aizdodiet man laiku!

esmu laika trūkumā. nespēju paspēt visu, ko vajag izdarīt un ko gribētu izdarīt. Trakākais, ka, lai kas tas būtu, in general viss ir brīvprātīgā kārtā. nekas jau īsti man tā ļoti obligāti nav jādara. Neviens man neliek baigi mācīties. Arī uz darbu neviens nespiež iet tās dažas stundas nedēļā. Īstenībā – ko gribu, to daru. Bet, tomēr – gribas būt kārtīgai studentei, kas pilda mājas darbus un vēl drusciņ, gribas vairāk naudas, lai var interesantāk dzīvot… Kaut kas liek iet, darit, ņemties, pūlēties, stresot, apmeklēt visādus workshopus par tēmām – kā plānot laiku, kā rakstīt esejas, kā lāsīt ar jēgu, kā domāt kritiski utt utjpr, cerot, ka tas kaut kā atvieglos dzīvi.

šobrīd lielā mērā plosos ap divām tēmām, neskaitot iknedēļas lekcijas un seminārus: 1) trauslo (fragile) valstu konfliktu cēloņi ir ekonomiskās intereses un mantkārība (greed); 2) starptautiskā attīstības palīdzība, brīvā tirdzniecība un tiešās ārvalstu investīcijas – nabadzības novēršanas sekmētāji vai bremzētāji Āfrikās valstīs. Nu tā, ir interesanti. Tik, ja jālasa bez maz astoņpadsmit grāmatas vienlaikus, vairs tik forši nav. 🙂

bet citādi – atkal biju Londonā. Man absolūti nav problēmu atrast iemeslu, kāpēc man uz turieni atkal jāaizbrauc. šoreiz – viena politekonomikas konference un London Jazz festival. Tiku uz vienu filmu par Jackie Paris, uz jazzgrupas sarunu par jazz, mūziku, un 3 koncertiem – Courtney Pine, Empirical un Roy Hagrove. Feini. it kā tikai divas dienas, bet ļoti feina sajūta. Kaut kas tai Londonā ir. Kaut kāda ķīmija. Pa vidu konferencei un jazzam, sanāca apskatīt World Press Photo 2008 izstādi, kas bija skaista, šokējoša, brīžam šķietami tendencioza un izaicinoša. Radās iespaids, ka foto žurnālists var uztaisīt izcilu bildi, tikai fotografējot nabadzību, karu, vardarbību. Protams, labs fotožurnālista darbs ir gan ar labu, skaidru message, gan tehniku. bet kāpēc tas message faktiski gandrīz vienmēr izrādās negatīvs? jeb tā ir tā smalkā robeža, no kuras viņi cenšas izvairīties – robeža starp pozitīvu message un propagandu, reklamu?

Pagājušā nedēļa mums te skaitījās reading week, kad nenotika lekcijas, bet bija vairāk tādi speciālie workshopi utml. Viens no tiem – development workshop – mums bija kā izbraukumsesija uz piejūras pilsētu Scarborough apmēram 2 stundu brauciena attālumā, kur ne akadēmiski, bet tā radoši ar visadām spēlēm mēģinājām izprast attīstības problēmas. Ļoti patika un plus, protams, neformālā vidē ir iespējams dudz labāk iepazīt gan savus kursa biedrus, gan pasniedzējus. Tā teikt – divi vienā – lietderīgais un patīkamais. 😉

un jā, es beidzot kompānijas pēc, nogaršoju slaveno fish and chips. Oi. nu to, cik tai zivī un tajos kartupeļosfish and chips ir kaloriju, labāk nezināt. kaut ko tik treknu un eļļainu es sen nebiju ēdusi, un tāpēc vēl jo vairāk brīnījos, kā citi par to var tā jūsmot un ēst. bet nu labi, izmēģināts vienreiz un pietiek. Otrreiz es noteikti to neēdīšu. Toties saldumi gan te britiem ir gardi. Ābolu sacepums vaniļas mērcē, zemeņu cheese cake. 🙂

nolēmu iesaistīties vienas konferences rīkošanā nākamā gada pavasarī. arī par attīstības tēmu. Jā, jā, man nav laika, bet nu tomēr – gribas kaut ko arī tādu. 🙂

pagājušajā nedēļā interesanti atkal man te gāja ar to ‘problemātisko’ pāri – Janu un Emiliano. Tātad, viņi ir kopā. Viss ir skaisti. Viss notiek. Bet, pie Janas pagājušajā nedēļā atbrauca ciemos viņas ex-boyfriend. Pie kam, viņš palika mūsu mājā, nu Janas istabā. jana pie Emiliano, bet – tas bija atkal kārtējais izaicinājums, lai panestos greizsirdības scēnas, klusuma dienas, dusmu izvirdumi uttt. Man atkal bija jāiejūtas konsultanta jomā. Tad ar vienu, tad ar otru. Jana jau sen, pašā sākumā, septembra beigās, kad vēl viņai ar Emiliano te nekas nebija, teica, ka tas viņas ex-draugs brauks. Biļetes bija nopirktas. Un jā, viņi tagad ir tikai draugi. Emiliano savukārt vispār nesaprot to, kā var palikt draugos ar ex-cilvēkiem. Un kur nu vēl, ka brauc ciemos, paliek pa nakti un vēl kopā izklaidējas. Jā, jana, emiliano, tas ex-draugs, es un vēl divi itāļi gājām uz jazz koncertu un tad tāpāt patusēt drusku. Un Emiliano tas bija kaut kas nepanesams. Viņš nekad mūžā nebija gājis tusēt kopā ar draudzeni un viņas ex-draugu. Bet neko, man tai vakara bija uzdevums maximāli pievērsties Janas ex-draugam, lai tik Emiliano kaut ko nepārprot un netrako. Bet nekas, vakars beidzās bez scēnām. A interesanta pieredze mums visiem. 🙂

Nu tā. ka redzams, man nepavisam nav garlaicīgi. 🙂

Advertisements

4 thoughts on “aizdodiet man laiku!

  1. Izskatas, ka Tev pietrukst ne tikai laika, bet ari Balticness … 🙂

  2. nu man ar tieši ir sācies staprtautiskās attīstības antropoloģijas kurss, tā kā esam uz viena viņa. Esmu paspējusi apgūt to, ka šai problēmai pamatā ir divi skatu punkti – proti modernizācijas teorija un atkarības teorija ar gluz;i pretējiem uzskatiem. Nu interesanti, interesanti… 🙂
    un tā konsultanta pieredze tev labā! cepuri nost. Man jāraksta viens darbs par konfliktu risināšanas metodēm, tas keiss būtu ideāls analīzei.

  3. attiecībā uz starptautisko attīstību, man labāk patīk dalījums neoliberālisms vs. attīstības pieeja. Pa šiem diviem mēnešiem, analizējot Āfriku krustām šķērsām, man vairs nav grūtību argumentēt pret neoliberālismu. Turklāt, šodienas ekonomiskā/ finansu krīze ir viens liels papildu arguments.
    Kad biju Londonā, piedalījos vienā konferencē, kur bija stipri neoliberāli orientēta gaisotne. Oi, tur man ar dažu labu sarunas biedru gāja karsti.

  4. prikoliigi 🙂

    shitie zjigolo pigolo taadi ir laikam…tapee jau ir… ka ta vinji paspeetu padraudzeeties ar visaam taam savaam ex draudzeneem 😀
    laika tak dziivee nepietiktu 😀

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s