par to, kāpēc es jau 4 gadus esmu prom

Šonedēļ apritēja 4 gadi, kopš es esmu prom no Latvijas un valsts oficiālajā statistikā skaitos kā emigrante, tādejādi iekļaujoties tajos aptuveni 10% Latvijas iedzīvotāju (ap 200 000), kas pēdējo desmit gadu laikā ir aizdevušies prom tādu vai citādu iemeslu dēļ.

Pats pirmais mana bloga raksts tapa tieši 12 stundas pirms izlidošanas, kurā man nebija ne kripatas aizdomu, ka es varētu neatgriezties (kā tas ir vismaz pagaidām). Tieši otrādi, es paudu savu izbrīnu par saviem draugiem un paziņām, kuri atvadoties man visi pēc kārtas piekodināja, lai es tikai nepaliekot tur un noteikti braucot mājās pēc savām studijām. Man tas toreiz šķita pavisam lieki. Dziļi savā būtībā es vienmēr jutos (un jūtos vēl arvien) kā Latvijas patriote un savu nākotni saistīju ar Latviju.

Taču te nu es esmu – neatgriezusies. Nu ja, varbūt kādreiz…, taču mana aizbraukšana (galvenais mērķis bija maģistra studijas, paņemot viena gada pauzi (jeb sabbatical kā te briti to sauc) no savas darbavietas) sakrita ar ekonomiskās krīzes pašu sākumu un ar visām no tā izrietošajām sekām – darba vietu un darba algu samazinājumu valsts sektorā un ļoti minimālām iespējām atrast darbu, atgriežoties Latvijā. Lai arī Anglijā, Londonā konkurence uz profesionālām darba vietām ir milzīga, es toreiz nolēmu riskēt un meklēt iespējas tur.

Sākums bija ļoti grūts. Ātri vien sapratu, ka esmu overqualified tādiem administratīviem darbiem, taču tādiem, kur manas iemaņas ir piemērotas, man pietrūka pieredze Anglijas kontekstā. Briti bieži vien ļoti stūrgalvīgi uzskata, ka zināšanas, pieredze un iemaņas nevar būt tā viegli transferējamas no vienas valsts uz otru, no viena sektora uz otru. Varbūt privātajā sektorā ir mazliet citādāk, bet tas bija pirmais izaicinājums, ar ko saskāros, mēģinot ielauzties valsts/ nevalstiskajā sektorā. Tā pagāja 7 mēneši, kamēr tiku pie normāla darba.Tā bija CV un pieteikuma vēstuļu rakstīšana, pulēšana un sūtīšana katru dienu, bet liela pacietība dažkārt atmaksājas. Sapratu, ka CV rakstīšana ir nopietna prasme; formāts, pieredzes pielāgošana noskatītajam amatam, valoda, noformējums, spēja prezentēt ne tikai amatus, pienākumus bet arī reālas prasmes un sasniegumus ir daži no būtiskākajiem aspektiem. Grūtākais bija tas, ka labākajā gadījumā saņēmu automātisko atbildi par to, ka pieteikums saņemts un ka tikai atlasītie kandidāti uz interviju tiks kontaktēti. Dažkārt gan organizācija atvainojās, ka diemžēļ pieteikums nav virzīts tālāk, jo saņemti ap 400 pieteikumi…. Tas līdz ar to liedza jebkādas iespējas saprast, kur ir trūkumi un kas būtu uzlabojams. Tad nekas cits neatlika, kā ņemt talkā paškritiku un lielās devās. Plus, man izdevās saņemt konsultāciju vienā recruitment aģentūrā, kas manam CV piegāja ļoti pragmatiski un ieteica dažādus uzlabojumus un pie viena arī, ja es tiešām gribu kaut kādu darbu dabūt, rekomendēja downgreidot savu pieredzi. Skarbi, bet konkurence te ir milzīga un neviens ar atplestām rokām te nevienu negaida.

Pavisam nesen uzzināju par Latvijas valdības centieniem re-emigrācijas veicināšanas jomā, kas lika aizdomāties man par to, kas tad mani īsti te tur un vai tie centieni varētu praktiskā limenī ietekmēt manu izvēli par to, kur es dzīvoju.

1. Darbs. Par spīti visām grūtībām, kam bija jāiziet cauri, man paveicās atrast darbu nevalstiskajā sektorā, kas ir ļoti interesants, nozīmīgs un kas man dod iespējas, kādas, esot Latvijā, es diez vai saņemtu. Vēl vairāk, humanitārās palīdzības sektors (palīdzības sniegšana dažādu krīžu, konfliktu, katastrofu skartām valstīm, kurās cilvēkiem ir limitētas elementārās izdzīvošanas iespējas) Latvijā vispār kā tāds faktiski neeksistē, tāpēc šāda pieredze ir unikāla. Darba sakarā braucu uz Keniju, Dienvidsudānu un Sudānu, regulāri papildinu zināšanas kursos un godprātīgu attaisnoju sektorā mītu par čaklajiem latviešiem. 🙂

2. Pastāvīga izaugsme. Jāatzīst, ka pirms aizbraukšanas man bija mazliet tāda sajūta, ka ir ļoti daudz sasniegts un ka tie griesti, tā profesionālisma latiņa sāka šķist par zemu. Mani toreiz ļoti nodarbināja jautājums par vispārējo profesionālisma līmeni un autoritāšu (ne)esamību. Kur ir tie publiskie līderi, kas ar savu inteliģenci un piemēru iedvesmo jaunākās paaudzes profesionāļus celt un attīstīt valsti? Kur ir tie līderi (nevis administratori vai vadītāji), kas spēj iemantot autoritāti un nav sevi kompromitējuši ar tādiem vai citādiem nedarbiem? Atbraucot uz Angliju, es pēkšņi atskārtu, ka nē, Sandra, lai arī sasniegts ir daudz, tu ne tuvu neesi maksimālajam potenciālam. Šajā miljonu pilsētā un konkurencē es atskārtu, ka tādu kā es ir simtiem tūkstošu un ka man ir vēl kur augt un augt. Tā perspektīva, kas es kā cilvēks un profesionālis varu būt, parādījās pilnīgi citā gaismā un kopš pirmās dienas, kad ierados, es nemitīgi mācos. No kolēģiem, no dažnedažādām publiskām lekcijām ar pasaulslaveniem akadēmiķiem un profesionāļiem, no pašas informācijas telpas, kuru es pati esmu te atklājusi un pārņēmusi, no dažādiem jaunsatiktiem un iepazītiem cilvēkiem un reizēm vienkārši no pašas vides ar to Londonai tipisko ātro ritmu un būšanu kustībā/ attīstībā.

3. Kultūra un īpaši džezs. Ja vien ir laiks, tad te katru dienu ir neskaitāmas iespējas baudīt dažnedažādas kultūras aktivitātes un man tas ir būtisks dzīves kvalitātes elements. Džezs, kas ir viena no manām top interesēm ārpus darba, te ir tādā līmenī un apjomā, ka citur Eiropā ko tādu vispār neatrast (Parīze varbūt nedaudz varētu te konkurēt). Tāpēc ļoti personīgā līmenī iespēja būt šai džeza vidē un baudīt to ir man liela laime.

4. Finanses. Ja es atgrieztos Latvijā, līdz ar manu dzīvokļa kredītu man nāktos arī katru mēnesi škirties vēl no papildus 100LVL par savām maģistra studijām. Rēķinot dzīvošanas izmaksas un potenciālās algas Latvijā (ja atrod darbu vispār), tā būtu visnotaļ liela summa. Šeit, es varu viegli nomaksāt savus kredītus un man atliek līdzekļi dzīves un pasaules labumu baudīšanai. Sīkums, bet ļoti patīkami.

5. Draugi. Šī ir interesanta tēma, jo realitāte ir tāda: piemēram, no manām 10 tādām tuvām draudzenēm piecas arī dzīvo ārzemēs (Vācija, Šveice, Zviedrija, Norvēģija), līdz ar to tas, ka es arī esmu prom, neko daudz nemaina. Mēs satiekamies, braucot ciemos vai braucot kaut kur kopā kādā ceļojumā. Un, protams, tas ir neizbēgami, ka, laikam ejot, veidojas savs draugu loks arī jaunajā vietā un, iespējams, jo ilgāks laiks paiet, jo vairāk saaug ar to vidi un cilvēkiem apkārt. Turklāt, man šeit jāpiebilst par latviešiem šeit Londonā: es esmu sapratusi, ka par spīti manam patriotismam, ar to, ka kāds ir arī latvietis un arī runā latviski, ir par maz, lai kļūtu par draugiem. Man ir pāris latviešu draugi šeit Londonā, bet tikai tāpēc, ka mums ir tiešām kopīgas intereses. Jo, Latvijā taču arī visi nav visiem draugi tik tāpēc vien, ka runā latviski un ir latvieši, vai ne?

6. Krāsainība. Šis starptautiskums un kultūru dažādība man varbūt nebija tik aktuāla pirms aizbraušanas, bet tagad man tas liekas tik dabiski, ka katru reizi, kad esmu Rīgā, es apbrīnoju to baltumu un vienmēr saskaitu visus melnos (parasti kādi 3-4 gadās), ko esmu sastapusi uz ielas. Krāsainība ir Londonas īpatnība un nav Latvijai jākļūst par tikpat krāsainu, taču tas viennozīmīgi ir aspekts, kas man Londonā patīk. Šī krāsainība tad atsaucas uz pilsētas daudzveidīgo virtuvi, kultūru un katra individuālo pieredzi, mijiedarbojoties ar šo krāsainību.

7. Multikulturālisms. Turpinot krāsainības tēmu, Londonas sabiedrība ir visīstākā ģeogrāfijas, vēstures, sociālantropoloģijas un socioloģijas macībstunda. Te var sastapt cilvēkus no visas pasaules ar visneidomajamāko pieredzi. Manā ofisā briti ir minoritāte; mani draugi un paziņas ir āfrikāņi, karībieši, eiropieši un austrāļi. Cilvēki mēdz parasti badīties no tā, ko nepazīst, taču šīs bailes tiek pārvarētas un pārvērstas vērtībā. Mēs spējam būt ignoranti pret kādu valsti, kultūru, sabiedrību, parādību, aktivitāti līdz brīdim, kad mums izveidojas personīga pieredze. Ja agrāk ‘mana pasaule’ aprobežojās ar Baltijas jūras valstu reģionu ( sveiciens Latvijas BJVP prezidentūrai 🙂 ), ES un Krieviju protams, tad tagad mana pasaule ir ģeogrāfiski un kulturāli būtiski paplašinājusies. Šai kontekstā ļoti būtiska personīgā/ profesionālā kvalitāte šeit ir kulturālais jūtīgums (cultural sensitivity), kurš ļoti bieži darba sludinājumos arī tiek norādīts kā viena no prasībām. Atklājot un izauklējot sevī šo jūtīgumu, es iemācos izgaršot to kultūru daudzveidību un tā kļūst gandrīz vai par vajadzību.

8. Pakalpojumi. Veselības pakalpojumi šeit ir pa brīvu, taču, teikšu atklāti, neesmu sajūsmā, tāpēc ikreiz, kad ir nopietna vajadzība, es šāda veida lietas nokārtoju Latvijā (tā ir tuvāk, nekā var šķist). Un, nē, es neizmantoju netaisnīgi valsts apmaksāto veselības aprūpes sistēmu (bija nesen publikācijas par ļaunajiem aizbraucējiem, kas šmaucas un brauc uz Latviju pie ģimenes ārstiem, vienlaikus nemaksājot nekādus nodokļus), bet eju un maksāju ārstiem visu pati. Un, esmu atraudusi latviešu frizieri Ivonnu, kas kā bijusī Dzintreks friziere tagad strādā Londonā. Tas man ļoti atviegloja dzīvi, jo te atrast labu frizieri par samērīgu naudu ir sarežģīiti.

9. Vērtības. Savā ziņā pēc aizbraukšanas man ir mainījusies attieksme pret lietām un mantām. Varbūt tāpēc, ka neesmu te vēl izveidojusi tādas pavisam īstas manas mājas, bet manī ir pazudusi tā vajadzība nepārtraukti pirkt visādas lietas. Tā varbūt bija tā Latvijas materiālisma, modernisma noskaņa, kas nepārtraukti virmoja gaisā. Jeb varbūt tā ‘state/ nation building’ atsmofēra, ka mēs no jauna veidojam un iekārtojam savu pēc-neatkarības vidi, telpu? Šķiet, ka tā pieredze, ko gūstu, ir svarīgāks apstiprinājums manai dzīves dzīvošanai, nekā jauna nopirkta lieta vai uzkrāta mantība. Nē, nav tā, ka es neko nepērku. Manas vājības ir grāmatas un kurpes, bet viss pārējais ir minimālisma stilā. Atbraucu uz Angliju es ar vienu čemodānu, mugursomu un saksofonu. Pa šiem gadiem iedzīve ir pavairojusies, taču sapakošanai vajadzīgas vien nieka 3 stundas (lokālās mobilitātes rezultāts).

Nobeigumā, ja man jautātu kāds no tās re-emigrācijas darba grupas, ko lai man iedod, lai es braukt atpakaļ, es nespētu tādu sarakstu iedot. Man šī aizbraukšanas/ prombūšanas/ atpakaļnebraukšanas/ atgriešanās tēma ir sajūtās. Es esmu tur, kur esmu, dēļ tās dzīves telpas, iekšējām sajūtām, kopējās pieredzes ļoti daudzos līmeņos un to nevar pārkopēt no viena ģeogrāfiska punkta uz otru. Varbūt vienu dienu būs sajūta, ka es gribu atpakaļ, un es atgriezīšos, neatkarīgi no tā, vai man būs darbs un cik es varēšu saņemt.

Uz Latviju es esmu braukusi un braucu un braukšu, apciemojot ģimeni un draugus, apmeklējot ārstus, kad vajag, iepērkot rupjmaizi , jaunas grāmatas utt., bet vismaz šobrīd tas ļoti labi sader ar dzīvošanu citur..

Advertisements

13 thoughts on “par to, kāpēc es jau 4 gadus esmu prom

  1. Man gan tas liekas kā plūšana pa straumi. Lāčplēsis nenāks un Latviju nglābs. Spāja tatai apvienoties mēķrim un saglabāt identitāti – tas ir mūsu Lāčplēsis. Multikulturālā vide ir masa kuru viegli pārvaldīt, pakļaut un kurai nav vērtību … piedod 😦

  2. sveiks Edgar, prieks atrast Tavas ‘pedas’ te. 🙂
    Piekrītu Tavai Lāčplēša definīcijai, taču es nedomāju, ka tā vienotība un identitāte var pastāvēt, tautai atrodoties tikai ļoti striktās ģeogrāfiskās robežās. Varbūt, ka es Londonā varu vairāk laba Latvijai izdarīt, nekā kāds Latvijas iedzīvotājs?! Latvijā ir pietiekami daudz latviešu, kuri pilnīgi atklāti nedarbojas Latvijas interesēs, tāpēc es nepiekrītu tam tonim par aizbraucējiem kā tautas nodevējiem (tas nav varbūt tik daudz no tava komentāra, kā no iepriekš dzirdētiem komentāriem publiskajā telpā).
    Par multikulturālismu un vērtībām – es teikšu tā: tas ir pasaules redzējuma plašums, dažādo vērtību, tradīciju, pieredzes, sasniegumu, zināšanu sintēze. Tu vari minēt piemēru, kur multikulturāla vide ir viegli pārvaldāma?
    Un, kas tad būtu tava alternatīva? Latvija ar tikai 100% latviešiem? Jebkuras valsts, ieskaitot Latviju, vislielākais sasniegums ir tās pilsoņu lojalitāte, neatkarīgi no etniskās/kultūras identitātes, ādas krāsas utt. Tas, ka kāds sevi sauc par latvieti vai dzīvo Latvijā, pilnīgi neko nenozīmē attiecībā uz to, kur Latvija kā valsts vai nācija virzas, ko tā sasniedz vai ne un cik tā ir stipra.
    Vēl viens aspekts par prombūšanu, multikultulturālismu: par piemēru varam paņemt nesenās Olimpiskās spēles. Mēs visi lepojamies ar 3 medaļniekiem. Tagad padomājam: sākums viņiem, protams, bija Latvijā, kur nu kuram, taču kur viņi trennējas, kur viņi varēja attīstīt savas spējas tādā pasaules līmenī? Atbilde ir: tā ir specializēta vide kaut kur ārvalstīs, kur, dien dienā trennējoties kopā ar citu valstu ‘potenciāliem’ lielā konkurencē, viņi varēja celt savas varēšanas latiņu. Ne visi spēj un grib izmantot konkurenci kā savas izaugsmes virzītājspēku, bet tie, kas to dara, ljtoi biezhi to limeni, ar ko mes lepojamies visa nacija, sasniedz esot arpusee. Te varetu minet ari n-tos operas dziedatajus, zinatniekus utt.

    Bet, manuprāt, tā globālāk viss ir atkarīgs no tā, kā individuālā un kolektīvā (tauta, valsts, cilvēce) līmenī mēs vispār nodefinējam mērķus un veiksmes kritērijus.

  3. Nu vispār iespaidoši. Lasīju komentārus Dienā, sastapu atsauci, izlasīju te ierakstu un arī apskatījos video http://vimeo.com/37373283 Retu cilvēku suga, grūti atrast vajadzīgus vārdus. Mērķtiecīgums, darbīgums un plašs skats uz dzīvi, tas iespaido. Jā, daži nesaprot Jūs, bet tas ir OK. Lai Jums labi klajas, un lai būtu vairāk krāšņuma un krāsainības, kā Jūs pats to definējat. Vēlu veiksmi.

  4. Sveika, Sandra! Šodien netīšām atradu Tavu blogu un sāku lasīt ar aizrautību, īpaši jau sadaļu – Life in London. Sapratu, ka tomēr esi atpakaļ Latvijā, bet katrā gadījumā gribēju Tev pateikt- sen nebiju lasījusi tik līdzīgas domas un izjūtas kā Tavos bloga ierakstos. Tavs blogs – mans šodienas prieks!:)

  5. sveika Inese! Paldies! Prieks, ka tevi mans blogs uzruna un ceru, ka turpinasi lasit. Ir gan ta, ka es vel arvien dzivoju Londona un shai sakaraa citu planu tuvakjaa nakotnee nav. 🙂

  6. Sveika! Malacis, ka esi izcīnījusi savu vietu Londonā! Nejauši atradu tavu blogu un piekrītu tavām pārdomām par emigrācijas iemesliem un par to, ka Latvijā tomēr iespējas ir visai ierobežotas. Man ir līdzīgi, lai gan es esmu padzīvojusi kādu brīdi ārpus Eiropas (arī strādājusi NVO sektorā), ir plānos tagad pamēģināt dinamisko Londonu un izjust īstu konkurenci 😉

  7. Paldies un prieks par jauniem mana bloga blasītājiem! 🙂 veiksmes Londonas iekarošanā! Būtu interesanti arī satikties klātienē! Tev, es skatos, arī ir interesants ‘pasaules pilsoņa’ stāsts 🙂

  8. Sveika, Sandra! Man tavu blogu ieteica Ilona (redzu vinjas komentaaru arii). Es arii esmu prom no Latvijas jau kaadu laiku – 8 gadus. Dziivoju Vaacijaa, UK, Itaalijaa un tagad atgriezos Londonaa. Arii kadreiz stradaaju NVO sektoraa. Man loti patika tavs raksts un tas jutas, ko tu izsaki, jo man ir lidziigas. Var buut kadreiz varam arii satikties, buutu interesanti :)))

  9. sveiciens! Paldies! Prieks dzirdēt, ka raksts sasaucas ar citu ‘promesošo’ sajūtām. Un, jā, noteikti, atraksti epastu, sarunājam satikšanos!

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s