4. sērija

Lai ar restorāns atrodas 4zvaigžnu viesnīcā un tā vidusmēra apmeklētājs ir pietiekami maksātspējīgs arī krīzes apstākļos un nekas īpaši neliecina, ka samazinātos viesnīcas vai restorāna viesu skaits, tomēr restorāna vadība uzsākusi dažādas efektivitātes un produktivitātes celšanas akcijas. it kā sīkumi, taču kā teikts tai teicienā – devil lives in details. Viņi mēģina samazināt cilvēku skaitu, kas strādā konkrētā maiņā. Vai arī – ja menedžeris jūt, ka noslogojums nav pārāk liels, viņš var palūgt – ka tev jāiet, kā rezultātā, iespējams, plānoto 5 stundu vietā cilvēks nostrādā 3.5 stundas un jau vairs nesaņems tik, cik cerēja. Vai arī, ja nav pārāk liela noslodze, tiek darītas lietas priekš nākamās ēdienreizes, tādejādi samazinot darbu nākamajai maiņai.

Šis štatu samazināšanas jeb optimizēšanas plāns gan liek vairāk piestrādāt pie lietu/ procesu koordinācijas/ loģistikas, jo, it sevišķi rītos, kad nāk desmitiem cilvēku viens pēc otra – tur ir baigākais komandas darbs. Kurš notīra galdu, uzliek jaunus insturmentus, pienes kafiju un tostermaizes, kurš aiznes netīros traukus utt.

Viens no optimizācijas elementiem ir arī tostermaižu cepšanas samazināšana (es vienā no iepriekšējām sērijām rakstīju par to, ka tiek saceptas par daudz tostermaizes un tādēļ liela daļa tiek vienkārši izmestas), respektīvi – vienam cilvēkam tagad dod 4 pusītes nevis 6 pusītes. Sākotnējais arguments – smukāk tai tostermaižu statīvā izskatās ar 6 nevis 4 pusītēm – vairs nestrādā.

Šonedēļ vienam no pavāriem bija pēdējā darba diena. Viņš, pēc tautības vācietis, dosies atpakaļ uz Vāciju, bet tad – brauks strādat uz Ķīnu, Pekinu, kādā viesnīcas restorānā ar starptautisku menu. Oriģinālais iemesls – draudzene braucot turp un tad nu viņš arī. Darbu atradis internetā. Maksāšot vairāk, nekā šajā, bet tur būšot arī lielāka atbildība. Viņam ļoti patīk atraugāties. Reiz, dzidot viņu atraugājamies, es aiz pārsteiguma tik noteicu – beautiful! Kopš tās reizes, gandrīz vienmēr, kad atkal sanāca satikt viņu, viņš atraugājās. Un es teicu – so beautiful! Neviena sieviete līdz šim nebija neko tādu teikusi par viņa atraugām. Man šis viss šķita ļoti amizanti. Varbūt viņš tiešām noticēja, ka man patīk viņa atraugas….?

Poliete Sandra arī drīz pametīs šo darbu un atgriezīsies Polijā. Izrādās, viņa ir studējusi politiku un ir bijis plāns te turpināt studijas, taču kaut kādu nnokārtotu formalitāšu dēļ nav sanācis, tāpēc šis darbs ir bijis tikai pagaidu. Jāteic, viņa man bija atstājusi iespaidu par pretējo – ka viņai tas darbs patīk un viņa tajā ir iekšā. Bet varbūt tas ir vienkārši attieksmes jautājums. Īpaši, ja nekā cita nav.  Viņa cer strādāt kādā organizācijā saistībā ar cilvēktiesību un/ vai bēgļu jautājumiem. Jautājot par darbu ministrijā, viņa saka, ka tas nav labs darbs, ka negribot kaut kādus sekretāra un referenta darbus darīt. Es neatklāju, kur es strādāju, tik noteicu, ka jebkur, kur sāc, tev ir jāpierāda vispirms sevi. Ta teikt, nelecies par agru.

Melnādainā no Gambijas ir mana lielākā draudzene. Un patiesībā, tā laikam ir afrikāņu labākā īpašība – viņu draudzīgums, iejūtība. Viņai īpaši patīk, ka es studēju Afrikas politiku un ekonomiku. Plus vēl bizes. 🙂

Restorānā beidzot tiek atskaņota arī citu izpildītāju mūzika, ne tikai Norah Jones vai Jamie Cullum. es tā arī vēl neesmu aiznesusi kādu savu CD, nav sanācis pārkopēt, bet gan es šogad to vēl paspēšu. Uz Ziemassvētkiem uzdāvināšu savam darba devējam kādu ierakstu. 🙂

vēl es dažkārt domāju, vai kaut kas bez tiem darba pienākumiem, kas mums tur ir, vēl kaut kas eksistē darbinieku starpā? Un, manuprāt, tie, kas tur strādā uz pilnu slodzi un ilgāku laiku, zina vairāk viens par otru, bet tādi kā es – piestaigātāji – ļoti minimāli. Jauniem džekiem patīk flirtēt. Vecajām dāmām patīk arī ar jaunajiem ieflirtēt. Ja džekiem nesanāk ar jaunām dāmām, viņi samierinās ar iekoķetēšanu ar vecākām.

Ar vienu džeku man ir problēma – viņam ir tik stiprs britu akcents, ka es tiešām gandrīz vienmēr pārprasu, ko viņš saka. Attiecīgi, ja viņš cenšas iekoķetēt un es pārprasu, koķetēšana ir apgrūtināta. 🙂 Bet kopumā, pie šīs optimizācijas arvien mazāk un mazāk sanāk laika kaut kādām personiskākām sarunām.

Vēl, man šis darbs ir licis nosecināt, ka es laikam esmu vairāk tendēta uz individuālu darbu nekā komandas darbu. Man patīk zināt uzdevumu, kas ir jāizdara, un pašai izdomāt, kā es to atrisinu un izdaru.

Bet, ja ir komandas darbs, tad sadalīt atbildības nevis – visi dara visu. Mani tas burtiski tracina. Ir bijušas pāris reizes, kad kaut kā katrs it kā kaut ko dara, bet gan vienu, gan otru, un iestājas haoss. Bet te ir ļoti būtisks cilvēku faktors. Ar vieniem sadarbība sanāk labāka, ar citiem – iet ļoti grūti.

Advertisements

9 thoughts on “4. sērija

  1. Man patik Tavs eksperiments un Tava attieksme! Daudzus gadus atpakal, agra jauniba es ari iesaistijos socialatropologiska eksperimenta paris menesus, tikai ASV. Tas bija tulit pec studijam, pirms es vel biju uzsakusi nopietni stradat. Tie jau gan biji citi laiki 1991.g, bet sadi eksperimenti ir vajadzigi. Enjoy 🙂 !

  2. 🙂 jā, dzīvē viss kas ir jāizmēģina. dažreiz piespiedu kārtā, dažreiz brīvprātīgi. neskatoties uz ‘garoziņu’, ir interesanti un vērtīgi. ne tikai no sociālantropoloģiskā, politekonomiskā viedokļa. 🙂

    bet, šodien bij interesanti – bija ļoti daudz brokastotāju un – vienā miklī gluži kā sarunājuši ieradās kādi 40-50 cilvēki. Vispirms izveidojās gara rinda pie ieejas, jo tur jāpiečeko katra viesa viesnīcas numurs (vai brokastis iekļautas cenā utml) un pēc tam – uz mums 7 darbiniekiem tā bija nenormāla slodze apkalpot viņus visus.
    Un, kas notika – tika samobilizēti papildspēki no konferenču/ banqueting nodaļas un citām viesnīcas struktūrām, ieskaitot vienu no augstākajiem bosiem. Es, protams, to bosu redzēju pirmo reiz mūžā, bet parējie bija ļoti lielā izbrīnā, ka šis ar atskrēja un sāka novākt netīros traukus un apkalpot viesus, jautājot: “would you like to have some coffee or tea? And a toast? of white or brown bread?” 🙂

  3. mjā, arī bosi dažreiz kļūst par cilvēkiem – pozitīvs piemērs 😉

  4. eu, ritīgi labs!!!! man tā ir gribējies kaut ko šitādu piedzīvot, bet redz, neesmu saņēmusies! Cepuri nost Sandra! Un es ceru, ka tev vēl līdz Z-svētkiem būs tās bizes!!!! 🙂

  5. 🙂 bizes bus! un ja kas, manas bazhas, ka bizes nevares virpinat, bija liekas. Ari bizes var virpinat 🙂

  6. Teoretiski Tu vari vinas ne tikai virpinat, bet ari sasiet aste 🙂 Vismaz Gertrude ta dara ar savam … 🙂 Tas no Afrikas pieredzes 🙂

  7. 🙂 ja, es parsvaraa tas bizes ari sienu astee, jo citadi baiigi gruti savakt. bet pat sasieshana astee netraucee virpinat. 🙂

  8. fū, tu mani nomierināji!! es jau galīgi biju satraukusies par to virpināšanu! virpināt ta jā, bet pēc tam pasist matu galiņus pa roku arī var (tūlīt pēc virpināšanas pirmā posma)? nevaru iedomāties, kādi ir bižainu matu gali! hmm

  9. :))))
    nu man bus jaatzistas – istenibaa lai ar pavirpinat varu, tomer esmu ierobezhota virpinashanas tehniku pielietoshanaa. Ta, Rasiņ, Tevis minētā – nu ar to ir pagrūti.
    Un jāsaka vēl kas – tā kā bizes ir piepītas ar māksligiem matiem, tad īsenībā – tā pa lielam – nu nav tas. Tas kaifs nav tik liels. Tā teikt, dzīvs mats ir dzīvs mats. 🙂

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s