Latvija – nerezidentu patvērums?

Dienas bizness ziņo, ka nerezidentu noguldījumi Latvijas bankās pirmo reizi kopš 2005.gada ir pārsnieguši rezidentu noguldījumus, sasniedzot 12.2 miljardus EUR.

Ko tas nozīmē? Ārvalstnieki (vairāk nekā 80% no Krievijas un bijušajām PSRS valstīm) izvēlas izmantot Latvijas bankas savu līdzekļu glabāšanai, kas teorētiski ļauj Latvijai uzlabot tās makroekonomiskos, fiskālos rādītājus. FKTK ir savs skaidrojums par šo līdzekļu ‘nevainīgumu’ un nerezidentu noguldījumu nekaitīgumu attiecībā uz Latvijas tautsaimniecības attīstību.

Taču, jautājumi ir sekojoši:

  • cik skrupulozi FKTK analizē, kas ir šie nerezidenti, kāda ir šo naudas līdzeklu izcelsme un vai Latvijas bankas nav vienkārši ķēdes posmi dazādām starptautiska mēroga naudas atmazgāšanas, nodokļu apiešanas operācijām?
  • Vai FKTK kapacitāte pārbaudīt un uzraudzīt šīs nerezidentu bankas ir pietiekama, lai spētu novērst Parex 2 situācijas?
  • vai šeit nav diezgan skaidra korelācija starp Kipras krīzi un nerezidentu noguldījumiem Latvijā? Un, ja ir, cik ‘droša’ ir šī nauda?
  • pat ja liela daļa šo līdzekļu ir koncentrēti bankās, kuras nav tik populāras vietējo vidū (Rietumu banka, AB.LV),vai tendence, veidojoties finansu sektora segmentam, kas fokusējas uz nerezidentiem, neliecina par Latvijas kā ofšora tēla veidošanos, ko īpaši pastiprina arī salīdzinoši zemie nodokļi investoriem (īpaši peļņas, dividenžu nodoklis)?
  • ja ap 2012./2013.gadu, kad nerezidentu noguldījumi sāka pietuvoties 40% no kopējā apjoma un dažādas starptautiskas organizacijas (ES, IMF) un mediji (Financial Times etc) pauda bažas par Latvijas banku sektora pieaugošo ievainojamību, kāpēc šī ziņa šobrīd nav vēl kļuvusi par mediju top ziņu?
  • 2008.gadā, kad sākās Parex bankas krīze, nerezidentu noguldījumi bija zemākajā līmenī pēdējo 15 gadu laikā, taču ar to bija pietiekami, lai Parex (kas arī apkalpoja lielu daļu tā laika nerezidentu) radītu krīzi Latvijā, jo tas cieta no neveiksmīgiem, bet riskantiem investīciju darījumiem starptautiskajos tirgos; gadījumā, ja notiek starptautisko finansu tirgu sašūpošanās un banku ieguldījumi ir augsta riska, vai Latvija ir gatava atkal glābt?
  • un visbeidzot – vai drošības iestādes pietiekami analizē šo ieguldījumu politisko nozīmi un ietekmi? Nauda nesmird, bet lielai naudai garas rokas
Advertisements

kaut pastalās un ar amerikāņu vistiņām, bet brīvi. pastāsts par TTIP

Kamēr Latvijas sabiedrības uzmanība ir nofokusēta uz dažādām iekšpolitiskām peripetijām un lielā kaimiņa ģeopolitiskajām spēlītēm, tā šķietami nemaz nenojauš par Eiropas pilsoniskās sabiedrības top kampaņu 2014.gadā.

Pēdējā pusgada laikā vairāk nekā 1.2 miljoni ES pilsoņu ir pauduši atbalstu pret-TTIP (ASV-ES Transatlantiskās tirdzniecības un investīciju partnerības nolīgums) kampaņai, kuras mērķis ir apturēt divu revolucionāru tirdzniecības līgumu parakstīšanu starp ES un Kanādu (CETA) un ASV (TTIP). Protesta akcijas lielākajās ES valstu galvaspilsētās un Briselē sauc politiķus un likumdevējus pie atbildības, aicinot nenotirgot demokrātijas principus un sabiedrības intereses transnacionālo korporatīvo uzņēmumu peļņas vārdā. Neapmierinātība aug arī okeāna otrā krastā, kur jau cilvēki ir piedzīvojuši vienu citu līgumu uz savas ādas (NAFTA – North Atlantic Free Trade agreement).

Turpinot Latvijas politiskās elites uzstādīto neoliberālo kursu, Latvijas oficiālā pozīcija, protams, ir nepārprotams atbalsts TTIP līgumam (CETA šai kontekstā ir mazāk ‘bīstams’, tāpēc arī pret-kampaņas un šī raksta fokuss ir vairāk vērsts uz TTIP). 2013.gada 19.novembra Ekonomikas ministrijas informatīvais ziņojums „Par Latvijas un Amerikas Savienoto Valstu divpusējo ekonomisko attiecību aktivizēšanu un paplašināšanu” kopumā pauž atbalstu šīm līguma sarunām. To apstiprina arī šī ‘noplūdusī’ vēstule, kuru britu premjers Kamerons kopā ar vēl 9 citu ES valstu līderiem (tai skaitā, Rinkevičs) ir nosūtījis tirdzniecības komisārei Malmstromai, uzsverot šī līguma vēsturisko nozīmi un aicinot, par spīti augošajai opozīcijai, turpināt uzsāktās sarunas.

Arī EP Informācijas biroja Rīgā rīkotajā diskusijā “ES Ārējo tirdzniecības līgumu ietekme uz ģeopolitiku un ekonomiku” valdīja diezgan liela vienprātība par šo līgumu izdevīgumu un potenciālajiem ekonomiskajiem labumiem Latvijai.

Zemkopības ministrija, atražojot ES proponentu leksiku, arī atspoguļo TTIP oficiālajās krāsās, uzsverot ātrāku atveseļošanos no 2008.gada krīzes, stagnācijas pārvarēšanu daudzpusējās tirgus liberalizācijas sarunās PTO ietvaros un 119 mijardu Eiro ieguvumu ES kopumā (cik no tā Latvijai, tas laikam pagaidām nav zināms vai nav svarīgi).

Tātad, balstoties uz valsts pārvaldes informāciju un interpretāciju, TTIP tik tiešām varētu šķist kā tāds kārtējais ‘mega-projekts’ (Eiro projekts īstenots, tāpēc ir nepieciešams nākamais), kurš virzīs uz priekšu Latviju un kurā Latvijai nedomājot jālec iekšā, lai iekarotu pasaules tirgus un paātrinātu ekonomisko izaugsmi.

Pat ja TTIP ir tik tiešām tik izdevīgs un daudzoslošs, kāpēc 1.2 miljoni ES pilsoņu ir parakstījušies pret šī līguma apstiprināšanu? Kāpēc decembrī nīderlandiešu un franču nacionālie parlamenti ir pieņēmuši rezolūcijas, paužot bažas par TTIP un CETA?

Balstoties uz pieejamo informāciju, es gribētu uzsvērt vairākus argumentus, kāpēc TTIP nebūt nav tik balts un pūkains.

Ekonomiskā dimensija:

ES un ASV parakstīsies par tarifu pazemināšanu (muitas, nodokļi utt), kas atstās ietekmi uz valstu bužeta ienākumiem. Tas savukārt nozīmē to, ka nodokļu ieņēmumu funkcija varētu vēl vairāk pārsvērties uz ikdienas patēriņu (PVN) un darba ņēmēju, nevis darba devēju/ kapitāla turētāju un peļņas ģenerētāju. TTIP vēl vairāk pastiprinās ‘konkurētspējas’ argumentu, kur jebkurš nodoklis vai regulējums tiks uzskatīts par šķērsli biznesam (jau tagad Latvijā uzņēmumu peļņas nodokis sastāda tikai 5.77% no valsts budžeta ieņēmumiem, kamēr iedzīvotāju ienākumu nodoklis (ieskaitot arī kapitāla pieauguma nodokli) – 19.46%).

Dažādu tarifu atcelšana uzlabos ne tikai Eiropas uzņēmēju eksporta iespējas uz ASV, bet arī ASV kompāniju iespējas eksportēt produkciju uz Eiropu, kas nozīmēs asāku konkurenci pašmāju tirgū ar (lētāku) importa preci.

Pašreiz ASV regulējums daudzās nozarēs ir vājāks nekā ES, kas nozīmē to, ka ES var nākties pieņemt kompromisus, atvieglojot daudzus nosacījumus, īpaši, kas attiecas uz vidi, paterētāju tiesībām, GMO, datu aizsarzību, darba ņēmēju aizsardzību (arodbiedrības, sociālās garantijas), dabas resursu izmantošanu etc. TTIP oficiālajā lapā tiek norādīts, ka ir iespējams vides piesārņojuma pieaugums, bioloģiskās daudzveidības mazināšanās un lielāka dabas resursu izmantošana, taču tiek uzskatīts, ka tie esot nebūtiski, salīdzinot ar potenciālajiem ekonomiskajiem ieguvumiem.

TTIP attiecībā uz finansu sektoru, kurš pēc 2008.gada krīzes ir pierādījis, ka tam nepieciešama lielāka, nevis mazāka regulācija, var iznīcināt tos nelielos, bet grūtos centienus, kas līdz šim veikti, sektora sakārtošanas virzienā. City of London, piemēram, ir viens no lielākajiem TTIP lobētājiem, jo saredz iespēju caur TTIP lielākas regulācijas novēršanu. Pat diezgan liberāli orientēti analītiķi ir atzinuši lielākas regulācijas nepieciešamību, ja pasaule grib izvairīties no līdzīgiem finansiāli kritiskiem satricinājumiem nākotnē, tāpēc TTIP šajā aspektā ir milzu solis pilnīgi pretējā virzienā. TTIP kopā ar ofšoriem, kuriem Latvijas sabiedrotais Kamerons neļaus ķerties klāt, dos iespēju lielajiem transnacionālajiem biznesiem gan sapelnīt vairāk, gan noslēpt no valsts vairāk. Dažiem tas ir izdevīgi. Tieši liberalizācija finanšu sektorā ir un būs šī TTIP bīdītāju būtiskākais interešu objekts, kas tiek veiksmīgi nomaskēts ar diskusijām par tādiem ‘katastrofāliem’ tirdzniecības šķēršļiem kā paaugstinātiem nodokļiem šokolādei, aprikozēm bundžiņās un gorgonzolas sieram (es pilnīgi varu iztēloties tās rindas Walmart lielveikalos ASV, kad amerikāņi varēs beidzot iegādāties šo pūdēto sieru pa 20% lētāk).

Ja finansu transakciju nodoklis (tautā arī saukts par ‘robin hood tax’ un kurš pēc būtības funkcionē kā PVN tradicionālajās ekonomikas nozarēs), kuru atbalsta  vairākas ES valstis, tiks norakts, mēs ļausim finansu sektoram turpināt ekonomikas globālu finansializāciju ar faktiski nulle papildu devumu valstu budžetiem (bet IKP gan tas turpinās audzēt; tas nekas, ka tam maz sasaistes ar ikdienas ekonomiku). Tas arī neatbrīvos valstis no atbildības glābt bankas, kad tās atkal būs pārāk aizrāvušās ar riskantajām spēlītēm.

Politiskā dimensija:

ES un ASV parakstīsies par vēl lielāku tirdzniecības un investīciju vides deregulāciju, kas faktiski nozīmē valstu lomas/ ietekmes samazināšanu. Aktualizējoties klimata pārmaiņu radītajām problēmām, attīstoties tehnoloģijām, tādi jautājumi kā vide, indivīda tiesības, produktu ētikas aspekti, pārtikas drošība utt dēļ vājās regulācijas ļoti ierobežos valstu iespējas kaut ko mainīt/ ietekmēt.

ISDS (investor-state dispute settlement) iekļaušana TTIP nozīmēs to, ka kompānijas (un galvenokārt, mēs runājam par MNCs (multinational corporations) varēs apsūdzēt valdības caur īpašu starptautisko arbritrāžas procesu par tādu jaunu regulāciju, politikas pieņemšanu, kas var mazināt kompāniju peļņu. Šis arbitrāžas process ņems virsroku pār nacionālo likumdošanu un process ir vienpusējs (kompānijas var apsūdzēt valsti, bet valsts kompānijas nē). Arbitrāžas procesa lēmumus pieņems nevis korporatīvie tiesneši, bet juristi, kuriem nav pienākuma aizstāvēt valsts intereses. (ISDS procesu ir izmantojis, piemēram, Phillip Morris Austrālijā, reaģējot uz Austrālijas valdības lēmumu ieviest bezetiķešu cigarešu pakas. Cits piemērs – zviedru enerģijas gigants Vatenfall apsūdzēja vācu valdību par politikas maiņu attiecībā uz enerģijas ražotnes izveidi pēc Fukušimas negadījuma). Valsts maksā šo tiesvedību vienalga, vai vinnē vai zaudē (ir aplēses, ka katra tiesvedība valstij izmaksātu ap 5 miljoniem EUR). (Šeit var iepazīties ar investoru-valstu tiesu prāvām ES valstīs (ieskaitot Latviju) kopš 1994; saraksts nav pilnīgs, jo bieži informācija par šīm tiesu prāvām nav pieejama publiski).

Vēl vairāk, ja uztveram valsti kā sabiedrības, tās pilsoņu pārstāvi, tad attiecībā pret kapitālu un tirgu šī aizstāvniecība tiks mazināta. Tādām valstīm kā Latvija, kas ir gājušās cauri kariem cīņā par demokrātiju un suverenitāti, šis ir pilnīgi pretējs virziens, kas piesķir tirgum/ privātajam kapitālam dominējošo varu un ietekmi.

Publisko pakalpojumu dimensija

TTIP, tirdzniecības liberalizācija un deregulācija var negatīvi ietekmēt valsts ienākumu bāzi, kas savukārt ietekmēs sociālo, publisko pakalpojumu pieejamību un cenu.

ES sociālā politika ir vājinājusies pēdējo gadu laikā, bet šī līguma rezultātā ES var nākties pieskaņoties vēl daudz liberālākai ASV praksei, kas var eventuāli nozīmēt daudzu publisko pakalpojumu privatizāciju (piemēram, Anglijā sabiedrība ir ļoti satraukta par potenciālo NHS (nacionālais veselības serviss) privatizāciju utt).

Puse no aprēķinātajiem ieguvumiem nāktu no publisko pakalpojumu/ iepirkuma liberalizācijas. Ne tikai efektivitātes aspekts ir nepierādīts, peļņas motivācija var būtiski ietekmēt gan šo pakalpojumu cenu, gan kvalitāti un pieejamību.

Daudz un dažādi produkti, kas šobrīd ir nopērkami ASV, ir aizliegti ES dēļ to sastāvdaļu vai izgatavošanas kaitniecības. TTIP ļautu šo produktu tirdzniecību ES, kas ir pret paterētāja interesēm.

Starptautiskā dimensija:

TTIP tiek veidots ārpus PTO (Pasaules Tirdzniecības organizācija) rāmja un var radīt ļoti spēcīgu precendentu nākotnes brīvās tirdzniecības (divpusējiem) līgumiem, tādejādi vājinot PTO un deleģitimizējot PTO mehānismu kā tādu (kurš nav ideāls, bet tomēr balstās uz globāli/ starpvalstiski akceptētiem spēles noteikumiem un cenšas līdzsvarot dažādo valstu (attīstīto un attīstības) intereses). Tā kā Dohas sarunas ir zināmā strupceļā, ES un ASV, veidojot ārpus PTO mehānisma līgumus, starptautiski regulētu tirdzniecību vēl vairāk attālinās no kompromisa panākšanas. Tāpēc, no koordinētas/ līdzsvarotas starptautiskās tirdzniecības viedokļa TTIP ir ļoti spēcīgs destabilizējošs elements ar neparedzamām sekām. Latvijai un latviešiem, iespējams, ir diezgan vienaldzīgi, kā un cik labi attīstās nabadzīgās valstis, taču šis ir ļoti spilgts piemērs aizvien agresīvākai globālajai cīņai starp ‘brīvu’ (bagātās rietumvalstis) un ‘taisnīgu’ (nabadzīgās dienvidvalstis) tirdzniecību. ES un ASV, tā vietā, lai rastu kompromisu, kas ir izdevīgs un akceptējams starptautiski, izvēlas faktiski ignorēt starptautisko tirdzniecības tiesisko rāmi. Šis var radīt precedentu līdzīgiem gadījumiem, kad kādas valstis izvēlas vienoties par kaut ko ārpus starptautiski akceptētiem rāmjiem un ignorējot citu intereses. Tādam mazam spēlētājam uz starptautiskās skatuves kā Latvijai paredzama un starptautiski akceptēta/respektēta politiskās/ ekonomiskās sadarbības platforma ir suverenitātes jautājums, tāpēc šāda precedenta pieļaušanai var būt augsta cena ilgtermiņā. Un pat ja juridiski TTIP ir legāls, tā leģitimitāte attiecībā pret PTO un starptautisko ietvaru nav tik viennnozīmīga.

Starptautiskās attīstības dimensija:

Šis var atstāt negatīvu ietekmi uz attīstības valstu spēju sekmīgāk tikt galā ar nabadzības un dažādiem citiem sociālekonomiskajiem izaicinājumiem. Plus, centieni panākt ne tikai brīvu, bet arī taisnīgu (fair) tirdzniecību starptautiski faktiski tiks aprakti.

TTIP ir radikāli liberāls un, tiekot īstenotam, simbolizēs ‘race to the bottom’ un globālās ‘rat race’ triumfu. Pēc tā, kas ir šī TTIP lielākie lobētāji, jau var noteikt, kas ir šī TTIP lielākie potenciālie ieguvēji, un no kurienes tieši ‘aug kājas’ šai idejai.

TTIP var kļūt par ‘zelta standartu’ turpmākajiem divpusējiem/ daudzpusējiem līgumiem, kas, iekļaujot attīstības valstis, var spiest tās parakstīties uz ļoti neizdevīgiem nosacījumiem (piemēram, vietējā tirgus aizsardzības instrumentu atcelšana, atteikšanās no vietējo uzņēmumu atbalsta programmām, subsīdijām, lai sekmētu vietējo uzņēmēju attīstību un konkurētspēju vai radikālāka nacionālo resursu privatizācija, liberalizācija). Tas savukārt nozīmē to, ka neattīstīti vai salīdzinoši vāji attīstīti nacionālie tirgi globālās konkurences rezultātā (savā ziņā šis attiecas arī uz Latviju) nonāk vēl lielākā starptautiskā kapitāla atkarībā, kas savukārt ieslēdz valsti ‘lēta importa noieta tirgus un lēts darbaspēks’ režīmā, rada negatīvu tekošā konta bilanci un padara īpaši ievainojamu ekonomiskās un finansiālās stabilitātes ziņā. Valstis, kas ir īpaši atkarīgas no starptautiskā kapitāla un ar relatīvi relaksētu regulējumu (+ pro-kapitāla likumdošanu), arī parasti cieš grūtības, sekmējot ilgtspējīgu attīstību un risinot sociālekonomiskus jautājumus.

Tirdzniecība var kalpot par instrumentu attīstības veicināšanai, taču īpaši brīvā tirdzniecība ir nežēlīga pret jaunām/ nenobriedušām ekonomikām. Tās var tikt apzīmogotas ar ‘nekonkurētspējīgs’ zīmogu pirms tās ir vispār attīstījušas savu ekonomiku un pirms tām vispār ir ko piedāvāt.

Procesa demokrātiskums

Un visbeidzot, sarunas par šo līgumu tika uzsāktas 2013.gada jūlijā un tās ir aizritējušas ļoti slepenā režīmā. Ja jau šis līgums ir tik labs Eiropas iedzīvotājiem, tad kāpēc tas ir tik slepens? Sabiedrība lielākoties šobrīd pārtiek no ad hoc noplūdušu dokumentu drumslām. (Līdz absurdam smieklīgi un skumji ir lasīt EK atrunas publiskot augsta līmeņa darba grupas darba un izaugsmes jautājumos locekļu sarakstu, ar kuriem arī aizsākās TTIP līguma izstrāde) Lai ar mēdiju uzmanība sāk pastprināties, pateicoties lielā mērā arī pieaugošajai opozīcijai un sabiedrības protestiem, līguma sarunu saturs ir lielā miglā tīts. ES oficiālā atbilde attiecībā uz slepenību ir – caurspīdība sarunu procesā būtu līdzīgi kā spēlēt pokeru ar redzamām kārtīm.To, ka pat ES dalībvalstīm ir grūtības ar pieejamību līguma tekstam (vai tā melnrakstiem) apstiprina arī Ārlietu ministrijas pārstāvis, kas ir lieliska augsne ne tikai dažādām interpretācijām par TTIP, bet arī netaisnīgai interešu pārstāvniecībai un spēcīgam lobiju spiedienam uz saurnu vedējiem.

Līdz šim prezentētā informācija ir ļoti selektīva un īsti kritisku izvērtējumu pat nav īsti iespējams veikts, jo līguma saturs ir slepens.

Neskatoties uz to, ka sabiedrība ir nodalīta no šī procesa (lai gan ir veikti uzlabojumi, reaģējot uz sabiedrības protestiem), ir apstiprinājumi tam, ka daudzi nozīmīgi un diezgan turīgi lobētāji, kas ir tieši ieinteresēti šī līguma pieņemšanā, aktīvi piedalās ‘konsultācijās’. Ja Eiropas Komisija pārstāv ES pilsoņus, kāpēc ir pieļaujami konsultēties ar lielo korporāciju īpašniekiem, bet arī sabiedrību ne?

Un tik pat labi arī jautājumu var uzdot Latvijas pārstāvjiem par viņu neatkarīgumu, veidojot Latvijas pozīciju. Vai TTIP ir izdevīgs Latvijai tāpēc, ka mums ir visaptveroša analīze veikta, kas apstiprina TTIP pozitīvo ietekmi, vai tāpēc, ka konkrētu valstu pārstāvji (UK, USA etc) aktīvi lobē Latvijas atbalstu?

Skats no Latvijas

TTIP tematika Latvijas medijos un informatīvajā telpā nav pārāk plaši reprezentēta, kas arī droši vien izskaidro zemo rezonansi sabiedrībā un kristiskās analīzes trūkumu. Ir gan daži izņēmumi. Latvijas Aptiekāru asociācijas prezidents Guntis Belēvičs ir paudis bažas par līguma ietekmi uz Latvijas tradicionālajām nozarēm, vietējiem ražotājiem un sabiedrības veselību. Arī Dienas Bizness jūtas diezgan skeptisks pēc TTIP veltīta pasākuma apmeklēšanas Stokholmā, jo apšauba Latvijas uzņēmēju kapacitāti izmantot iespējamos labumus, un uzskata, ka potenciālie ieguvumi nav balstīti uz skaidriem aprēķiniem un datiem.

2014.gada sākumā Ekonomikas ministrija plānoja izveidot starpministriju darba grupu (+20 nevalstiskās organizācijas), kā arī veidot īpašu dialogu ar uzņēmējiem un nozaru asociācijām, kā arī sociālajiem partneriem par TTIP, ietekmi uz Latviju un kā pārstāvēt Latvijas intereses. Interneta informācija ir paskopa attiecībā uz starpministrijas darba grupas darbu (vai tā vispār funkcionē?) un sasniegumiem šī gada laikā. Bet man gribētos ticēt, ka šī grupa ir izveidota un ir veikusi izvērtējumu par TTIP potenciālo ietekmi un riskiem uz Latvijas (ilgtspējīgu!) ilgtermiņa attīstību, kas arī tad veido attiecīgo Latvijas pārstāvju viedokli šajā jautājumā. Ja un kad šāds izvērtējums ir veikts, būtu lieliski to arī publiskot. Es domāju, ka ne man vien tas interesētu.

Man, piemēram, interesētu ietekmes izvērtējums uz: a) vietējiem uzņēmējiem (kādas implikācijas radīsies attiecībā uz produktu/ pakalpojumu cenu, kvalitāti, ražošanas izmaksām, konkurētspēju, valsts atbalsta programmām uzņēmējiem), b) vidi (vai nāksies liberalizēt kādus standartus, kas ir būtiski Latvijas videi, ekoloģijai; ko potenciālas izmaiņas var nozīmēt Latvijas ‘zaļajam’ tēlam), c) sociālajiem pakalpojumiem (iespējamā dažādu sociālo pakalpojumu, politiku tālāka liberalizācija veselības aprūpes, apdrošināšanas, izglītības sektorā utt), d) valsts budžetu un fiskālo politiku (dažādo tarifu atcelšana, nodokļu samazināšana, tekošā konta deficīts, importa preču pieaugums un ietekme uz vietējo preču konkurētspēju), e) drošību (ieskaitot stratēģisko nozaru, pakalpojumu īpašumtiesības), f) finansiālo stabilitāti (ja banku/ finansu industrijas regulācijas centieni ar šo TTIP tiek būtiski bremzēti, kā tas ietekmēs LV finansiālo drošību un kā mēs nodršināsimies pret Parex 0.2).

Turklāt, tas ir vispārzināms fakts, ka Latvija jau no 90.to gadu beigām (pateicoties lielā mērā arī G. Krasta valdības uzstādījumam) ir viena no visliberalizētākajām valstīm. Latvija ir bijusi ļoti aktīva dažādu ar investīcijām un tirdzniecību līgumu parakstīšanā. Varbūt pie viena Ekonomikas ministrija varētu veikt arī pētījumu par šo daudzo tirdzniecības līgumu ietekmi uz Latvijas sociālekonomisko attīstību. Būtu, tā teikt, empīriski dati salīdzinošai analīzei un TTIP pozīcijas pilveidošanai, citādi tās ir spēles ar pieņēmumiem un ‘wishful thinking’.

Nedrīkst aizmirst, ka šis nav vienpusējs līgums. Šis līgums dos ne tikai (teorētiskas) iespējas Latvijas uzņēmējiem eksportēt preces un pakalpojumus uz ASV, bet arī ASV uzņēmējiem eksportēt preces un pakalpojumus uz Latviju. Tas nozīmē, ka vietējie uzņēmēji Latvijā tiks pakļauti vēl lielākai konkurencei, jo var nākties sacensties ar pastiprinātu lētāku importu.

Ir pilnīgi skaidrs, ka aiz šī projekta stāv lielo biznesu intereses un iespējams, ka šajās sarunās Lavija daudziem no viņiem nav nemaz tā vieta kartē, kur viņu uzmanība koncentrēta. Un tieši tāpēc – pavisam brutāli – kāds labums Latvijai no vēl bagātākām bankām un lielkorporācijām Eiropas un ASV citadelēs? Vai tas, ka Latvija izskatīsies vēl nabadzīgāka uz kopējā fona un tāpēc bagātajās citadelēs radīsies jaunas darba vietas jaunajiem Latvijas migrantiem ar spožajiem prātiem? Vai tas, ka Latvija cer kļūt par kāda lielā finanšu centra satelīt centru? Un ja tā, vai Latvija būs gatava tad arī novērst ‘Parex 0.2’?

Pavisam nesen medijos bija jezga ap faktu, ka daļa no Latvijas ES prezidentūras atribūtikas ir izgatavota Lietuvā no Baltkrievijas materiāliem. Bet, tieši tāds jau ir tas brīvais, super liberalizētais tirgus, kuru vēl vairāk nostiprinās TTIP. Kura interesēs tad ir panākt to, ka pašu uzņēmējiem nav nekādu priekšrocību attiecībā uz nacionālo iepirkumu utt? Un, kur ir pierādījumi un garantija, ka ar TTIP Latvijas iespējas aizstāvēt savus ražotājus netiks vēl vairāk ierobežotas? Faktā, ka izvēlēts ir lētākais produkts jau nav ierēdniecības vaina, bet politiskās vides/ ideoloģiskā nenobrieduma vaina.

Nobeigumā

Tirdzniecibas vēl lielāka liberalizācija var tīri teorētiski palielināt pīrāgu, bet, kā pierāda neskaitāmi pētījumi un piemēri, Latviju ieskaitot, pīrāga lielumam nav automātiski tiešas korelācijas ar sabiedrības labklājību. Bet, kā zināms, tas ir nevis tirgus, bet valsts, kura spēj regulēt šī pīrāga sastāvu, kvalitāti un sadali. TTIP atstās negatīvu ietekmi uz valsti un tās spēju aizstāvēt sabiedrības intereses, ko jau parāda šī līguma sarunu process un kurš tajā ir pamatā iesaistīts.

Turklāt, tirdzniecība – tie nav tikai uzņēmēji, kapitāla turētāji un investori. Tas ir arī darba spēks jeb humānā valodā runājot – cilvēki, kas ražo, rada un veic visu to, par ko uzņēmējs viņiem maksā algu. Šis līgums nedrīkst būt tikai par šī kapitāla turētāja interesēm samazināt tiešos biznesa izdevumus, paplašināt noietu un pelnīt vēl lielāku peļņu. Šis līgums ir arī par cilvēkiem, kuriem ir tiesības saņemt cilvēkcienīgu un atbilstošu atalgojumu par savu darbu, strādāt cilvēkcienīgos apstākļos, saņemt brīvdienas, pabalstus, kad nepieciešams, ēst drošu pārtiku, dzīvot tīrā un drošā vidē un spēt uzturēt un audzināt ģimenes.

Viena no ne-tarifu barjerām, kuru šis TTIP nojauktu, ir process, ka Eiropas autoražotājiem jāiziet dubulta sertifikācija, lai tirgotu auto ASV, kas savukārt sadārdzina tirdzniecības izmaksas. Var jau būt, ka tas tik man tā šķiet, jo man mašīnas pārāk neinteresē, bet – vai tad amerikāņiem pašiem savu auto nepietiek? Man šķita, ka tieši otrādi – pieprasījuma un kopējās ekonomiskās situācijas dēļ, autorūpniecībai nemaz tik spoži tur neiet. ASV pilsoņi satraucas par darba vietu zaudēšanu un pat ja mums Eiropiešiem gribas par to priecāties, tad izkāpjot ārā no savas šaurās ‘koka kastes’ un paskatoties uz lietām globālāk, ir taču nepārprotami skaidrs, cik, ak, tomēr neracionāls šis topošais brīvais tirgus tiek radīts.

TTIP būs consumerizma (patērētājsabiedrības) globālās konkurences kulminācijas punkts un veselā saprāta sakāve. Mums nešķiet gana labas, protams, savējās Ķekavas vistiņas, mums gribas tās hlorā mērcētās amerikāņu vistiņas, kas būs pa dažiem centiem lētākas un transportētas no vairāku tūkstošu kilometru attāluma. Tas nekas, ka Ķekavas vistiņu ražošana Latvijā dod cilvēkiem darbu un valstij nodokļu ieņēmumus. Un, kad lauku skola gribēs iepirkt kartupeļus skolnieku ēdināšanai, tā nevarēs iepirkt no vietējā zemnieka, jo būs jātaisa starptautisks iepirkums, kur poļi vai atkal tie amerikāņi piedāvās pa dažiem centiem lētāku. Tas nekas, ka skolai būs 3 nedēļas jāgaida, kamēr atved un tas nekas, ka kartupeļu transportēšana radīs liekus oglekļa iznešus atsmosfērā un tas nekas, ka vietējam zemniekam banka atņems traktoru, jo viņš nevarēja pārdot skolai tos kartupeļus un laikus nomaksāt kārtējo kredītu, jo mēs jau par visbrīvāko tirgu, konkurenci un brīvību esam. Tas pats galvenais. Tas vietējais zemnieks pats vainīgs, ka nav tik konkurētspējīgs. Bet nu, par laimi, TTIP dos iespēju viņam eksportēt kartupeļus uz Ameriku. Jeb, ja nesanāks, zemnieks varēs saņemt kādu pagaidu pabalstu no valsts (pēc EK ieteikuma), lai novērstu publisku neapmierinātību, un varbūt iespēju apmeklēt kursus par inovatīvāku biznesu. Jo tas taču ir tik oldschool 21. gadsimta Latvijā pašiem ražot un ēst savas vistiņas, kartupeļus, ābolus un visu pārējo… Stilīgāk ir visu nepieciešamo importēt un tirgot viens otram, bet eksportam ražot tikai superinovatīvas lietas, kuras pašiem vai nu īsti neder, vai nav pa kabatai..

SVF aizdevuma otrais maksajums

“nākamā starptautiskā aizdevuma daļa Latvijai paredzēta 1,4 miljardu eiro (0,98 miljardu latu) apmērā. 1,2 miljardus eiro (0,84 miljardus latu) Latvijai piešķirtu EK, bet 0,2 miljardus eiro (0,14 miljardus latu) – Starptautiskais Valūtas fonds (SVF).”

(LETA, 26.jūnijs, 2009)

Jautājums man tāds: ja Eiropas Komisija aizdod 80%, visas runas par to, ka SVF ir vienigais naudas avots krizes novershanai, vairs neiztur kritiku. Ja Eiropas Komisija aizdod lielako dalju naudas, kapec ta nevareja but atsevishkja vienoshanaas ar EK par shadu aizdevumu? Kapec bija jasaistaas ar SVF, kuram nemaz nav tadu lidzeklju, ko dot? SVF kljust par tadu ka starpnieku, kas iekasee procentus un ar saviem conditions isteno savu neoliberalisma politiku un pilda savu lielako akcionaru intereses. Turklat, shi SVF finansialaas palidzibas kapacitate ir neproporcionala tai varai un ietekmei, kada tam  ir uz visu sho strukturalo reformu istenoshanu un budzeta grieshanu. 

Un vel, nesen the Economist lasiju, ka patiesibaa gan stingri inflacijas un budzeta deficita ierobezhojumi ne vienmer nes velamos rezultatus. Ipashi tagad krizes laikaa. Latvijai ir jaspej cinities ar krizi ar budzetu zem 7% budzeta deficita, tachu, piemeram, Lielbritanijai jau ir 10% budzeta deficits.  Tapat, es domaju, tie saucamie Marstrihtas kriteriji, iespejams, ir nekavejoties japarskata, jo principiali tureties pie stingriem noteikumiem ir viens, tachu sho noteikumu logjika ir jau kas cits.

Daži jautājumi Starptautiskajam Valūtas fondam

Man ir daži jautājumi Starptautiskajam Valūtas Fondam (SVF):

1. 27.aprīlī SVF vadošā amatpersona Dominique Strauss-Kahn teica: “I would like to make it clear that we do not put conditions in programs that limit health and education spending. On the contrary, about one-third of Fund-supported programs in low-income countries have targets to preserve or increase social spending. In addition, subsidies and other safety net programs aimed at the poorest members of society are supported by the IMF in many countries.”  (Es gribētu paskaidrot, ka mēs (SVF) NEliekam tādus programmu noacījumus, kas ierobežo izdevumus izglītībai un veselības aprūpei. Tieši pretēji, viena trešdaļa SVF atbalstītās programmas zemu ienākumu valstīs ietver mērķus saglabāt vai palielināt sociālos izdevumus. Turklāt, daudzās valstīs SVF atbalsta subsīdijas un citus sociālās drošības tīkla programmas, aizsargājot nabadzīgākos sabiedrības locekļus.) Arī 23.decembrī  SVF preses relīzē, apstiprinot aizdevuma piešķiršanu Latvijai, tika teikts, ka sociālie izdevumi tiks aizsargāti.

Mans jautājums: uz kāda pamata Latvijas valdība ir spiesta šobrīd apcirpt izglītības, veselības, labklājības budžetu, lai iekļautos SVF noteiktajos 7% deficīta rāmjos, ja SVF publiski ir apgalvojis, ka SVF programmas neietekmē negatīvi valsts sociālo budžetu? Vai man tikai tā šķiet, ka te ir pretruna starp SVF runām un darbiem?

2. Atsaucoties uz 2.aprīļa G20 samita Londonā komunikē, kurā starptautiskās finanšu institūcijas, ieskaitot SVF, tiek aicinātas veikt reformas, lai pārvarētu šo krīzi un nepieļautu līdzīgas nākotnē, – vai šī tradicionālā ‚conditionality‘ pieeja, kas šobrīd tiek pielietota Latvijas gadījumā un kas pēc citu valstu pieredzes pēdējo divdesmit gadu laikā ir pierādījusi neefektivitāti un īpaši dramatisku ietekmi uz nabadzīgāko sabiedrības daļu (ja nepieciešams, sarakstu ar literatūru, kas pierāda šo neefektivitāti, varu sagādāt), ir vienīgais, ko SVF šajā kritiskajā situācijā var piedāvāt? Vai tas neliecina par paša SVF krīzi, mazspēju, bankrotējošā neoliberālismā slīkstošu augstprātību un bezatbildību, nespējot objektīvi novērtēt savu politiku un izdarīt secinājumus? Cik tālu SVF ir ticis ar savām strukturālajām reformām? Varbūt tos G20 solītos US$750 miljardus vajadzēja dot pēc tāda paša principa, kā SVF sola līdzekļus Latvijai?

3. Laikā, kad Latvija, samazina valsts budžetu par 40%, pildot SVF prasības, ASV, kas ir ietekmīgākā valsts SVF, veic pilnīgi pretēju politiku, īstenojot plašu miljardus vērtu ekonomikas stimulēšanas plānu. Vai tiešām abas tik atšķirīgās atbildes reakcijas uz krīzi var būt pareizas? Vai tiešām draudzīgajam SVF un ASV tandēmam būtu nesaskaņots viedoklis šajā jautājumā? (p.s. variet neatgādināt man par Latvijas un ASV atšķirīgajiem ģeogrāfiskajiem izmēriem, iedzīvotāju skaitu utml; paskatiet labāk, kāds ir, piemēram, ASV un Latvijas budžeta deficīts, ārējais parāds utml).

4. SVF politika, iesaistoties Austrumāzijas valstu un Brazīlijas finanšu krīzes novēršanā, ir ļoti līdzīga tai, kas šobrīd tiek īstenota Latvijā. Zinot, ka SVF taktika šajās salīdzinoši nesenajās krīzēs ir saņēmusi daudzu ekonomistu kritiku (P.Krugmam, piemēram) un radījusi plašu anti-SVF vilni gan akadēmiķu, gan NVO un attīstības organizāciju vidū, rosinot fundamentālu reformu nepieciešamību, kāda ir garantija Latvijai, ka netiks atkārtotas vecās kļūdas (aizraušanās ar strukturālām reformām, kam tiešā veidā ir maz sakara ar šī SVF aizdevuma primāro mērķi – nodrošināt finanšu sektora stabilitāti; valsts budžeta izdevumu drastiska samazināšana, tādejādi vēl vairāk pastiprinot recesiju)? Apzinoties, ka Latvijas IKP krīt un kritīs, 7% budžeta deficīta griestu piesaiste šim IKP ir pilnīgi nejēdzīga valsts ieraušana apburtajā lokā, kas novedīs pie nepieciešamības pirms katra kārtējā sagaidāmā SVF aizdevuma maksājuma apcirpt budžetu atkal un atkal, līdz tas spēs tikai samaksāt SVF aizdevuma procentus (gadījumā, ja nespēsim pat parādu un aizdevuma procentus maksāt, SVF labprāt, kā tas ir Āfrikas valstu gadījumā, aizdos). Kā un kurā brīdī šeit SVF sekmēs stabilitāti, noguldītāju un investoru uzticību, valsts konkurētspēju, ekonomisko izaugsmi, nodarbinātību???

5. Un visbeidzot, vai SVF arī nav sava bonusu sistēma, kas ‚lielos gudriniekus‘ ievelk mantkārības važās, ar SVF aizdevumiem taisot peļņu sev un saviem kreditoriem?

Financial crisis in the Baltic Sea region

Viens no maniem jaunākajiem rakstu darbiem – Financial crisis in the Baltic Sea region – publicēts Baltijas jūras valstu padomes (BJVP/CBSS) ceturkšņa pavasara izdevumā Balticness

Raksts īsi apskata visu 11 reģiona valstu pašreizējo ekonomisko situāciju, paskaidro galvenos krīzes iemeslus un sekas, kā arī iezīmē galvenos izaicinājumus. 

Raksta pielikumā ir arī apkopojums ar reģiona valstu un starptautisko finanšu institūciju galvenajām finanšu stimulu iniciatīvām, kas vērstas uz reģiona ekonomisko atveseļošanu. 

Raksts ir angļu valodā un laika trūkuma dēļ latvisko tulkojumu piedāvāt nevaru.

Ofšoru saldās indes garša

Neslēpšu prieku, kas mani pārņēma pāris dienas atpakaļ, uzzinot par Lihtenšteinas, Andoras, Šveices, Austrijas un Džersijas salas gandrīz vienlaicīgiem paziņojumiem – piekrist informācijas apmaiņai par ārvalstu banku klientu kontu apjomiem un darījumiem, kuri citā valstī tiek turēti aizdomās par izvairīšanos no nodokļu maksājumiem vai tiešiem nodokļu pārkāpumiem. Lai arī šie paziņojumi nepieliek punktu ofšoru, ārzonu jeb nodokļu paradīžu praksei (šī informācijas apmaiņa varētu mazināt, bet ne pilnībā izskaust nodokļu nemaksātāju filigrāno manevru iespējas), šo piecu jurisdikciju apņemšanās lauzt stingro banku klientu datu aizsardzības tradīciju ir cerību stars uz caurspīdīgāku, taisnīgāku globālo finanšu sistēmu.

Lai arī starptautiskās sabiedrības prasības par caurspīdīgāku finanšu sektoru un informācijas apmaiņu gadījumos, kad ir aizdomas par izvairīšanos no nodokļiem vai ārzonu izmantošanu nelegālos, kriminālos nolūkos, tiek uzturētas jau no 1998.gada, kad OECD uzsāka kampaņu pret kaitnieciskiem nodokļu režīmiem jeb nodokļu paradīzēm/ ofšoru centriem, tikai tagad ir izdevies piespiest visas nodokļu paradīzes sadarboties, kuras līdz šim attaisnojās ar starptautisko nodokļu režīmu brīvo konkurenci un savām suverēnajām tiesībām noteikt savas valsts/ jurisdikcijas iekšējo ekonomisko politiku.

Diez vai reputācija, kuru jau vairākus gadus OECD centusies iespaidot ar ‚ofšoru melnajiem sarakstiem‘, ir tā, kas lika mainīt šo piecu, visnozīmīgāko ofšoru attieksmi. Iespējams, daudz lielāku spiedienu ir izdarījis, pirmkārt, Obama, kurš jau vairākus gadus pirms ievēlēšanas prezidenta amatā ir aktīvi iestājies pret ofšoriem (viņš bija viens no „Stop Tax Haven Abuse act“ virzītājiem) un šogad jau kā prezidents ir nācis klajā ar visai draudīgiem paziņojumiem, piesolot sankcijas pret ofšoriem, tām atsakoties sadarboties. Otrkārt, gaidāmā G20 sanāksme Londonā aprīļa sākumā paredz dienas kārtībā jautājumu arī par aktīvaku cīņu pret ofšoriem (tādejādi atzīmējot to lomu globālās ekonomiskās krīzes izraisīšanā), pārejot no moralizēšanas jeb ofšoru reputācijas bojāšanas (kas, kā redzams, līdz šim nestrādāja uz visiem ofšoriem) uz jau konkrētākām un daudz  taustāmākām sankcijām.

Treškārt, pasaules finanšu krīze ir viennozīmīgi ietekmējusi arī šo ofšoru finansiālo stāvokli, kur šo ofšoru izolācija, slepenība ir tās padarījusi īpaši jūtīgas pret satricinājumiem starptautiskajos finanšu tirgos, tāpēc lēmums sadarboties, iespējams, ir pieņemts krīzes seku, ne tik daudz anti-ofšoru kampaņas rezultātā.

Ofšori ir mūsdienu globālizētās finansu sistēmas izlolotie saldie, bet indīgie augļi, kuri gluži kā nikotīns lēnām, bet nenovēršami nogalina veselīgo organismu. Tā vietā, lai vienkārši novērstu organisma bojāeju un pārtrauktu lietot šos augļus, tiek ieguldīti milzu līdzekļi, lai pārliecinātu, ka šo augļu kaitniecība organismam ir nekas, salīdzinot ar tā eiforisko garšu. Vai tad, piemēram, Marlboro Light vairs nav cigarete un tā nebojā plaušas, pat ja tur ir samazināts nikotīna daudzums?

Ofšoru pamatproblēma nav zemie jeb nulles nodokļi, kurus tik ļoti aizstāv ‚efektīvie uzņēmuma nodokļu stratēģiju plānotāji‘ un neoliberāļi kopumā, kas iestājas par globālu un brīvu konkurenci, ieskaitot nodokļu politiku. Pamatproblēma ir šo ofšoru slepenība, to likumdošanas un administratīvo nosacījumu necaurspīdība, nesadarbošanās informācijas apmaiņā un faktiski nulle intereses un atbildības par piesaistīto klientu nu to līdzekļu izcelsmi un legalitāti. (Kāds anti-ofšoru aktīvists reiz ofšorus salīdzināja ar autostāvvietu īpašniekiem – ofšoriem, ne vairāk kā šo autostāvvietu īpašniekiem rūp, ar cik tīru vai netīru naudu auto īpašnieki norēķinās par mašīnas novietošanu stāvlaukumā.)

Un, šeit ir vislielākā ofšoru aizstāvju pretruna – aizstāvot brīvu, atvērtu globālo tirgu, tiek akcentētas tiesības uz konkurenci, bet ignorēti šīs slavinātās konkurences atkātības principi.

Anti-ofšoru kampaņā bez OECD zināmā kapacitātē ir iesaistījusies arī ES, ANO, SVF, G-7-8-20, daudzas nevalstiskās organizācijas (Tax Justice Network, Christian Aid, Oxfam, Global Witness etc), taču, ņemot vērā nianses, kā viena vai otra definē ofšorus, šobrīd ofšoru/ nodokļu paradīžu statusā ir ‚ieceltas‘ apmēram 80 valstis/ jurisdikcijas (starp citu, tai skaitā arī Latvija, kuru ASV pirms pāris gadiem iekļāva vienā no saviem ziņojumiem par ofšoriem un to ietekmi uz ASV ekonomiku).

Lai arī pamatā tās ir mazas palmu un saules pārpilnas salu valstis, to ietekme uz nacionālo valstu ekonomikām ir milzīga. Ir aprēķināts, ka kopējā aktīvu vērtība ofšoros svārstās no 1.7 – 11.5 triljoniem dolāru, kas nozīmē, ka uz nodokļu izvairīšanās rēķina pasaule ik gadu zaudē aptuveni 175 miljardus dolāru, kas netiek iekasēti nodokļos. ASV vien ik gadu zaudē aptuveni 100 miljardus dolāru gadā, Lielbritānija – 33 miljardus GBP, Vācija – 23 GBP miljardus.

Nekas cits kā šo ofšoru slepenība aizvilina līdzekļus no tradicionālo valstu nacionālajiem budžetiem, tādejādi sekmējot masveida izvairīšanos no nodokļu maksāšanas. Īpaši būtiski tas ir jaunattīstības valstu gadījumā, kad lielie uzņēmumi vai koruptīvā elite var brīvi slēpt savus gan legālos, gan koruptīvi, nelegāli iegūtos līdzekļus ārzonā. 1999.gadā Šveicē vien glabājās 20 mijlardu vērti Āfrikas līderu aktīvi.

Turklāt, kā vēl, ja ne caur ofšoriem, varētu atmazgāt līdzekļus, kas iegūti, tirgojoties ar nelegālām precēm, un nodrošinātu teroristu, ieroču tirdzniecības, mafiju aktivitātes.

Taču daudzu izmeklēšanu nonākšana strupceļā ir tieši šo ofšoru slepenība un atteikšanās izpaust jebkādu informāciju par to klientiem.

Taču šis stāsts par ofšoriem ir kaut kas vairāk par izvairīšanos no nodokļiem un dažādu nelegālu darbību piesegšanu ar ofšoru slepenības un neaizskaramības plīvuru.

Ofšori izaicina 1648.gadā radīto, tā saucamo, Vestfālijas nacionālo valstu konceptu, destabilizējot valsts un tās pilsoņu attiecības. Ofšori, brīvi tirgojoties ar pilsonību (piemēram, Saint Kits & Nevis un Dominika piedāvā ‚citizenship-for-investment‘ programmas, Belizas pilsonību var iegādāties par nieka $ 50 000 un The Economist žurnālā regulāri var lasīt sludinājumus par iespējām nopirkt pilsonību), diskreditē pilsonības konceptu un jēgu, pilsoņa un valsts savstarpējās tiesības un pienākumus. Turklāt, bīstami plašā ofšoru praktizēšana liek uzdot jautājumu, kas tad ir nodokļi, kam, par ko un kāpēc ir jāmaksā. Ofšori kropļo nodokļu politikas sociālekonomisko un legālo nozīmi, radot neleģitīmas alternatīvas juridisko un privāto personu ‘sociālajam līgumam’ ar valsti. Ārzonas noņem savu ārvalstu klientu formālo atbildību pret valsti, kurā tie operē un pelna, taču tās tai pat laikā arī neuzņemas nekādu atbildību par šiem klientiem (dažviet, šiem ārvalstu ofšoru klientiem ir pat aizliegts veikt jebkādu saimniecisko darbību pašos ofšoros, tādejādi pasargājot savus vietējos uzņēmumus), izņemot viņu datu aizsardzību. 

Starptautiskās mutlinacionālās kompānijas, bankas (Citi grupai vien Kaimanu salās bija 90, bet bēdīgi slavenajam Enron Kuku salās bija 692 meitas uzņēmumi!!!!) un pasaules turīgākie cilvēki ir vistipiskākie ofšoru klienti, kas faktiski lauž ‚līgumu ar valsti‘, nemaksājot tai attiecīgu nodevu par valsts gādāto drošību, infrastruktūru, stabilitāti, cilvēkresursiem, sociālajiem pakalpojumiem utt. Turklāt, šīs globālās finanšu krīzes kontekstā, kad ir skaidrs, ka tieši šīs pašas visturīgākās juridiskās un privātās personas ar savām manipulācijām finanšu tirgū un ārkārtīgi sarežģītajiem finanšu instrumentiem un oficiālajām adresēm ofšoros ir šo krīzi izraisījušas un/ vai veicinājušas, krīzes seku novēršanas atbildības uzgrūšana uz nodokļu maksātāju pleciem ir vairāk nekā absurda un netaisna.

Raugoties uz šo no Latvijas skatupunkta, manuprāt, ir būtiski, ka Latvija savu iespēju robežās atbalsta esošās un turpmākās starptautiskās iniciatīvas, kas vērstas uz ofšoru prakses ierobežošanu un izskaušanu (ieskaitot pašas Latvijas nodokļu politikas sakārtošanu), jo – tas varbūt it temats jau citam rakstam – domāju, nevienam nav ilūziju par to, ka šie ofšori – saldie, bet indīgie augļi ir iekārdinājuši ne vienu vien pašmāju politiskās un ekonomiskās elites pārstāvi un neskaitāmus uzņēmumus (pat strauji augošā draugiem.lv portāla 10% kapitāldaļas pieder Belizā reģistrētam uzņēmumam “Weton Style Limited”!) ar noslēpumainību, beznodokļu režīmu un finansiālo neaizskaramību.

Šodien, kad Latvijas budžets tiek apcirpts, upurējot pat tik vitāli būtiskas sfēras kā izglītība un veselības aprūpe, iespējams, vērts padomāt, cik miljoni vienkārši paslīd garām budžetam un tiek pasargāti ofšorā, bet kas šodien ir nepieciešami vairāk nekā jebkad. 

Papildinājums.

 

Nodokļu paradīzes un ofšori: Andora, Antigva un Barbuda, Apvienotie Arābu Emirāti (Dubaja), Aruba (Nīderlandes pakļautībā), Austrālija, Austrija, Bahamas, Bahreina, Barbadosa, Beļģija, Beliza, Kuku salas (Jaunzēlande), Kostarika, Kipra, Dominica, Īrija (Dublina), Francija, Grieķija, Grenada, Honkonga, Ungārija, Islande, Izraēla (Telaviva), Itālija (Campione, Trieste), Koreja, Malaizija (Labuana), Latvija, Libāna,

Libērija, Lihtenšteina, Luksemburga, Makao (Ķīna), Maldīvu salas, Malta, Māršalu salas, Maurīcija, Montserrata (..), Nauru, Nīderlande, Antiļu salas (Nīderlande), Niue (Jaunzēlande), Palau, Ziemeļu Marianas salas, Palau, Panama, Portugāle (Madeira), Krievija (Ingušija), Samoa, Sanmarino, Santome un Prinsipi, Seišelu salas, Singapūra, Somālija, Dienvidāfrikas republika, Spānija (Melilla), Senkitsa un Nevisa, Sentlusija, Sentvinsenta un Grenadīnas, Somija (Ālandu salas), Šveice, Zviedrija, Taivāna, Tonga, Turcija (Stambula), Urugvaja, ASV Virdžīnu salas, ASV (Ņujorka, Nevada, Delavera, Alaska), Vanuatu, Vācija (Frankfurte).

Plus Lielbritānijas apvienotās karalistes pakļautībā/ pārvaldībā esošās jurisdikcijas (Anguilla, Bermuda, Britu Virdžīnu salas, Kaimanu salas, Gibraltārs, Gērnsija (Sark un Alderney), Menas sala, Džērsija, Turks un Caicos, Londona (City). 

Bankas ne par ko neesot atbildīgas

Šodien jutos pavisam vīlusies, izlasot rakstu Dienas Biznesaa par Ingrīdas Blūmas intepretāciju attiecībā uz pašreizējo ekonomisko situāciju. Viņasprāt, bankas ne pie kā nav vainīgas.

Ar šo frāzi viņa zudēja jebkādu manu respektu pret viņu. Kādreiz domāju, ka nebūtu slikti viņu redzēt politiķu rindās, gudra sieviete it kā, bet nu – vairs tā nedomāju.

Hanzabankas jeb Swedbank biznesa filozofija savukārt vēsta: „Izprotot mūsu klientu vajadzības, mēs spējam piedāvāt viņiem vispiemērotākos finanšu risinājumus, tādējādi padarot klientu ikdienas dzīvi labāku. Tā mēs palielinām mūsu uzņēmuma vērtību un dodam pozitīvu ieguldījumu sabiedrības attīstībā.”

SEB banka, formulējot savu misiju, min arī mēŗķi būt ar labu sociāli atbildīgas organizācijas reputāciju.

Parex un DnBNord banku mājas lapās informāciju par banku vīzijām, mērķiem utml neatrodu.

Lai kā arī bankām labpatiktos domāt, ka tās ir tikai un vienīgi privātuzņēmumi ar mērķi pelnīt naudu, tās tomēr nav identiskas jebkurai SiA. ņemot vērā banku specifiku un to ietekmi uz sociālekonomiskajiem un politiskajiem procesiem, tām ir arī zināma atbildība. Blūma intervijā min, ka bankas juta tuvojošos krīzi, bet ir par maz runājušas un brīdinājušas valsti, sabiedrību. Bet, reāli jau nekas nemainījās bankā un tās darbībā. Pagājušā gada septembrī, kad krīze jau faktiski bija sākusies, kāds mans tuvs cilvēks paņēma Hanzabankā dzīvokļa kredītu 110% un uz papīra ar nekādiem dižajiem cipariem. No vienas puses, protams, bija labi, ka šis cilvēks tiek pie dzīvokļa, bet no otras puses – es biju šokā par tik vieglprātīgu bankas attieksmi. Iespējams, pašas Blūmas nomaiņa bija saistīta ar bankā pieaugošajām šaubām par bankas kredītpolitiku, taču hanzabankas agresija tirgū nemainījās.

Ņja, atbildība nobāl finansiālo mērķu (apgrozījums, klientu skaits, peļņa, reitingi, tirgus daļa utt) priekšā.

Taču, visvairāk mani kaitina šī dubultmorāle.

Kad viss bija labi un ekonomiskā izaugsme pieauga astronomiskā ātrumā, tad valsts regulācija, zināma kontrole, ierobežojumi tika uztverti kā iejaukšanās banku darbībā. Tagad, kad tās ir nonākušas grūtībās, valsts ir tā, kam ir jāglābj un jārisina. Turklāt, šajos grūtajos laikos, kad cieš noguldītāji, patērētāji, baņķieri un finansisti nekautrējas uzturēt prasību par saviem bonusiem un statusa lietām, kas īpaši labi novērojams te UK. Apbrīnojami vienkārši.

Runājot par Parex, domaju, valstij būtu bijis lētāk nosegt privātpersonu ieguldījumus, teiksim, līdz 100 000 LVL, nekā to nacionalizēt un mēģināt to no aizas uznest kalnā.