par agru, pārāk pēkšņi..
šādas reizes ikreiz atgādina par dzīvības trauslumu un ievainojamību. Un paradoksāli, nereti tieši tie ārēji staltie, spēcīgie, veiksmīgie lūzt. Tik pēkšņi kā Mārtiņš..
Taču, jā, iespējams, šis ārējais tēls bija tikai maska; aiz tās slēpās patiesais Mārtiņš, dziļi sevī viens, bez savas ģimenes un vecākiem, mīlestību alkstošais…
…atcerējos, kā savos Valmieras laikos vienīgās reizes, kad gāju uz tai laikā iecienīto Multiklubu, bija vakari, kad spēlēja Tumsa. Un vēl tagad atceros to enerģiju, kas viņā eksplodēja uz skatuves, sastopoties ar milzīgo fanu sajūsmu par mākslinieku.
vēlāk kādu laiku sanāca dzīvot uz vienas ielas, kamdēļ šad un tad varēja viņu satikt garāmejot..
Es ticu, ka viņā mita milzīgs spīts pierādīt sev un visai pasaulei, ka par spīti viņa pagātnei un to, kas ar viņu noticis, viņš var būt Personība, nepazaudējot cilvēcību..
Viņš šķiet daudz sapņoja un daudzus sapņus arī īstenoja…
Tagad viņš ir pie saviem apdziedātajiem eņģeļiem..
x
