Atsaucoties uz Centrālās Statistikas pārvaldes datiem, 2006.gadā Latvijā ar augstāko izglītību vecuma grupā 20-29 gadi bija 18.8 tūkstoši vīriešu un 31 tūkstotis sieviešu. Turklāt, ar zinātnisko grādu – apmēram 300 sievietes un 300 vīrieši. Apmēram 300 strādā valsts sektorā, neskaitot izglītību.
…
Pirmkārt, ja gudra sieviete grib gudru vīrieti, visām tīri matemātiski nepietiek.
Otrkārt, vai 600 zinātnieki – tas ir pietiekams spēks uz zināšanām balstītai ekonomikai?
Š is bija mans trešais džeza festivāls, kuru esmu apmeklējusi UK kopš te esmu. Un jāsaka – absolūti brīnišķīgs, kvalitatīvs un skaists pasākums skaistā, viduslaiku stila pilsētā.
Lai arī tur pavadīju trīs ar pus dienas, nekādas īpašās tūrisma aktivitātes nesanāca, jo festivāla
programma bija tik piesātināta un pilna ar koncertiem, sākot ar pusdienu koncertu jau plkst 12.00 dienā un beidzot ar nakts koncertiem 22.30. Man būtu gribējies apmeklēt izslavēto Bath Spa, kas laikam ir vienīgā karsto avotu vieta Anglijā zem klajas debess. Nu nesanāca laika jeb – es varbūt vienkārši negribēju iespringt uz to.
Tātad par džezu. Pirmkārt, es beidzot beidzot dzirdēju un redzēju dzīvajā Maceo Parker! Īsta leģenda. Viens no slavenākajiem mūsdienu saksofonistiem. Bet, protams, būtiskākais ir viņa funk groove stils, kas tik tiešām ir nepārspējams. Savā zinā viņš bijis James Brown ēnā, taču tagad kopš JB nāves, šķiet, viņš ir ieņēmis JB vietu un attīsta
un uztur funk virzienu. 2.5 stundu bezpārtraukuma koncerts, kur klausītāji nevis sēdēja, bet šūpoja savus gurnus funk ritmā, bija absolūts energizer. Maceo Parker grupai šai koncertā pievienojās arī britu jazz funk virziena redzamākais mūziķis – trombonists Dennis Rollins. Ļoti patīk viņš. Tāds ar humoru un ļoti atvērts pret audienci. Bet bija interesanti – Maceo ir iestudētas zināmas kustības, kas mūziķiem jāizpilda, kad kāds cits kādu solo spēlē. Vispār, man personīgi tas šķiet ta mākslīgi un vecmodīgi. Un smieklīgi. Un tas bija arī acīmredzami, ka tam Dennisam tas viss šķita ļoti uzjautrinoši un smieklīgi. Bet viņam jau nebija variantu. Maceo tā liek un punkts. 
Tāpēc pauzēs, kad Denisam nebija jāspēlē, viņš gāja aiz aizkariem izsmiet lielo smieklu.
Nākamais – Nik Bartsch Ronin. Jazz grupa no Šveices. Absolūti kaut kas jauns un īpašs. Brīnos, kā es 
par viņiem neko iepriekš nebiju dzirdējusi. Nik, pianists ir ļoti īpatna un savdabīga persona. Pēc sava stila, runas veida un uztveres. Viņš saviem darbiem nedomā nosaukumus, bet vienkārši kārtas numuru, jo uzskata, ka klausītājam pašam ir jadod brīvība iztēlei un izdomai. Nosaukums ierobežojot. Arī viņi faktiski spēlēja tādu funk un groove, taču tas bija tāds mistiski hipnotisks un stipri niansētāks. Grupas perkusionists ar plašu pamatā pašdarinātu instrumentu komplektu radīja dabu atdarinošas skaņas – piemēram, sienāžu strinkšķināšana, pērkona skaņas utml. Vēl – es pirmo reizi redzēju un dzirdēju kontrabassklarneti. oah. Tāaada skaņa. Bet plaušām gan tur jābūt pamatīgām.
Curios – Tom Cawley trio – viens no vadošajiem UK jazz trio. Ļoti interesants repertuārs – sākot no romantiski klasiski džezu un beidzot ar psihodēlisku jazzroku.
Jā, un bija laime jau otro reizi dzirdēt Dave Holland Quintet. 
Arī Dave Holland ir leģenda. Sadarbība ar Miles Davis agrajā jaunībā ir padarījusi viņu par īstu jazz vēstures liecību. Mani aizrauj viņa cilvēciskums. Viņš, vienkārši gērbies un vienkāršu cilvēcisku attieksmi parāda, ka īstai ģenialitātei pomps un izrādīšanās nav nepieciešama. Pamatā tika atskaņoti viņa paša komponēti darbi un vairāki no viņiem veltīti viņa mazbērniem (vai nav mīļi?).
Un jā, pusdienas laika koncerts – Bobo Stenson piano darbi. Pēc izcelsmes zviedrs pirmo kompozīciju atskaņoja zviedru tautas 
dziesmu jazz apdarē. Jauki. Ka tā identitāte netiek noliegta, bet atzīta un izcelta. Bobo Stenson ir fantastisks jazz pianists. Labāka miera, harmonijas, domu skaidrības un sevis saprašanas terapija nav iespējama bez viņa mūzikas klātbūtnes. Mani tā ļoti uzrunā. Skaisti un aizkustinoši.
Tālāk britu jazz grupa Empirical – dzirdēti jau vairākkārt, bet šoreiz ar diviem koncertiem pārsteidza ar divām jaunām programmām: pirmais koncerts bija veltījums Cannonbal Adderley, saksofonistam, kurš
mira agri, taču paspēja ne tikai radīt saknes fusion jazz, bet arī ar mūziku runāt par idejām un īpaši – melno amerikaņu brīvību un cilvēktiesībām. Viņš ar savu mūziku un savu profesionālo darbību centās ietekmēt politisko vidi, runājot par melno rases marginalizāciju un nevienlīdzību. Ši koncerta pirmajā daļā mūzikas žurnālists stāstīja par Cannonbal Adderley dzīvi, muzikālo karjeru, politiskajām aktivitātēm, raksturojot to gan ar viņa audio, gan video materiāliem. Šis stāsts man atsauca atmiņā neskaitāmās diskusijas, kas bijušas ar kultūras cilvēkiem, par šo viņu darba sociālo nozīmi. Par to, vai un kāda message, ziņa, ideja tur ir. Es domāju, mūsdienās no šāda rakursa skatoties liela daļa mākslas ir tukša. otrajā koncerta daļā Empirical atskaņoja savus darbus, iedvesmojoties no Cannonbal Adderley darbiem. Lauzti ritmi, lieliska visu piecu mūziķu sadarbība uz skatuves, tehnika un savs īpašais raksturs. Skaaaisti. Emiricial otrs koncerts bija ‘iesildīšana’ pirms Branford Marsalis. Tas savukārt bija veltījums Eric Dolphy un stipri atšķirīgāks. Reāls ‘gāziens’.
Un visbeidzot Brandford Marsalis. Pirms dažiem gadiem dzirdēju viņu Rīgā un toreiz man kaut kā ne 
visai. Taču šoreiz – fantastiski. Un ne tikai viņš, bet katrs no viņa grupas. Īpaši – viņa bundzinieks, kuram nav pat vēl 20 gadi! Monstrīgi. Branford, neskatoties uz savu profesionalitāti džezā, ir izmēģinājis arī televīzijas šovmeņa darbu, kura ietekme bija jūtama arī koncertā. Viņš lieliski prot iekomunicēt ar publiku.
Visā visumā – ļoti ļoti skaistas, piesātinātas trīs dienas.
31.maijs. Rīt 1.jūnijs. Tādas savādas sajūtas. Šķiet, tik nesen bija septembris, kad pārcēlos uz UK, un nu – jau vasara. Laiks skrien. Ātri. Pārāk ātri. Sāk šķist, ka netieku līdzi vairs. Un tāpēc ar apbrīnu skatos gadu atpakaļ, kā es skrēju, darīju, gandrīz bez apstājas. Un man pietika 5 stundu nakts miega un paspēju gan nostrādāt padsmit stundu garu darba dienu, gan atpūsties. Likās, ka es laikam skrienu pa priekšu. Bet tagad – viss kaut kā ir savādāk.
Studiju viens posms ir pabeigts. Esejas nodotas, kas gan nāca ar šausmīgu piepūli un grūtu saņemešanos. Ambīcijas saņemt visaugstāko novērtējumu arī nav ar mani, tāpēc šobrīd pamatā ceru, lai ir nokārtots. Mani kaitina tie striktie noteikumi, kādai ir jābūt esejai. Bez maz – kam kurā paragrāfā jābūt. Es sajūtu sevī dumpinieciskumu pret jebko, kas ierobežo manas izpausmes. Un rakstīt/ darīt kautko pēc sablona – tas nav priekš manis. Nu labi, es varbūt pārspīlēju mazliet, bet akadēmiskās rakstīšanas stila sausums mani neuzrunā. Turklāt, visvairāk mani satracināja fakts, ka, vērtējot iepriekšējā pusgada esejas, daudzi pasniedzēji uzsvaru liek uz struktūru, ne tik daudz uz ideju. Ja man svarīga ir ideja, tad atzīmes dēļ es neiešu koncentrēties uz struktūru.
2.septembrī jānodod disertācija. Es domāju, ka, pat ja es varētu varbūt to uzrakstīt līdz jūlija vidum, es noteikti to visu marinēšu līdz 1.septembrim. Lai gan vajadzētu censties uzrakstīt pēc iespējas ātrāk, jo tas tomēr tāds slogs, kas mani ierobežo un grauž sirdsapziņu ikreiz, kad es daru kaut ko citu. Par laimi, Universitātes bibliotēka ir tiešām ļoti laba un esmu atradusi daudzas grāmatas par Latviju un Baltijas valstīm 80tajos un 90tajos – tieši tas, kas man vajadzīgs. Turklāt, izrādās, arī akadēmiskajos žurnālos ir daudz rakstu, publikāciju par šo tēmu (un angliski), tā ka – vasara solās būt ļoti akadēmiska un intelektuāla.
Bet ja runājam par vasaru plašākā nozīmē, īstenībā viss ir lielā, biezā miglā. Nav ne mazākās nojausmas šobrīd, kas un kā un kur un ko. Optimisms gan mani nav vēl pametis, tāpēc ceru, viss sakārtosies. Bet tās būs lielas pārmaiņas jebkurā gadījumā. Ar jaunām mājām, jaunu darbu, jauniem cilvēkiem, jaunu vidi. Bet – dzīve jau ir tas stāsts par (sevis) meklējumiem, sapņiem, izaicinājumiem, sevis pilnveidošanu un pieredzes uzkrāšanu. Tas, kas mani šai stāstā mierina, ir – par spīti visam, man ir Salacgrīva.
Rudenī, kad ierados šeit, rakstīju par mūsu mājas lokālo seriālu, kurā itālis iemīlējās čehietē un rīkoja scēnas un beigās abi kļuva par pāri. Vakar viņi izvācās. Un beigas šim seriālam arī ir seriāla cienīgas. Itālis ar mani vairs nerunā. Viņš mani ir izdzēsis arī no saviem facebook draugiem. Mums bija strīds. Un mēs gandrīz sakāvāmies. Par ko? Itālis un čehiete maija vidū paziņoja, ka viņi par gāzi aprīļa un maija mēnesī nemaksās, jo esot taču pavasaris/ vasara un siltums mājā ir izsķērdība. Tiesa gan, sākot ar aprīļa otro pusi, kad tik tiešām kļuva siltāk, mēs sākām regulēt siltumu, to ieslēdzot tikai uz laiku, taču viņiem šķita, ka vienalga siltums tiek par daudz lietots. Un, varot taču vilnas zeķes un džemperus uzvilkt, ja auksti. Tā kā sanāk, ka siltumu vajag tikai man un spāņiem, tad viņi nemaksās. Es viņiem jautāju – kāda būs formula, kā mēs tagad aprēķināsim, cik kurš maksās? Rēķinu saņemam par 3 mēnešiem (marts – maijs), taču skaidrs, ka martā siltumu lietojām visu laiku un visi, bet maijā mazliet un kā izrādās, itālim to nevajadzēja. te nevar vienkārši rēķinu izdalīt uz trīs. Turklāt, ja mēs sākam šādi te uzskaitīt visu tik skrupulozi, cik, ko kurš patērē, tad spāņi ierosināja arī pārrēķināt iepriekšējo rēķinu maksu, jo viņi pa šo mācību gadu 2 mēnešus vispār nav bijuši mājā, bet ir godprātīgi samaksājuši savu daļu. Es teicu, ka mums arī jāpārskata tad ūdens rēķina maksāšana, jo es dušā 100% patērēju uz pusi mazāk ūdens nekā itālis. Turklāt, ierosināju, ka es iekasēju arī samaksu par to, ka es kārtoju un nomaksāju visus rēķinus un tīru biežāk nekā pārējie. Čehiete saka, ka viņai nav daudz naudas un viņa grib taupīt. es saku, ka man arī nav daudz naudas, taču varbūt viņa var pamainīt ēdienkarti un pārmaiņas pēc lašu, smalku ēdienu vietā var kādu laiku pārtikt arī no vienkāršakas un lētākas pārtikas. Un itālis var nepirkt tos dārgos ‘muskuļu masas’ audzētājus. Tā redz neesot mana darīšana. Bet es saku – ka viņu dzīves stils nepārliecina mani par viņu patieso vēlmi ietaupīt. Drīzāk, viņi grib ietaupīt uz citu rēķina. Vārdu sakot, mūsu mazā mājas sanāksme pārvērtās reālā skandālā, asā un agresīvā vārdu apmaiņā. Kopš tā laika mikroklimats ir mīnusos un spāņi dzīvo pa savam, es pa savam un itālis ar čehieti arī pa savam. Nu nekas. Bet nu jā, mani šāda sikumainība un egoisms reāli tracina. Un man nav ne mazākās vainas sajūras par notikušo. Trakākais – pēdējais rēķins par gāzi un elektrību būs pēc 2 nedēļām. Ceru, ļoti ceru, ka vācot naudu, mēs neatgriezīsimies pie šīs sarunas. Un galvenais – ka abi kašķīgie ‘nenoziedēs’ un man nebūs viņu vietā rēķins jāmaksā.
Pagajušajā nedēļas nogalē biju aizbraukusi uz Bath, pilsēta Anglijas dienvidrietumos. Iemesls – džeza festivāls ar pasaules klases mūziķiem. Bija baigi baigi jauki un relaksējoši. Un ir tik grūti atkal saspringt uz lietām un procesiem. Tāds atslābums. Bet varbūt arī nemaz nevajag vienmēr tā skriet un trakot… Nevar saprast.
Es nezinu un neatceros brīdi, kad man būtu bijusi lielāka neziņa, nesaprašana par to, kas, kā, kam, ko, ar ko, kur, kāpēc, kad, vai, cik, par cik un priekš kam…
brīžam aizraujoši un intriģējoši, brīžam stindzinoši un bailīgi.
“Those who does not study history, are forced to repeat it.
History doesnt repeat, but it does rhyme.”
(Tie, kas nestudē vēsturi, ir spiesti to atkārtot.
Vēsture neatkārtojas, bet tai ir atskaņas.)
(Mark Twain, Toma Sojera piedzīvojumu autors)
“viena no būtiskākajām mūsdienu problēmām ir arvien pieaugošā varas un politikas nošķirtība.Šodien vara un politika darbojas ar dažādām loģikām un interesēm. Multinacionālās kompānijas varas resursu ziņā pārspēj jebkuru nacionālo valstu kombināciju.”
2009.gada 13.maijs, publiskā lekcija “Eiropa un pārējie”, Leeds.
Zygmunt Bauman, Leeds universitāte, goda profesors.
“Paradox of thrift: saving is a virtue, but when everyone tries to sharply increase saving at the same time, the effect is a depressed economy. Paradox of deleveraging: reducing debt and cleaning up balance sheets is good, but when everyone tries to sell off assets and pay down debt at the same time, the result is a financial crisis. Paradox of wages: workers at any one company can help save their jobs by accepting lower wages, but when employers across the economy cut wages at the same time, the result is higher unemployment and thus deflation and stagnation.”
Taupības paradokss: taupīgums ir tikums, bet kad ikviens vienlaikus cenšas palielināt savus ietaupījumus, ekonomika tiek vājināta. Līdzsvarošanas paradokss: parāda mazināšana un bilances sakārtošana ir labi, bet kad ikviens vienlaikus cenšas pārdot aktīvus un nomksāt parādu, rezultāts ir finanšu krīze. Algu paradokss: jebkura uzņēmuma darbinieki var saglabāt darbavietas, pieņemot zemāku atalgojumu, bet kad visi uzņēmumi pazemina darbinieku algas vielnlaikus, rezultāts ir augstāks bezdarbs un attiecīgi deflācija un stagnācija.
Paul Krugman, “Krītošo cenu sindroms”
The New York Times, 2009.gada 3.maijs
“Aptuveni 15% Anglijas valsts skolu skolnieki saņem brīvpusdienas, jo viņu vecāki vai nu saņem tikai sociālos pabalstus vai arī nopelna mazāk nekā £15 575 gadā. Pagājušā gadā brīvpusdienotāju bija par pucprocentu mazāk.”
The Guardian, 2009.gada8.maijs.
£15 575 = apm. 12 460 LVL.
Man ir daži jautājumi Starptautiskajam Valūtas Fondam (SVF):
1. 27.aprīlī SVF vadošā amatpersona Dominique Strauss-Kahn teica: “I would like to make it clear that we do not put conditions in programs that limit health and education spending. On the contrary, about one-third of Fund-supported programs in low-income countries have targets to preserve or increase social spending. In addition, subsidies and other safety net programs aimed at the poorest members of society are supported by the IMF in many countries.” (Es gribētu paskaidrot, ka mēs (SVF) NEliekam tādus programmu noacījumus, kas ierobežo izdevumus izglītībai un veselības aprūpei. Tieši pretēji, viena trešdaļa SVF atbalstītās programmas zemu ienākumu valstīs ietver mērķus saglabāt vai palielināt sociālos izdevumus. Turklāt, daudzās valstīs SVF atbalsta subsīdijas un citus sociālās drošības tīkla programmas, aizsargājot nabadzīgākos sabiedrības locekļus.) Arī 23.decembrī SVF preses relīzē, apstiprinot aizdevuma piešķiršanu Latvijai, tika teikts, ka sociālie izdevumi tiks aizsargāti.
Mans jautājums: uz kāda pamata Latvijas valdība ir spiesta šobrīd apcirpt izglītības, veselības, labklājības budžetu, lai iekļautos SVF noteiktajos 7% deficīta rāmjos, ja SVF publiski ir apgalvojis, ka SVF programmas neietekmē negatīvi valsts sociālo budžetu? Vai man tikai tā šķiet, ka te ir pretruna starp SVF runām un darbiem?
2. Atsaucoties uz 2.aprīļa G20 samita Londonā komunikē, kurā starptautiskās finanšu institūcijas, ieskaitot SVF, tiek aicinātas veikt reformas, lai pārvarētu šo krīzi un nepieļautu līdzīgas nākotnē, – vai šī tradicionālā ‚conditionality‘ pieeja, kas šobrīd tiek pielietota Latvijas gadījumā un kas pēc citu valstu pieredzes pēdējo divdesmit gadu laikā ir pierādījusi neefektivitāti un īpaši dramatisku ietekmi uz nabadzīgāko sabiedrības daļu (ja nepieciešams, sarakstu ar literatūru, kas pierāda šo neefektivitāti, varu sagādāt), ir vienīgais, ko SVF šajā kritiskajā situācijā var piedāvāt? Vai tas neliecina par paša SVF krīzi, mazspēju, bankrotējošā neoliberālismā slīkstošu augstprātību un bezatbildību, nespējot objektīvi novērtēt savu politiku un izdarīt secinājumus? Cik tālu SVF ir ticis ar savām strukturālajām reformām? Varbūt tos G20 solītos US$750 miljardus vajadzēja dot pēc tāda paša principa, kā SVF sola līdzekļus Latvijai?
3. Laikā, kad Latvija, samazina valsts budžetu par 40%, pildot SVF prasības, ASV, kas ir ietekmīgākā valsts SVF, veic pilnīgi pretēju politiku, īstenojot plašu miljardus vērtu ekonomikas stimulēšanas plānu. Vai tiešām abas tik atšķirīgās atbildes reakcijas uz krīzi var būt pareizas? Vai tiešām draudzīgajam SVF un ASV tandēmam būtu nesaskaņots viedoklis šajā jautājumā? (p.s. variet neatgādināt man par Latvijas un ASV atšķirīgajiem ģeogrāfiskajiem izmēriem, iedzīvotāju skaitu utml; paskatiet labāk, kāds ir, piemēram, ASV un Latvijas budžeta deficīts, ārējais parāds utml).
4. SVF politika, iesaistoties Austrumāzijas valstu un Brazīlijas finanšu krīzes novēršanā, ir ļoti līdzīga tai, kas šobrīd tiek īstenota Latvijā. Zinot, ka SVF taktika šajās salīdzinoši nesenajās krīzēs ir saņēmusi daudzu ekonomistu kritiku (P.Krugmam, piemēram) un radījusi plašu anti-SVF vilni gan akadēmiķu, gan NVO un attīstības organizāciju vidū, rosinot fundamentālu reformu nepieciešamību, kāda ir garantija Latvijai, ka netiks atkārtotas vecās kļūdas (aizraušanās ar strukturālām reformām, kam tiešā veidā ir maz sakara ar šī SVF aizdevuma primāro mērķi – nodrošināt finanšu sektora stabilitāti; valsts budžeta izdevumu drastiska samazināšana, tādejādi vēl vairāk pastiprinot recesiju)? Apzinoties, ka Latvijas IKP krīt un kritīs, 7% budžeta deficīta griestu piesaiste šim IKP ir pilnīgi nejēdzīga valsts ieraušana apburtajā lokā, kas novedīs pie nepieciešamības pirms katra kārtējā sagaidāmā SVF aizdevuma maksājuma apcirpt budžetu atkal un atkal, līdz tas spēs tikai samaksāt SVF aizdevuma procentus (gadījumā, ja nespēsim pat parādu un aizdevuma procentus maksāt, SVF labprāt, kā tas ir Āfrikas valstu gadījumā, aizdos). Kā un kurā brīdī šeit SVF sekmēs stabilitāti, noguldītāju un investoru uzticību, valsts konkurētspēju, ekonomisko izaugsmi, nodarbinātību???
5. Un visbeidzot, vai SVF arī nav sava bonusu sistēma, kas ‚lielos gudriniekus‘ ievelk mantkārības važās, ar SVF aizdevumiem taisot peļņu sev un saviem kreditoriem?
“I would like to make it clear that we do not put conditions in programs that limit health and education spending. On the contrary, about one-third of Fund-supported programs in low-income countries have targets to preserve or increase social spending. In addition, subsidies and other safety net programs aimed at the poorest members of society are supported by the IMF in many countries.”
Dominique Strauss-Kahn
Managing Director, International Monetary Fund, April, 27, 2009
(Es gribētu paskaidrot, ka mēs (SVF) neliekam tādus programmu nosacījumus, kas ierobežo izdevumus izglītībai un veselības aprūpei. Tieši pretēji, viena trešdaļa SVF atbalstītās programmas zemu ienākumu valstīs ietver mērķus saglabāt vai palielināt sociālos izdevumus. Turklāt, daudzās valstīs SVF atbalsta subsīdijas un citus sociālās drošības tīkla programmas, aizsargājot naadzīgākos sabiedrības locekļus. )
