Par atmošanos no komas un kūkām jeb mana runa konferencei, uz kuru mani neviens neielūdza

Šodien 5.jūnijā Rīgā notiek Latvijas valdības un Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) kopīgi rīkota konference par Baltijas valstu ekonomiskās krīzes pārvarēšanu, ekonomiskās izaugsmes atjaunošanu un progresu ceļā uz eiro ieviešanu, kurā piedalīsies arī SVF direktore Lagarde.

Gan SVF, gan Pasaules Bankas amatpersonas vairākos publiskos izteikumos Latvijai piešķīruši ‚paraugskolnieka‘ titulu, kā tikt galā ar krīzi, un premjers Dombrovskis atlabšanas recepti jau izklāstījis grāmatā un neskaitāmās publiskās lekcijās. Šķiet, šī konference ir loģiska kulminācija šim pozitīvismam, kur krīzes risinātāji – skolnieks un skolotāji – viens otram uzsitīs pa plecu un saliks paši sevi apaļus pieciniekus (skolniekam – par kārtīgu mājas darbu izpildi; skolotājam – par mācīšanas prasmēm). Konferences runātāji ir rūpīgi atlasīti, kuru viedokļi var minimāli kaitēt šai pozitīvisma gaisotnei. Arī konferences apmeklēšana ir strikti pēc ielūgumiem, tā teikt – „nepiederošām personām ieeja aizliegta“ (tiek solīta gan konferences tiešā translācija internetā). Nešaubīgi, arī konferences vietas izvēle – Lielā Ģilde – ir rūpīgi pārdomāta, kas pielāgota atbilstoši veiksmes stāsta noskaņai (šoreiz laikam Kalnciema ielas māju fasādes netiek pārkrāsotas, kā tas bija ASV prezidenta vizītes gatavošanas laikā).

Bet, tas tā, ievadam.

Ja man būtu bijusi šī iespēja piedalīties šajā konferencē, mans sakāmai būtu sekojošs.

Vispirms, interesanti saprast, pēc kāda kritērija tiek uzstādīta diagnoze „krīze pārvarēta“? Tas, ka SVF ir pabeidzis misiju un Latvija vairs neturpina aizņemties naudu (parāds gan vēl tiks kādu laiciņu maksāts)? Tas, ka budžeta deficīta (kurš dubultojās pēc Parex glābšanas) cirpšanas mērķis (zem 3%) ir gandrīz sasniegts un Latvija gandrīz kvalificējas, lai pievienotos eiro?  Tas, ka paguļot kādu laiku komā (turpat 20% IKP kritums divu gadu laikā), mēs esam varējuši pamirkšķināt vienu aci (5% IKP pieaugums 2011.gadā)? Tas, ka Standard and Poor ir paaugstinājis Latvijas kredītreitingu un mēs atkal esam izskatīgi investoru acīs?

Vai tie 37% Latvijas iedzīvotāju, kuru ienākumi ir zem 200LVL, neturpina baudīt krīzi visā tās spožumā ar palielināto PVN (no kādreizējiem 18% uz 22%), inflāciju (salīdzinājumā ar 2005.gadu, cenas cēlušās par gandrīz 50%) utt? Tie 25% Latvijas iedzīvotāju, kuru ienākumi ir starp 200 – 300LVL, varbūt mazliet elpo un var pamirkšķināt acis, bet, ja viņiem ir jāapgādā un jāskolo bērni, jāmaksā hipotekārais kredīts? Arī viņiem krīze ir ilgstošās tagadnes formā. Tāpat pašreizējais 16,3% bezdarbs (2010 Q1 tas sasniedza 20,5%) ir grūti kategorizējams kā ‚normālība‘, nerunājot nemaz par tiem 200 000 aizbraucēju pēdējo desmit gadu laikā.

Valdība, runājot par krīzes pārvarēšanu, varbūt, līdzīgi kā citur pasaulē, labprātāk pārstāv un asociē sevi ar to 1% sabiedrības daļu , kas ir pašā augšā un kuri ar ienākumiem virs 1000LVL tik tiešām iespējams izjūt kaut kādas pozitīvas pārmaiņas no 5% IKP pieauguma pērn.

Sociologs Zigmunds Baumans reiz teica, ka varu un tās veiksmi var mērīt pēc sabiedrības vājāko locekļu dzīves kvalitātes. Tāpēc, lai pārliecinātos par šīs tēzes „krīze pārvarēta“ empīriskā pamatojuma kvalitāti, šo konferenci varbūt vajadzēja rīkot kaut kur vismaz kādus 100km ārpus Rīgas jebkurā pilsētā vai ciemā, parādot Lagardes kundzei un Dombrovska kungam (nez, cik viņam bieži sanāk izceļot ārpus Rīgas?) Latvijas laukus, ceļus, cenas veikalos (vai autoveikalos, ja aizbrauc uz  Latgales pusi) un parunājoties ar cilvēkiem par pārvarēto krīzi un apbrīnojamo ekonomisko izaugsmi.

Nākamais; viena no acīmredzamākajām mācībām pēdējās desmitgades laikā ir secinājums, ka pārāk krasa, nesabalansēta ekonomiskā izaugsme ietver tādu vai citādu ‚burbuli‘, kas sasniedzot maksimālo līmeni, plīst. Taču, premjera paziņojumi pēdējo mēnešu laikā attiecībā uz Latvijas valdības prioritātēm uzsver tieši to, kas lielā mērā iegāza Latvijas attīstību ilgtermiņā,  – strauja ekonomiskā izaugsme/ izrāviens. Vai mums nepietika jau ar vienu izrāvienu?

Vēl vairāk, valdības apsēstība ar ekonomisko izaugsmi kā galveno mērķi ir absurda; tas ir līdzīgi kā, braucot ar auto, uzskatīt, ka par visu svarīgāks ir ātrums, nevis pašas braukšanas nolūks, pieejamais degvielas daudzums bākā, galamērķis un pasažieru drošība. Ekonomiskā izaugsme var būt tikai kā līdzeklis, nevis mērķis, taču valdības retorikā reti kad parādās ‚kas no tā tantei Bauskā‘ elementi. Ir jau jauka tā fiskālā stabilitāte, disciplīna un budžeta konsolidācija, taču aiz tā taču stāv dzīvi cilvēki. Pēdējie 20 gadi lieliski parāda, ka ekonomiskā izaugsme kā tāda daudz nenozīmē un var būt kontra-produktīva, ja nepievērš uzmanību izaugsmes saturam, kvalitātei, ilgtspējīgumam. Būtisks ir ne tik daudz IKP lielums, IKP uz 1 iedzīvotāju, bet gan tā sasaiste ar reālo ekonomiku un sabiedrību. Svarīgi ir, kuros sektoros, cik kvalitatīva aktivitāte notiek un cik lielu un kādu efektu tas atstāj uz sabiedrību. Citiem vārdiem runājot, svarīgāk par kūkas lielumu ir tas, kā šī kūka tiek sadalīta starp ēdājiem. Ja kūka ar gadiem tiek cepta lielāka un treknāka, bet tās ēšanā piedalās šaurs ēdāju loks, ir absurdi izmantot kūku kā situācijas raksturlielumu un uzskatīt, ka visi tikuši pie kūkas. No valsts attīstības viedokļa lielākas kūkas cepšana, nepalielinot kūkas ēdāju skaitu un attiecīgi kumosu lielumu, nenes labumu.

Ekonomikai ir jākalpo cilvēkiem, nevis otrādi, taču šodien īpaši mazturīgākie ir spiesti maksāt nepieklājīgi augstu cenu par bezatbildīgu baņķieru aktivitātēm un aukstasinīgu Latvijas valdības lēmumu šos baņķierus glābt. Turklāt, tipiski ortodoksālie SVF/EK uzstādījumi aizdevuma saņemšanai vēl vairāk bremzē valsts sociālekonomisko attīstību. SVF tādejādi ne tikai manipulē ar valsts suverenitāti, bet arī aktīvi  piekopj dubult-standartus attiecībā uz prasībām pret dažādām krīzēs nonākušām valstīm un tiešā veidā iedragā Latvijas konkurētspēju, kura ir spiesta samazināt budžeta deficītu līdz absolūtam minimumam, kamēr citas valstis, piemēram, Lielbritānija var operēt ar 8% deficītu.

Ja valdības lielais mērķis būtu nabadzības izskaušana (tie visi zem iztikas minimuma – 175LVL) un Latvijas sabiedrības dzīves kvalitātes nodrošināšana (atceramies Latvijas ilgtspējīgas attītības stratēģiju 2030.gadam?), tad tās centrālo uzmanību aizņemtu nevis sacensība, kuram lielāks, augstāks, straujāks IKP, bet kurā vietā Latvija ir, piemēram, pēc Humānās attīstības indeksa (43.vietā), Pasaules laimes indeksa (2012.gadā – piecdesmitniekā no beigām), pašnāvību skaita (pašreiz godpilnajā 5.vietā Eiropā), Korupcijas indeksa, pasaules universitāšu reitingos, utt. IKP ir viens no daudziem līdzekļiem, kā sasniegt augstāku sabiedrības dzīves kvalitāti un labklājību, taču tas nav visas veiksmes atslēga.

Attiecībā uz to, kas noveda valsti šādā krīzē, blakus Parex glābšanas afērai (kam sekoja SVF kredīts (3 miljardi LVL pret 4.5 miljardu lielo valsts budžetu 2010./2011.gadā) ar tam piesaistītajiem nosacījumiem (strukturālās reformas, parāda un budžeta deficīta mazināšana utt)), ir vēl viens ļoti būtisks aspekts, uz ko vēlos vērst uzmanību: nevienlīdzība. Latvija, kā labi zināms, ir Eiropas visnevienlīdzīgākā valsts (GINI indekss), kas nozīmē to, ka plaisa starp 20% nabadzīgāko un 20% bagātāko sabiedrības daļu ir vislielākā. Tiem, kas ir sasūkušies ar neoliberālisma, mežonīgā kapitālisma idejām, šis fakts nemaz nešķiet nozīmīgs (šajā disciplīnā Latvija jau vairākus gadus no vietas ir bijusi topā). To ļoti labi ilustrē nodokļu politika (piemēram, stāsts par nekad neieviesto progresīvo nodokli), sociālā politika un publisko pakalpojumu (ne)pieejamība. Vēl vairāk, nevienlīdzība parasti vidējo aritmētisko ekonomistu neuztrauc. Taču, pavisam nesen Michael Kumhof, IMF (!!!) ekonomists, analizējot pēdējo trīs gadu notikumus pasaules ekonomikā, krīzes cēloņus, sekas un nākotnes perspektīvas, nāca klajā ar pavisam striktu paziņojumu: „ja vien valstis nesamazina [iekšējās] ienākumu atšķirības, nākamais finansu sfēras sabrukums ir pilnīgi neizbēgams“. Kumhof nav vidējais aritmētiskais IMF ekonomists, taču iespējams, viņa uzdrīkstēšanās paust viedokli, kas nesaskan ar IMF oficiālo pozīciju, liecina par zināmu nevienprātību un dalīšanos pašā IMF par tā piekopto ideoloģiju. Kumhof faktiski rosina no IMF puses ne tikai fokusēties uz krīžu menedžmentu (ko Latvija tagad cenšas darīt), bet risināt problēmu saknes un nodrošināties, lai šādas krīzes neatkārtotos – tātad, nevis prast menedžēt (īstermiņš), bet novērst krīzes (ilgtermiņš). (p.s. krīžu novēršana gan nav IMF tiešās interesēs, jo kam tad IMF varēs aizdot naudu; Āfrikā valstis vairs nelabprāt iesaistās darījumos ar IMF). Kumhof uzskata, ka ienākumu nevienlīdzība ir viens no krīzes pamatcēloņiem (un līdz ar to arī galvenajiem risinājuma elementiem), kuru ir sekmējusi globālā konkurence, globālās tirdzniecības disbalanss, relaksētais, nepietiekami regulētais finanšu tirgus, ofšori un arodbiedrību ietekmes mazināšanās jeb citiem vārdiem – neoliberālisms. Neatkarīgi no tā, vai IMF notiks izmaiņas attiecībā uz tā pozīciju finanšu krīžu jautājumos, Latvijas sabiedrībā un politikā ir nepieciešams apzināties ienākumu nevienlīdzības dramatisko efektu uz attīstību. Lieki piebilst, ka pašreizējie konsolidācijas pasākumi nevienlīdzības jautājumu pozitīvi neietekmē.

Un tā uz nevienlīdzības nots es nonāku līdz vēl vienam konceptam, kura lietojumu ekonomiskās krīzes un izaugsmes kontekstā vēlos komentēt. Šis maģiskais vārdiņš ir – „konkurētspēja“. Globālā tirgus apstākļos nenoliedzami Latvijas pakalpojumu vai produktu ražotājs konkurē globāli, taču Latvija, kļūstot par vienu no visliberalizētākajiem tirgiem pasaulē (atskaites punkts – PTO), ir daļēji pati sašāvusi sev kājās. Neviena no šobrīd konkurētspējīgākajām valstīm nav tāda kļuvusi brīvā tirgus apstākļos. Ceļš uz spēcīgām ražošanas nozarēm ir gājis caur protekcionismu (un te varam aizrunāties arī līdz koloniālismam utt), kas tiek praktizēts arī šodien, tikai daudz rafinētākā veidā. Latvija, naivi domādama un ticēdama tirgus ekonomikai, ļoti ātri, pārāk ātri 1990tajos pārlēca pāri šim posmam, nedodot laiku vietējai ekonomikai tā īsti izveidoties, attīstīties un nobriest. Ja Latvija vēlas savu Nokia, Siemens, Danone, Ikea vai Toyota, valdībai mērķtiecīgi ir jāveido, jāatbalsta attiecīgo nozaru attīstība. Un, sākums visam ir pašmāju tirgus. Ja uzņērmējdarbības vide Latvijā tiek veidota par labu ārvalstu uzņēmējiem un investoriem (nodokļu atlaides, ofšori un īpaša pieeja), tad kā un kur vēl, lai vietējais uzņēmējs audzē savus ‚muskuļus‘? (Lai gan, varbūt tiešām, jautājums, kam pieder ekonomika un ekonomiskie resursi, nav vairs nemaz tik būtisks..) Kāpēc man Latvijā ir lētāk, izdevīgāk nopirkt poļu vai spāņu dārzeņus nekā vietējos? Tas ir absurds un aktīvs ekonomiskais destruktīvisms. Kur ir tā robeža, līdz kurai apstākļi, kuros vietējie uzņēmēji nespēj konkurēt ar importu paši savā valstī, var tikt attaisnoti? Un pat brīvas konkurences apstākļos, kur ir šķēršļi veidot pozitīvas priekšrocības vietējai uzņēmējdarbībai? Tā ir Latvijas politiķu politiskā izvēle: aizstāvēt savas nacionālās intereses vai ietekmēties no ārvalstu tirgus liberāļu ideoloģijas, kuriem Latvijas politiķu ietekmēšana galu galā ir viņu nacionālo interešu aizstāvēšanas taktika. Tepat Skandināvijā mums ir lieliski piemēri, no kuriem mācīties dubultspēles.

Un nobeigumā par aizbraucējiem: jebkurā sabiedrībā būs Sprīdīši, kas dosies uz svešām zemēm laimi meklēt. atradīs vai neatradīs, nav svarīgi, bet tas ir tāds tips, kam vajadzēs noskaidrot, kas ir aiz apvāršņa.. Taču šodien, lielākā daļa, kas aizbrauc, ir izmisuma, vienkāršas izdzīvošanas vadīti un meklējot iespējas attīstībai.Ja valsts un sabiedrības sociālais līgums nedarbojas, latvieši nerīkojas kā spāņi vai grieķi, bet viņi aizbrauc. Viss, kas ir nepieciešams, ir politiska griba vistiešākajā nozīmē izvirzīt cilvēku un viņa dzīves materiālo un garīgo kvalitāti par centrālo mērķi. Kamēr tas nenotiks, cilvēki turpinās braukt. Un Latvija atkal iesnaudīsies komā…

p.s. mans komentārs par pašu konferenci ir šeit

p.s.2. šis raksts angliski atrodams šeit

Advertisements

28 thoughts on “Par atmošanos no komas un kūkām jeb mana runa konferencei, uz kuru mani neviens neielūdza

  1. Sandra, I read you speech by Google translator and I liked very much!

  2. Hi Aulis, thanks. I am right now translating my ‘speech’ in English too. it will be on blog shortly.

  3. Lielisks un labi pārdomāts raksts!

    Vai drīkst jautājumu – kā vispār IKP pieaugums var tikt pozitīvi novērtēts, ja jau šobrīd planētas resursi tiek tērēti par 50% vairāk nekā spēj atjaunoties?

  4. Izlasīju ar aizrautību, jeb vienā elpas vilcienā. Labi teikts. Valadzētu šo rakstu palaist lielākās tautās.

  5. Tev ļoti piekrītu, īpaši pēdējai daļai par konkurētspēju un protekcionismu. Es bieži domāju par to vai/kā vadošā elite tiešām kaut ko tik elementāru var nesaprast/nevēlēties saprast! Vēstures stāsti un veiksmīgi mūsdienu piemēri taču ir visur mums apkārt. Kas tā ir par mazvērtības un skolniecisma apziņu, kas neļauj uzdrīkstēties mēģināt domāt pašiem ar savu galvu!?!!

  6. to: Zeitgeist
    Paldies!
    piekrītu. IKP ir degradējošs faktors ilgtermiņā. IKP, kurš tiek balstīts uz patēriņu, ir kļuvis par absurdu valstu savstarpējas sacensības disciplīnu un neadekvātu attīstības mērītāju. Patiesībā, pasaulē kopumā jau sen notiek produktu/ pakalpojumu pārprodukcija, taču kā tai stāstā par kūku – ja to sadala šaurā ļaužu lokā, paliek ļoti daudzi aiz borta neēduši. Šī patērētājsabiedrības psihoze ir iepotējusi cilvēkiem apziņā vajadzību gribēt to, ko viņiem nemaz nevajag, un maksāt par to naudu, kas viņiem nemaz nav.

  7. Rakstā dati par bezdarbu ir neprecīzi – reģistrētais bezdarbs pēc NVA datiem šobrīd 11.3%, kas samazinājies no 17.3% 2010. gadā. Vai tas būtu iespējams, ja Latvija būtu gājusi pretēju ceļu veiktajam? Spekulēt par šo ir grūti un arī bezjēdzīgi, bet skaidrs, ka esošā politika strādā – jaunas darbavietas tiek radītas.

    Rakstā diemžēl neparādās arī nekas par nekustamā īpašuma burbuli un vispār bezatbildīgo tērēšanu pirms krīzes – kā tas iespaidoja krīzes rašanos?

    Man šķiet, lai būtu kūka ko ēst, tā no sākuma ir jāizcelp. Nebūs ekonomiskās izaugsmes – nebūs līdzekļu ne valsts budžetā, ne cilvēku maciņos. Tātad nebūs kūkas, ko dalīt, lai mazinātu nevienlīdzību.

    Jebkurā gadījumā Bauman un citas idejas arī ir tikai teorijas – tāpat kā neoliberālisms. Šobrīd trūkst kvalitatīvas diskusijas. Būtu lieliski tādas organizēt universitāšu, NVO, think-tank līmenī. Gan jau arī ministri neatteiktu dalību.

  8. Zanda!

    Jūs runājat tā, it kā ar runāšanu varētu kur tikt. Vai nemanāt, ka visapkārt tā saucamajā civilizētajā pasaulē iet vaļā milzīgas protestu akcijas? Veselas nācijas slīgst pieaugošā nabadzībā un parādos? Var jau ekonomisko izaugsmi bīdīt cik uziet – ja nav sadales taisnīguma un viss aiziet tā saucamā 1% kabatās, tad nekāds darbs te nepalīdzēs, lai cik pašaizliedzīgs.

    Arī planēta vairs nespēj nest, pieaug tehnoloģiskais bezdarbs, resursu kļūst aizvien mazāk, jau tagad ir milzīga preču pārprodukcija – bet mums tajā vēl jāiesaistās ar savu ražošanu, vai ne? Noķersim un apdzīsim citus pasaules sabeigšanā! Un pat ja saražotā pietiks piecām Latvijām, tāpat vairākums paliks nabagi. Kur te teorija un kur realitāte?

    Drīzāk valdošās ekonomiskās paradigmas pamatā ir tikai teorijas, praksē uzskatāmi redzama nesakritība starp deklarētajiem ekonomikas mērķiem un iznākumiem. Valdība šeit ir, lai nodrošinātu graujošas ekonomiskās funkcijas netraucētu ritējumu. Ja nepieciešams, ar spēku. Valdība šeit nav, lai kaut ko risinātu, vai, dies pasarg, mainītu.

  9. Dana, Aija, Uz salas – paldies!

    Zanda:
    par bezdarbu – ja, tie 14% laikam bija 2011.gada beigās. visjaunākie dati tik tiešām liecina par samazinājumu līdz 11.7%. Taču, principā tas lietas būtību nemaina. No vienas puses, protams, šo kritumu var skaidrot ar jaunu darba vietu radīšanu (bet ja tā pamatā ir 100latnieku programma, cik ilgtspējīga tā ir? lai gan, protams, labāk kaut kas nekā nekas), taču tik pat labi tas var būt emigrācijas rezultāts. diemžēl oficiālie dati par migrāciju ir pieejami ar novēlošanos, tāpēc grūti argumentēt, taču tendence ir visnotaļ skaidra.
    Par to, kā būtu, ja būtu un pretējiem ceļiem – es neapgalvoju, ka Latvijai nav vajadzīgs sabalansēts budžets, taču jautājums ir – cik ātri griezt un kam un kādā veidā un vai tie, kam tiek griezts, ir vispār vainīgi pie šīs situācijas. Manā skatījumā valdība ir bijusi ļoti aukstasinīga, samazinot jau tā mazos ienākumus vismazturīgākajiem un nodokļu slogu balstot uz patēriņu, nevis kapitālu.
    Tomēr, visvisbūtiskākais faktors, par ko, cik es saprotu, cilvēki vispar izvairās pat runāt, ir pats kritiskākais punkts – Parex glābšana. Pirms Parex pārņemšanas Latvijas situācija nemaz nebija tik dramatiska. Jā, mums treknajos laikos nebija veidots budžeta pārpalikums, jā, bija nedaudz uzpūsta birokrātija un efektivitāte nebija no tām augstākajām visur, taču tas bija Parex, kas pēkšņi Latvijai no sava aptuveni 4.5milrd gada budzēta lika tā vienā sitienā izdot 1 milrd LVL, kas ir 25% no Latvijas gada budžeta!!!!! Tas ir ārprāts. Kad es par to esmu stāstījusi ārpus Latvijas, cilvēki nespēj vispār aptvert, cik nenormāla šī te proporcija bija. Kopā, nosledzot IMF programmu, šis glābšanas un attiecigi robu aizpildīšanas pasākums ir izmaksājis Latvijai 3miljrd LVL, kurus mēs vēl turpinām atdot ar aptuveni 5% likmi.
    šim te Parex glabshanas pasākumam nav tieša sakara ar cilvēkiem, kas aizņēmās pāri saviem līdzekļiem. Tā bija Parex vadība, kas ieguldīja savus līdzekļus ļoti riskantos fondos un kad attiecīgi krīze vēlās pāri ASV, kur bija bāzēti daudzi no šem fondiem, Parex pēkšņi nonāca zaudējumos. Kāpēc vienkāršam Latvijas iedzīvotājam ir jāmaksā par to? Un, ja zviedru bankas, kā mēs zinām, tāpat Latvijas tirgu nebūtu pametušas, banku sektors Latvijā sakārtotos ar banku mātes kompāniju palīdzību. Tā vietā, mēs esam izdarījuši ļoti lielu reveransu zviedru bankām, maksājot to ar milzu bezdarbu un zemam algam.
    Par nekustamo īpašumu burbuli – to es netiešā veidā pieminēju, runājot par IKP kvalitāti. Ja Latvija ljauj savā valstī nākt ar kādām investīcijām vien pagadās, tas ir tas, kas notiek. Kopumā, deļ eiro piesaistes un eiro popularites ka tadas, Latvijai nav isti monetāro lidzeklju, ka iejaukties kreditu tirgū. Latvijas centrālajai bankai faktiski nebija instrumenti, ar ko ietekmet eiro aizdevumu likmes. Ja atceramies, Latvijas banka noteica latu aizdevumiem lielakas likmes, bet ar to daudz neko nepanaca, jo cilveki vienkarši ņēma kredītus eiro. Tā ir jau plašāka Eiropas mēroga problēma un tirgus liberalizācijas trūkums tādām mazām un vājām valstīm kā Latvija.

  10. Lielisks raksts! Sakrīt ar manām domām. Žēl, ka liela daļa cilvēku šajā tēmā nevēlas iedziļināties.

    Kaut arī šī koalīcija ir samērā laba (vismaz izglītota) un darboties spējīga, jau vairākus mēnešus esmu novērojis tādu kā “tečerismu”, kas pārņēmis mūsu ekonomikas bīdītāja lomu. Ir parādījies šis uzskats, ka vienīgais, kas mūs spēs izglābt ir “konkurētspējīgais, privātais bizness”. Mazi, privāti uzņēmumi nevirza ekonomiku. To dara lieli valsts projekti. Un es nerunāju par kārtējo celtniecības objektu. Uzcelt ēku var jebkurš. To mēs uzzinājām treknajos gados, kad cilvēki ar augstākajām izglītībām gāja strādāt celtniecībā, jo tur maksāja labāk. Mums ir nepieciešams valsts sponsorēts R&D. Tas ir ilgtermiņa ieguldījums attīstībā. Ne tikai tiek kaut kas radīts, bet šajā procesā valsts gūst nenovērtējamu labumu: izglītību un pieredzi. R&D uzlabo augstskolas, konkurenci un pat cilvēku domāšanu. Pietam viss paliek tepat valstī un nav atņemams.
    Šobrīd valdības nostādītais mērķis ir kaut kāds mistisks cipars, kurš parastam cilvēkam neko nenozīmē un ikdienas dzīvi neizmaina.

  11. Raksts ir labs, jautājumi un pārmetumi vietā, taču tas atkal ir rakstīts no mēs – viņi pozīcijām. Jā, vadlībai ir jāatbild par ļoti daudz lietām un arī es nepiekrītu “plikajam” ekonomiskā izrāviena konceptam. Citējot igauņu prezidentu “izaugsme (lasi, izrāviens) nevar būt politikas virziens”. Un tomēr, man šķiet, ka zemās vietas laimes, korupcijas, izglītības kvalitātes, humānās attīstības indeksos nav tikai valdības atbildība un tur būtu jārok dziļāk. Arī katram sevī.

  12. Mikeli, ja, nu ar statistiku diemzhel ir ta, ka atkarigs, kas un ka rekjina. jebkuraa gadijumaa, tie shobrid ir aptuveni 166 tukstoshi cilveki, kas meklee darbu. un, ja, tiko atradu info, ka tas tik tiesham Q1 ir 16,3%. paldies par noradi.

  13. Un jo īpaši iesaku “rakt dziļāk” attiecībā uz bezdarbu… Pati esmu strādājusi Latgalē un citos reģionos un no vietējiem uzņēmējiem un zemniekiem dzirdējusi vienu un to pašu – darbs ir, nav kas strādā. Arī nevalstiskā sektora vidē atrast sakarīgus un motivētus darbiniekus kļūst aizvien grūtāk.

  14. To Kulturasnvo:
    paldies par komentariem.
    Es neagjiteju par komunismu, kur valstij viss ir janodroshina no A lidz Z. Es iestajos par politiku, kuras merkjis un atskaites punkts ir tas iedzivotaju dzives kvalitate. Protams, mes katrs nidividualaa limenii uznjemamies atbildibu par savu dzivi, tachu tas ir visas sabiedribas interesees, ka valsts nodroshina adekvatu minimumu cilvekcienigai dzivei un dod ikvienam iespejas vinju individualajai, profesionalajai izaugsmei un attistibai. Tas, kas shodien notiek ar veselibas, izglitibas, kulturas sektoru, ir tragjika.
    Par bezdarbu Latgalee, es Latgalee pati pedejo reizi biju aprili, un teikshu taa – vismaz manos Balvu laukos – tur vienkarshi nav cilveku. Jaunakais cilveks, kursh musu apkartnee dzivo, ir ap 40 gadus veca sieviete. Parejie ir pensionari. Bet, kopumaa piekritu, bezdarba problema ir cita skarbaka puse – prasmes, darba etika, darba nespeja (alkoholisms, piemeram) utt.

  15. Arti:
    paldies.
    techerisms ir IMF nu EK miljaa dziesma un ta ka mums ir tada veca slimiba ka priekshzinigums un izdabashana, tad te nu mes esam. Roetumi ir samaitajushi musu domashanu, fokusu nobidot uz tirgu ka brinumlidzekli visam musu likstam un aizmirstot par nacionalo intereshu defineshanu, aizstaveshanu. Protams, kaut kadaa formalaa limeni tas mums ir, tachu praktiski parak spozhi neiet.
    R&D – ja un nee. Tas risks ir, ka, ieguldot izglitbaa, tie izglitotie tomer ir mobili un var aizceljot, tadejadi Latvijas R&D finalaa baros bagataku valstu ekonomikas. Ja var nodroshinaties, ka shi mobilitate tik krasi, ka tas tagad notiek, neattistaas, tad tas ir risinajums.
    Man ir mazliet dalitas izjutas par lielajiem mega projektiem. Jo, jautajums tomer beigaas ir – ka mazpilsetaas nodroshinat dzivibu un attistibu, jo Latvija tachu nav tikai Riga.

  16. Raksts labs, un tieši tā arī ir kā rakstīts.
    Bet tāda ir tā pasaules kārtība, ka 80 % kūkas nonāk pie 20 % ēdāju, šī attiecība ir pat vēl lielāka.
    Protams, ļoti daudz lietas vajadzētu sakārtot, bet tam vajadzīgs laiks, un to neizdarīs tie, kas sēž mīkstajos krēslos, to izdarīs cilvēki, kas saprot, ka ir smagi jāstrādā, lai kaut ko sasniegtu. Un nedrīkst būt tāda situācija, kad viss ir kārtībā un var apsēsties, visu laiku jāiet uz priekšu un jāredz viss spēles laukums.
    Burbuļi būs un plīsīs, būs izaugsme un būs krīzes, tas ir neizbēgami, svarīgi ir saprast, ka BŪS krīze, nevis domāt, ka būs mūžīgā izaugsme. Krīzes ir labākie skolotāji, no tām jāmācās, tās nedrīkst aizmirst.
    Darbojamies, drauki, un panākumi neizpaliks! 😉

  17. Sandra, ja pasekotu līdzi konferences saturam, tad bija arī ne mazums kritikas no runātāju puses, kā arī ieteikumi, uz ko būtu ļoti cītīgi jāstrādā. Tas tā. Kas ko saskata! Var jau protams publiski pa visu pasauli pateikt, ka Latvija ir nožēlojama vieta pasaulē – lai neviens nedomā investēt šeit naudu, lai neviens nebrauc tūrismā utt. Mēs paši savas problēmas zinām, bet vai tas ir jāafišē visai pasaulei? Igaunijas laukos cilvēki nedzīvo īpaši labāk kā Latvijas laukos vai Narvā nav labāka situācija par Daugavpili, bet Igaunijas prezidents, atbraucot uz Latviju, nesaka, ka Igaunija ir nožēlojama valsts Eiropas nomalē.
    Tas ir pašcieņas jautājums!

    Runājot par attīstību un ekonomiku. Ja absolūtos ciparos, tad Kalvītis varētu būt lepnāks par valsts izaugsmi, bet Dombrovskis uzsver, ka mēs beidzot esam ieguvuši izaugsmi, kas ir ne tikai relatīvi augsta, bet arī ilgtspējīga, jo nebalstās uz “kupi-proday”. Atttīstība nerodas uz brīnumnūjiņas mājienu – tas ir ilgu gadu darbs, kur konkurētspēja un algas aug sabalansēti. Mēs nevaram saņemt 10x lielākas algas, darot 10x mazāk, kā tie, kas dara par 10x lielākām algām. Kā samazināt nevienlīdzību? Nopelnot vairāk. Kamēr mēs tikai 45% no ekonomiskās aktivitātes veicam eksportā, tikmēr nevienlīdzības mazināšanās process būs lēns, jo strauja eksporta izaugsme izšķīst mazajā eksporta īpatsvarā. 30% pieaugums eksportā rada tikai 13.5% pieaugumu kopējā ekonomikā. Tas pats arī attiecas uz ienākumu pārdali. Cik ilgā laikā sāk darboties investīcijas pēc to ieguldīšanas šodien? Vismaz pēc 2-3 gadiem tās sāk radīt naudas plūsmu, bet tikai pēc 10-15 gadiem tās ir atpelnītas. Līdz ar to ļoti aktīvi investējot šodien pie esošo resursu daudzuma, mēs varam cerēt, ka nevienlīdzība mazināsies un labklājība pieaugs labi ja pēc 15-20 gadiem, tā lai varētu teikt, ka cilvēki var dzīvot un “neknapināties”. Bet arī tad vēl gadu desmitiem būs jāpaiet, lai katrai ģimenei būtu plaša māja, auto un 1 ārzemju ceļojums gadā, neaizņemoties naudu bankā vai arī to darot ļoti saprātīgā (ilgtspējīgā) līmenī.
    Un šis ir godprātīga darba un attieksmes jautājums!

  18. Paldies! Ekselents prātojums! Es par šīm lietām piedomāju, lasot grāmatu “Prosperity Without Growth”. Iesaku!

  19. To: Nasing spešal
    Paldies, lielisks komentars.
    1. Par konferenci: noskatijos to internetā ar lielu interesi un bija labāk, nekā biju domājusi (raksts tapa pirms konferences), galvenokart pateicoties Sharon Burrow, Starptautiskas Arodbiedribu konfederacijas parstavei. izskaneja ari konstruktīva kritika, bet par izskanējušiem viedokļiem mazliet sīkāk pakomentēšu jaunā rakstā.
    2. es pieklajīgi atvainojos, ja es kadiem PRistiem gaisu jaucu, bet, iztelojoties, izliekoties un iztaisoties ta, it ka problemu nav, tā tāda propoganda vien ir. Ta ir laikam mūsu tautas mentalitāte izjust kaunu par nabadzību, tāpēc arī tik pasīvi ielās gājēji (neatkarība un demokrātija bija cita lieta) un kūtri sevis aizstāvētāji esam. Mēs tieši lepojamies ar savu izturību un spēju ciest, tas nav nekas jauns. Taču, ja pie varas esošie šo klusēšanu/ spēju ciest interpretē kā esošo procesu akceptēšanu (kā tas arī izskanēja konferencē), tad par to ir jārunā un skaļi.
    3. lai cik loģiski tas nešķistu, ka Latvijas elite (politiskā un sabiedriskās domas veidotāji) zina, kas notiek ārpus Rīgas un kāda ir vidusmēra cilvēka ikdiena, tā nevienmēr ir. pati pārliecinājos 2 gadus atpakaļ, pašas krīzes uzplaukumā, runājot ar cienījamu Rīgā dzīvojošu ekonomistu. Dzīvojot Londonā, par reālajām krīzes sekām Latvijas mazpilsētās es zināju vairāk nekā viņš.Un to man var nestāstīt, kā, pa Rīgas valdību kabinetiem dzīvojot, var ātri vien aizmirst, kāda ir vidusmēra latvieša ikdiena.
    4. investori iet tur, kur ir paredzama laba peļņa, nevis kur nav nevienas problēmas. Tiesa gan, pieļauju, ka ja viņiem ir jāizvelas starp nabadzīgu vai korumpētu valsti, viņi izvēlēsies pirmo (lai gan atkarīgs, kādi investori; un par to jau es rakstā minēju). Ja nabadzība tik tiešām nav vienā dienā risināms jautājums, tad korupcija un bezatbildība ir izvēle. Un, ja pilsoņa X izvēle ir aizstāvēt korupciju/ bezatbildīgus lēmumus, tad pilsoņa Y izvēle var būt to ‘afišēšana apkārt pa pasauli’, ja viņam tas šķiet nepieņemami.
    5. Nabadzība, lai arī ne vienkāršākā no parādībām pasaulē, ir cilvēku radīta un noteiktu lēmumu, rīcību iznākums. Un ne jau valsts ir nožēlojama; nožēlojams ir pie varas esošo cinisms.

  20. Pingback: About cakes and awakening from coma: or my speech for a conference where i was not invited to (English version) | About all that matters

  21. Es laiku pa laikam pārlasu šo te un vismaz manā skatījumā nekas daudz nav mainījies. Varbūt kļūdos. Vai var palūgt nelielu Autores situācijas “update” uz 2014.gada realitātes fona?

  22. Lielos vilcienos, manuprāt, tiešām lietas īpaši nav mainījušās, taču varbūt par godu šī raksta 2 gadu jubilejai drīzumā varētu arī jaunu ‘update’ rakstu uzrakstīt. 🙂

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s