Daži ieteikumi anti-bēgļu valdībai

Ideja par 2 mijardu Eiro lielu Attīstības fondu ir jauks žests, bet kopējo bildi būtiski nemainīs. Ikgadējais attīstības palīdzības budžets pārsniedz 135 miljardus USD. UNOCHA, kas ir viena no ANO organizācijām ar uzdevumu nodrošināt humanitāro palīdzību krīzes valstīs šogad piedzīvo apmēram 14 miljardu USD iztrūkumu. Tie 2 miljardi EUR ir daudz, bet ne tuvu, lai fundamentāli risinātu bēgļu/ humanitārās problēmas.
Visi tie (un īpaši tie, kas pie varas), kas ir īpaši atturīgi un pret citādo un bēgļu uzņemšanu Latvijā (bez ironijas, es ļoti cenšos pieņemt arī šādu viedokli), tad nu varētu arī neatbalstīt šāda fonda izveidi, ietaupot mazliet naudas, bet godīgi būtu, ja politiskā un starptautiskās likumdošanas līmenī tad arī Latvijas valdība beidz atbalstīt iniciatīvas, kas atstāj negatīvu ietekmi uz attīstības valstīm un līdz ar to palielina migrācijas risku (jo sliktāk attīstības valstīs ies, jo vairāk cilvēku gribēs braukt uz Eiropu; tas ir kā no ābeces). Netērējot ne centa, te nu ir pāris konkrētas iniciatīvas, kur Latvija īpaši varētu nespēlēt dubultos standartus:

1. TTIP – ASV un Eiropas tirdzniecības līgums: parlamentāriešiem nacionālā un ES līmenī būtu pienākums pieprasīt neatkarīgu TTIP ietekmes uz attīstības valstīm novērtējumu; vairāki ziņojumi jau ir norādījuši uz negatīvu iekekmi, bet daudz visaptverošāks ietekmes novērtējums varētu dot skaidrāku atbildi, kalkulējot arī šos migrācijas un bēgļu pieauguma riskus un cenu. Valdībai ir jāsaņem drosme pajautāt, vai solītie, hipotētiskie labumi tiešām atsvērs to cenu, kas tiks maksāta, apmierinot mega korporāciju mega intereses;

2. Novembra beigās Parīzē notiks ļoti nozīmīga klimata konference, kur nepieciešams pieņemt ļoti būtiskus lēmumus par klimata pārmaiņu problēmu risināšanu. Ņemot vērā, kādi ir klimata pārmaiņu cēloņi un kādu lomu tieši attīstītās valstis ir spēlējušas, ietekmējot apstākļus, kas šobrīd ietekmē attīstības valstis, ir ļoti svarīgi, ka cena par šīm pārmaiņām un nepieciešamajiem risinājumiem, novēršot tālāku situācijas pasliktināšanos, tiek maksāta taisnīgi. Attīstītās valstis, kuras ir pārvietojušas lielu daļu ražošanas (kas nepieciešams, lai uzturētu bagātāko valstu patēriņa līmeni) uz nabadzīgākām valstīm, reāli esportē vides problēmas uz tām. Ir jāsaprot, ka, ja grib šādu praksi turpināt piekopt, tad tam būs dārga maksa. Attīstītajām valstīm, ieskaitot Latviju, ir jāuzņemas atbildība.

3. Iniciatīva, kas šobrīd iet (diezgan neveikli gan) caur ES gaiteņiem un varētu potenciāli pilnīgi mainīt to, kā lielās korporācijas/ multinacionālie uzņēmumi strukturējas un piespiest tos maksāt adekvātu nodokli tur, kur tiek veikta ekonomiskā aktivitāte. Oficiāli saucamā – public country-by-country reporting – likumdošanas iniciatīva, protams, saduras pret lielā biznesa intersēm un lobiju, taču pilnīga caurspīdība lielo uzņēmumu finansēs nodrošinātu to, ka tie vairs nevarētu izvairīties no nodokļu maksāšanas attīstības valstīs, izmantojot ofšorus un ļoti radošas grāmatvedības metodes. Plus, šī iniciatīva ari ES nodrošinās to, ka lielie uzņēmumi daudz taisnīgāk konkurēs ar mazajiem uzņēmumiem, kuri ierobežotas administratīvās kapacitātes dēļ nespēj tik ļoti izshēmot shēmas, lai izvairītos no nodokļiem. Arī Latvija iegūtu būtiskus papildu nodokļu ieņēmumus, ja tiktu mazinātas mahināciju iespējas, izmantojot ofšorus.

Šo sarakstu varētu paturpināt, bet ar šiem piemēriem vien jau būtu iesākumam ļoti labi. Ja Latvijas valdība ir tik ļoti pret bēgļu uzņemšanu un baidās no ekonomiskajiem migrantiem, tad lūk – lūdzu, jums ir visas iespējas izpausties starptautiskajā diplomātijā un ES koridoros, iestājoties par iniciatīvām, kas REĀLI risina migrācijas cēloņus.

Attīstības budžeta palielināšana ir svarīga bet ne panaceja. Daudz būtiskāk ir, kā šī nauda tiek tērēta (arī LV iemaksas būtu interesanti paanlizēt – cik no tā aiziet uz mērķvalstīm, un cik paliek pašā Lavijā, maksājot ekspertu algas utt).

Migrācija tāpat kā nabadzība ir strukturāla un sistēmiska problēma. Tā ka, ja mūs vairs neapmierina šīs esošās sistēmas sekas, tad ir pienācis laiks palabot fundamentālas lietas. Bet ir utopiski gribēt sistēmu, kas ir par labu attītības valstīm, un tai pašā laikā ierobežot attīstības valstu izaugsmi un iespēju nostāties uz savām kājām.

ar lielgabalu pret mušām

manuprāt, šī vakardienas akcija ir Latvijas pašapziņas krīzes simptoms. Laikā, kad 370,000 latviešu dzīvo ārpus Lavijas, šo 250 bēgļu uzņemšanas epopeja ir traģikomiska. Turklāt, latviešiem kā jebkurai nācijai ir tādi vai citādi draudi un riski, bet šajā gadījumā ar lielgabalu tiek šauts mušai, kas stāv blakus zilonim, kuru neviens neredz vai negrib ieraudzīt. Zilonis, kas iemieso sevī globalizācijas procesus, post-padomiskā principa ‘nauda nesmird’ dažādākās izpausmes, ‘gāzi grīdā’ ideoloģiju, ekonomiskas/ politiskas neatkaribas zaudešanu un ilgtermiņa domāšanas trūkumu, ir tas, kas lauzīs nāciju, ja mēs ļausim tam notikt, nevis šie 250 bēgļi. Vai tad tiešām mēs esam savā (paš)apziņā jau tik mazi, ka mēs vairs pat šo ziloni nespējam saredzēt un tik vien varam, kā sacepties par šādām ‘mušām’? kļūst baismīgi un skumji.

Nogalini mani maigi jeb ievads politekonomikā

Izlasot rakstinu par Krievijas Dzelzceļa un Latvijas svētās trīsvienības – Andris, Ainars and Aivars – jaunāko darījumu, man atmiņā nāk mani bakalaura studiju gadi, kad jau tad savos kursa darbos rakstīju par stratēģisko nozaru/ uzņēmumu īpašnieku (valsts vs privātais) ietekmi uz mūsdienu, 21.gadsimta valsts, īpaši mazas valsts, patstāvību un politisko/ ekonomisko neatkarību. Stratēģiski un ilgtermiņā svarīgie sektori un biznesi, kas nodrošina sabiedrībai vitāli svarīgus pakalpojumus – veselība, izglītība, transports, enerģija, ūdens, aizsardzība, drošība – vai uzņēmumi, kas ir stratēģiski nozīmīgi ekonomikai, ir ne tikai valsts un sabiedrības ‘sociālā līguma’ sastāvdaļa, bet arī valsts pastāvēšanas un ilgtspējas, attīstības faktori. Ir neskaitāmi piemēri visā pasaulē, kā valstis izlemj paturēt nacionālā īpašumā gan veselus sektorus, gan atsevišķus uzņēmumus, nodrošinot pilnu kontroli un attiecīgi mazinot dažādus riskus.

Ja laikā, kad mēs organizējam ASV un Latvijas militāristu apmācības, reaģējot uz Krievijas visai neviennozīmīgajiem izgājieniem reģionā, mēs atļaujamies atdot pusi no sava stratēģiskā tranzītbiznesa Krievijai, ir skaidrs, ka valsts nav apguvusi ’21.gadsmita karatehnikas’ un ‘ievads politekonomikā’ pamatkursu.

Ko līdzēs NATO, ja aizmuguriski ‘zaļiem vīriņiem’ tiek nopārdoti stratēģiski uzņēmumi? Par kādu Latviju tad mēs gribam savus jaunos karavīrus iet cīnīties? Vai par to, kas pa daļai jau nopārdota Krievijai?

Demokrātijas piecminūte vēlēšanu dienā

Šīs nedēļas sākumā atbalstīju Eiropas mēroga virtuālu kampaņu Politics for People, izsūtot visiem Eiropas parlamenta deputātu kandidātiem no Latvijas aicinājumu parakstīt solījumu, ka ievēlēšanas gadījumā viņi aizstāvēs ES pilsoņu/ demokrātijas intereses un pretosies lielo uzņēmumu/ lobiju ietekmei uz ES likumdošanu.

Nezinu, cik vēl Latvijas pilsoņi izmantoja šo iespēju ‘pasmatot’ kandidātu epastus, taču man tas šķita būtiski noskaidrot – cik kandidāti no Latvijas 1) atbildēs man kaut ko; 2) parakstīs šo publisko solījumu.

Saņēmu 3 atbildes. Pirmā bija Anna Buša no Vienotības, kura jau esot bijusi informēta par šo kampaņu un pieņemšot lēmumu (lēmumu par ko? par to, vai viņa ļausies būt ietekmētai no lielo biznesu puses vai ne?). Un viņa arī lūdza man šādus epastus vairs nesūtīt.

Otrais bija Zigfrīds Berezovskis no LRA. Ievēlēšanas gadījumā viņš solīja ņemt vērā kampaņas ierosinājumus. Zifgrīds arī aicināja mani balsot tieši par viņa sakrakstu.

Trešais bija Veiko Spolītis. Sūtot sveicienus no vēlēšanu novērošanas misijas Ukrainā, Veiko apstiprina, ka solījums ir parakstīts. Bez kādiem aplinkiem.

Kopumā no Latvijas šobrīd šo solījumu ir parakstījuši tik 9 kandidāti: A. Biķernieks no LSSP, A. Agrums no KDS, E. Tavars, K. Seržants un S. Launaga  no ZZS, I. Bite no LRA, I. Cvetkova no Saskaņas, V. Spolitis no Vienotības, Xavier Dutoit no LKS.

No vienas puses, iespējams, Latvijas topošie un esošie politikāņi nav pieraduši vēl pie šādām kampaņām un neņem tās nopietni. Taču, īpaši šiem, kuri ir izvirzījuši savu kanidātūru ES parlamenta krēslam, ir jāsāk pierast pie 21.gadsimta ES pilsoņa, kurš kļūst prasīgāks un kuram ir pilnas tiesības prasīt šādus solījumus un kuru priekšā šie ES parlamentārieši ir atbildīgi.

Vēl vairāk, deputāti – lokālā, nacionālā vai ES līmenī – parstāv pilsoņus, tāpēc mani reizēm pārsteidz šo tautas pārstāvju negribīgums vispār komunicēt ar saviem pilsoņiem, kuru intereses (it kā) viņi pārstāv. Gandrīz vai – ko es te uzbāžos.

Taču, ja šī rezervētība parakstīt šo publisko solījumu ir dēļ ciešajām saitēm ar lieliem biznesiem un lobijiem, tad šīs vēlēšanas šodien kalpo tikai par šo saikņu leģitimizāciju.

Ja jaunie parlamentārieši nav gatavi apstiprināt kalpošanu pilsoņu interesēs, par kādu demokrātiju mēs te runājam? Un vai tad pilsoņu interešu pārstāvēšana nav pašas pārstāvnieciskās demokrātijas kodolā?

Bet nevar nolaist rokas. Kampaņa nav beigusies, tāpēc, ja Tev ir lieka minūte, paspamo arī Tu. Un tas nekas, ka, kā saka Anna Buša, viņi jau ir informēti par šo kampaņu un negrib redzēt šādus epastus.  Varbūt tas Annai Bušai un viņai līdzīgajiem palīdzēs ātrāk izdomāt un pieņemt šo grūto, sarežģīto lēmumu – atbalstīt lobijus vai ne.

Jauku vēlēšanu dienu!

tuvinot Latviju humanitārās palīdzības sektoram

Pagājušā gada nogalē man bija tas gods piedalīties apaļā galda diskusijā kopā ar Ārlietu ministrijas un NVO sektora pārstāvjiem par Latvijas lomu un iespējām starptautiskās humanitārās palīdzības sektorā. Ja ‘treknajos gados’ (2004 – 2008) starptautiskās attīstības palīdzības budžets sasniedza sešciparu skaitli, kas ļāva jau mazliet stratēģiskāk veidot Latvijas ieguldījumu attīstības valstīs (prioritāro valstu un atbalstāmo aktivitāšu noteikšana, grantu shēmas veidošana), un iespējas sniegt starptautisko humanitāro palīdzību ārkārtas krīžu gadījumos no speciālā budžeta arī bija pieklājīgas, tad šobrīd abi šie sektori – starptautiskā attīstības palīdzība un humanitārā palīdzība, kaut saņem atbalstu idejiskā līmenī, praktiski ir vēl ‘bērnu autiņu’ līmenī.

Tas viennozīmīgi saistās ar valsts finansiālo kapacitāti, taču blakus tam būtiski arī ir cilvēkresursi, stratēģija un koordinācija, institucionālie instrumenti. Neatkarīgi no tā, cik valstij ir naudas, lai sniegtu humanitāro palīdzību, ir nepieciešams:

  • skaidrs definējums, kādos gadījumos Latvija sniedz humanitāro palīdzību (2013.gadā vien vismaz16 valstis cieta no gan dabas katastrofu, gan cilvēk radītām humanitārām krīzēm); kāpēc Filipīnām tika mobilizēti resursi, bet Sīrijai ne, piemēram?
  • skaidras vadlīnijas, kāda veida palīdzība tiek sniegta un kādā veidā (nauda vai mantiskā palīdzība, iepirkums vai uzkrājumu veidošana utt);
  • skaidrs atbildību, resursu koordinācijas mehānisms Latvijas iekšienē, iesaistot valsts sektoru (Ārlietu ministrija, Iekšlietu ministrija) un NVO sektoru, kā arī privāto sektoru (īpaši attiecībā uz palīdzības nogādes loģistiku);
  • apzināti pieejamie cilvēkresursi un to kapacitāte strādāt ar humanitārās palīdzības jautājumiem (humanitārā pieredze, ekspertīze);
  • starptautiskie partneri (Latvijas centieni noteikti būs daudz efektīvāki, ja tos koordinē ar kādām citām valstīm);
  • sabiedrības izglītošana par humanitārās palīdzības nozīmi.

Gaidāmā Latvijas ES prezidentūra 2015.gadā, cerams, dos pietiekami lielu sitmulu arī šajā laikā, lai stiprinātu Latvijas kapacitāti un ieguldījumu šajā jomā. Humanitārā palīdzība ir parasti apolitiska aktivitāte, kura ir vērsta uz dzīvības glābšanu un cilvēka pamatvajadzību nodrošināšanu īstermiņā. Tā ir cilvēces solidaritāte ar tiem, kuru dzīvība ir apdraudēta un kuru  dzīves apstākļi ir zem jebkādiem standartiem.

“Sophisticated” tauta

Lai kā arī nebūtu, ir jau pierasts, ka, runājot ar cilvēkiem no pasaules otras malas, man bieži vien jāsaka, ka nē, es neesmu ne francūziete, nedz spāniete un itāliete arī ne. Ka es esmu latviete. Ka jā, ir tāda Latvija, tur augšā ziemeļos, tur virs Vācijas, netālu no Zviedrijas, nu, blakus Krievijai. Bet gadās dažreiz arī tā, kā šodien, kad runāju ar kungu no partnerorganizācijas Saudi Arābijā par savām humanitārajām lietām. Lai ar viņš arī domāja, ka es esmu francūziete, viņš ar tādu ‘ooo’  iesaucās, uzzinot, ka es esmu no Latvijas. Izrādās, ka viņš ir ne tikai bijis Igaunijā (tas piedodams), bet arī ir saticis latviešus un viņam ir pat reāls viedoklis par latviešiem. Tie esot tādi ļoti ‘sophisticated’  ļaudis. Kad jautāju, kāpēc tā, viņš tik nosmēja… Lai kas arī būtu šī viedokļa pamatā, sophisticated nācijas tēls – ne tas pats sliktākais variants!

p.s. sophisticated nozīmē: izsmalcināts un arī reizē sarežģīts.