Bankas ne par ko neesot atbildīgas

Šodien jutos pavisam vīlusies, izlasot rakstu Dienas Biznesaa par Ingrīdas Blūmas intepretāciju attiecībā uz pašreizējo ekonomisko situāciju. Viņasprāt, bankas ne pie kā nav vainīgas.

Ar šo frāzi viņa zudēja jebkādu manu respektu pret viņu. Kādreiz domāju, ka nebūtu slikti viņu redzēt politiķu rindās, gudra sieviete it kā, bet nu – vairs tā nedomāju.

Hanzabankas jeb Swedbank biznesa filozofija savukārt vēsta: „Izprotot mūsu klientu vajadzības, mēs spējam piedāvāt viņiem vispiemērotākos finanšu risinājumus, tādējādi padarot klientu ikdienas dzīvi labāku. Tā mēs palielinām mūsu uzņēmuma vērtību un dodam pozitīvu ieguldījumu sabiedrības attīstībā.”

SEB banka, formulējot savu misiju, min arī mēŗķi būt ar labu sociāli atbildīgas organizācijas reputāciju.

Parex un DnBNord banku mājas lapās informāciju par banku vīzijām, mērķiem utml neatrodu.

Lai kā arī bankām labpatiktos domāt, ka tās ir tikai un vienīgi privātuzņēmumi ar mērķi pelnīt naudu, tās tomēr nav identiskas jebkurai SiA. ņemot vērā banku specifiku un to ietekmi uz sociālekonomiskajiem un politiskajiem procesiem, tām ir arī zināma atbildība. Blūma intervijā min, ka bankas juta tuvojošos krīzi, bet ir par maz runājušas un brīdinājušas valsti, sabiedrību. Bet, reāli jau nekas nemainījās bankā un tās darbībā. Pagājušā gada septembrī, kad krīze jau faktiski bija sākusies, kāds mans tuvs cilvēks paņēma Hanzabankā dzīvokļa kredītu 110% un uz papīra ar nekādiem dižajiem cipariem. No vienas puses, protams, bija labi, ka šis cilvēks tiek pie dzīvokļa, bet no otras puses – es biju šokā par tik vieglprātīgu bankas attieksmi. Iespējams, pašas Blūmas nomaiņa bija saistīta ar bankā pieaugošajām šaubām par bankas kredītpolitiku, taču hanzabankas agresija tirgū nemainījās.

Ņja, atbildība nobāl finansiālo mērķu (apgrozījums, klientu skaits, peļņa, reitingi, tirgus daļa utt) priekšā.

Taču, visvairāk mani kaitina šī dubultmorāle.

Kad viss bija labi un ekonomiskā izaugsme pieauga astronomiskā ātrumā, tad valsts regulācija, zināma kontrole, ierobežojumi tika uztverti kā iejaukšanās banku darbībā. Tagad, kad tās ir nonākušas grūtībās, valsts ir tā, kam ir jāglābj un jārisina. Turklāt, šajos grūtajos laikos, kad cieš noguldītāji, patērētāji, baņķieri un finansisti nekautrējas uzturēt prasību par saviem bonusiem un statusa lietām, kas īpaši labi novērojams te UK. Apbrīnojami vienkārši.

Runājot par Parex, domaju, valstij būtu bijis lētāk nosegt privātpersonu ieguldījumus, teiksim, līdz 100 000 LVL, nekā to nacionalizēt un mēģināt to no aizas uznest kalnā.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s