Daži ieteikumi anti-bēgļu valdībai

Ideja par 2 mijardu Eiro lielu Attīstības fondu ir jauks žests, bet kopējo bildi būtiski nemainīs. Ikgadējais attīstības palīdzības budžets pārsniedz 135 miljardus USD. UNOCHA, kas ir viena no ANO organizācijām ar uzdevumu nodrošināt humanitāro palīdzību krīzes valstīs šogad piedzīvo apmēram 14 miljardu USD iztrūkumu. Tie 2 miljardi EUR ir daudz, bet ne tuvu, lai fundamentāli risinātu bēgļu/ humanitārās problēmas.
Visi tie (un īpaši tie, kas pie varas), kas ir īpaši atturīgi un pret citādo un bēgļu uzņemšanu Latvijā (bez ironijas, es ļoti cenšos pieņemt arī šādu viedokli), tad nu varētu arī neatbalstīt šāda fonda izveidi, ietaupot mazliet naudas, bet godīgi būtu, ja politiskā un starptautiskās likumdošanas līmenī tad arī Latvijas valdība beidz atbalstīt iniciatīvas, kas atstāj negatīvu ietekmi uz attīstības valstīm un līdz ar to palielina migrācijas risku (jo sliktāk attīstības valstīs ies, jo vairāk cilvēku gribēs braukt uz Eiropu; tas ir kā no ābeces). Netērējot ne centa, te nu ir pāris konkrētas iniciatīvas, kur Latvija īpaši varētu nespēlēt dubultos standartus:

1. TTIP – ASV un Eiropas tirdzniecības līgums: parlamentāriešiem nacionālā un ES līmenī būtu pienākums pieprasīt neatkarīgu TTIP ietekmes uz attīstības valstīm novērtējumu; vairāki ziņojumi jau ir norādījuši uz negatīvu iekekmi, bet daudz visaptverošāks ietekmes novērtējums varētu dot skaidrāku atbildi, kalkulējot arī šos migrācijas un bēgļu pieauguma riskus un cenu. Valdībai ir jāsaņem drosme pajautāt, vai solītie, hipotētiskie labumi tiešām atsvērs to cenu, kas tiks maksāta, apmierinot mega korporāciju mega intereses;

2. Novembra beigās Parīzē notiks ļoti nozīmīga klimata konference, kur nepieciešams pieņemt ļoti būtiskus lēmumus par klimata pārmaiņu problēmu risināšanu. Ņemot vērā, kādi ir klimata pārmaiņu cēloņi un kādu lomu tieši attīstītās valstis ir spēlējušas, ietekmējot apstākļus, kas šobrīd ietekmē attīstības valstis, ir ļoti svarīgi, ka cena par šīm pārmaiņām un nepieciešamajiem risinājumiem, novēršot tālāku situācijas pasliktināšanos, tiek maksāta taisnīgi. Attīstītās valstis, kuras ir pārvietojušas lielu daļu ražošanas (kas nepieciešams, lai uzturētu bagātāko valstu patēriņa līmeni) uz nabadzīgākām valstīm, reāli esportē vides problēmas uz tām. Ir jāsaprot, ka, ja grib šādu praksi turpināt piekopt, tad tam būs dārga maksa. Attīstītajām valstīm, ieskaitot Latviju, ir jāuzņemas atbildība.

3. Iniciatīva, kas šobrīd iet (diezgan neveikli gan) caur ES gaiteņiem un varētu potenciāli pilnīgi mainīt to, kā lielās korporācijas/ multinacionālie uzņēmumi strukturējas un piespiest tos maksāt adekvātu nodokli tur, kur tiek veikta ekonomiskā aktivitāte. Oficiāli saucamā – public country-by-country reporting – likumdošanas iniciatīva, protams, saduras pret lielā biznesa intersēm un lobiju, taču pilnīga caurspīdība lielo uzņēmumu finansēs nodrošinātu to, ka tie vairs nevarētu izvairīties no nodokļu maksāšanas attīstības valstīs, izmantojot ofšorus un ļoti radošas grāmatvedības metodes. Plus, šī iniciatīva ari ES nodrošinās to, ka lielie uzņēmumi daudz taisnīgāk konkurēs ar mazajiem uzņēmumiem, kuri ierobežotas administratīvās kapacitātes dēļ nespēj tik ļoti izshēmot shēmas, lai izvairītos no nodokļiem. Arī Latvija iegūtu būtiskus papildu nodokļu ieņēmumus, ja tiktu mazinātas mahināciju iespējas, izmantojot ofšorus.

Šo sarakstu varētu paturpināt, bet ar šiem piemēriem vien jau būtu iesākumam ļoti labi. Ja Latvijas valdība ir tik ļoti pret bēgļu uzņemšanu un baidās no ekonomiskajiem migrantiem, tad lūk – lūdzu, jums ir visas iespējas izpausties starptautiskajā diplomātijā un ES koridoros, iestājoties par iniciatīvām, kas REĀLI risina migrācijas cēloņus.

Attīstības budžeta palielināšana ir svarīga bet ne panaceja. Daudz būtiskāk ir, kā šī nauda tiek tērēta (arī LV iemaksas būtu interesanti paanlizēt – cik no tā aiziet uz mērķvalstīm, un cik paliek pašā Lavijā, maksājot ekspertu algas utt).

Migrācija tāpat kā nabadzība ir strukturāla un sistēmiska problēma. Tā ka, ja mūs vairs neapmierina šīs esošās sistēmas sekas, tad ir pienācis laiks palabot fundamentālas lietas. Bet ir utopiski gribēt sistēmu, kas ir par labu attītības valstīm, un tai pašā laikā ierobežot attīstības valstu izaugsmi un iespēju nostāties uz savām kājām.

Advertisements

ar lielgabalu pret mušām

manuprāt, šī vakardienas akcija ir Latvijas pašapziņas krīzes simptoms. Laikā, kad 370,000 latviešu dzīvo ārpus Lavijas, šo 250 bēgļu uzņemšanas epopeja ir traģikomiska. Turklāt, latviešiem kā jebkurai nācijai ir tādi vai citādi draudi un riski, bet šajā gadījumā ar lielgabalu tiek šauts mušai, kas stāv blakus zilonim, kuru neviens neredz vai negrib ieraudzīt. Zilonis, kas iemieso sevī globalizācijas procesus, post-padomiskā principa ‘nauda nesmird’ dažādākās izpausmes, ‘gāzi grīdā’ ideoloģiju, ekonomiskas/ politiskas neatkaribas zaudešanu un ilgtermiņa domāšanas trūkumu, ir tas, kas lauzīs nāciju, ja mēs ļausim tam notikt, nevis šie 250 bēgļi. Vai tad tiešām mēs esam savā (paš)apziņā jau tik mazi, ka mēs vairs pat šo ziloni nespējam saredzēt un tik vien varam, kā sacepties par šādām ‘mušām’? kļūst baismīgi un skumji.