Laila Pakalniņa un Dreamland 1

Aizaizaizaizvakar Leeds starptautiskā filmu festivāla ietvaros bija iespēja noskatīties Lailas Pakalniņas filmu Dreamland 1, kas sastāvēja no 4 daļām – Annas ziemassvētki. Ūdens. Uguns. Akmeņi.

Lai arī es Lailu Pakalniņu ļoti cienu kā Dienas komentētāju, man ir problēma tā no sirds fanot par viņas kino darbiem.

Protams, bija vairāk nekā patīkami šai rudenīgajā laikā starp diviem zīmigiem latviešiem nozīmīgiem atzīmējamiem notikumiem (11. un 18.novembris) dzirdēt, redzēt kaut ko no Latvijas, par Latviju, made in Latvia un bija lepnums, ka Latvijas vārds parādās šī festivāla programmā, lai ko arī tas nozīmētu vai nenozīmētu. Bet, objektīvi raugoties, Annas ziemassvētki bija no sērijas – romantiskais nacionālisms. pie kam, filmēts 1992.gadā un attiecīgi ļāva uz to paskatīties ar 16 gadu distanci, atcerēties bērnību un nosecināt, cik viss tomēr ir mainījies. Tas bija sentimentāli patīkami.

Ūdeni un Uguni es īsti nesapratu. Akmeņi bija ok. Tur es saskatīju stāstu, filmas pamatlīniju un kaut kādu message. Ūdens un Uguns man atstāja tādu dīvainības pēcgaršu. Tajās pat aktieri principā nerunāja.

Bet… šis man atkal atsauca atmiņā tās diskusijas, kas man bijušas – kas ir mākslas darba – vienalga – mūzikas, mākslas, kinodarba utt – mērķis? Viens noteikti – autoram ir jābūt message, ko viņš grib pateikt, bet – ja message ir saprotams tikai šauram lokam? Vai, ja mākslas darbs ir pilns ar simboliem, kas ir atpazīstami tikai nedaudziem? Ja māksla, kas it kā tiekveidota priekš cilvēka, tiem nav saprotama, vai cilvēkiem par to ir jāmaksā, pastarpināti caur dažādiem valsts atbalsta instrumentiem – Valsts Kultūrkapitāla fonds, Nacionālais kino centrs utml.

Es neesmu pret mākslu un kultūru.
Es esmu par idejām, messidžiem, komunikāciju atpazīstamā valodā, estētiku un lielāku virsjēgu.

p.s. mana pirmā sastapšanās ar Lailas kino darbiem bija kaut kad ViA laikos pirms gadiem deviņiem desmit. Rādīja “Kurpi”. Šī bija vienīgā reize manā mūžā, kad es kinoteātrī visu filmas laiku nogulēju.

Advertisements

One thought on “Laila Pakalniņa un Dreamland 1

  1. starp citu, smieklīgi, jo es arī pirmo reizi nogulēju kino tad, kad aizgāju kaut kāda festivāla, vai tik ne Arsenāla ietvaros uz kādu pārgudru filmu par zemeņu lasītājiem (atvainojos tiem, kam šis mākslas darbs sirdij tuvs)

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s