pārdomas par sarunām ar jaunajiem prombraucējiem

Man kā imigrantei ar stāžu ir jau pierasts, ka ik pa laikam paziņas sapazīstina mani ar kādu Latvijā, kam nepieciešams padoms par aizbraukšanas praktisko pusi – kā atrast dzīvesvietu, kādas formalitātes ar britu institūcijām veicamas, kā atrast darbu, kā noformēt CV, cik kas maksā utt.

Mani vienmēr mulsina tas sakāpinātais optimisms un tādas naivi romantiskas vīzijas par labo dzīvi lielajā metropolē. Ekonomiskā vide tik tiešām ir dinamiska, taču konkurence te ir milzīga un, piesakoties pat uz vienkāršu darbu kafeinīcā, jārēķinās, ka uz to pašu vietu konkurēsi ne vien tik ar desmitiem, bet pat simtiem citu kandidātu (viens stāstiņš iz dzīves iedvesmai šeit). 5 gadus atpakaļ, kad meklēju sev darbu pēc studiju pabeigšanas, viena no organizācijām, kurā pieteicos uz visai specifisku amatu, kuram, man šķita, tieši bija atbilstoša pieredze un izglītība, man atbildēja, sakot, ka saņēmuši vairāk nekā 400 pieteikumus (un nepārprotiet, tas bija amats ar Londonai ļoti pieticīgu atalgojumu).

Es necenšos atrunāt. Vienīgais veids, kā pārbaudīt sevi un uzzināt savu veiksmes potenciālu, ir izmēģināt. Bet, vienmēr iesaku apbruņoties ar ‘reālismu’ un pacietību un būt gatavībā grūtībām.

Vissatraucošākais gan ir tas, ka cilvēks, kuram patiesībā ir savam vecumam un izglītībai atbilstošs un stabils darbs Latvijā, atrauc – “c’mon, sliktāk jau nu kā tagad Latvijā nebūs”. Jā, varbūt tik tiešām, ja jāizdzīvo ar 340EUR mēnešalgu, no kuriem 140EUR aiziet mājoklim, ir grūti justies komfortabli par savu dzīvi un nākotnes perspektīvām.

Taču, tad kas ir tie cilvēki, kam Latvijā ir labi un ērti un droši? Un vai šie cilvēki spēs vilkt Latvijas attīstību tai virzienā, kas šo drošības sajūtu vairos arī citos? Jeb, varbūt pašreizējais Latvijas attīstības modelis spēj pastāvēt tikai ar ierobežotu drošumu un labumu ierobežotam elites lokam, kuru uztur visi tie pārējie, kas jūtas slikti un nedroši par dzīvi, bet kam nav drosmes doties ar čemodānu uz lidostu vai pietiekami spēka, lai paši iekļūtu šai elites lokā?

Kad man kāds atkal stāstīs par nodomu pamest Latviju, es necentīšos atrunāt. Vienīgais veids, kā izmērīt reālo 340EUR drošības sajūtas vērtību Latvijā, ir papelnot tos 340EUR kaut kur citur.

Advertisements

4 thoughts on “pārdomas par sarunām ar jaunajiem prombraucējiem

  1. Jāpiekrīt Tev, bet tomēr Latvijā šobrīd ir grūtāk. Es gan Latvijā biju pa nullēm katra mēneša sākumā un tagad esmu, toties LV nebiju mīnusos, bet tikai tāpēc, ka toreiz ieņēmu amatu un nebija bērnu. Tagad, kad paviesojos LV, domāju, kā viņi “pavelk” tās cenas ar tām algām, kādas ir lielākajai daļai iedzīvotāju. Arī darba apstākļi vairumā UK ir labāki, kaut gan Tev taisnība – naivumam nav pamata. Jāstrādā (un jādabū darbs, un jānoturas darbā) būs arī šeit!!!

  2. Protams, vidusmēra cilvēkam Latvijā ar tiem pāris simtiem Euro ir grūti, īpaši, ja jāuztur ģimene. Tāpēc, no vienas puses, es saprotu tās cerības un optimismu, braucot uz UK. Bet cilvēki vienkārši bieži vien neaptver arī tās izmaksas, kas te ir, īpaši, saistībā ar dzīvesvietu un transportu. Un, tā milzu konkurence pat uz vienkāršākajiem darbiem.

  3. Piekrītu 100% 🙂 Godīgi sakot, es arī pirms tam neiedomājos- likās vairāk naudas un darbu bez gala, bet par konkurenci neiedomājos.:)

  4. Man liekas galvenais, ko nesaprot cilveki braucot uz UK, ka alga 1000GBP – nav taa lielaaka bagatiiba un 1000GBP alga Londonaa var buut diezgan lidziiga 340EUR Latvijaa, ja sheit jaadziivo ar gimeni un beerniem. Es no sakuma ieteiktu tiem, kas grib sheit atbraukt paskatities iires cenas: zoopla.co.uk, rightmove.co.uk un arii njemt veraa, ka arii partika ir dargaaka. Un pec tam lemt, vai taa lielaka alga ir taa veerts. Jo jaa, alga buus lielaaka, izdevumi arii, un tad beigas kas paliek? Ja nerekiniet labi, tad tas pats, kas paliek Latvijaa… Jaarekinas ar to, ka kaada gimenes dala paliks arii Latvijaa (piemeeram, vecaki), pie viniem arii dazreiz buus jaaizbrauc, un vispar parcelties dziivot arzemees ir interesanta pieredze, bet jadoma arii kaadi vispar tev ir dziives meerki un ko gribeetu sasniegt un vai ta pieredze stradajot par viesmili (ja tu brauci tieshi stradat kaadaa ne ipashi kvalificeetaa darbaa) ir tas ko tu visu muzu gribeeji.

    Man pashai ir diezgan cits, lidziigs fairytale stasts – pirmo reizi atbraucu uz UK, kad studejot Erasmus programmaa Vaacijaa (pedejaa kursaa) pieteicos uz divam pozicijaam Londonaa. Sanjemu vienu atbildi – 2 intervijas – dabuju darbiniju. Es biju Grants and Administration Officer vienaa NVO. Bet tas viss nebija galiigi nejaushi un veiksmes pec: studiju laikaa un pat veel pirms tam es stradaaju NVO Latvijaa un biju arii briivpratiiga. Tieshi mana darba pieredze un valodu zinashanas palidzeeja iegut to darbinju. Ta ka viss ir iespejams, bet labak iegut vajadziigo pieredzi maajas, kaut vai darot briivpratiigo darbu! 😉

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s