jazz terapija – Newcastle, Sage Gateshead, 20.-22.marts

Pavasaris Anglijā, šķiet, ir džeza gadalaiks. Lai arī Anglijas pats nozīmīgākais – Londonas džeza festivāls – notiek novembrī, pavasarī vai ik katru nedēļu kaut kur kādā pilsētā, mazākā vai lielākā, notiek džeza festivāls. Lai tos visus apmeklētu,jāņem atvaļinājums un kredītlīnija bankā, bet tā kā ne viens ne otrs šobrīd nav reāls, tad jāizdara zināma selekcija. 🙂 

Pagājušā nedēļas nogale tika veltīta Newcastle Sage Gatesgead 5.džeza festivālam, kura, manuprāt, spožākāNewcastle, Sage Gatesheadnagla bija Joshua Redman, iespējams, izcilākais mūsdienu saksofonists. Koncertā, kurā viņš uzstājās ar savu trio (bass – Geugen Rogers, bungas – Greg Hutchinson), tika atskaņoti viņa paša jaunākā CD Compass skaņdarbi. Joshua ir īpašs, ar savu spēles stilu, atraktivitāti, izcilu tehniku un emocijam. Biju sajūsmā par šo mūziķu dabisko, brīvo, nepiespiesto un humorpilno kontaktu uz skatuves. Tas nebija tik daudz kā priekšnesums, kur katrs izpauda savu varēšanu un centās pārspēt viens otru, bet savstarpēja saruna un dialogs. Pirms koncerta BBC radio 3 rīkoja atklāto interviju ar Joshua, kurā viņš arī pats norādīja uz šo būtisko elementu – mūziķu attieksmi, spēlējot un muzicējot kolektīvā. Šis trio strādā kopā jau 18 gadus un tikai šī ilgā sadarbība, saslīpēšanās, koleģialitāte un līdzvērtīgums var panākt tādu domu un ideju vienotību. Joshua dzīvesstāsts man arī mazliet atgādināja manus pusaudžu gadu sapņus par mūziķes karjeru, kurus aplauza neticība sev un politikas stundas vidusskolā.  Joshua faktiski bija uzņemts Jēlas universitātē juristos, taču sadomājis gadu pirms tam paņemt brīvu. Un kā izrādījās, šis gads bija liktenīgs, jo džezs un džamu vakari no hobija pārvērtās par viņa primāro nodarbi. Punktu uz i uzlika uzvara Theleonius Monk konkursā, kurā, kā viņš pats teica, pieteicies pēdējā brīdī un bez kādām ambīcijām, un kurš izmanīja viņa tālāko karjeru. Paskatoties viņu tūres kalendārā, es saprotu, viņiem džezs ir 200% dzīvesveids bez robežām un barjerām. 

Otrs lielākais pārsteigums un atklājums man bija Sheila Jordan. Kundze, kura pagājušā gada novembrī nosvinēja 80 gadu dzimšanas dienu un kura savulaik ir muzicējusi kopā ar Charlie Parker utml. Dzīva leģenda. Kolorītadscn1599persona ar vēl arvien labu un virtuozu balsi, kas spēj uzsketot un dzīt asprātīgus jokus. Kad es viņu klausījos, es iedomājos, ka es gribētu būt tāda savos 80 gados. Tāda enerģiska kundzīte ar miljons piedzīvojumiem, krāšņiem notikumiem, atmiņu un darbu bagāžu. Viņa atzinās, ka līdz pat 65 gadu vecumam ir strādājusi algotu darbu, lai varētu uzturēt savu meitu un lai varētu atļauties dzīvot džezam. Šī laikam ir tā skarbākā džezistu realitāte – džezs nav masu prece un ar to masveida peļņa nesanāks. Taču, otra nianse – īstiem džezistiem šķiet lielākais atalgojums ir iespēja darīt šo darbu. Un katrs jau, apēdot savu tiesu garoziņas, reiz tiek pie mīkstumiņa. 

Aizkustinošs bija arī viņas stāsts un atzīšanās par savām atkarībām – sākumā – alkohols, pēc tam – narkotikas. Viņa tādēļ nekad nepārtrauca savu karjeru un darbu, taču bija brīdis, kad viņa sapratusi un aptvērusi to postu, ko viņa sev nodara. Sarunā ar BBC radio viņa klausītājiem lika aiz auss – pasaulē esot zāles pret šo. Viņa esot pierādījums. Es nojautu, ka runa bija par reliģiju, bet varbūt kļūdos. Sheila šai sakarā arī ir veltījusi īpašu gabalu – crossings. skaists, bet kā izrādās – arī sāpīgs. 

Jā, un tad seko četri brīnišķīgi afro jazz projekti – Courtney Pine ar savu Afropeans projektu, Cleveland Watkiss trio, Lionel Louke trio un Manu Valdo – kas ar afro ritmu un jazz sintēzi aizķēra manas dvēseles stīgas. Runajot par Courtney Pine, viņš ir izveidojis tādu kā orķestri, pulcējot kopā afro izcelsmes džeza mūziķus, tādejādi daloties ar savām kultūras tradīcijām un ietekmēm. Arī šeit, līdzīgi kā Joshua, Courtney runāja par sadarbību, nevis konkurenci, dialogu nevis daudziem monologiem. Projekts ilgst jau gandrīz 20 gadus, kura laikā nomainījušās paaudzes, taču ideja dzīvo un turpinās. 

Cleveland Watkiss balss ir ļoti īpatnēja. Ir grūti aprakstīt to īpašo tehniku, kādā viņš dzied. Varbūt kaut kas uz Richard Bona pusi, taču arī ne gluži. 

Lionel Louke dzimtene ir Benina, kur viņš ir uzaudzis un arī sapratis, ka veidos mūziķa karjeru. Taču tā nopietnāk kā mūziķi sevi attīstījis, studējot Parīzē, Bērklijā, kur arī atradis savus ideju un trio biedrus. Balss un ģitāras spēle ir viņa trumpji. Paklausies

Un visbeidzot Manu Valdo, kurš basām kājām, tērpies afro tērpā, ar mutes ermoņikām, ģitāru un balsi strinkšķināja pa dvēseles stīgām. viņš dziedāja savā Kamerūnas valodā un nebija vajadzības pēc tulkojuma, jo viss tāpat bija skaidrs. 

Dzirdēju arī britu dziedātāju Ian Shaw un trompetistu/ komponsitu Guy Barker (kurš, starp citu, koncertā atskaņoja Mozartu džeza interpretācijās), kas arī bija spēcīgi, interesanti, taču favorīti gluži nekļuva. 

Kopsummā – absolūti skaista, iedvesmojoša, emocijām pilna nedēļas nogale. 🙂

Advertisements

One thought on “jazz terapija – Newcastle, Sage Gateshead, 20.-22.marts

  1. super
    paskatiijos video paaris.
    Lionel Louke un Cleveland Watkiss

    baigi pavilka abi divi. paldies. lai gan biju vaardus dzirdejusi, tomeer nebiju apskatiijusies sikaak…
    paldies 🙂

    tagad nokachaashu 🙂

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s