building societies = transparency + profit

This is what happens when you choose to cooperate with a building society, not a main-street bank: you have rights to elect the Board of your building society,  agree or disagree with their propose changes to the Rules and Memorandum as set by the AGM (Annual general meeting). Building society’s customers are also asked to approve its Annual report and accounts, director’s renumeration report and appoint its auditors. Photo0177

Nationwide, is the biggest building society in the UK, its profits last year increased by 54% to 1 billion GBP and it is not the sec on largest mortgage lender in the country.

The main difference between ‘normal’ banks and building societies is that building societies do not have shareholders therefore they are not pressurised to make massive profits. This means that essentially they are able to run on lower costs and therefore offer cheaper products to their clients. Moreover, they are mutual institutions meaning – their clients make decisions on how the building society operates. They exist in UK since the 18th century. Building societies are not companies and are not listed on the stock market.

When thinking about the financial market, banking sector and the recent crisis which is still overshadowing lives of many people, it’s worth remembering that there ARE alternative ways of doing things. And, sustainable, people-friendly, fair and transparent banking can be profitable too.

Walmart – master of tax avoidance

Walmart is the second biggest employer in the world (after army of China). Walmart is one of the most active multinational-companies lobbying for TTIP (EU-USA trade agreement) and TPP (Trans-Pasific partnership between USA and Pacific countries). And, Walmart, as the brand new, hot off the press research by Americans for Tax Fairness shows, it is also a very big and smart tax dodger. Make your own conclusions about Walmart, about how and why rich are rich, and who the real beneficiaries of TTIP/ TPP will be.

walmart

Latvija – nerezidentu patvērums?

Dienas bizness ziņo, ka nerezidentu noguldījumi Latvijas bankās pirmo reizi kopš 2005.gada ir pārsnieguši rezidentu noguldījumus, sasniedzot 12.2 miljardus EUR.

Ko tas nozīmē? Ārvalstnieki (vairāk nekā 80% no Krievijas un bijušajām PSRS valstīm) izvēlas izmantot Latvijas bankas savu līdzekļu glabāšanai, kas teorētiski ļauj Latvijai uzlabot tās makroekonomiskos, fiskālos rādītājus. FKTK ir savs skaidrojums par šo līdzekļu ‘nevainīgumu’ un nerezidentu noguldījumu nekaitīgumu attiecībā uz Latvijas tautsaimniecības attīstību.

Taču, jautājumi ir sekojoši:

  • cik skrupulozi FKTK analizē, kas ir šie nerezidenti, kāda ir šo naudas līdzeklu izcelsme un vai Latvijas bankas nav vienkārši ķēdes posmi dazādām starptautiska mēroga naudas atmazgāšanas, nodokļu apiešanas operācijām?
  • Vai FKTK kapacitāte pārbaudīt un uzraudzīt šīs nerezidentu bankas ir pietiekama, lai spētu novērst Parex 2 situācijas?
  • vai šeit nav diezgan skaidra korelācija starp Kipras krīzi un nerezidentu noguldījumiem Latvijā? Un, ja ir, cik ‘droša’ ir šī nauda?
  • pat ja liela daļa šo līdzekļu ir koncentrēti bankās, kuras nav tik populāras vietējo vidū (Rietumu banka, AB.LV),vai tendence, veidojoties finansu sektora segmentam, kas fokusējas uz nerezidentiem, neliecina par Latvijas kā ofšora tēla veidošanos, ko īpaši pastiprina arī salīdzinoši zemie nodokļi investoriem (īpaši peļņas, dividenžu nodoklis)?
  • ja ap 2012./2013.gadu, kad nerezidentu noguldījumi sāka pietuvoties 40% no kopējā apjoma un dažādas starptautiskas organizacijas (ES, IMF) un mediji (Financial Times etc) pauda bažas par Latvijas banku sektora pieaugošo ievainojamību, kāpēc šī ziņa šobrīd nav vēl kļuvusi par mediju top ziņu?
  • 2008.gadā, kad sākās Parex bankas krīze, nerezidentu noguldījumi bija zemākajā līmenī pēdējo 15 gadu laikā, taču ar to bija pietiekami, lai Parex (kas arī apkalpoja lielu daļu tā laika nerezidentu) radītu krīzi Latvijā, jo tas cieta no neveiksmīgiem, bet riskantiem investīciju darījumiem starptautiskajos tirgos; gadījumā, ja notiek starptautisko finansu tirgu sašūpošanās un banku ieguldījumi ir augsta riska, vai Latvija ir gatava atkal glābt?
  • un visbeidzot – vai drošības iestādes pietiekami analizē šo ieguldījumu politisko nozīmi un ietekmi? Nauda nesmird, bet lielai naudai garas rokas

Nogalini mani maigi jeb ievads politekonomikā

Izlasot rakstinu par Krievijas Dzelzceļa un Latvijas svētās trīsvienības – Andris, Ainars and Aivars – jaunāko darījumu, man atmiņā nāk mani bakalaura studiju gadi, kad jau tad savos kursa darbos rakstīju par stratēģisko nozaru/ uzņēmumu īpašnieku (valsts vs privātais) ietekmi uz mūsdienu, 21.gadsimta valsts, īpaši mazas valsts, patstāvību un politisko/ ekonomisko neatkarību. Stratēģiski un ilgtermiņā svarīgie sektori un biznesi, kas nodrošina sabiedrībai vitāli svarīgus pakalpojumus – veselība, izglītība, transports, enerģija, ūdens, aizsardzība, drošība – vai uzņēmumi, kas ir stratēģiski nozīmīgi ekonomikai, ir ne tikai valsts un sabiedrības ‘sociālā līguma’ sastāvdaļa, bet arī valsts pastāvēšanas un ilgtspējas, attīstības faktori. Ir neskaitāmi piemēri visā pasaulē, kā valstis izlemj paturēt nacionālā īpašumā gan veselus sektorus, gan atsevišķus uzņēmumus, nodrošinot pilnu kontroli un attiecīgi mazinot dažādus riskus.

Ja laikā, kad mēs organizējam ASV un Latvijas militāristu apmācības, reaģējot uz Krievijas visai neviennozīmīgajiem izgājieniem reģionā, mēs atļaujamies atdot pusi no sava stratēģiskā tranzītbiznesa Krievijai, ir skaidrs, ka valsts nav apguvusi ’21.gadsmita karatehnikas’ un ‘ievads politekonomikā’ pamatkursu.

Ko līdzēs NATO, ja aizmuguriski ‘zaļiem vīriņiem’ tiek nopārdoti stratēģiski uzņēmumi? Par kādu Latviju tad mēs gribam savus jaunos karavīrus iet cīnīties? Vai par to, kas pa daļai jau nopārdota Krievijai?

era of dynasties in the USA

If Hillary Clinton will be elected and assuming that she serves one term, out of 32 years (1989 – 2021) for 24 years US politics will be led by 2 families.

I just wonder, are these the only 2 families in the USA which can offer winning candidates for the President’s post? And, if so, what makes them so special and unique? Or simply because not every family could feel confident enough about their capabilities to raise billions of US dollars for running their election campaigns?

Maybe some of the hints are hidden in this new book written by the ex-Financial Times reporter?