Latvijai 90 svinības jeb par rozēm Vecpiebalgas pusē…

21.novembrī Bradfordā, kas ir apmēram 20 minūsu vilciena brauciena attālumā no Leeds, Daugavas vanagu kluba namā notika svinības par godu Latvijas 90gadei. Šī bija pirmā reize (neskaitot tikšanos ar vestniecības kolēģiem Londonā), kad satiku te latviešus. Šī bija arī pirmā reize Bradfordā, kaut gan – tā kā ierados vakarā un bija jau tumšs, reāli neko daudz neredzēju. Tik vēlāk uzzināju, ka kadas 20 minūtes, lai nonāktu tajā Daugavas vanagu adresē – Cliftton Villas 5, biju gājusi pa pilsētas bīstamāko ielu. Un tieši dēļ šīs bīstamības, par kuru biju dzirdējusi iepriekš, es nealku pastaigas pa pilsētu, bet pēc iespējas ātrāk nokļūt galā. Tas, kas te tomēr mulsina, ir fakts, ka Bradfordas universitātes Biznesa skola ir viena no top Eiropā un arī pasaules mērogā. Man šie divi elementi neiet kopā. Bet varbūt tas netieši norāda uz biznesa vides patieso dabu – kurš kuru…?

Atgriežoties pie tēmas – pēc mana acumēra sanākuši bija kādi 150 cilvēki ar latvisku, Latvijas izcelsmi. Pamatā tās bija divas grupas – 1) pēckara imigranti, viņu bērni, mazbērni un ģimenes, no kuriem daļai bija ļoti spēcīgs akcents vai nerunāja latviski vispār; 2) jaunie (ekonomiskie) imigranti – pārsvarā jaunieši un tā ap 30-40. Un cilvēki ļoti dažādi – sākot no kungiem smokingos un dāmām vakarkleitās un beidzot ar padsmitniecēm ar plikiem vēderiem un ‘ekonomiskās klases’ apģērbiem un bižutēriju.

Beidzot, beidzot – sākumā, kad vēl cilvēki tik saradās un es, gaidot iemalkoju sidru, satiku meiteni, vārdāes un Ilze Ilze, kas arī izrādās studē manā universitātē! Prieks, kur tu rodies! Pēc viņas aprēķiniem, no Latvijas varētu but kādi pieci, bet divi, par kuriem viņa kaut ko zināja, esot krievu tautības. Lai nu kā, man bija liels prieks konstatēt, ka ir vēl kāds, ar ko var kādreiz latvju mēlē paplāpāt. Vēlāk, mājās braucot, indietis, kas mūs veda, jautāja, kāpēc mums tas bija tik svarīgi braukt šo gabalu, lai satiktu latviešus? Vai tad nav būtiski cilvēks kā cilvēks, nevis viņa tautība utml. Šis it kā vienkāršais jautājums mūs ieveda pamatīgā diskusijā par identitāti, par mazajām tautām, par piederības sajūtu un par to, ka lielās nācijas faktiski jebkur pasaulē būs kontaktā ar savējiem, gribot vai negibot, un tāpēc iespējams nespēj iedomāties kādu savu tautieti tā īpaši un apzināti uzmeklēt. Neskatoties uz šo – identitātes aplicināšanas un uzturēšanas iracionālo vajadzību, tomēr te, vismaz salīdzinot ar Īriju, tā kopošanās, biedrošanās esot pasīvāka. Šajā Lielbritānijas daļā neesot neviena latviešu biedrība nodibināta, līdz ar to, ja nu kas te notiek, tad tādā ļoti neformālā līmenī.

satiku tur arī kādu kungu, ap gadiem 40, kas tur ar flajerīšiem un stāstiem reklamēja Biznesa vadības koledžu (www.bvk.lv), kas piedāvā tautiešiem ārzemēs apgūt tālmācībā dažādas uz biznesu, uzņēmējdarbību orientētas programmas. BVK šajos cilvēkos, kas te atbraukuši, saskatījuši reālu potenciālu viņu biznesam,  jo esot maksātspējīgāki un iespēja apgūt jaunas zināšanas dzimtajā valodā no darba brīvajā laikā tiem te ir gana atraktīva. Tā te esot saveidojušās studiu grupas gan Anglijā (Londona, Gērnsija sala u.c.), gan Īrijā, kur est vieglāk, jo tur ir tās biedrības, kas palīdz samobilizēt cilvēkus. Reizi pusgadā pie viņiem te atbrauc arī pasniedzēji, kas pastāsta kaut ko arī klātienē, bet pārsvarā, kā jau tālmācībā, viss ir pa pastu un arī ar audio materiāliem. Kungs ļoti slavēja savu koledžu un uzsvēra, ka tajā pus gadu mācījies arī Gustava šokolādes īpašnieks miljonārs. Tā lūk, vispār nav slikti. BVK ir piegājusi savam biznesam radoši un ir sapratuši, kā var taisīt naudu arī no aizbraucējiem.

Šis pasākums man ļoti atgādināja 18.novembra svinības 2002.gadā Minneapolis, kuras rīkoja turienes vietējie latvieši – arī pārsvarā pēckara imigrantu paaudze. Un tas, kas man par to atgādināja, bija viņu valoda – tā latviešu valoda no 40tajiem gadiem. Ļoti īpatnēji. Šķiet, ka te latviešu valodas attīstībā laiks ir apstājies un tas vardu krājums, ar kuru viņi operē, maz ietver to, ko mēs Latvijā lietojam. Arī teikumu konstrukcijas ir ‘uzlabotas’.

Lai arī šī saviesīgā vakara centrālais notikums bija – Labvēlīgā tipa koncertballīte, tomēr ievads bija visnotaļdscn1214 oficiāls – dieva vārdi, lūgšanas, neliels sprediķis (ar Ilzi domājām – vai tiešām mēs esam tik dievbijīgi, reliģiozi? no kurienes tas Dievs te tik ļoti…???), kā arī Latvijas prezidenta Zatlera uzruna (audio ieraksts) īpaši latviešiem ārzemēs. Jāsaka, ka runas rakstītājam bija izdevies uzspiest uz pogām, kas saucas patriotisms un dzimtenes neaizmiršana. Šis tas bija pateikts diezgan labi un, lai ar racionāli mēs varam attaisnot ikviena aizbraukšanu un dzīvošanu ārpus Latvijas, iracionāli – ir svarīgi, ka Latvijas valsts neaizmirst par šiem cilvēkiem un cilvēki neaizmirst par Latviju, un ka viņi kādreiz atgriezīsies.

Pēc uzrunas un himnas, kuru Indrišonoka klavierpavadījumā visi cītīgi nodziedājām, uznāca Fredis. Teica, ka pirmo reiz mūžā viņam ir ticis gods runāt tulīt pēc prezidenta un himnas. Fredis kā jau Fredis, bet stasts par rozēm Vecpiebalgas pusē aizkustināja mani. Nekas jau īpašs, kā viņš pats beigās noteica, tik atgādināja, ka ir jau labi tur, kur mūs nav un ir jau tā, ka pie mums viss ir slikti, bet nu tomēr… aizbrauc pasmaržot rozes Vecpiebagas pusē..

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s