Lietus, 4.maijs un tukšums

Atkal līst. Bet, kā gan citādi. Tā taču ir Anglija. Esmu pieradusi iet lietū bez lietussarga, jo 1) to vienmēr nevar prognozēt, kad līs vai nelīs; 2) intuīcija nenostrādā, 3) slinkums staipīt līdz manu garo lietussargu. Un nekas jau arī traks nav. Mazliet samirkst drēbes tik.. Līst. Bet es sēžu plašajā bibliotēkā pie liela loga un, aizdomājoties par naftas kompānijām Āfrikā, es vēroju smalkās lāses, kas bez apstājas viena aiz otras krīt… 

Bet tās mani tā īsti neaizrauj. Ir stress, kas tiek uzkurināts un uzturēts, sežot starp simtiem citu studentu, kas družaini lasa, raksta sarauktām pierēm, domīgām sejām un nervozām kustībām. Līdz vakardienai es centos sevi pasargāt no šī drudža, jo šķita, ka mājas atmosfērā es spēšu normālā tempā iet uz priekšu ar eseju rakstīšanu, bet laikam tomēr tā bija ilūzija. Manas šejienes mājas un tajās mūždien fonā skanošais džezs tomēr ir pārāk relaksējošs, lai es spētu iespringt nevis tik ļoti, cik man pašai gribas, bet cik vajag. Taču bibliotēkai ar visiem tās stresainajiem apmekētājiem ir īpaša atmosfēra, kas šķietami liek paveikt brīnumdarbus. Smadzenes te pēkšņi atmostas un sāk ražot neticamas lietas. Tā nu es tagad ļaujos šai bibliotēkas mistiskajai varai un smadzeņu plosīšanai, virknējot pērļu pilnas domas. 

Vēl 14 dienas. Un tas nu būs cauri. Tas ir nenovēršami. Vienīgais nezināmais ir – cik labi tas beigsies. Izcili labi, ļoti labi, labi, apmierinoši vai nelabi. 

Vakar es nedaudz padomāju par 4.maiju un dīvaini – es mēģināju atcerēties, kur es biju, ko darīju tai 4.maijā 1990.gadā. Nav variantu.Būs varbūt mammai kaut kad jāpajautā. Ļoti iespējams, biju skolā, ja tā bija darba diena, bet kas zin.. Baltijas ceļu es atceros, kā mēs visi četri toreiz kaut kur starp  Valmieru un Rūjienu stāvējām rokās sadevušies. 1990.gada augusta puču gan es atceros, jo tieši tajā dienā bijām trijatā ar mammu un brāli aizbraukuši uz Rīgu, bet braucot atpakaļ es atceros tos tankus, kas brauca Rīgas centra virzienā. Tas bija diezgan sireāli un toreiz es diez ko nesapratu, kas īsti notiek. 1991.gada janvāra notikumi gan jau ir spligtāk atmiņā. Atceros, ka pat tajās dienās biju pie vienas draudzenes ciemos uz vārda dienu un mēs sēdējām pie televizora un šausminājāmies, kas notiek. Iespējams, to visu paspilgtināja arī mana tēta dalība Rīgas barikādēs, taču… kā ar to 4.maiju, neatceros. Dīvaini. 

Lai kā arī nebūtu, es droši vien varu būt laimīga, ka šī neatkarība tika atgūta. Taču, rakstot par Āfrikas naftas industriju un to, kā tā ir iedzinusi daudzas valstis (p.s. 21 Āfrikas valstij pieder nafta, no kurām 10 ir vismaz 1 miljards barelu, kas ir reāla bagātība) strupceļā, es nonāku pie daudzu akadēmiķu skarbajiem secinājumiem par šo Āfrikas valstu neatkarības jēdziena/ statusa tukšumu (emptiness of independence). Un dīvaini vai ne tik dīvaini, bet šajos Āfrikas bēdu stāstos es sāku manīt aizvien vairāk un vairāk līdzību ar Latviju… Vai arī mūsu neatkarībā nav viens liels un milzīgs tukšums…?

Advertisements

8 thoughts on “Lietus, 4.maijs un tukšums

  1. Es ar biju Baltijas ceļā: posmā Valmiera-Rūjiena..varbūt stāvējām blakus 🙂

  2. Es atceros, ka 4.maijā ar ģimeni šiverējām pa dārzu, radio visā rajonā bija uz skaļāko un visi skaitīja līdz balsis pie balsošanas, tas par, tas pret. Diez vai tā bija darba diena.. Es zinu, ka mēs tad bijām sīkie, bet cik patīkama ir tā sajūta, ka tomēr bijām daļa no visa. Mazais ķēdes posms Baltijas ceļā, maizīšu smērētāji janvāra Rīgas sargātājiem uc. Bieži aizdomājos, cik cītīgi spējam un varam (un gribam) smērēt maizītes šodien, likt savu roku kopējā ķēdē.. un vai tas palīdz, vai traucē?

  3. hm, kad tu piemini to balsu skatishanu – kas ja, kas ne, man sak likties, ka es varbut sedeju maajaas un gar televizoru skraidiju…

    Es domāju, tai maizīšu smērēšanai kopējam galdam – tam ir viena liela problēma, ka mēs ne valstiski ne kā pilsoņi īsti neizprotam to neatkarību un tos pienākumus un tiesības, ko mums tā pieškir.
    Es domāju, tas vesternizācijas vilnis nāca par ātru, par stipru, ka mēs nepaspējām paši noformulēties, kas mēs esam un attiecīgi, kas ir labi mums un kas nav.

    no otras puses, es domāju dziļi gēnos tie kodi ir dzīvi un īpašos spriedzes apstākļos tas signāls līdz tiem gēniem aiziet un mēs saņemamies, taču tie ir apātiski miera stāvoklī.

  4. Smalka lieta tā neatkarība mūsdienu satīklotajā un sapiramidizētajā pasaulē. Jābūt gana gudram, acīgam un pašpietiekamam, lai spētu ieraudzīt vairāk vai mazak virzītas cilvēku izvēles/rīcibas, kas noved pie turpmāko alternatīvu sašaurināšanās. It sevišķi apstākļu izmaiņu gadījumā.
    Kā tur bija ar to modeli, kur izmēģināts – brīvais tirgus un konkurence esot labākais attīstības/ekonomikas regulētājs. Ja tā ir atslēga, tad tai nemitīgi, katru acumirkli tiek izdomāti mūķizeri, lai regulētu nevis sabiedrības ekonomiku, bet gan uzņēmuma ekonomiku.
    Ej nu tagad pasaki, kur ir tā robeža starp uzņēmuma konkurences spējas nodrošināšanu un citu izslēgšanu no spēles.

  5. brīvais tirgus reālā pasaulē nestrādā.
    Pastāsti, kas tas par modeli, kas pierāda, ka strādā?

    Kurš proponē brīvo tirgu?
    Tu vari nosaukt kaut vienu nabadzīgo valsti, kura proponētu brīvo tirgu?
    Vai tu vari nosaukt kaut vienu valsti, kuru brīvais tirgus ir izglābis no nabadzības?

  6. Tieši to jau es saku, ka kāda jēga ir atslēgai, ja visi darbojas ar mūķīzeriem.
    Un nabadzīgakjām valstīm tās atslēgas vietā labi, ja ir krampītis.

  7. starp citu, mums attīstības kursa ietvaros bija viens workshop, kur izspēlējām brīvā tirgus modeli: bijām sadalīti komandās pa valstīm: bija gan bagātās, gan nabadzīgās. Katrai valstij bija zināms daudzums (pietuvināti realitātei) naudas (papīra naudiņas), izejvielas (papīrs) un tehnoloģijas (zīmuļi, cirkuļi un šķēres). Mērķis bija saražot pēc iespējas vairāk produkcijas (trijstūru un citu formu zīmēšana un griešana – tiem bija jābūt kvalitatīviem un perfektiem pēc formas, standarta) un to apmainīt pret naudu bankaa (pasniedzeji bija banka). Uzvarētajs bija ta valsts ar visvairāk nopelnīto naudu. Problēma bija – nabadzīgajām valstīm bija daudz papīra, bet nebija ne zīmuļu, ne šķēru. Vienīgais risinājums – izīrēt vai nopirkt no bagātajām, taču nabadzīgajām arī naudas nebija daudz. Dažu brīd uz spēles beigām, kad bagātās juta, ka ir baigi uzbiezējušas, bija viens precedents, kad tika iedotas šķēres uz laiku pa brīvu. Kādu brīdi darbojās barteris – bagātajām vajadzēja papīru no nabadzīgajām, nabadzīgajām vajadzēja instrumentus no bagātajām.
    Spēlejam kādu stundu, ļoti aizaujoša spēle. bet – finālā – mes sapratām, ka – bagātās valstis kļuva bagātākas un nabadzīgās palika bez nekā.
    Ta spele apbrinojami perfekti atspouļoja esošo situāciju – pasaulē, kur pastāv nevienlīdzīga tehnoloģiju, izejvielu un naudas resursu distribution, brīvais tirgus strādā tikai bagāto labā.
    Nabadzīgās mēgīnaja korporēties, tad apelēt pie bagāto sirdapziņas utt, bet kopumā – situāciju tas diezko nemainīja.

  8. Spēle ar papīriem un šķērēm ataino patieso situāciju, sistēmas būtību: tā ir būvēta tā, lai noteikumus diktētu tas, kuram visvairāk naudas. Ja ir iespējams aizdot naudu uz procentiem, visbāgātākajam praktiski nekas nav jādara, lai savu bagātību, naudu koncentrētu vēl vairāk.
    Brīvais tirgus strādā, taču tikai simulācijās, kurās nenotiek naudas laišana apgrozībā uz procentiem. Realitātē, tas, kurš pārvalda naudas resursus un veic augļošanu, koncentrē resursus un ar šo resursu palīdzību ietekmē politiko procesu, lai brīvās tirgus vietā ieviestu daļēji brīvu un/vai ierobežotu/regulētu tirgu, kas aizstāv augļotāju/resursu turētāju intereses.
    Tas, ka reāli brīvais tirgus nekur nav bijis, vēl nav arguments tā neiespējamībai principā. Teiksim tā: pašreizējā finansu sistēma nav saderīga ar brīvo tirgu.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s