Par Chomsky, demokrātiju un kapitālismu

Mums katram ir sava versija par to, kas īsti notiek pasaulē. Kādam skaidrāka, kādam ne tik skaidra. Par laimi vai par nelaimi – domas dalās. Lai arī pastāv uzskats, ka mūsdienās ideoloģija kā cilvēka, sabiedrības, valsts identitāte, piederība mazinās, jo tā izplūst, saplūst (kaut vai to pašu politisko partiju dalījums pēc idejām nu jau ir lielā mērā vēsture. Labējie, kreisie – tas ir jau pietiekams dalījums), šodien dominējošie flangi ir  – liberālisti, konservatīvisti, komunisti, sociālisti. Lielos vilcienos un neiedziļinoties niansēs.

Taču, pa vidu tam vai pāri visam ir Noams Chomskis (Noam Chomsky), kurš ir iespējams gan pasaules viszināmākais mūsdienu intelektuālis, gan visprovokatīvākais, radot savu unikālu redzējumu un vērtējumu par procesiem pasaulē.

Šodien Leeds starptautiskā filmu festivāla ietvaros noskatījos franču filmu “Chomsky and Co” un sajutos gluži tāpat kā kaut kad universitātes laikā, kad, palasot Chomsky, es nespēju salikt kopā to patiesību, kā viņš traktē pasauli, ar to, kas notika realitātē. Tas, kas jebkuru var mulsināt, lasot viņa darbus vai skatoties šo filmu, ir tas, ka viņš var šķist revolucionārs, anarhisks sociālists. Viņš asi kritizē esošo sistēmu, īpaši ASV, kur viņš pats dzīvo. Taču rietumu demokrātijās, kur šī sistēma ir veidota, attīstīta un kuru mēs tagad eksportējam uz Āziju, Āfriku utml, mēs esam auguši un dzīvojuši ar domu (jeb kāds to mums ir iestāstījis?!), ka šī sistēma nav ideāls, bet nekas labāks nav iespējams. Vai tā ir tikai ilūzija?

Chomsky ir neērts diskusiju partneris, īpaši, ja vēlēsies aizstāvēt pretēju viedokli. Un, ne tāpēc, ka viņš nerespektētu viedokļu dažādību (par spīti visam viņš slavē ASV, kura spējusi nodrošināt free speech atšķirībā no citām demokrātijām – Lielbritānija, Francija utml), bet gan tāpēc, ka apgāzt vai noliegt viņa argumentus ir ļoti grūti.

Chomsky uzskata, ka kapitālisms un demokrātija nevar pastāvēt vienlaikus. Problēma ir nevis valstīs (viņš lieto nation-state jēdzienu), bet gan transacionālajās korporācijās jeb, vienkārši izsakoties, starptautiskajos uzņēmumos, kas ir ieguvuši milzīgu varu, ietekmi (daža laba šāda uzņēmuma gada budžeti krietni pārsniedz normāli attīstītu valstu budžetus), bet kuras faktiski nav atbildīgas (accountable) par savu rīcību sabiedrības priekšā. Šo megauzņēmumu galvenais mēŗkis ir peļņa, nevis cilvēks, sabiedrības kopējā labklājība, miers, demokrātisās vērtības. Tās, protams, pielāgojas, tās attīsta korporatīvi sociālo atbildību (patiesībā šo darbu veic tik pat mega sabiedrisko attiecību uzņēmumi), lai radītu uzticamību un novērstu uzmanību no to  ne tik pozitīvajām ietekmēm. Tāpēc Chomsky uzskata, ka ir jālikvidē sistēma, kad uzņēmumi pieder ļoti šaurai elitei, un šīs īpašumtiesības ir jānodod uzņēmumu darbiniekiem. Savā ziņā tā būtu kooperatīvu sistēma, kas patiesībā ir diezgan attīstīta Lielbritānijā un vēl daudzās valstīs, un kas ir arī marksisma idejās. Jāsaka gan, ka padomju savienība šo kooperatīvu sistēmu stipri izkropļoja un tā, ko mēs piedzīvojām padomju laikos, bija staļinisma elements. Chomsky nav pret privātīpašumu, bet gan pret uzņēmumu peļņas sadales sistēmu.

Chomsky ļoti asi kritizē arī medijus, kas rietumu demokrātijās tiek uzskatīti kā brīvi un arī paši mediji uzskata sevi par neatkarīgiem, taču – fakts, ka kāds žurnālists var apgalvot, ka viņš var rakstīt avīzē brīvi un neviens viņu necenzē, neatspoguļo to, ka ir zināms process un atlases sistēma, kas nosaka, kurš kļūs par konkrētā medija žurnālistu. Tāpat ASV mediju senāka un ne tik sena vēsture pierāda, ka daudz kas tiek noklusēts, nepateikts. Vai tā ir šī vārda brīvība, ko mediji paši aizstāv?

Pasaules finanšu krīze apstiprina Chomsky tēzi par ‘ļaunajiem’ starptautiskajiem uzņēmumiem, kas, ierauti peļņas vārīšanas mašīnā, riskē ar ļoti augstām likmēm. Tik fakts, ka tad, kad siem uzņēmumiem iet ļoti labi, mēs visi pielūdzam brīvu tirgu, valstu neiejaukšanos, bet, kad šī iluzorās leiputrijas sapnis ir pārplīsis, tieši valstis ir tās, kas tiek vainotas bezdarbībā, draudu neredzēšanā un galu galā – tām ar nodokļu maksātāju naudu ir jāglābj šie monstri.

Šis dzīvais un ļoti svaigais piemērs pierāda, ka liberālais kapitālisms, progresējot un pārņemot pasauli, nav demokrātisks līdzeklis, kā nodrošināt sabiedrībā labklājību, turību.

Advertisements

8 thoughts on “Par Chomsky, demokrātiju un kapitālismu

  1. “Šis dzīvais un ļoti svaigais piemērs pierāda, ka liberālais kapitālisms, progresējot un pārņemot pasauli, nav demokrātisks līdzeklis, kā nodrošināt sabiedrībā labklājību, turību.”

    Vai Tavs maģistra darbs būs par to ekonomiski demokrātisko sistēmu, kas to nodrošinātu? Man vismaz būtu ļoti interesanti 😉

  2. Problēma ir ne tik daudz kapitālismā, kā tajā, ka korporācija ir atrauta no to kontrolējošām atgirezeniskām saitēm, kā jau teika meinēts – atbildības.
    Jebkurš cilvēks, kas piegāna savu pagalmu, saņem sekas – tās jāsatīra, ja vien nav iespējams pārcelties uz citu māju. Apstākļos, kad piegānīšana ir izdevīga (tā vienkārši ir visu iespējamo izmaksu eksternalizācija) un pārcelšanās ir lēta, tas vienkārši tiek darīts.

  3. diemžēl neesmu iepazinusies ar šī kunga garadarbiem (kurā universitātē tu viņu lasīji???), bet man nepalika skaidrs, kāpēc viņš grib tās korporācijas likvidēt? tikai, lai izdalītu labumu uz visiem? jo, ja jau tās ir sociāli atbildīgas un spēj aizmālēt acis tik ļoti, ka visi laimīgi, kāpēc tās likvidēt?
    mana atbilde būtu uz šo jautājumu tāda. ja ir tikai MNK, tad vienā brīdī proletariātam nav nekādu iespēju nokļūt pie kārotajiem varas/naudas resursiem. un tas nav godīgi. tāda ir viņa atbilde?
    par šo man senos laikos viena pziņa izteicās, ka tās valsts nozagšana Latvijā ir sūdīga ar to, ka viņas bērni vienmēr būs kalpi to bērniem, kuri ir laicīgi paspējuši pievākt kumosiņu.

  4. Sinitja – mans maģistra darbs būs noteikti kaut kas par šo visu, bet Latvijas kontekstā. Atrast mūsu izvēlētās sistēmas trūkumus un dot priekšlikumus uzlabojumiem.

    Jā un šeit es pilnībā piekrītu Egleskoka traktējumam. Un lielos vilcienos tas ir arī Chomsky domu gājiens – korporācijas ir kļuvušas pārāk lielas, spēcīgas, ietekmīgas, bagātas, ka ir negodīgi, ka tā peļņa paliek to vadītāju kabatās.

    Arī Latvijā – paskatoties lielo uzņēmumu, kas pamatos ir privāti uzņēmumi, peļņu apmēri ir pietiekami lieli, lai uzdotu jautājumu – vai iegūtā peļņa ir samērīga ar uznēmuma ieguldījumu valsts ekonomikā.

    Tas, kas mani vēl nodarbina, ir tie peļņas apmēri.
    Labi, mēs runājam par korporācijām, lieliem uzņēmumiem, bet reāli tie ir konkreti cilvēki, kā jebkurš, ar cilvēcīgām vajadzībām.
    Vai tiešām naudas un mantas iegūšanai nav limitu?
    Tas vairāk varētu būt antropoloģisks jautājums, bet mani sāk fascinēt tā mantkārība un apsēstība.

    Chomsky es lasīju ViA, bet tā kā tur studiju ‘ideoloģiskais virziens’ bija izteikti liberāls un prokapitālistisks, Chosmky nebija iekļauts obligātajā lieteratūrā. 🙂

  5. vai tad tev liekas, ka cilvēki vispār mūsdienās spēj sev uzlikt jebkādus limitus? nu apskaties kaut vai ikdienas dzīvē – visi tik pumpē silikonus, d… apkārt (atvainojos jutīgākiem lasītājiem), un ar to vēl lepojas. nu, gudrākie, kā Ķīlis, vēl tam pabāž apakšā kaut kādu teoriju par nukleārajām ģimenēm un rullē tālāk. atvainojiet, ka es tik sievišķīgi ģimeniski piezemēti to visu pārvērtu, bet limitu jautājums mūsdienu sabiedrībā mani pamatīgi nodarbina.

  6. un limitiem otra puse ir tāda, ka tie limiti tiek paplašināti uz kaut kā rēķina. viekārši es tajā savā b/d lietā saskaros tagad ar tādu nekaunību un nelikumību uz bērnu rēķina, ka es nesaprotu, kā tie ļauži mierīgi dzīvo. bet tā ir tikai 1 tūkstošā daļa no tā, kas notiek. a es brīnījos, kur cilvēki ņem naudas tām smukajām mājām… un kāpēc to smuko māju ir tik daudz. tagad es zinu:)

  7. re, Chomsky runā par to, ka demokratija ar kapitālismu īsti neiet roku rokā – ka rezultāts vairs nav taisnīgs, humāns un cilvēktiesisks. Bet te mums jau jārunā par to, kāda ir anarhijas un kapitālisma summa, jo, attiecībā uz limitiem un vērtībām, tik tiešām – ta teikt, cīņas metodes kļūst aizvien iespaidīgākas.

    Un tā vairs nav demokrātija, kas dod tiesības un brīvības, as far as tās neierobežo cita indivīda tiesības un brīvības. taču tagad, ko daudz precīzāk sāk raksturot vārds – anarhija – nihilisms, cinisms, ignorance, apolitiskums utml.

    par smukajam majaam runajot, man kaut kad vasaraa sanaca nejausha saruna ar kadu jauku jaunu sievieti, nu tādu apmēram ka es :), kurai ir sas privatbizness. Aizrunājoties līdz Latvijas nodokļu sistēmai, viņas arguments bija – fakts, ka viņas vērtējumā šī nodokļu politika ir netaisnīga un tā pārāk daudz atņem uzņēmējam, mudina viņu firmas grāmatvedībā uzrādīt pēc iespējas mazāku peļņu, par kuru būtu jāmaksā peļņas nodoklis. Tātad, tā vietā, lai normāli uzrādītu savu peļņu un par to samaksātu tos 25% peļņas nodokli, viņa un kā viņa teica- lielākā daļa uzņēmēju – labāk izvēlas sapirkt visādas dārgas lietas – dārgas mašīnas, dārgas tehnikas, mēbeles, mājas, ēkas, utt utt un noformēt tos kā attaisnjošos izdevumus.
    Pēc viņas teiktā – normālā situācijā, pie normāla nodokļu sloga (tas gan ir diezgan diskutējams – cik ir normāls nodokļu slogs un tad attiecīgi ko viņa ar šādu nodokli var cerēt pretī no valsts) dadzi cilvēki nepirktu tās dārgās ekskluzīvās preces. To viņi dara, lai it kā iespītētu valstij.
    Lūk, ir arī tāds viedoklis.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s