if Greece decides to leave euro, it will be better and yes, Spain and Portuglar may follow, because they will see that there IS an alternative.

Jeffrey Sachs in the Guardian has written that: “Anybody who does the Greek debt arithmetic (and it sometimes seems that in Berlin nobody actually does) knows that it cannot repay its external debts, now around 170% of GDP, without a level of pain that is simply beyond the tolerance of democratic societies. The leftwing party Syriza is no anomaly; it is telling the financial and political truth in the runup to Sunday’s elections, however unpleasant that may be to politicians in Berlin and Brussels. Some Germans today insist that a debt is a debt, and that Greece must repay in full. They should recall the relief that Germany was granted through the Marshall plan, and the 1953 London agreement on German debts. Did Germany “deserve” the relief in 1953? That was not the right question. Germany’s new democracy needed the relief, and Germany needed a fresh start. It played a major role in the economic recovery and construction of Germany’s democratic institutions.”

Paul Krugman in his post in the New York Times said: “The troika [IMF, ECB, EC], while pretending to be hardheaded and realistic, was peddling an economic fantasy. And the Greek people have been paying the price for those elite delusions. [..]

So now that Mr. Tsipras has won, and won big, European officials would be well advised to skip the lectures calling on him to act responsibly and to go along with their program. The fact is they have no credibility; the program they imposed on Greece never made sense. It had no chance of working.

If anything, the problem with Syriza’s plans may be that they’re not radical enough. Debt relief and an easing of austerity would reduce the economic pain, but it’s doubtful whether they are sufficient to produce a strong recovery. On the other hand, it’s not clear what more any Greek government can do unless it’s prepared to abandon the euro, and the Greek public isn’t ready for that.

Still, in calling for a major change, Mr. Tsipras is being far more realistic than officials who want the beatings to continue until morale improves. The rest of Europe should give him a chance to end his country’s nightmare.”

Political humour on streets in Athens

During my recent holiday in Greece i did not witness any of the passionate/ aggressive public disappointment with the state of economic affairs (bad timing, i guess), but equally one could feel in the air that ‘crisis’ is a big thing there; small shop owners would thank you from bottom of their hearts for buying something from them, as nowhere else. But, what i found was some political humor on streets in Athens. Hopefully, humor and sun (blue blue sky, no rain, +30; for someone from London it sounds like a complete paradise) helps Greek people to cope with the situation and stay optimistic and eventually fix things.

“Apstākļiem spītējot…” konferences spožākie momenti

Otrdien, 5.jūnijā, notikušajā Latvijas Bankas rīkotajā konferencē netika uzdots jautājums, vai Latvijā krīze ir pārvarēta un atsākusies izaugsme. Neapšaubot konferences pamatuzstādījumu – krīze ir pārvarēta,  runātāji tika aicināti sniegt vienu argumentu pēc otra, kas ir šī veiksmes stāsta pamatos un kā no Latvijas piemēra var mācīties citas krīzes skartās valstis.

Lai arī man sākotnēji šķita, ka runātāji dziedās tīrā unisonā, arodbiedrību konfederācijas pārstāve bija izcila, pavēršot visu šo diskusiju vienkāršā cilvēka, darba ņēmēja skatījumā un uzdodot ne vienu vien neērtu jautājumu.

No Rimševiča spožākā tēze bija „var nomirt nevis no parādiem, bet no tā, ka nevar aizņemties“, tādejādi akcentējot milzīgo nozīmi labi izskatīties investoru, kredītaģentūru, naudas aizdevēju acīs. Tas gan mazliet rada pretrunu ar pašreizējo kursu uz Latvijas parāda maksimālu samazināšanu. Jo, ja jau parāds nav mirstamā kaite..?

Savukārt zviedru apgalvojums, ka viena no veiksmes atslēgām ir bijusi Latvijas spēja  pieņemt patstāvīgus lēmumus krīzes laikā, ir nu gan klaji meli; par to, kurš diriģēja operāciju „Parexam problēmas“ es rakstīju šeit tieši pirms 3 gadiem. Lai nu kurš, bet zviedri ļoti labi zina, kā lēmumi par Parex pārņemšanu un SVF kredīta ņemšanu tika pieņemti. Īsa atmiņa.

Vairāki runātāji kā būtisku elementu šai veiksmes stāstā atzīmēja sabiedrības atbalstu iekšējai devalvācijai un budžeta konsolidācijai. Kas raksturo šo atbalstu? Protestu neesamība? Aizbraušana? Zemāku algu pieņemšana bailēs zaudēt darbu pavisam? Ļoti nekorekti pret sabiedrību, maigi izsakoties.

Pārsteidzoša bija Swedbank pārstāves atzīšanās, ka Swedbank Latvijā pastiprināja krīzes apmērus, vienlaikus arī norādot, ka bankai nekad nav bijis nodoma pamest Baltijas valstis. Šis ir ļoti interesants aspekts, jo argumentācija – ja neglābs Parex, zviedru bankas var brukt/ pamest Latviju – tika bieži izmantota Parex glābšanas akcijas laikā. Bet, kā redzams un varēja tikt paredzēts, zviedru bankas nekur neliktos. Proporcionāli, Swedbank Baltijas tirgus ienes daudz lielāku peļņu nekā Swedbank Zviedrijā (tā bija vismaz pāris gadus atpakaļ).

Mani ļoti interesē Vilka runā pieminētais Latvijas tipa ‚labklājības valsts‘ modelis, raksturojot ‚vecās‘ Eiropas labklājības modeli kā smagnēju un neiespējamu ilgtermiņā. Būs jāpapēta šī inovācija.

Lagarde teorētiski varētu ienest kaut kādas pārmaiņas SVF politikā un pieejā attīstībai, finansu problēmu risināšanai, bet vēl pāragri spriest. Sākotnēji tā nejauši pasprukušo frāzi ‚saimniekam viņa paša mājās vienmēr ir taisnība“ paneļa vadītāja veiksmīga pārķēra, jautājot, vai mums ir jauns SVF. Lagarde, raksturojot pieeju individuālu valstu finanšu problēmu risināšanā, minēja aspektus, kas ir tieši pretēji tam, kas notiek realitātē. One-size-fits-all ir bijusi tipiska SVF pieeja, balstīta uz pret-cicklisko, antikeinezianisma (Keynesianism) pieeju un ļoti reti konteksts, valsts specifiskie apstākļi ir ietekmējuši SVF pieeju. Vai nu Lagarde mazliet samelojās, vai arī tā ir viņas pārliecība, uz kuras bāzes SVF varētu notikt kaut kādas pārmaiņas.

Sharon Burrow vienīgā apšaubīja ‚veiksmes stāsta‘ veiksmīgumu un uzsvēra nepieciešamību pēc spēcīgākām arodbiedrībām, aizstāvot darba ņēmēju intereses, progresīvā nodokļa, taisnīgāku ienākumu pārdali. Bravo.

Taču, pats šokējošākais, manuprāt bija fakts, ka galveno visas krīzes cēloni – Parex problēmas un lēmumu glābt to ar nodokļu maksātāju naudu – pirmo un vienīgo reizi pieminēja 17:50, 10 minūtes pirms konferences beigām. Absurds. Radās sajūta, ka visa krīze ir bijusi tiešām totālas cilvēku izšķērdības rezultāts, taču tas taču ir skaidrs, ka milzīgais, nepanesamais budžeta deficīta lēciens notika tieši Parex glābšanas rezultātā. “Privatization of gain, socialization of cost” morāle funkcionē bez problēmām.

Par atmošanos no komas un kūkām jeb mana runa konferencei, uz kuru mani neviens neielūdza

Šodien 5.jūnijā Rīgā notiek Latvijas valdības un Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) kopīgi rīkota konference par Baltijas valstu ekonomiskās krīzes pārvarēšanu, ekonomiskās izaugsmes atjaunošanu un progresu ceļā uz eiro ieviešanu, kurā piedalīsies arī SVF direktore Lagarde.

Gan SVF, gan Pasaules Bankas amatpersonas vairākos publiskos izteikumos Latvijai piešķīruši ‚paraugskolnieka‘ titulu, kā tikt galā ar krīzi, un premjers Dombrovskis atlabšanas recepti jau izklāstījis grāmatā un neskaitāmās publiskās lekcijās. Šķiet, šī konference ir loģiska kulminācija šim pozitīvismam, kur krīzes risinātāji – skolnieks un skolotāji – viens otram uzsitīs pa plecu un saliks paši sevi apaļus pieciniekus (skolniekam – par kārtīgu mājas darbu izpildi; skolotājam – par mācīšanas prasmēm). Konferences runātāji ir rūpīgi atlasīti, kuru viedokļi var minimāli kaitēt šai pozitīvisma gaisotnei. Arī konferences apmeklēšana ir strikti pēc ielūgumiem, tā teikt – „nepiederošām personām ieeja aizliegta“ (tiek solīta gan konferences tiešā translācija internetā). Nešaubīgi, arī konferences vietas izvēle – Lielā Ģilde – ir rūpīgi pārdomāta, kas pielāgota atbilstoši veiksmes stāsta noskaņai (šoreiz laikam Kalnciema ielas māju fasādes netiek pārkrāsotas, kā tas bija ASV prezidenta vizītes gatavošanas laikā).

Bet, tas tā, ievadam.

Ja man būtu bijusi šī iespēja piedalīties šajā konferencē, mans sakāmai būtu sekojošs.

Vispirms, interesanti saprast, pēc kāda kritērija tiek uzstādīta diagnoze „krīze pārvarēta“? Tas, ka SVF ir pabeidzis misiju un Latvija vairs neturpina aizņemties naudu (parāds gan vēl tiks kādu laiciņu maksāts)? Tas, ka budžeta deficīta (kurš dubultojās pēc Parex glābšanas) cirpšanas mērķis (zem 3%) ir gandrīz sasniegts un Latvija gandrīz kvalificējas, lai pievienotos eiro?  Tas, ka paguļot kādu laiku komā (turpat 20% IKP kritums divu gadu laikā), mēs esam varējuši pamirkšķināt vienu aci (5% IKP pieaugums 2011.gadā)? Tas, ka Standard and Poor ir paaugstinājis Latvijas kredītreitingu un mēs atkal esam izskatīgi investoru acīs?

Vai tie 37% Latvijas iedzīvotāju, kuru ienākumi ir zem 200LVL, neturpina baudīt krīzi visā tās spožumā ar palielināto PVN (no kādreizējiem 18% uz 22%), inflāciju (salīdzinājumā ar 2005.gadu, cenas cēlušās par gandrīz 50%) utt? Tie 25% Latvijas iedzīvotāju, kuru ienākumi ir starp 200 – 300LVL, varbūt mazliet elpo un var pamirkšķināt acis, bet, ja viņiem ir jāapgādā un jāskolo bērni, jāmaksā hipotekārais kredīts? Arī viņiem krīze ir ilgstošās tagadnes formā. Tāpat pašreizējais 16,3% bezdarbs (2010 Q1 tas sasniedza 20,5%) ir grūti kategorizējams kā ‚normālība‘, nerunājot nemaz par tiem 200 000 aizbraucēju pēdējo desmit gadu laikā.

Valdība, runājot par krīzes pārvarēšanu, varbūt, līdzīgi kā citur pasaulē, labprātāk pārstāv un asociē sevi ar to 1% sabiedrības daļu , kas ir pašā augšā un kuri ar ienākumiem virs 1000LVL tik tiešām iespējams izjūt kaut kādas pozitīvas pārmaiņas no 5% IKP pieauguma pērn.

Sociologs Zigmunds Baumans reiz teica, ka varu un tās veiksmi var mērīt pēc sabiedrības vājāko locekļu dzīves kvalitātes. Tāpēc, lai pārliecinātos par šīs tēzes „krīze pārvarēta“ empīriskā pamatojuma kvalitāti, šo konferenci varbūt vajadzēja rīkot kaut kur vismaz kādus 100km ārpus Rīgas jebkurā pilsētā vai ciemā, parādot Lagardes kundzei un Dombrovska kungam (nez, cik viņam bieži sanāk izceļot ārpus Rīgas?) Latvijas laukus, ceļus, cenas veikalos (vai autoveikalos, ja aizbrauc uz  Latgales pusi) un parunājoties ar cilvēkiem par pārvarēto krīzi un apbrīnojamo ekonomisko izaugsmi.

Nākamais; viena no acīmredzamākajām mācībām pēdējās desmitgades laikā ir secinājums, ka pārāk krasa, nesabalansēta ekonomiskā izaugsme ietver tādu vai citādu ‚burbuli‘, kas sasniedzot maksimālo līmeni, plīst. Taču, premjera paziņojumi pēdējo mēnešu laikā attiecībā uz Latvijas valdības prioritātēm uzsver tieši to, kas lielā mērā iegāza Latvijas attīstību ilgtermiņā,  – strauja ekonomiskā izaugsme/ izrāviens. Vai mums nepietika jau ar vienu izrāvienu?

Vēl vairāk, valdības apsēstība ar ekonomisko izaugsmi kā galveno mērķi ir absurda; tas ir līdzīgi kā, braucot ar auto, uzskatīt, ka par visu svarīgāks ir ātrums, nevis pašas braukšanas nolūks, pieejamais degvielas daudzums bākā, galamērķis un pasažieru drošība. Ekonomiskā izaugsme var būt tikai kā līdzeklis, nevis mērķis, taču valdības retorikā reti kad parādās ‚kas no tā tantei Bauskā‘ elementi. Ir jau jauka tā fiskālā stabilitāte, disciplīna un budžeta konsolidācija, taču aiz tā taču stāv dzīvi cilvēki. Pēdējie 20 gadi lieliski parāda, ka ekonomiskā izaugsme kā tāda daudz nenozīmē un var būt kontra-produktīva, ja nepievērš uzmanību izaugsmes saturam, kvalitātei, ilgtspējīgumam. Būtisks ir ne tik daudz IKP lielums, IKP uz 1 iedzīvotāju, bet gan tā sasaiste ar reālo ekonomiku un sabiedrību. Svarīgi ir, kuros sektoros, cik kvalitatīva aktivitāte notiek un cik lielu un kādu efektu tas atstāj uz sabiedrību. Citiem vārdiem runājot, svarīgāk par kūkas lielumu ir tas, kā šī kūka tiek sadalīta starp ēdājiem. Ja kūka ar gadiem tiek cepta lielāka un treknāka, bet tās ēšanā piedalās šaurs ēdāju loks, ir absurdi izmantot kūku kā situācijas raksturlielumu un uzskatīt, ka visi tikuši pie kūkas. No valsts attīstības viedokļa lielākas kūkas cepšana, nepalielinot kūkas ēdāju skaitu un attiecīgi kumosu lielumu, nenes labumu.

Ekonomikai ir jākalpo cilvēkiem, nevis otrādi, taču šodien īpaši mazturīgākie ir spiesti maksāt nepieklājīgi augstu cenu par bezatbildīgu baņķieru aktivitātēm un aukstasinīgu Latvijas valdības lēmumu šos baņķierus glābt. Turklāt, tipiski ortodoksālie SVF/EK uzstādījumi aizdevuma saņemšanai vēl vairāk bremzē valsts sociālekonomisko attīstību. SVF tādejādi ne tikai manipulē ar valsts suverenitāti, bet arī aktīvi  piekopj dubult-standartus attiecībā uz prasībām pret dažādām krīzēs nonākušām valstīm un tiešā veidā iedragā Latvijas konkurētspēju, kura ir spiesta samazināt budžeta deficītu līdz absolūtam minimumam, kamēr citas valstis, piemēram, Lielbritānija var operēt ar 8% deficītu.

Ja valdības lielais mērķis būtu nabadzības izskaušana (tie visi zem iztikas minimuma – 175LVL) un Latvijas sabiedrības dzīves kvalitātes nodrošināšana (atceramies Latvijas ilgtspējīgas attītības stratēģiju 2030.gadam?), tad tās centrālo uzmanību aizņemtu nevis sacensība, kuram lielāks, augstāks, straujāks IKP, bet kurā vietā Latvija ir, piemēram, pēc Humānās attīstības indeksa (43.vietā), Pasaules laimes indeksa (2012.gadā – piecdesmitniekā no beigām), pašnāvību skaita (pašreiz godpilnajā 5.vietā Eiropā), Korupcijas indeksa, pasaules universitāšu reitingos, utt. IKP ir viens no daudziem līdzekļiem, kā sasniegt augstāku sabiedrības dzīves kvalitāti un labklājību, taču tas nav visas veiksmes atslēga.

Attiecībā uz to, kas noveda valsti šādā krīzē, blakus Parex glābšanas afērai (kam sekoja SVF kredīts (3 miljardi LVL pret 4.5 miljardu lielo valsts budžetu 2010./2011.gadā) ar tam piesaistītajiem nosacījumiem (strukturālās reformas, parāda un budžeta deficīta mazināšana utt)), ir vēl viens ļoti būtisks aspekts, uz ko vēlos vērst uzmanību: nevienlīdzība. Latvija, kā labi zināms, ir Eiropas visnevienlīdzīgākā valsts (GINI indekss), kas nozīmē to, ka plaisa starp 20% nabadzīgāko un 20% bagātāko sabiedrības daļu ir vislielākā. Tiem, kas ir sasūkušies ar neoliberālisma, mežonīgā kapitālisma idejām, šis fakts nemaz nešķiet nozīmīgs (šajā disciplīnā Latvija jau vairākus gadus no vietas ir bijusi topā). To ļoti labi ilustrē nodokļu politika (piemēram, stāsts par nekad neieviesto progresīvo nodokli), sociālā politika un publisko pakalpojumu (ne)pieejamība. Vēl vairāk, nevienlīdzība parasti vidējo aritmētisko ekonomistu neuztrauc. Taču, pavisam nesen Michael Kumhof, IMF (!!!) ekonomists, analizējot pēdējo trīs gadu notikumus pasaules ekonomikā, krīzes cēloņus, sekas un nākotnes perspektīvas, nāca klajā ar pavisam striktu paziņojumu: „ja vien valstis nesamazina [iekšējās] ienākumu atšķirības, nākamais finansu sfēras sabrukums ir pilnīgi neizbēgams“. Kumhof nav vidējais aritmētiskais IMF ekonomists, taču iespējams, viņa uzdrīkstēšanās paust viedokli, kas nesaskan ar IMF oficiālo pozīciju, liecina par zināmu nevienprātību un dalīšanos pašā IMF par tā piekopto ideoloģiju. Kumhof faktiski rosina no IMF puses ne tikai fokusēties uz krīžu menedžmentu (ko Latvija tagad cenšas darīt), bet risināt problēmu saknes un nodrošināties, lai šādas krīzes neatkārtotos – tātad, nevis prast menedžēt (īstermiņš), bet novērst krīzes (ilgtermiņš). (p.s. krīžu novēršana gan nav IMF tiešās interesēs, jo kam tad IMF varēs aizdot naudu; Āfrikā valstis vairs nelabprāt iesaistās darījumos ar IMF). Kumhof uzskata, ka ienākumu nevienlīdzība ir viens no krīzes pamatcēloņiem (un līdz ar to arī galvenajiem risinājuma elementiem), kuru ir sekmējusi globālā konkurence, globālās tirdzniecības disbalanss, relaksētais, nepietiekami regulētais finanšu tirgus, ofšori un arodbiedrību ietekmes mazināšanās jeb citiem vārdiem – neoliberālisms. Neatkarīgi no tā, vai IMF notiks izmaiņas attiecībā uz tā pozīciju finanšu krīžu jautājumos, Latvijas sabiedrībā un politikā ir nepieciešams apzināties ienākumu nevienlīdzības dramatisko efektu uz attīstību. Lieki piebilst, ka pašreizējie konsolidācijas pasākumi nevienlīdzības jautājumu pozitīvi neietekmē.

Un tā uz nevienlīdzības nots es nonāku līdz vēl vienam konceptam, kura lietojumu ekonomiskās krīzes un izaugsmes kontekstā vēlos komentēt. Šis maģiskais vārdiņš ir – „konkurētspēja“. Globālā tirgus apstākļos nenoliedzami Latvijas pakalpojumu vai produktu ražotājs konkurē globāli, taču Latvija, kļūstot par vienu no visliberalizētākajiem tirgiem pasaulē (atskaites punkts – PTO), ir daļēji pati sašāvusi sev kājās. Neviena no šobrīd konkurētspējīgākajām valstīm nav tāda kļuvusi brīvā tirgus apstākļos. Ceļš uz spēcīgām ražošanas nozarēm ir gājis caur protekcionismu (un te varam aizrunāties arī līdz koloniālismam utt), kas tiek praktizēts arī šodien, tikai daudz rafinētākā veidā. Latvija, naivi domādama un ticēdama tirgus ekonomikai, ļoti ātri, pārāk ātri 1990tajos pārlēca pāri šim posmam, nedodot laiku vietējai ekonomikai tā īsti izveidoties, attīstīties un nobriest. Ja Latvija vēlas savu Nokia, Siemens, Danone, Ikea vai Toyota, valdībai mērķtiecīgi ir jāveido, jāatbalsta attiecīgo nozaru attīstība. Un, sākums visam ir pašmāju tirgus. Ja uzņērmējdarbības vide Latvijā tiek veidota par labu ārvalstu uzņēmējiem un investoriem (nodokļu atlaides, ofšori un īpaša pieeja), tad kā un kur vēl, lai vietējais uzņēmējs audzē savus ‚muskuļus‘? (Lai gan, varbūt tiešām, jautājums, kam pieder ekonomika un ekonomiskie resursi, nav vairs nemaz tik būtisks..) Kāpēc man Latvijā ir lētāk, izdevīgāk nopirkt poļu vai spāņu dārzeņus nekā vietējos? Tas ir absurds un aktīvs ekonomiskais destruktīvisms. Kur ir tā robeža, līdz kurai apstākļi, kuros vietējie uzņēmēji nespēj konkurēt ar importu paši savā valstī, var tikt attaisnoti? Un pat brīvas konkurences apstākļos, kur ir šķēršļi veidot pozitīvas priekšrocības vietējai uzņēmējdarbībai? Tā ir Latvijas politiķu politiskā izvēle: aizstāvēt savas nacionālās intereses vai ietekmēties no ārvalstu tirgus liberāļu ideoloģijas, kuriem Latvijas politiķu ietekmēšana galu galā ir viņu nacionālo interešu aizstāvēšanas taktika. Tepat Skandināvijā mums ir lieliski piemēri, no kuriem mācīties dubultspēles.

Un nobeigumā par aizbraucējiem: jebkurā sabiedrībā būs Sprīdīši, kas dosies uz svešām zemēm laimi meklēt. atradīs vai neatradīs, nav svarīgi, bet tas ir tāds tips, kam vajadzēs noskaidrot, kas ir aiz apvāršņa.. Taču šodien, lielākā daļa, kas aizbrauc, ir izmisuma, vienkāršas izdzīvošanas vadīti un meklējot iespējas attīstībai.Ja valsts un sabiedrības sociālais līgums nedarbojas, latvieši nerīkojas kā spāņi vai grieķi, bet viņi aizbrauc. Viss, kas ir nepieciešams, ir politiska griba vistiešākajā nozīmē izvirzīt cilvēku un viņa dzīves materiālo un garīgo kvalitāti par centrālo mērķi. Kamēr tas nenotiks, cilvēki turpinās braukt. Un Latvija atkal iesnaudīsies komā…

p.s. mans komentārs par pašu konferenci ir šeit

p.s.2. šis raksts angliski atrodams šeit

IMF economist: medicine against next financial collapse – income equality!

“Unless countries reduce income disparities the next financial collapse is inevitable.” This is the main message of the interview with the IMF economist Michael Kumhof, published by Eurozine few weeks ago.

I am surprised, to say the least. I am surprised not about what was said, but said by whom. This is the first time, as far as i am aware of, when the IMF staff would come in public with such conclusions. I bet, though, it does not reflect the position of IMF in general; however, having somebody inside the organization and be courageous enough to challenge the traditional IMF position, is something new (is it Christine Lagarde’s effect?). Muddying the waters inside the IMF in terms of what policies to apply when addressing global financial problems may help to critically review success (or lack of it!) in dealing with financial crisis so far and eventually start looking beyond just management of crisis and think more about root causes and necessary preventive actions to avoid crisis constantly repeating.

Kumhof argues that the increased income gap leads to increased debt and thus also eventual debt crisis. The richer the rich become, the more they need to spend. After buying all they can possibly buy + a bit more and investing in all possible good-enough profit-making enterprises, there is still money left, which they then lend to the poorer people via banks. The poorer are borrowing to maintain the consumption level they have been used to (or in some cases, just willing to have some sort of normality) meanwhile believing that the stage of ‘cant afford’ is only temporary. This results then in this vicious circle of supply of money from the rich and demand for money from the poor which due to dependency on each other contains a risk of crisis whenever one of the sides either cant supply or dont demand enough.

As the causes of inequality economist mentions weakening labor unions, global competitiveness, global trade imbalances, deregulated financial market, tax havens (!!!).

He is less talkative when it comes to solutions, but suggests that it is either about increasing the income of the poor or taxing (intelligently) more the rich. Education works in long term, but possibly due to increasing global workforce mobility, this actually may not be the sole answer to the problem nationally.

He is clearly unique IMF staff as among other things he is also agreeing that a) in order to stimulate economy you have to bring in more money in public treasury instead of cutting costs, b) there is no point developing theories after theories and keep defending them without relation to real life.

this is sensational.