1.sērija

Kā jau iepriekš biju rakstījusi, esmu uzsākusi nelielu sociālantropoloģiskiekonomisku eksperimentu – darbu kādā četruzvaigžņu viesnīcas restorānā padsmit stundas nedēļā.

Mans eksperiments, pirmkārt, sākās ar ļoti agru celšanos. Pirmā eksperimenta darba diena sanāca rīta maiņa – no 7 līdz 11iem, kad viesnīcas viesiem restorānā brokastu laiks. Šādi agrie rīti, kad jāiet uz darbu, bija sen piemirsti. Atzīšos, ka ceļoties un ejot, tomēr drusku nošaubījos, vai šāds agras celšanās elements tomēr nav pārāk mazohistisks šim eksperimentam, bet nu labi. Tā teikt, katram darba sava garoziņa.

Ierodoties savā ‘darba vietā’, mani ļoti pārsteidza tās virtuves plašumi – ļoti lielas telpas ar visādām palīgtelpām, gaiteņiem, noliktavām, aukstajām istabām (nu gandrīz kā ledusskapji) utml. Sajūta, ka vesela armija te jāpabaro. Ierodos tieši uz 7, kad jau sāk nākt pirmie cilvēki, un šīs rīta maiņas menedžeris man norāda uz kādu viesmīli – vietējo anglieti un un saka – seko viņai, skaties, ko viņa dara un mēģini tāpat. Mazliet samulstu, bet neko, pamāju ar galvu. Man tiek izsniegta arī uniforma – tāda rūsganoranža blūze un melns priekšauts. BET. Pirms es eju vispār ‘uz laukuma’, viņš man taisni un stingri nosaka – pie mums apaviem ir jābūt melniem, nevis SARKANIEM! Man, protams, līdzi citu apavu nav kā tie šausmīgi mīļie sarkanie zābīši, kas kājās; uz māju arī nesūta, jo taču jāstrādā. Tad nu viņi saka, ka meklēs savos krājumos. Es saku, ka man ir 41.izmērs. Man atnes melnas laiviņas. 40.izmērs, citu neesot. Respektīvi, variantu nav. Ievelku dziļu elpu, un neko, pārvelku kurpes un eju ‘uz laukuma’.

Bez anglietes, kas mani apmāca, mūsu rīta maiņā ir vēl vairākas: viena vietējā angliete – diezgan skābu seju un likās it kā neapmierināta ar kaut ko; tad vēl viena melnā – nenoskaidroju, no kurienes viņa, bet tāda draudzīga; tad vēl sieviete ar indisku izcelsmi. Un vēl kādas divas trīs, bet tās vairāk pa virtuvi darbojās, tāpēc tās tā mazāk ievēroju. Faktiski katrai bija viena galvenā atbildība un tad, ja savu darbu nav, bet kādai citai atkal ir traki daudz, tad iet palīgā. Man tika trauku novākšana, kad viesi paēduši. Tā tik bija riņķošana – no restorāna uz virtuvi un atpakaļ. Gandrīz nonstopā.

Viss te būtu samērā vienkārši, izņemot to, ka tā kā šis ir četrzvaigžņu viesnīcas restorāns, tad kā ekstra te ir kafijas/tējas pienešana katram viesim individuāli. Kā arī, viesim jāpiedāvā svaiga/karsta toztermaize. Katrs viesis, viņam ierodoties un aizejot, ir jāsveicina. Vēlāk man tika mācīts, ka aizejot būtu labi novēlēt veiksmi. Te gan tika piekodināts nedarīt pa amerikāņu modei, par piemēru minot – ‘have a nice day’, kas neesot stilīgi. Šie momenti ir tie, kuru dēļ te ar katru viesi sanāk kontakts. Man vēl tam jāpiešaujas, bet skatos, ka mani jaunie kolēģi ir diezgan uztrennējušies, žonglējot ar skaitām pieklājības un laipnības frāzēm. Reāli man tas viss liekas drusku tā tukši un banāli. Nezinu. bet izskatās, ka tiek uzskatīts – šiem smalkajiem ļaudīm, kas nāk brokastot, šai rīta agrumā nepieciešamas šādas nekādas sarunas. No otras puses, iespējams, tas ir mēģinājums radīt tādu kā mājas sajūtu; ka viesis ir pie savējiem. Taču šāds interpetējums man neiet kopā ar vizuālo viesnīcas imidžu, kas ir vairāk aristokrātisks, bet ne familiārs.

Visvairāk es stresoju tad, kad redzu, kādam kaut kas ir jautājams, jo – bija gadījums, kad viena dāma man lūdz atnest kaut ko, kas man izklausījās kā marmelāde, bet, kas, tomēr, izrādījās nebija marmelāde. Tad tā skaidrosanās un atvainošanās un citu iesaite, lai atrisinātu, kas tad tas ir, ko viesis vēlas, man šķiet mulsinoša. Tad vēl ir jāuzmanās nenovākt par ātru galdiņu, kā man vienu reizi sanāca – izskatījās, ka viesis ir paēdis un ir prom, bet nē – nāk atpakaļ un lūdz atpakaļ jau novākto pusdzerto kafijas krūzi.

Restorāna darbiniekiem pienākas maltīte, ja viņi vienā maiņā nostrādā vismaz sešas stundas. Šis ir ļoti viltīgs gājiens un manipulācija. Sākotnēji, runājot par darbu šajā restorānā, man tika teikts, ka restorāna darbiniekiem pienākas arī maltīte. Bet par šī teikuma palīgteikumu – to, ka tas pienākas tad, ja tu nostrādā tās 6 stundas no vietas, protams, uzzinu strādājot. Pat ja šis nav izšķirošs elements lēmumam, vai es te būtu nākusi strādāt, tomēr šie puspabeigtie teikumi – solījumi, par kuru izpildes nosacījumiem tu uzzini, kad esi jau faktiski noslēdzis vienošanos, ir manipulācijas un nerada labu iespaidu. Reklāmas flajerī katrā ziņā šis puspabeigtais tiekums ļoti labi izskatījās, bet, kā redzams, ir izrādījies maldinošs.

Tālāk, ja analizējam šo nosacījumu par to ēšanu, principā jau pirmajā dienā konstatēju, ka faktiski reti kura maiņa (īstenībā tikai tās, kad kaut kādu iemeslu dēļ ievelkas – vai nu ir ļoti daudz cilvēku, kuri jāapkalpo, vai maz darbinieku) sanāk ilgāka par tām 6 stundām, tāpēc – finālā rezumē ir tāds, ka restorāna darbinieki nedrīkst ēst. Mana melnā kolēģe kādā brīdī, kad ir tāds nosacīti mierīgāks ritms, pasauc malā un saka – Sandra, kad tu gribi kaut ko uzēst, pasaki man. Tu zini, te ēst nevar. Ja šefs ieraudzīs, būs traki. Bet, kad tu gribi kaut ko, pasaki, es tev parādīšu vietu, kur tad tu vari droši iet un paēst. Manu, ka katram ir sava secret kafijas krūze, kas tiek kaut kur nobēdzināta un ik pa laikam palietota. Melnā iedrošina mani arī paņemt sev krūzi, jo es droši vien gribot. Māju ar galvu. Viņa nosecina, ka es tāda kautrīga, un tāpēc zibenīgi noorganizē man šķīvi ar manām brokastīm – augļiem ar jogurtu – un aizved uz noslēpumaino vietu – vienu emergency exit – avārijas izejas durvīm, aiz kurām ir tāds 1 kvadrātmetra lieluma būcenis un kur nu esot droši ēst. Droši varbūt tur ir, bet omulīgi gan ne. tad nu es ātri piebeidzu šķivi un dodos atpakaļ ‘pie virpas’… ar sajūtu, ka esmu noziegusies.

Šāda attieksme man šķiet galīgi un viscaur nepareiza. Ir redzams, ka aizliegums ēst, ja strādā mazāk par 6 stundām, reāi nestrādā, jo cilvēkam, pirmkārt, ir kārdinājums kaut ko apēst, jo visu laiku ir jāstrādā ap un gar ēdienu, un, otrkārt, nostrādāt, teiksim, piecas stundas bez nekā iedzeršanas vai apēšanas nav diez ko veselīgi, un treškārt, aizliegums te darbojas ar ēdenes ābola efektu -aizliegums provocē tomēr lauzt šo aizliegumu. Šī aizlieguma rezultātā darbinieki paēd slepus vai arī visu laiku cenšas kaut ko, tā teikt, nočiept, un manuprāt, ja parēķinātu, viņi šādi paslepus, iespējams, apēd vairāk, nekā ja būtu pateikts – katram pienākas viena maltīte.

Bet, vislielākās sāpes un šausmas mani pārņem, nesot novāktos traukus uz virtuvi. Pirmā lieta ir – ļoti daudz cilvēku uzliek uz šķīvja daudz vairak, nekā viņi reāli apēd. Attiecīgi – tas tiek izmests atkritumos. Tā varbūt it manis pašas problēma vai trauma no padomju laikiem, bet es stingri pastāvu uz to, ka, ja tu uzliec kaut ko uz šķīvja, tu to apēd. Otra lieta – tās tostermaizes kas kā īpaša ekstra tiek piedāvāta viesiem. Ja viesis ir viens, viņam dod četras pusītes, ja divatā – sešas pusītes. Taču, ļoti ļoti bieži viņi varbūt paņem vienu, augstākais divas. Attiecīgi – tās satosterētās maizes tiek lidinātas atkritumu maisā. Crazyyyyy. Tai indiešu tipa sievietei, kas tai dienā cepa tās maizes, gāju un teicu – tas ir briesmīgi. Tā taču nevar. Viņa arī it kā nošausminās. Es saku, ka varbūt var dot mazāk viņiem jo tāpat taču redzams, ka reti kurš visas apēd. Viņa it kā piekrīt, bet tomēr nē, jo uz tā īpašā statīva, kur tās maizes tiek saliktas, neizskatīsies smuki, ja būs tikai divas pusītes.

Saliekot šīs divas lietas kopā – aizlieguu ēst un ediena mešanu atkritumos, es konstatēju manam prātam neaprotamu loģiku un matemātiku.

Pēc manām pirmajām darba stundām man tiek sniega apmēram pusstundu gara instrukcija par par restorāna nodaļu un ar to saistītiem jautājumiem. Drošība visvisādos griezumos ir viens no pamatjautājumiem. Sākot no tā, kā izvairīties no sevis savainošanas, un beidzot ar to, ka manu kādus aizdomīgus tipus vai kādas aizdomīgas lietas atstātas, kas varētu būt saistīts ar kādu plānotu uzbrukumu, terorismu vai tamlīdzīgi.

Šajā ziņā šķiet ļoti pozitīvi, cik nopietna attieksme ir pret drošību – savu, kolēģu un viesu.

Tā teikt, ir sajūta, ka lai ar nepaēdusi, bet drošībā 🙂

(turpinājums sekos).

Advertisements

8 thoughts on “1.sērija

  1. njā, pilnīgi pretēji iedomātajai britu kultūrai. bet laikam jau tāda britu kultūra vairs nepastāv, izņemot ārēji formāli karaļnamā vai dažiem trakajiem a la misters Bīns. Starp citu, kādas nacionalitātes ir tavs priekšnieks? tikai gan neieteiktu izrādīt pašiniciatīvu par tostermaizēm, nav īstais amats, tāteikt, par to nepaaugstinās:) starp citu arī pie mums ir tāpat – es kādreiz strādāju dāzrniecībā, kur kravām gāza ārā mazas, nestandarta rozītes, bet darbinieki tās nedrīkstēja ņemt, jo varētu gadīties, ka iet pārdot… nav jau gan maize, bet fiška tā pati. Izskatās, ka tev vēl īsti garoziņa nav bijusi. Man būtu visvairāk bail, ka kāds nīgrs kretīns, kurš izkāpis no gultas ar kreiso kāju, man kaut ko pateiktu, bet es varētu tikai smaidīt. Bet nu turies

  2. kā es varu nomainīt to savu kvadrātu un dabūt kaut ko elegantāku? man tā biešu krāsa vēmas rauj

  3. jā, no britu kultūras te, šķiet, ir pamaz. Domāju, te valda skarbā biznesa kultūra. Plus, jā, tas darbinieku etniskais sastāvs noteikti nav tāds, ar kuru to britu kultūru uzturētu un attīstītu.
    Lūk, bet mans priekšnieks – restorāna menedžeris ir vietējais brits. Tāds pajauns gados, bet tāds mazais aristokrātiņš – pašpārliecināts un ļoti svarīgs. Man viņš vispār atgādināja dažus tipāžus no ViA laikiem. Šodien viņam bija aproču pogu krekls, a apročpogas – nu dikti smalkas. Te varbūt ir tā britu kultūra.
    Kas attiecas uz mainu priekšniekiem, tad piektdien (par to būs 2.sērija) mans priekšnieks bija indietis.

    Nu jā, un par tostermaizēm runājot – jā, es ar nospriedu pie sevis, ka trauksmi necelšu. Taču, šodien man dusmu uzsita viens viesis, kungs gados, kuram bija atnestas 4-6 tostermaizes un kamēr viņš tur paņēmis ēdienu, palasījis avīzi utt, tās torstermaizes esot atdzisušas. Lai uzstaisot pa jaunam viņam. Nu baac..

  4. a par to bieshu krasas kvadratu.. nu es pachekoshu, vai ko varu tavā labā darīt. :))

  5. nu super aprakstiņš!
    Riktīgi labās nianses tu apraksti!
    Par to ēšanu vai neēšanu darba vietā – hmm, es, koordinējot pētījumu par Darba drošību, piefiksēju, ka ir taču kaut kādas ES kopējas vienošanās par darba apstākļiem darba vietās, un ēdamtelpa šāda rakstura darbā varētu būt viens no nosacījumiem… Un, nē, nu tā ēdiena mešana ārā- to es arī nevaru pārvārīt…
    Interesanti, cik liela nozīme parādās tostermaizei paareizi saceptai un pareizi pasniegtai noteiktā kontekstā. Varbūt tā varētu būt Tava pētījuma hipotēze – “Pareizi sagatavota un pasniegta tostermaize ir viens no piederības elementiem noteiktai sabiedrības grupai, kas mitinās 4 zvaigžņu restorānos”

    ar nepacietību gaidīšu nākamās daļas 😉
    A tās kurpes laikam dikti, dikti, spieda….

    41,5 izmēra īpašniece 😉
    Malacis tu, Sandra!
    S.

  6. P.S.nu mitinās varbūt viņi ne restorānos, bet viesnīcās 😉

  7. nu bet si šmite, kādas tur direktīvas. martinsons ar to pa galvu tik dabūtu

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s