Kas notiek (manā) pasaulē?

Esmu sajūsmā par šo Paidera rakstu. Precīzs. 

Latvijas problēma ir pārvaldes modelis, kur partijas no sākotnējiem biznesa klubiem ir pārvērtušās par pārvaldes vidējās un augstākās hiearhijas līmeņa vadītāju arodbiedrībām, kuras arī strādā šo arodbiedrības ‘biedru’ interesēs. 

Ministri ir savu ministriju advokati un lobiji, un reti vai nostāsies pret savejiem. 

Šādā pārvaldes sistēmā tik tiešām ir grūti iedomāties kvalitatīvas reformas, jo objektivā spēja savā nozarē kaut ko optimizēt, sakārtot, efektivizet ir apgrutinata ar automatisku ’savējo’ ‘uzmešanu’ un attiecigi pasha ‘uzmeteja’ stabilitati un talaku notureshanos sistemaa. 

runājot par šīm patreizejam pārvaldes reformām un jauno plānu, viss jau ir labi, taču ne jau tas lielums ir ta primarā problema, bet gan tas funkcijas un atdeve. Tiri no ekonomiskaa viedoklja raugoties, publiskais sektors nav nekas slikts – tas ir butisks darba devejs un rada prechu un pakalpojumu pieprasijumu privatajam sektoram. Viss āķis ir efektivitātē. Pēc Pasaules Bankas GRICS sistēmas, kas vērtē valsts pārvaldes efektivitāti, Latvija ir divreiz neefektīvāka kā Igaunija, lai gan proporcionali abu valstu pārvaldes ir apmēram līdzīgas, rēķinot valsts pārvaldē nodarbinātos attiecībā pret iedzīvotāju skaitu. 

Un, visbeidzot, Veismanes nesenais paziņojums, ka 30 miljoni tiek tērēti valsts sektorā, neredzot reālu jēgu un atdevi, ir pierādījums tam, ka lidz shim valsts pārvalde ir sirgusi ar akūtu paškritikas trūkumu un spēju kaut ko mainit. vai shi neefektivaa valsts parvalde bus spejiga piedavat kaut ko revolucionari jaunu, un pat ja piedavas, vai shi pati neefektivaa parvalde spes to istenot? 

Bet, ja mēs budžeta lāpīšanā tagad ķeramies klāt izglītībai, atstājot skolotājus ar vidēji 200 LVL mēnesī, cerība, ka jaunā paaudze spēs ko mainīt un nāks ar lielāku izpratni un spējām, zūd.