Malaga – Faro jeb kā es braucu meklēt mieru…

Es Spānijā nebiju bijusi kopš 2005.gada rudens, kad biju aicināta uz spāņu drauga kāzām Ziemeļspānijā, Gijon. Kopš tās reizes mana aizrautība ar Spāniju kaut kādu iemeslu dēļ noplaka jeb nāca citas aizraušanās (jazz varbūt?), un es pārtraucu mācīties spāņu valodu, nesapņoju vairs par to un pat biju piemirsusi, ka tā mani kādreiz bija tā aizrāvusi. Un tad pēkšņi kādā no drūmajiem rudens vakariem es absolūti spontāni nopirku biļetes. Liverpūle – Malaga, Faro – Liverpūle. Man tā dažreiz gadās. Izdarīt kaut ko tā pēkšņi, impulsīvi un bez apdomāšanas. Un labi, ka tā. Jo atkaliemīlēšanās sajūta ir tik fantastiska. Lai ar es šoreiz devos uz Spānijas dienvidiem, kur iepriekš nebiju bijusi, es atpazinu Spāniju – to cilvēcisko, atvērto un sirsnīgo mentalitāti, bezrūpību, mieru, skaistās pilsētas un palmu ieskautās pludmales – kas mani reiz bija tik ļoti apbūrusi.

Mans brauciens sākās Malagā, kas atrodas pašas Vidusjūras krastā. Atzīšos, sākumā jutos nedaudz vīlusies, jo iztēlē biju uzbūrusi ainas ar spožu sauli un vismaz +15 grādiem, taču kā izrādās – šogad pievilti ir visi Malagas iedzīvotāji, jo tik auksta ziema – vidēji +8 grādi – sen neesot piedzīvota. Un nabaga spāņi – viņiem mājās taču vispār tāda lieta kā centrālā apkure nemaz nav, tāpēc gluži kā sniegs Anglijā, arī šis neparedzētais aukstums Spānijas dienvidos ir radījis zināmu satraukumu un neērtības.

Malaga atstāj ļoti patīkamas un viesmīlīgas pilsētas iespaidu. Tā ir kā viena liela vēstures grāmata, kur katra iela, katra ēka stāsta savu gadsimtiem senu stāstu.dscn1335 Un, kā beigās nosecināju – ļoti kulturāla pilsēta. Visplašākajā nozīmē. Pirmkārt, pilsēta ļoti nopietni gatavojas kandidēšanai uz Eiropas kultūras galvaspilsētas statusa iegūšanu, dažādos veidos apliecinot kultūrvēstures un mūsdienu kultūras bagātību. Otrkārt, Malaga ir Pikaso dzimtene un tāpēc šī ģēnija ēna ir jūtama nepārtraukti. Treškārt, šeit ir ļoti aktīva kultūras ‚vešana ielās‘ (un pārsvarā vēlās vakara un naktsdscn1321stundās), rādot izrādes, īsus skečus, sniedzot koncertus un deju priekšnesumus. Cilvēkiem. Jā, un ceturtkārt, tiekoties ar vietējiem spāņiem, kultūra un pārsvarā mūzika bija galvenā socializācijas sastāvdaļa. Bāros viņi dīdžeja pavadījumā vai nu dejo vai dzied jaunākas vai vecākas spāņu dziesmas (teiksim, no 70.tajiem, 80.tajiem gadiem). Mājas tusiņos ir liela iespējamība, ka būs kāds, kas māk spēlēt ģitāru.

Malagā pieteicos ciemos pie Pedro, kurš ir pilots, bet šobrīd aktīvi meklē jaunu darbu, un ir, iespējams, sociālākā būtne, kādu es jebkad esmu sastapusi. Pedro tik ļoti lepojas ar savu pilsētu, ar to augsto dzīves kvalitāti, ka pēc iepazīstināšanas ar pilsētu, cilvēkiem un social life mani pārņem skaudība. Viņš stāsta, ka pazīst daudzus, kas te atbraukuši un pēc tam atgriezušies pa visam. Quality of life. Tā esot Malagas vērtība. Un man tik tiešām grūti tam nenoticēt.

Mans gastronomiskais jaunatklājums bija Malagas vīns, kas ir īpašs ar patīkami saldo garšu un drusku vairāk grādiem, nekā parasti. Šur un tur pilsētā atrodamidscn1317 bāri, kur var ieskriet uz īsu brītiņu (tieši tā – ieskriet, jo tur ir tikai lete, bez galdiem un krēsliem) iemalkot 100 gramus vīna, kas pasniegts tieši no mucas.  Atgādināja portvīnu. Ļoti gards.

Vienu vakaru ar Pedro un viņa draugiem izgājām ielās. Sākām iet tik ap kādiem vieniem naktī, jo tikai tad vispār esot vērts iet. Agrāk nekas nenotiekot. Viens bārs, otrs bārs, trešais bārs un ceturtais. Faktiski katrā bārā Pedro satiek paziņas un draugus. Kādā bārā bārmenis, pazīstot Pedro, mums veselam baram uzsauc dzērienus. Dzeram, dejojam un dziedam. Izņemot mani, protams. Es tik klausos un apbrīnoju. Nezinu, cik daudz mēs – dziedošā latviešu tauta – varam tā padziedāt populāro latviešu mūziku, lai arī cik tā banāla nebūtu.

Viens no Pedro draugiem mani apgaismo, pierādot, ka 2012.gadā pasaule ies bojā. Ir vairāki pareģi, kas to apgalvo, kā arī senās maiju tautas kalendārs beidzoties 2012.gadā. Viņš uzskata, ka ASV CIA to zina, jo visuma pētījumi liecina, ka planētai Zeme tuvojas kaut kāds objekts, kura tuvums arī būs Zemes bojāejas iemesls, taču ASV valdība to oficiāli nekad neteiks, lai neradītu paniku. Jo, ja nu tomēr kaut kas mainās un neiet bojā Zeme tai 2012.gadā? Nospriežam, ka vissaprātīgāk būtu līdz 2012.gadam baudīt dzīvi un neplānot ilgtermiņa fundamentālas lietas. Viņš cenšas ceļot cik vien daudz var. Un solīja man atsūtīt plašu informāciju par šo, lai es arī varu tālāk citiem stāstīt. Lai varam gatavoties. Mājās atgriežamies ap septiņiem rītā, pa ceļam noejot gar kādu maizes ceptuvi, lai pa sētas durvīm no cepējiem nopirktu svaigu svaigu, vēl siltu maizi, kuru pēc tam, vēl pirms gulētiešanas notiesājam. Fantastiski. Es pamostos trijos pēcpusdienā, par ko esmu uz sevi mazliet dusmīga, jo tai laikā varēju ko lietderīgāku darīt. Šai sakarā jautāju Pedro, bet kā tad spāņi ar šādu naktsdzīves režīmu – kā viņi uz darbu normāli tiek. Bet nu redz, viņi guļ mazāk naktsstundas, jo sanāk pa dienu pāris stundas pagulēt siestu. Bet arī kopā ņemot, spāņi nav lieli gulētāji.

Pēc trīs stundām ejam uz kāda cita Pedro drauga – mūziķa – mājas tusiņu. Un sākas viss no gala. Iedzeram, dejojam un dziedam (šoreiz, šo to arī angliski). Interesanta izklaide te bija spēlēšanās ar youtube. Katram pēc kārtas vajadzēja iet un likt kādu youtube mūzikas video. Man, protams, vajadzēja savu valsti kaut kā prezentēt, un, pieskaņojoties 70.to, 80.to tēmai, es nejauši atradu šādu bugi bugi  – http://www.youtube.com/watch?v=6-BCvx9N2Iw. Jāsaka, visiem ļoti patika.

Nākamajā rītā dodos tālāk uz apmēram stundas brauciena attālumā esošo Marbella. Spānijas izmēriem tā ir mazpilsēta, bet – vienkārši dievīga! Vecpilsēta ir kā pasakā – skaistas, krāsainas, ar vīteņiem un ziedkrūmiem apaugušas senasdscn1399ēkas, ar gleznotām ielu un māju nosaukumu plāksnēm. Brīžam tās ēkas ir kā tādas miniatūras, leļļu mājiņas. Un blakus pludmale. Ar palmu alejām un bezgalīgu apvārsni. Protams, pilsēta te ir diezgan uz tūristiem orientēta. Viena pēc otras slejas daudzstāvu viesnīcas un iespējams vasarā cilvēku burzma var krietni nomākt pilsētas dabisko skaistumu. Nopriecājos, ka esmu te tieši šai laikā. Un man par lielu prieku, te arī bija saule. Iespējams, visi +20. Es zinu, es atkārtojos, bet fantastico!

Hosteļa saimnieks, kas ir skots, man sūdzas, ka viņš arī sāk izjust krīzi un nezina, ko lai iesāk. Studenti vairs neceļojot tik daudz, kā agrāk. Knapi galus marbellasavelkot kopā. Tāpēc jūtas ļoti man pateicīgs, ka esmu izvēlējusies viņa hosteli un ierodoties viņš man uzsauc kafiju. Apsolu viņam, ka atgriezīšos un palikušu atkal šai pašā vietā. Ļoti jauki. Hostelī satieku amerikāni Mike, kurš arī ir pilots (kaut kas neticams, līdz šim nepazinu nevienu pilotu, bet nu 3 dienu laikā satieku veselus divus!) un ir pametis ASV (izšķīries no draudzenes, pārdevis visu, kas viņam tur piederēja) un jau 3 mēnešus ceļo pa Eiropu. Un, ierodoties Marbella, viņš uzreiz sapratis, ka viņš te grib palikt. Tai dienā viņš meklēja darba sludinājumus un plānoja, kā un ko tālāk darīt. Man ar šī vieta tik ļoti patika, ka gandrīz mainīju tālākos ceļojuma plānus. Tā ir tāda miera oāze ar gaišumu, tīrību, mājīgumu. Garšojot spāņu tapas, jūrasveltes un vīnu, es Maikam jautāju, kāpēc viņš tomēr tā nolēmis mainīt nodarbošanos, jo pieļauju, ka tas ir gana ienesīgs darbiņš. Viņš atbild – nav nekas skaistāks par saullēktu virs mākoņiem un tā dēļ viņš daudzos gadus ir lidojis. Taču pilotēšana ir arī diezgan paskarbs dzīvesveids, kas viņam liek šobrīd meklēt jaunas nodarbes. Jā, un pēc sarunas ar viņu man vairs nav tik ļoti bail no turbulencēm.

Pašā vakaŗā satieku vēl vienu ceļotāju – skotu, kas galīgi nemaz pēc skota neizskatījās – tumšiem, ogļmelniem matiem un tumšām acīm. Viņš esot Anglijā studējis mikrobioloģiju un tad IT, bet viss esot apnicis tur un izlēmis pārcelties uz dzīvi Spānijā. Cordobā atradis angļu valodas skolotāja darbu un ir bezgala apmierināts. Uz Marbella atbraucis, lai apmeklētu niršanas apmācības.

Mani fascinē šādi cilvēki, kas pieņem it kā kardinālus lēmumus, bet reāli – vienkārši klausa savām sajūtām un sirdij. Tā ir drosme. Iedvesmjoši.

Tālāk ar agra rīta autobusu dodos uz Gibraltāru. Pa ceļam vēroju apkārt esošos kalnus, plašumus un ciematiņus, kuriem ātri izskrienam cauri. Taču vakardienas vīns dara savu un es ik pa brīžam iemiegu… Sākotnēji gan es ierodos Spānijas pilsētā La Linea, kas robežojas ar Gibraltāru, taču tā kā La Linea vismaz man arGibraltars neko īsti uzmanību nepiesaista, dodos taisnā ceļā uz Gibraltāru. Šeit man nebija norezervēta naktsmītne, taču diezgan ātri, ejot pa galveno ielu iekšā Gibraltārā, atrodu lētu hosteli. Nekas īpašs, bet ir gana labs. Vispār diezgan jocīgi, ka Lielbritānija šo nelielo zemes pleķīti vēl arvien pietur, lai gan skaidrs – šī ir viena no offshore vietām, tā ka domāju, šodien tam ir vairāk ekonomiski, nekā politiski apsvērumi (turklāt, te precēm un pakalpojumiem netiek piemērots PVN). Te principā apgrozībā un lietošanā ir gan angļu mārciņa, gan eiro. Un interesanti, Gibraltāra mārciņas banknotes tur ir mazliet citādākas nekā Lielbritānijas mārciņas un ne visur ārpus Gibraltāra tās pieņem. Nu ja, bet kaut kā jau Gibraltāram jāizceļas un jāatšķiras no pārējās Anglijas. Mani pārsteidza stingrā robežkontrole. Šķita, ka tā būs tāda simboliska, bet ne kā – sēž robežsargi un ļoti apzinīgi pilda savu uzdevumu. Pametot Gibraltāru, es grasījos iet pa to pašu ceļu, pa kuru ienācu, jo norāžu, ka būtu citādāk jārīkojas, nebija. Taču, kad es es biju gandrīz jau tikusi līdz uz asfalta uzzīmētai robežai, robežsargs ļoti principiāli aizsūtīja mani atpakaļ un lika iziet pa pareizo ceļu. Man ar 15kg smago mugursomu nebija ko viņam pieklājīgu atbildēt, tāpēc ievilku dziļu elpu un gāju atpakaļ.

Protams, Gibraltārā galvenais uzdevums ir ar gaisa vagoniņu uzbraukt augšā kalnā, no kura paveras tik fantastiski plašs skats, ka grūti aprakstīt. Kalnadscn14321augstākais punkts – 426 metri, no kura visapkārt paveras jūra. Turklāt, kur nu bez slavenajiem pērtiķiem (konkrēti – Barbary Macaques), kas tur mitinās un nekautrējas ļoti tieši un spontāni izrādīt interesi par atbraukušajiem tūristiem. Man ļoti noveicās ar laiku, jo nākamajā dienā bija tāda migla, ka, diez vai daudz ko kalna galā vispār varētu saredzēt. Bez šī kalna Gibraltārā, protams, ir vēl visādas atraktīvas vietas un lietas, taču tā labākā sajūta ir apziņa, ka Āfrika ir tikai nieka 20 km attālumā (starp citu pagājušā gada vasarā kāds vācietis piecarpus stundās pārpeldēja šo Gibraltāra šaurumu).

Mans ceturtais pieturas punkts ir Jerez. Pilsēta, kuras atpazīstamākā reklāma laikam būs Sandeman vīni un šeriji. Ehh, nesanāca man apmeklēt vīna darītavu, taču saucamās botegas – vīnu darītavas – bija tur neskaitāmas. Tomēr, atzīšos, kaut kādu iemeslu dēļ šī pilsēta man tā līdz galam neiepatīkas. Kaut kas man turJerez īsti nepiesaistīja. Atšķirībā no Malagas, te ir nevis palmu, bet apelsīnu alejas. Nevienu nepagaršoju, jo tika teikts, ka tie esot skābi. Es to pieņēmu, kā tā tas arī ir. Taču veikalos varēja gan nopirkt ļoti saldus un lētus apelsīnus. Tas, kas man šķita ļoti uzkrītoši – tur bija ļoti daudz aptieku. Viena pēc otras. Tās ir rūpes par veselību vai ienesīgs bizness?

Jerez ir arī viena no flamenko pilsētām. Nacionālā flamenko centra apmeklējumsJerez-flamenko bija interesants un izglītojošs, noskatoties vienu dokumentālo filmu par flamenko tipiem un dziesmu tekstiem. Mani fascinē tā aizrautība, kaisle un emocionalitāte, kas flamenko dejā, dziesmā un vārdos tiek ielikta.

Esot Jerez, mani nodarbināja jautājums – ja ceļojuma laikā līst (pusi dienas Jerez lija), ko darīt? Mana atbilde tai dienā bija šopings (pateicoties krīzei, tas ir kļuvis patīkamāks un jo īpaši spāņu firmu veikalos), taču lietus, lai ar savā ziņā var būt patīkams, tomēr rada būtiskus ierobežojumus.

Tālāk man ceļš ved uz Sevillu – Andalūzijas galvaspilsētu. Jau no pirmajiemsevilla1 brīžiem es saprotu, ka te ir īstā ‚ķīmija‘. Reibinoša sajūta. No palmām, saules, skaistām arhitektūras pērlēm ar slaveno katedrāli priekšgalā, šaurajām ieliņām, mazajiem, unikālajiem veikaliņiem, flamenko izrāžu plakātiem, tumšādainajiem cilvēkiem, spāņu valodas, siestas laika, ceptu kastaņu smaržas, draudzīgiem skatieniem un chillout 24/7.

Staigāju, klīdu, apmaldījos un atkal gāju un gāju un šķita, ka te varētu ilgi tā klīst un vienalga varētu likties, ka visu neesi redzējis.

Vienīgais muzejs, kurā biju šīsevilla-bullfightceļojuma laikā un par ko maksāju naudu, bija Sevillas buļļu cīņu arēna. Man šķiet nepieņemama šī tradīcija, taču tieši tāpēc gribēju redzēt un uzzināt vairāk. Sevillas buļļu cīņu arēna ir vecākā Spānijā un tā ir ovāla nevis apaļa, kā it kā šķistu. Sezona ir no aprīļa līdz oktobrim, kura laikā notiek apmēram 40 corridas (buļļu cīņas) un biļetes esot 20-170 EUR vērtībā. Pēdējā reize, kad bullis nav ticis nogalināts corridas noslēgumā, ir bijis 1960tajos gados. Attiecīgi nav grūti parēķināt, cik buļļu dzīvības ir paņemtas šīs izklaides jeb, kā gide tomēr apgalvoja – upurēšanas – rezultātā.

Klīstot pa pilsētu, kas atšķirībā no visām pārējām iepriekš apmeklētajām, viennozīmīgi rada metropoles iespaidu, mani uzrunā kāds spānis, gados mazliet jaunāks par mani, un jautā, vai es esot amerikāniete. Ha. Tāds jautājums mani pamatīgi pārsteidza. Lai, gan ne pirmo reizi tādu dzirdu. Saku, ka nē. Spānis saka, ka viņš gribot ar kādu parunāt angliski. Viņa draugi nav īpaši ieinteresēti uzlabot angļu valodu, tāpēc viņam jāmeklē kādi citi cilvēki. Es saku – bet universitātē, tur taču jums noteikti ir pietiekami starptautisko studentu, ieskaitot amerikāņus, ar ko var ko sarunāt. Viņš piekrīt, bet viņi gribot par to naudu. Tad viņš saka, ka man angļu valoda arī esot ļoti laba un tas nekas, ka es neesmu amerikāniete. Nu neko. Sarunājam vakarā satikties. Taču, tā kā mēs ar nekādiem kontaktiem nesamainījāmies, man nācās viņu, kā Latvijā saka, beigās ‚uzmest‘. Jo – vakarā biju plānojusi apmeklēt flamenko vakaru. Tie tiek rīkoti vairākās vietās, bet, man par nelaimi, tajā vakarā apstaigāju trīs vietas un neviena no tām finālā neko nerādīja. Tā es saskumusi devos uz to tikšanās vietu ar to spāni. Bet, pa ceļam pilnīgi nejauši ieraudzīju cilvēku rindu uz jazz koncertu, par kuru Jerez kafeinīcā, dzerot rīta kafiju, biju lasījusi kādā vietējā avīzē, taču tā koncerta norises vietas adresi es nevarēju atrast kartē un līdz ar to biju atmetusi domu par šī koncerta apmeklējumu. Protams, es paliku uz koncertu. Spānis droši vien gaidīja. Un sajutās pievilts. Stulbi. Bet džezs ir džezs. Jaunas, daudzsološas britu jazz grupas The Blessing koncerts bija rīkots spāņu bankas Cajasol īpašas jazz akcijas ietvaros, popularizējot jaunās uzlecošās zvaignzes no dažādām Eiropas valstīm. Labs koncerts. Kādu mēnesi vai pusotru nekas džezīgs nebija dzīvajā dzirdēts. Grupa spēlēja interesanti, radoši un ar visādiem trikiem. Feins vakars sanāca.

Vēl viens patīkams moments bija, kādā pārtikas veikalā ieraugot manus mīļākos spāņu saldumus – mandeļu turron un polvoron almendra. Kādreiz tos tirgoja Rīgā Dona Jimena veikalos, taču, esot Spānijā, man vienmēr ir bijis grūti tos saldumus dabūt. Un skaidrs – reāli tie ir spāņu Ziemassvētku saldumi, kas nesezonā ir maz pieejami. Bet man tā garšo!! J

sevilla-plazaespanaUn jā, apmeklējot plaza de Espana, es uzķēros uz reliģiski orientētu ubadzi. To, ka viņas mērķis ir dabūt naudu, man bija skaidrs, bet es nezināju, ka tas būs ar reliģisku piegājienu. Viņa pienāk, sagrābj manu roku un prasa, no kurienes es esmu. Saku, no Latvijas. Viņai, es noprotu, tas maz ko izsaka, bet netraucē turpināt. Kā mani sauc. Un, viņa sāk skaitīt rožukroni, lūdzot Dievam priekš manis to un šito un vēlnezko. Cenšos izvairīties, bet viņa ir ļoti uzstājīga. Beigās, noskaitījusi savu lūgšanu, viņa man iespiež rokās mirtes zariņu un prasa naudu. Es saku, ka esmu studente un man nav naudas. Bet kā viņa aizsvilās. Sabijos, iedevu 50 centus un steidzos prom. Nu viņas sākotnējais bezgalīgi labsirdīgais vaigs kļuva nikns un agresīvs. Brrrr.

Jā, lai arī Sevilla mani fascinē ar savu spāniskumu, es flamenko vietā klausījos džezu un rīta kafiju dzēru Starbucks kafeinīcā. Bet, lai man piedod Sevilla, ejot garām ‚Starbucks un dzirdot John Coltrane, nu nevarēju paiet garām. Tā bija viena laimes un miera pilna stunda ar lielu capuccino krūzi, John Coltrane, spožu sauli un skaistiem garāmejošiem cilvēkiem aiz loga.

Dodoties prom no Sevillas uz manu pēdējo pieturu Faro, nopērku spāņu Elle žurnālu, kurš ir speciālizdevums par Āfriku. Sagadīšanās? Āfrika un jazz mani nepamet nekur.

Izcili.

Faro, salīdzinājumā ar Sevilla, ir pilnīgs prestats. Mazpilsēta. Klusa, mierīga. Un nez kāpēc tāda nostaļģiska. Pansija, kurā palieku, ir kā liela privātmāja ar dažāmfaro-krasts izīrējamām istabām.  Jūtos tā, it kā viesoties pie kādiem radiem. Īpašnieks, kungs ap kadiem 65 ar savu sievu sagaida mani kā senu paziņu, ierāda skaisti iekārtotu istabu un ļauj sajusties kā ciemos, ne kā viesnīcā.

Esmu absolūti fascinēta ar gan spāņu, gan portugāļu māju balkoniem un ielufaro gleznotajām plāksnēm. Fotogrāfēju vienu pēc otras. Taču tik fantastisku saulrietu kā Faro es nezinu, vai mūžā esmu redzējusi. Sarkanas debesis, palmu tumšie tēli un miers.

Taču nākamajā dienā atkal lija lietus. Šoreiz mana atbilde uz – ko darīt – bija televizors. Tai dienā Obama oficiāli bija kļuvis par prezidentu, tā nu es atkal mazliet biju spiesta pieslēgties realitātei. Man Obama patīk. Un īpaši, kad redzēju – viņš ir kreilis! Jē, savējais!

Tas, kas mani tik tiešām pārsteidza, bija fakts, ka spāņu valoda lieti noder Itālijā, bet Portugālē vari aizmirst par to. Nesastapu nevienu, kurš saprastu spāņu valodu. Dīvaini, jo tomēr šīs valodas ir it kā tuvas. Vēlāk man gan kāds paskaidro, ka portugāļu valoda ir līdzīga galīsiešu valodai (Galīsija ir Spānijas ziemeļos, virs Portugāles), bet ne spāņu. Nu re kā.

Lai izbaudītu okeānu Portugāles krastos, Faro nebūs īstā vieta. Ir jābrauc no Faro uz rietumiem un tur tas būs. Tas ir mans nākamais plāns. Faro – Lisboa. Un Āfrika.

Cheers.

Iesaku:

www.hostelworld.com

www.booking.com

http://www.marbella-scene.com/

http://www.gibraltar.gov.gi/

www.sandeman.com

www.andalusia.org

www.casacarmenarteflamenco.com

www.casadelamemoria.es

http://www.theblessing.co.uk/

Advertisements

12 thoughts on “Malaga – Faro jeb kā es braucu meklēt mieru…

  1. Sandra!
    Fantastiski!!!
    Es jau 3 nedēļas lūkojos pēc jaunumiem Tavā blogā!
    Spānija mani iedvesmo jau no Taviem aprakstiem!
    Par to 2012.gadu arī mani guru Gruzijā zināja teikt..
    Tā kā laikam ir vērts aizdomāties par svarīgāko dzīvē 😉

    Ja Tev nākamajā ceļojumā kārojas nemieru, es piesakos līdzi 😉
    Un solos kaut kad aprakstīt savus ziemeļu tumšos ceļus.

    Sintija

  2. o, Sintija, super, es lljoti labprat ari celjoju nemierigi! 😉
    un, nu jaa, ir divi plani – 1) faro – lisboa, 2) afrika (kur tieshi, vel tiek domats).
    ta ka es bushu vairak nekaa prieciga, ja kadaa vai abos pievienojies Tu!

    anybody else? 😉

  3. Nu sveika! Tad jau sanak, ka mes busim bijusas Spanija, Malaga bezmaz vai viena un tai pasa laika. Es biju 25.janvari – 1.februari. Gan ne pasa Malaga, bet drusku arpus. Laiks bija vienkarsi fantastisks! Tik daudz saules, silts, varetu teikt pat karsts, ja sez tiesi saule, un viss zied! Tikai pedeja diena gaza ka ar spainiem, un vel paris naktis lija, bet lietu viniem tur vajadzeja, viss bija izkaltis.

    Ak ja, un es domaju par Portugali kaut kad maija otra puse 🙂

  4. Sandra!!
    Paldies par tik brīnišķīgu stāstu! Sen nebiju kaut ko tik jauku lasījusi..sajūta bija tāda..ka pati būtu pabijusi tur (esmu bijusi Malagā)

    Tev nav ienācis prātā rasktstīt ceļojumu grāmatas? 😀

    super..lūdzu..vēl kādu stāstu 🙂
    tik patīkami bija izrauties no ierastās informācijas neta vidē…mm..patika 🙂 un bildes ļoti skaistas..it sevišķi..saulrieta skati!!!! 🙂

  5. Lai iekļūtu Sandras lieliskajos aprakstos, es piesakos uz Āfrikas ceļojumu 🙂 Paskat, pat nevajag neko izcili daudz un gari, Tu aizbrauc, dažas dienas ieelpo sauli, palmas utt utt, un ir pavisam cits uzrāviens, vai ne? Es arī tā gribu!! 🙂 Un gribu arī to Āfriku, kaut kā neērti paliek, tā taču ir TIK TUVU, bet neesmu vēl kāju spērusi..

  6. chau Anitra – hehe, tiesham gandriz vienlaikus esam bijushas Malagaa. es tur biju 15-17.janv. 🙂 nja, feini. bet tas tik butu moments, ja mes tur satiktos ta nejaushi… 🙂

    un Rasu, runajot par afriku – es piefikseju savaa pierakstu blokaa, ka tev ir interese lidzi braukt. esmu te iegadajusi visadas gramatas par afriku un taa, domajams, es te sakshu virtuali planot to braucienu, lai es un tu neatkapjamies no shis intereses un finalaa to istenojam. Un varbut izdodas iekardinat vel kadu lidzbrauceju. 🙂
    un tik tiehsham, afrika ir tuvaka par indiju, asv, malaiziju ;), vladivastoku, japanu utt 🙂

  7. 🙂 un Karina, paldies paldies! prieks, ka patika.
    un zini, ir man bijusi doma rakstit celjojumu dienasgramatas. un patiesibaa shi nav pirmaa rakstitaa, bet pirmaa publiskotaa. 🙂
    un, njemot veraa manu noslieci uz grafomaniju, gan bus vel. 🙂

  8. nu gan nosiekalojos… bet, ja tev butu paveiciens ari kaut drusku ar flamenco, es butu ar tam siealam aizrijusies. ta ka, paldies Dievam, izglabi draugu.

  9. sveika. gribēju jautat kur var atrast pansiju faro interneta.iedvesmoji ar savu stastu…

  10. Sveika Madara. Paldies, prieks, ka patika raksts. Faro es paliku pansija, viesnicaa, kas saucas Residential Dandy. Ja tu to meklee ieksh booking.com, tad atradisi. cenas toreiz bij labas, nezinu, ka tagad, bet ka jau teicu – patikama vieta.

  11. Sveika! 😉
    Man šobrīd Malaga vilina.. priecātos, ja atsūtītu hosteļa nosaukumu uz epastu un ~ cenu!
    Un paldies par garšīgo rakstu 🙂

  12. Paldies Klinta par komplimentu. Prieks, ka raksts patika. Un ticu, ka ari Malaga patiks. Diemzhel, nekadu hostelju info nevaru iedot, jo Malagaa paliku pie viena drauga (Pedro, par ko rakstiju) un hosteli neizmantoju.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s