1929.gada finanšu krīze un secinājumi 2008.gada notikumu kontekstā

Runājot par šobrīd ikvienu skarošo globālo finansu krīzi, nereti tiek piesaukts akciju tirgus sabrukums 1929.gadā un Lielā depresija 30.tajos gados, kas attiecīgi arī apmēru un seku ziņā ir faktiski vienīgā reize, ar kuru var salīdzināt šodien notiekošo.
Džona Keneta Galbraita (Jogn Kenneth Galbright) grāmata „Great Crash“, kas tika izdota 1955.gadā, tiek uzskatīta par vienu no veiksmīgākajām, aprakstot tā laika krīzes notikumus, sekas un cēloņus.

Vērojot notikumu attīstību, to, cik ātri, kvalitatīvi, transparenti, izsvērti un pārdomāti tiek pieņemti lēmumi un kā interesēs, nolēmu ieskatīties šai grāmatā, jo, iespējams, tajā ir atziņas, kas var būt vētīgas šodien.

„Finansu sabiedrības atbildība pret sabiedrību kopumā, un īpaši šai krīzes laikā, nav maza. Tās vienkārši nav. Volstrītas (Wall Street) gudrie gandrīz vienmēr klusē“.
„Populārs ir uzskats, ka šīs lielās neveiksmes ir avantūristu sekas. Taču reāli neviens nebija atbildīgs par Volstrītas ‚sabrukumu‘, neviens neizgudroja tās spekulācijas, kas noveda līdz šim sabrukumam. Spekulācijas un krīze bija tūkstošiem cilvēku brīvas izvēles un lēmumu produkts.“
„Valdības bija vai nu apstulbušas tāpat kā spekulatori vai arī tās uzskatīja, ka būt saprātīgam, kad veselais saprāts tika pakļauts izsmieklam un nosodīšanai par spēles jaukšanu vai riskam saņemt bargu politisko atmaksu, bija nesaprātīgi.“
„Volstrīta šajā ziņā ir kā jauka un izcila sieviete, kurai jāuzvelk melnas zeķubikses, apakšveļa un jādemonstrē savas zināšanas kā pavārei, lai gan, nelaimīgā kārtā, viņas izcilība un ‚specializācija’ir ielasmeitas loma.“
„Uzskatīt, ka prezidents Rūzvelts bija iesaistīts tikai tautas ‚mierināšanā‘, būtu netaisni. Viņš vadīja arī vienu no vecākajiem un nozīmīgākajiem rituāliem amerikāņu dzīvē, kas ir darīt neko (angliski skan precīzāk – nevis to do business but to do no business). Triki rīcības simulēšanai, kad rīcība ir neiespējama, ir absolūti nepieciešami kārtīgā funkcionējošā demokrātijā. Prezidents Hūvers 1929.gadā bija pionieris šajā publiskās administrācijas sfērā.“

„Kopumā lielo akciju tirgus sabrukumu var izskaidrot vieglāk nekā tam sekojošo depresiju. Galvenās lietas, kas nogāja greizi, bija:
1. slikta ienākumu sadale;
2. slikta korporatīvā struktūra;
3. slikta banku sistēma;
4. apšaubāms ārējās bilances stāvoklis;
5. vājas ekonomiskās zināšanas.“

Finansiālā kapacitāte un politiskais vērīgums ir savstarpēji saistīti. Ilgtermiņa glābšana uzņēmēju vidū nekad nav guvusi atbalstu, ja tas nozīmē traucējumus ikdienas dzīvei un šodienas komfortam. Tāpēc nerīcība tiks atbalstīta šodien, lai arī tas nozīmē problēmas nākotnē. Te, tāpat kā komunismā, slēpjas kapitālisma drauds. Tas ir tas, kas liek cilvēkiem, kas zina, ka lietas iet šķērsām, vienalga teikt, ka lietas kopumā ir ok.

Ko no šī varam secināt:
1. ir bezatbildīgi iedomāties, ka brīvais tirgus un kapitālisms funkcionē praksē tik pat skaisti kā teorijā. Faktiski, tādas īstas brīvā tirgus prakses nemaz nav. Mēs esam ceļā uz to. Kura valsts ir tikusi tālāk, kura ne tik ļoti. Līdz ar to, valdību paļaušanās uz tirgu, banku sistēmu, akciju tirgiem un to pašregulāciju ir bijusi un ir naiva. Nedrīkst aizmirst, ka lielākie brīvā tirgus aģitatori (piem, IMF, WB utml) ir tie, kas paši no šī brīvā tirgus finanšu sistēmas āderes arī barojas.
2. kopš finansu sistēma ir ieguvusi tādu varu pār pasaules finanšu resursiem (privātiem un publiskiem) un lielā mērā arī nosakot to pieejamību,valsts sevi ir padarījusi par ķīlnieci, jo tās vara pār resursiem un spēja īstenot tās pienākumos esošās sociālās funkcijas pret tās pilsoņiem ir būtiski mazināta un šādās krīzes situācijās reāli apdraudēta. Protams, finansu sektors līdz ar varu pār resursiem nav pārņēmis šo sociālo funkciju. Rezultātā – rodas jautājums, kas nes sociālo atbildību: tas, kam ir resursi, bet nav atbildība, jeb tas, kam ir atbildība, bet nav resursi? Un kā?
3. Volstrītu un tai līdzīgās rūp tikai peļņa. To klientu – spekulanti, investori, akciju tirgotāji, brokeri utt utjpr – vienīgais mērķis ir naturāla peļņa. Kāds īsti var būt arguments – dot šim finansu sektoram tādu brīvību un autonomiju, pretim saņemot risku, nedrošību un beigu beigās šādus globālus satricinājumus? Kādā veidā tas valstij, sabiedrībai var būt izdevīgi, ja tas salīdzinoši ir ļoti šaurs iedzīvotāju loks, kas šajā sektorā ir nodarbināti, un ja šīs sistēmas īstie ieguvēji vsbiežāk apiet nacionālās nodokļu sistēmas, operējot ar saviem ienākumiem ofšoros?
4. Bankas u.c. finansu institūcijas, kas gan 1929., gan 2008.gadā izraisīja krīzi, ne tad, ne tagad nejūtas vainīgas. Vai esat dzirdējuši kādu baņķieri, spekulantu atvainojamies? Es neesmu; tik neapmierinātību ar to, ka dēļ šīs krīzes viņiem šogad tiek nogriezti bonusi. Bonusi šogad – par ko?
5. Lai neciestu cilvēki, kas šajās iestādēs ir noguldījuši naudu, un to nepazaudētu, valdības steidz tās daļēji vai pilnībā nacionalizēt, ieguldot miljonus un miljardus. Valdības nevarēja neuzņemties šo atbildību, lai gan tas ļoti dārgi maksā. Daudzām valdībām pat nav šo līdzekļu, ar ko nacionalizēt (Latviju ieskaitot), tāpēc tām ir jāaizņemas. Un izvēle ir IMF (vai Sovereign Wealth funds, kas Latvijas gadījumā netiek un cerams netiks apsvērti). Taču arī IMF nav Svētā Marija, kas svētā nesavtībā glābs valstis. Šai palīdzībai ir cena. Gan politiska, gan finansiāla. Šīs cenas dēļ pasaulē ir vesels kontinents, kas katru gadu apmēram pusi valsts budžeta atdod parādu nomaksai. Aizdevuma un parāda proporcija ir aptuveni 1 : 1.3. Iedvesmojoši?
6. Un visbeidzot, demokrātiskās un politiskā sistēmas viens no trūkumiem ir nepieciešamās kompetences, lai cilvēks tiktu pie varas. Intelekts un pamatīgas zināšanas valsts pārvaldes un ekonomikas, sociālpolitikas jautājumos reti kad ir bijis noteicošais. Harizma, turīgums, oratora spējas, izskats, populisms, utml ir īpašības, kas vēlēšanās uzvar saprātu, bet šādās krīzēs kapitulē. Cerams, vismaz mūsu lēmum pieņēmēju padomnieki ir ar gana intelektu.

Advertisements

10 thoughts on “1929.gada finanšu krīze un secinājumi 2008.gada notikumu kontekstā

  1. Ir viena atšķirība no 1929. gada: toreiz vēl bija resursi, uz kuru rēķina atjaunot ekonomiku. Šodien šie resursi ir iztērēti.

    Jautājums, ko darīt? Izskatās, ka visracionālākais būtu mainīt finansu sitēmu, lai tā atbilstu lietu dabiskajai kārtībai, kad nauda ir nevis prece, bet tikai informācija, palīglīdzeklis preču maiņai un salīdzināšanai.

  2. Ja, iespejams, tas butu risinajums.
    Patiesībā, savā veidā finanšu sektors ir neproduktīvs. Reāli tas neko nerada, tikai pērk un pārdod un pelna uz pašu iniciētām un ietekmētām cenu svārstībām. Un, jā, kā saki, pamatā pērk un pārdod naudu.

    Vēl, man liekas, ka Noam Chomsky ideja par to, ka uzņēmumi pieder to darbiniekiem, arī atrisinātu daļu problēmas.

    Kas var izmainīt finanšu sistēmu? Tie ir Pasaules bankas un Starptautiskā Valūtas fonda nacionālie pārstāvji, kas pārsvarā ir finanšu ministri.
    Vai no viņiem – politiķiem – mēs varam sagaidīt kādas reālas ilgtermiņa reformas?
    Es ar lielu interesi gaidu, kādu plānu pasaules līderi piedāvās.
    Nākamgad 4.aprīlī Londonā notiks nākamā G20 sanāksme, kura varētu iezīmēt Bretton Wood 2 sistēmas sākumu.

  3. ..bet no otras puses – 1929.gada pieredze, šī gada pieredze un vēl citas mazākas krīzes pa vidu – 1970to naftas krīze, piem, – liecina par zināmu cikliskumu un neizbēgamību, jo lielā mērā visa šī pamatā ir cilvēka daba, tās spēks un vājības, spējas pieņemt lēmumus un atzīt kļūdas.

  4. a starp citu nedēļā kā reiz bija rakstīts, ka volstrītas naudas haizivis jaunajam pleibojam pozēs (tas par to līdzību)

  5. Ja brauc ar mašīnu un izraisi avāriju, tad ari rodas vēlme vainot slikto mašīnas konstrukciju, psiholoģiska vēlme nekad pie šīs mašīnas stūres vairs nesēsties.
    Interesanti, visi tie, kas tagad lamā finansistus, iepriekš naudu glabāja zeķē, pensiju 2.līmenī bija izvēlējušies konservatīvāko ieguldījumu plānu, akcijas nepirka, kredītus neņēma utt?
    Volstrīta ir kā mūsu slēpto vēlmju spogulis.
    Ak, finanšu ministri sabrauks IMF un izgudros ko nebijušu? Vai tas būs Slakteris, kurš nāks ar šo nebijušo plānu, nespēdams vispār augstskolas līmeņa makroekonomiskos terminus izrunāt, kur nu vēl saprast…

  6. o, čau Tāli! beidzot man te arī kāds oponents. 🙂

    It ka jau Tev pa daļai varētu piekrist, tachu (nevis Bet, lai jūs nepadomātu, ka kopēju Godmani):
    1. redz, ja viena mašīna brauc un izraisa avāriju, tad jā – visticamāk vadītājs pats būs bijis vainīgs, taču ja visas ASV/UK kopuzņēmuma “Capitalism” ražotās “Liberal” markas automašīnas viena pēc otras iekļūst avārijā, tā ir sagadīšanās? Jeb tomēr ražošanas brāķis?
    2. finansistu problēma bija nevis tā, ka viņi deva man kredītu un caur pensijas 2.līmeni ieguldīja manus uzkrājumus akcijās, bet tas, kādu un cik lielu risku viņi uzņēmās pār nesaviem līzekļiem. Tagad, kā zināms, viņi sēž Havajās un ņirdz par šo visu, bet tūkstošiem cilvēku tiek atlaisti no darba un nespēj nomaksāt kredītus par overvalued īpašumiem.
    3. par IMF un G20 lielu ilūziju man nav, bet par Slakteri vispār nav vērts runāt. Kā gribētos domāt ka viņš nav mūsu sabiedrības sogulis…

  7. Vēl piebildīte. Mūsdienu ekonomika ir buršanās, junk science, ar ko pamato politiskus lēmumus, tāpēc tās galvenais uzdevums ir palikt plašām tautas masām nesaprotamai. Citādi vēl masas sapratīs, kā viņas apjāj.
    Ar laiku paši finansu magnāti arī aizmirst, ka ekonomikas zinātne ir fufelis, un nonākam pie tā, kas ir šodien.
    Tāpēc, kamēr vēl esošā sistēma turas, jāizplata vārds par to, ka ir iespējamas alternatīvas, lai nekāptu uz tiem pašiem grābekļiem atkal. Vismaz uz citiem grābekļiem 🙂

  8. vēl viena problēma, kas ir būtiska ekonomiskās attīstības kontekstā – statistika kā uzņemtā ekonomiskā kursa virzītājspēks.
    pēdējā laikā sanācis visai bieži dažādos rakstos sastapties ar kritiku un šaubām par dažu statistikas rādītāju reālo saturu un nozīmi.
    Neoliberālisms, kas ir valdošais ekonomikas virziens šobrīd (neskatoties uz to, ka valstis, ieskaitot tās, kas par to aģitē, tāpat turpina piekopt arī protekcionismu, kad neoliberālisms ir neizdevīgs), uzskata, ka ekonomiskā izaugsme (growth) ir galvenais mērķis un attiecīgi arī sabiedrības labklājības garants. Tāpēc liela uzmanība tiek veltīta IKP celšanas pasākumiem.
    Taču IKP ir maldinošs; tādā nozīmē, ka tas atspoguļotu sabiedrības labklājības pieaugumu kopumā.
    Šis rādītājs norāda uz ekonomiskās aktivitātes apmēriem, bet ne uz to, kādu reali ietekmi tas atstāj uz sabiedrības attīstību.

  9. Par buršanos neesmu eksperts, tur jājautā VVF.
    Ekonomiskā izaugsme pati par sevi neved pie labklājības, nezinu, kurās mācību grāmatās tas rakstīts. Tāpat kā vidējā slimnīcas temperatūra, tā nav derīga sabiedrības labklājības mērīšanai. Resursiem bagātu valstu (kā Krievija) IK uz 1 iedz ir relatīvi augsts, bet iedzīvotāju labklājība zema, jo labumu pārdale ir izteikti nevienlīdzīga.
    Valsts kontekstā droši vien jārunā par ilgtspējīgu attīstību, kā sabiedrības dzīves līmeņa jeb dzīves kvalitātes uzlabošanas priekšnoteikumu. Bet kā to izmērīt? Drīzāk ar kvalitatīviem radītājiem.

    Ir meli, lieli meli un statistika. Lai varētu strādāt ar statistikas datiem, jāzina metodika, kā tie rēķināti. Citādi var izdarīt pilnigi greizus secinājumus.

  10. Tāli, tikai pāris citāti attiecībā uz Tavu teikumu “Ekonomiskā izaugsme pati par sevi neved pie labklājības, nezinu, kurās mācību grāmatās tas rakstīts.’

    “Economic growth is closely associated with reductions in poverty”, “Economic growth provides the only sustainable way of improving living standards”, World Development Report, 2005, Pasaules Banka

    “Growth that translates into rising consumption is thus essential for poverty reduction”. “Can Africa claim the 21st century”, Pasaules Banka.

    Ja Pasaules Banka (&IMF) domātu citādi (lai gan pēdējā laikā šie apgalvojumi vairs nav tik stingri un dažkārt tiek pieasaukta arī šī wealth distribution problēma), tā nebūtu Āfrikas nabadzību centusies apkarot ar liberālām makroekonomikas reformām.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s