Rejošie suņi un (ne)caurspīdīgā karavāna. Otrais pastāsts par TTIP.

T.T.I.P. Gribas domāt, ka pēdējo nedēļu laikā TTIP akronīms (Transatlantic Trade and Investment Partnership = Transatlantiskās tirdzniecības un investīciju partnerības līgums) ir kļuvis atpazīstamāks Latvijā. Gan Dienas bizness turpina rakstīt, gan biedrība Progresīvie ir pauduši savu viedokli, gan Latvijas radio šonedēļ bija sarīkojis tiešraides diskusiju (bija prieks par A.Babra pragmatismu un dziļāku izpratni par šo jautājumu).

Kopš mana iepriekšējā raksta par TTIP latviski ir notikuši vairāki interesanti notikumi, par kuriem tad es arī padalīšos savās pārdomās.

Vācija, kas ir ES dzinējs, kļūst par vienu no ES anti-TTIP protestētāju centriem. Aizvadītajā nedēļas nogalē Berlīnē 120 dažādu organizāciju alianses vadībā aptuveni 50 tūkstoši vāciešu protestēja pret šo tirdzniecības līgumu. Vācijas protestētāji uzskata, ka TTIP aizstāv pamatā rūpnieciskās lauksaimniecības un ĢMO ražotāju intereses, tādejādi sekmējot vēl lielāku lausaimniecības sektora industrializāciju un apdraudot mazos lauksaimniekus. Neskatoties uz to, ka kopumā Vācijas ražotāji saglabā augsto konkurētspēju Eiropā, tirgus liberalizācijas rezultātā pēdējo 10 gadu laikā ap divas trešdaļas cūkaudzētāju, piemēram, ir pārtraukuši savu saimniecisko darbību vai pārprofilējušies, jo nav spējuši konkurēt ar lielajiem lauksaimniecības ražotājiem.

Vēl, interesants fakts, kas mani galīgi nepārsteidz, ir tas, ka Eiropas Komisija beidzot publiskoja 2014. gada publiskās aptaujas rezultātus, kurā noskaidrojies, ka no 150,000 respondentiem, 97% ir pauduši negatīvu nostāju pret investoru aizsardzības mehānismu (ISDS), kas dotu tiesības kompānijām iesūdzēt tiesā valstis par peļņas zaudēšanu kaut kādu likumdošanas izmaiņu rezultātā. ISDS tādā mērogā un saturā tiek uzskatīts par antidemokrātisku, paceļot tirgus intereses augstāk par sabiedrības interesēm.

Bet, pats nozīmīgākais fakts janvāra pirmajā darba nedēļā bija Tirdzniecības komisāres paziņojums par lielākas caurspīdības ieviešanu un zināmu TTIP dokumentu publiskošanu, tādejādi reaģējot uz skarbo kritiku par līguma slēgšanas procesa slepenību. Jāteic, iepazīstoties ar šiem materiāliem, lietas īpaši caurspīdīgākas netop. Turklāt, publicēti ir tikai ES puses sākotnējie pozīcijas dokumenti (īsās versijas un ne visi) un skaidrojumi ‘vienkāršajiem ļaudīm’ un nespeciālistiem. ASV puses pozīcija nevienā no līgumā ietvertajiem punktiem nav zināma, līdz ar to, ir neiespējami zināt, cik stingra un stabila ir ES pozīcija vienā vai otrā jautājumā. Šie dokumenti arī neatspoguļo nekādā veidā līdz šim veikto sarunu rezultātus, tikai ieskicē ES puses toni sarunu sākumā.

Taču, neskatoties uz šo , kopsavilkums ir sekojošs. Tātad šis līgums attieksies uz pakalpojumu sektoru (kas ir 60% no ES ekonomikas un darba vietām), preču tirdzniecību (kosmētika, pārtika, inženierizstrādājumi, tekstilizstrādājumi, medikamenti , auto utt), publisko iepirkumu procedūrām, tirdzniecības kontroles un uzraudzības mehānismiem, tehniskajiem tirdzniecības šķēršļiem (dažādu standartu atšķirības), izejmateriāliem, mazajiem un vidējiem uzņēmumiem un viņu eksport/ importspēju, muitas kontroli, investoru aizsardzību, konkurences stiprināšanu.

Galvenie kritiskie punkti, ko ES cenšas panākt, ir:

  • ES un ASV firmas ir pilnīgi vienlīdzīgas gan ES un ASV un bauda vienus un tos pašus nosacījumus attiecībā uz nodokļiem, investīcijām, iepirkumu utt.
  • Ciešāka finansu sektora regulācijas saskaņošana (nekas gan netiek minēts par regulācijas stiprināšanu, lai novērstu 2008.gada krīzes atkārtošanos), kļūstot par šī sektora regulēšanas pasaules līderiem, un pozīcijas saskaņošana attiecībā uz jaunām iniciatīvām ārpus šī līguma ietvara (nākamā finansu krīze nesāksies ASV, un tā būs vēl lielāka – tas ‘too big to fail’ kļūs vēl lielāks);
  • Tādi pakalpojumu sektori kā tv, filmas, veselības aprūpe, izglītība, sociālie pakalpojumi un ūdensapgāde varētu tikt aizsargāti (nav gan teikts, ka ASV tam piekritīs);
  • Muitas/importa nodokļu atcelšana (ardievas vietējā tirgus aizsardzībai);
  • Publiskajā iepirkumā nedrīkstēs būt otras puses firmu diskriminācija; galvenais – ekonomiskākais piedāvājums, lielāka izvēle (tātad tam Latvijas zemniekiem, par kuru rakstīju iepriekš un kurš gribēs lauku skolai notirgot kartupeļus, nāksies konkurēt ar importa kartupeļiem);
  • Tehnisko šķēršļu novēršana un prasību saskaņošana attiecībā uz jaunu produktu sertifikāciju, testēšanu, pārbaudēm, markēšanu utt, tiesa gan negarentējot vides un patērētāju tiesību aizsardzību un standartu nevājināšanu (nav gan teikts, kura puse pielāgosies kurai);
  • Nebūs izmaiņas attiecībā uz ĢMO (tā mēs visi gribam domāt);
  • Auto nozares tehnisko parametru saskaņošana, kas tādejādi varētu palielināt tirdzniecību nākamo desmit gadu laikā 70-350% apmērā (ietekme uz vidi te netiek apspriesta);
  • TTIP ies roku rokā ar sociālo attīstību, ilgtspējību un vides aizsardzību, veicinot arī sociāli atbildīgu uzņēmējdarbību un iesaistot pilsonisko sabiedrību (skan kaut kā pārāk skaisti, lai tam noticētu);
  • Tā kā Pasaules tirdzniecības organizācijas ietvars nav pietiekami liberāls, tad attiecībā uz piekļuvi izejmateriāliem un to ieguvi, tirdzniecību, TTIP ļaus ES un ASV uzņēmumiem vienlīdzīgi konkurēt (ES cer uz enerģētikas avotu diversifikāciju, piekļūstot ASV dabas gāzei);
  • ASV tirgus atvēršana, atvieglojot tirdzniecības procedūras, 20 miljoniem ES mazo un vidējo uzņēmumu, kuri nodarbina divas trešdaļas ES darbspējīgo cilvēku un kuri pēdējo 10 gadu laikā ir radījuši 85% no jaunajām darba vietām;
  • Investoru aizsardzības mehānisma izveide, kurš eventuāli aizstātu 1400 ES valstīs esošos divpusējos investoru aizsardzības līgumus; jautājums par valdību spēju saglabāt regulēšanas tiesības un cik lielā mērā – tiks apspriests;
  • Tīras konkurences apstākļu nodrošināšana, panākot valsts un privāto uzņēmumu vienlīdzību;
  • Valsts subsīdiju samazināšana/ izskaušana vai pilnīga caurspīdība par tās saņēmējiem; valsts iejaukšanās tirgū ir kaitnieciska;

Ko tas viss nozīmē globāli, es jau rakstīju iepriekšējā rakstā, bet, ja suņi rej un karavāna iet tālāk, tad Latvijas pusei ir jābūt spējīgai nodefinēt savu pozīciju šādos jautājumos un to aizstāvēt TTIP sarunās:

  • kādas un cik ilgtspējīgas investīcijas un kur Latvija grib saņemt un piesaistīt (ne visas investīcijas var būt labvēlīgas LV attīstībai)?
  • vai un kur Latvija grib investēt ASV (kam ir kapacitāte un interese)?
  • kuri sektori vai uzņēmumi ir stratēģiski aizstāvāmi un paturami valsts kontrolē/ īpašumā, ieskaitot monopoluzņēmumus (vai LV ir interese saglabāt kaut kādus vietējā tirgus aizsardzības mehānismus un kontroli pār zināmiem ekonomikas sektoriem sabiedrības interešu/ vietējās ekonomikas vārdā);
  • kādu ietekmi TTIP atstās uz valsts budžeta ienākumiem ilgtermiņā (importa, muitas nodokļa un dažādu citu administratīvo ienākumu samazināšanās) un kādus attīstības scenārijus var tas radīt?
  • kādu ietekmi importa preču cenu samazināšanās atstās uz vietējiem ražotājiem? Kā tie spēs konkurēt un izdzīvot?
  • kāda ir pašreizējā publiskā iepirkuma ietekme uz vietējiem ražotājiem un uzņēmējiem un kādas sekas TTIP var atstāt, liberalizējot šo iepirkumu;
  • kādu ietekmi uz vietējo uzņēmumu attīstību un eksportspēju atstās subsīdiju un valsts atbalsta samazināšana tīrās konkurences vārdā?
  • vai un kādi sabiedrības pakalpojumu un ekonomikas sektori būtu aizsargājami un atrunājami TTIP līgumā (tie, kuri nevar tikt pakļauti privatizācijai, liberalizētam iepirkumam utt)?
  • kā šis TTIP nodrošinās nekaitniecību tiem daudzajiem mazajiem uzņēmumiem, kuru profils, specifika, kapacitāte neļaus apgūt pasaules tirgus? Kā tas ietekmēs šo uzņēmumu dzīvotspēju savās mājās?

Ko citi eksperti saka?

Latvijas ārpolitikas institūta pētniece uzskata, ka Latvijai šī ir augsta politiskā (nevis ekonomiskā!!) prioritāte, kas nozīmē praktiski tikai to, ka diskusijā par šī līguma praktisko labumu Latvijai ekonomiskie, saimnieciski un sociālie aspekti ir mazzsvarīgi. Ja TTIP ir aukstā kara ‘versija 2’ viens no ieročiem, tad Latvija uz cenu neskatās. To mēs mākam.

Eiropas parlaments, izrādās, jau 2013.gadā ir pasūtījis ekspertu pētījumu par TTIP ietekmi uz ES un jāteic – pētījuma secinājumos nekāds optimisms nav jūtams un EP deputāti tiek brīdināti par dažādiem TTIP negatīvajiem aspektiem.

Jā, un visbeidzot ietekmīgais ekonomists Džefrija Saks šo līgumu neatbalsta nemaz, uzsverot, ka tas pilnīgi ignorē lielos ilgtspējīgas attīstības izaicinājumus – vide un pieaugošā nevienlīdzība un šī līguma ‘bīdītāji’ nav veikuši nekādu visaptverošu analīzi par līguma ietekmi uz nodarbinātību, dažādajām saimniecības nozarēm, ienākumu sadali, ekonomisko izaugsmi. Viņu satrauc globalizācijas attīstības virziens, kuru dzen nevis humānisma gars, bet gan lobiju kontrolētas valdības.

Bet, suņi rej un visās Eiropas valstīs, tā ka karavānai varētu neiet tik viegli, kā bija iecerēts..

©

on Cameron’s immigration saga

Whenever David Cameron complains about the immigrants in UK from other EU countries, he should be reminded that because of the same 4 freedoms of European internal market (movement of goods, services, capital and persons) which allow EU citizens to come and live/work in UK, 1) about 1.5 million British citizens can study, work and retire in the EU without requiring a work permit; 2) about 48-50% of the UK exports of goods and services are going to the other 26 member states, 3) ‘golden goose’ City of London can flourish selling its products and attracting investment (about 40% of new financial institutions are choosing London as their headquarters in the past seven years).

If David Cameron is a true believer in competitiveness then ‘pick-and-choose’ approach is obvious hypocrisy. People will always follow capital, therefore the more unequal EU will become through aggressive ‘race-to-the-bottom’ competition for investment, lower taxes and looser regulation, the higher concentration of capital in places like UK will take place and attract masses of people from other EU countries.

market liberalization by coercion?

Apparently the European Parliament has just given an ultimatum to African countries to open their markets by 2014. If they fail to do that, African countries (well, excluding the very least developed countries) will lose the duty-free export rights to the EU.

In my opinion:

  1. That’s blackmailing.
  2. if anyone in EU is truly committed to promote long-term development in Africa, then this will be a straight counter-productive action; moreover, quite few initiatives implemented by European Commission’s DG DEV and DG ECHO may simply be in vain, because economic development will be hindered by free, but unfair trade regime: it will make Africa’s export less competitive and will increase import from developed countries which will put an extra pressure on local markets and local producers.
  3. decision as to what economic policy a country wants to implement is its own sovereign right; forcing another country to adopt free market is intervention in its internal affairs. Right now, when, for example, IMF is telling Tories in UK that they have to stop the nasty austerity cuts, George Osborne is irritated by being told not only what to do, but to do to something which is opposite to what he is doing right now. African countries should also feel free to be irritated and do what is good for them not what they are told to do.
  4. opening of market should not be done just because everyone is doing it or because rich countries have done this or just because WTO or EU say. The question always should be asked – what’s the benefit of it and for whom? If the answer is that it is a road to prosperity and wealth, then this is complete misinformation; no developed country has achieved its prosperity through free market. Accumulation of resources and nurturing of national economies occurred during the long periods of protectionism (and in some cases, as we know – colonialism and slavery). African countries should be allowed to nurture and protect their national economies as long as they need, and only when they feel competitive enough to compete with the rest of the world, markets should be liberalized. It is a prerequisite for long-term development and escape form the trap of dependency. There is no shortcut.