Diletantisma paradīze

Kā vēl lai dēvē valsti, kuras prezidents ir ārsts, finanšu ministrs – mehanizators, aizsardzības ministrs – veterinārsts, parlamenta deputāts – svarcēlājs, komponists, zemnieks, Pasažieru vilciena valdes loceklis – satiksmes ministra šofera dēls. šo sarakstu varētu turpināt. Diemžēl. 

Visbriesmīgākais, ka šie vairs nav izņēmumi, bet jau kļūst par ierastu un normālu praksi, kas attīstās īpaši tagad priekšvēlēšanu gaidās. 

“Diena” nesen rakstīja par dziedātāju Lily, kura kandidēs Jelgavas pilsētas pašvaldību vēlēšanās.

Es patiešām apbrīnoju šādus cilvēkus! Es zināju, ka šī ‘fabrikante’ māk dziedāt (hm, bet varbut tā ir tikai mediju uzburtā ilūzija par šo?), bet nezināju, ka viņai būtu arī ievērojamas zināšanas pašvaldību attīstības, ekonomikas, politikas jautājumos.

Apskaužami. Man nav tik lielas drosmes, lai tagad, piemēram, sāktu vadīt kori “Kamēr” vai operēt aklo zarnu, pat ja man šķistu, ka es ar šiem uzdevumiem lieliski tiktu galā.

Par ko tas viss liecina. 

1. pirmkārt, tas ir atsevišķu cilvēku grupas ārkārtēji augstais pašnovērtējums un pārliecība par savām universālajām spējām, zināšanām un prasmēm, kas ļauj viņiem veikt gandrīz jebkuru darbu. 

2. otrkārt, atsaucoties uz tēzi, ka ģenialitāte piemīt pavisam nelielam civilizācijas procentam, faktiski varam konstatēt, ka  Latvija ir ģēniju zeme.

3. treškārt, šī masīvā ģenialitāte un šo cilvēku atrašanās daudzos ļoti svarīgos amatos varētu  arī tik pat ģeniāli atrisināt daudzas valsts problēmas. 

4.  ceturtkārt, pat ja tai sabiedrības daļai, kas nav tik ģeniāla, šķiet, ka šie ģēniji nevis risina, bet rada problēmas, ģeniji uzskata, ka viss ir kārtībā un, piemēram, pašreizējā krīze ir ‘nasing spešal’. 

 

****

No kurienes ir šis priekšstats, ka spēja uzkomponēt nacionālos hītus, skaisti dziedāt, izoperēt sirdi, seksīgi izskatīties, skaisti izart vagu kartupeļu laukā, izārstēt telēnam klibo kāju, uzvarēt Olimpiskajās spēlēs, utt automātiski rada spējas vadīt valsti, risināt politiskas, ekonomiskas, sociālas problēmas, sekmēt attīstību? 

Mani tiešām skumdina šī vieglprātība un paviršā attieksme pret valsti, kuru šādas Lily, Ščerbatihi un Co izrāda, kandidējot un pieņemot politiski un valstiski atbildīgus amatus. 

Mēs neesam ģēniju zeme, mēs esam diletantu paradīze, kuru sargā zemie profesionalitātes griesti, provinciāla iedomība un godaprāta trūkums. 

p.s.

Diletantisms -Pavirša, virspusīga darbošanās bez speciālām zināšanām, prasmes, sagatavotības.

Iedzeram tēju!

Universitātes salidojumā kāda grupa absolventu, kas visi jau bija guvuši ievērojumus panākumus karjerā, nolēma apciemot savu mīļāko profesoru, kurš bija devies pensijā. Viesošanās laikā sarunu temats novirzījās uz sūkstēšanos par milzīgo spriedzi un stresu, kuru jaunajiem cilvēkiem nācās piedzīvot savā darbā un dzīvē. Piedāvādams bijušajiem studentiem tēju, profesors aizgāja uz virtuvi un atgriezās ar lielu krūzi karstā dzēriena un daudzām dažādām tasītēm – porcelāna, stikla, kristāla – kādas no tām izskatījās ļoti vienkāršas, citas – ļoti dārgas un izsmalcinātas. Profesors aicināja izvēlēties krūzītes un saliet tajās dzērienu. Kad visiem rokās bija tasītes ar tēju, profesors teica: “Starp citu, vai jūs ievērojāt, ka pirmās tika paņemtas tās krūzītes, kuras izskatījās vislabāk – tās dārgākās un izsmalcinātākās, un uz paplātes palika vien lētākās un necilākās? Tas ir tikai saprotami, ka jūs vēlaties sev pašu labāko, tomēr tieši tas arī ir jūsu spriedzes un problēmu avots. Tasīte, no kuras jūs dzerat tēju, nepadara šo dzērienu labāku.  Lielākajā daļā gadījumu tā vienkārši maksā vairāk un nereti pat aizsedz to, ko jūs dzerat. Tas, ko jūs visi patiešām vēlējāties, bija karsta tēja, ne jau tasīte… Tomēr jūs apzināti devāties pēc labākajām krūzītēm… un pēc tam sākāt arī vērot viens otra krūzītes. Bet tagad padomāsim par dzīvi. Jūsu dzīve ir kā karsta tēja, bet jūsu darbs, nauda un stāvoklis – tikai tasītes. Tās ir tikai lietas, kas satur un ietver jūsu dzīvi. Krūzīte nenosaka un neizmaina tējas kvalitāti. Pārlieku koncentrējoties uz tasīti, mēs varam aizmirst izbaudīt dzērienu, kuru Dievs mums ir devis. Dievs pagatavo tēju, un cilvēki izvēlas tasītes. Laimīgākajiem cilvēkiem nav labākās tasītes.”

p.s. šis nav mans sacerējums. šis nonāca pie manis virtuāli un kas zin, kur šai ķēdei bija sākums. Bet autoram – visu cieņu.

Skats uz pasauli no Venecuēlas.

Vakar Universitātē ar vieslekciju viesojās Venecuēlas vēstnieks Lielbritānijā, DR SAMUEL R MONCADA A., kurš ir absolvējis gan Oxfordu, gan pabijis Venecuēlas izglītības ministra amatā, sarakstījis vairākas grāmatas utt. Mūsu studentiskajā neformālajā atmosfērā vēstnieks mēģināja kliedēt tumšos mākoņus pār Venecuēlas un visas D-Amerikas tēlu, kas īpaši, protams, aktualizējies pēc Venecuēlas prezidenta termiņu limitu atcelšanas (prezidents var atkārtoti kandidēt uz amatu cik vien vēlas, ja vien tauta viņu ievēl). 

šī lekcija man atgādināja par demagoģijas spēku, uz kā balstījās PSRS, uz kā balstās Rietumu liberālisms un uz kā balstās Venecuēlas komunisms (interesanti, pats vēstnieks brīžam ļoti variēja, definējot savas valsts režīmu – demokrātiskais komunisms, 21.gadsmita sociālisms, Dienvidamerikas demokrātija utml). 

Bet, spilgtākās tēzes no viņa uzstāšanās:

Demokrātija nav kaut kas universāls – ASV un D-Amerikā tai var būt dažādas nozīmes.

Ja demokrātija ir cita valstiska subjekta suverenitātes respekts, tad kā demokrātija skaidro un attaisno  79 militāros iebrukumus, kurus 20.gadsmitā ASV ir īstenojusi D-Amerikā?

ņemot vērā pašreizējos naftas ieguves apjomus, Venecuēlā ir apzināti naftas krājumi nākamajiem 200 gadiem! (kā zināms, Krievija, Tuvie austrumi tieši ziņo par apzināto naftas resursu apsīkšanu jau tuvāko 30-40 gadu laikā). šis fakts viennozīmīgi palielina Venecuēlas globālo ‘svaru’ un manevra iespējas starptautiskajās attiecībās. Viņi to apzinās. 

Rietumiem patīk dubultstandarti. Piemēram, Venecuēlas naftas (valsts) uzņēmums maksā 70% nodokli. Rietumi to dēvē par komunismu un uzskata, ka šādi nodokļi neveicina ekonomisko attīstību. Lielbritānijā šāds pats līdzīgs naftas uzņēmums maksā 70% nodokli, taču tur šis uzņēmums  ir ‘zaļs’, viticamāk arī ‘socially responsible’ un tur šo nodokli attaisno ‘klimata pārmaiņu’ politika. Ar līdzīgu pieeju tiek atbildēts arī uz korupcijas problēmu Venecuēlā. Ja piemēram Chavez iedod savai tantei miljonu dolāru, tā ir korupcija. Bet – ja Lielbritānijā – valdība (partija) piešķir n-tos miljardus mārciņu bankām (reāli – naudaskāriem, bet neapdomīgiem privātuzņēmējiem), tad tā ir nevis korupcija, bet gan ekonomiskās krīzes risināšana. Re kā, bail-out, sanāk, ir masveida korupcijas afēra. 

Uz jautājumu – kā ar mediju brīvību Venecuēlā (nesen bija skandāls par kādu privāto televīzijas kanālu, kam tika liegta pieeja publiskajiem raidviļņutīklam), viņš atbildēja – iespējams, Venecuēlā ir lielāka vārda brīvība nekā, piemēram, Lielbritānijā. Piemeram, nez vai Lielbritānijā varētu ekssitēt kads medijs, kurš katru dienu aicinātu tautu nogalināt premjeru (Venecuēlā – šādi aicinājumi tiek izteikti pret Chavez). Hmm, vispār nav gan redzēti tādi laikraksti te…

Taču vēstnieka galvenā ziņa bija – neticiet (Rietumu) medijiem, jo tiem ir sava dienas kārtība un savas intereses, atspoguļojot Venecuēlu un D-Ameriku ne tik pozitīvās krāsās. Viņš uzskata, ka tā ir mediju politika – runāt tikai par slikto, noklusējot labo, diskreditējot režīmu, kas ir citādāks nekā dominējošais rietumu demkrātiskais liberālkapitālisms.

Venecuēla ir ļoti bagāta – tās uzkrājumi ir trīs reizes lielāki par tās ārējo parādu. Venecuēla ir izskāvusi analfabētismu, uzlabojusi izglītības sistēmu, gandrīz 100% venecuēliešu ir nodrošināta pieeja tīram dzeramajam ūdenim utt. 

Secinājums – jebkurš režīms spēj sevi attaisnot, diskreditējot citu. Atšķiras režīmi, atšķiras principi un vērtības, taču taktika ir identiska.

Bankas ne par ko neesot atbildīgas

Šodien jutos pavisam vīlusies, izlasot rakstu Dienas Biznesaa par Ingrīdas Blūmas intepretāciju attiecībā uz pašreizējo ekonomisko situāciju. Viņasprāt, bankas ne pie kā nav vainīgas.

Ar šo frāzi viņa zudēja jebkādu manu respektu pret viņu. Kādreiz domāju, ka nebūtu slikti viņu redzēt politiķu rindās, gudra sieviete it kā, bet nu – vairs tā nedomāju.

Hanzabankas jeb Swedbank biznesa filozofija savukārt vēsta: „Izprotot mūsu klientu vajadzības, mēs spējam piedāvāt viņiem vispiemērotākos finanšu risinājumus, tādējādi padarot klientu ikdienas dzīvi labāku. Tā mēs palielinām mūsu uzņēmuma vērtību un dodam pozitīvu ieguldījumu sabiedrības attīstībā.”

SEB banka, formulējot savu misiju, min arī mēŗķi būt ar labu sociāli atbildīgas organizācijas reputāciju.

Parex un DnBNord banku mājas lapās informāciju par banku vīzijām, mērķiem utml neatrodu.

Lai kā arī bankām labpatiktos domāt, ka tās ir tikai un vienīgi privātuzņēmumi ar mērķi pelnīt naudu, tās tomēr nav identiskas jebkurai SiA. ņemot vērā banku specifiku un to ietekmi uz sociālekonomiskajiem un politiskajiem procesiem, tām ir arī zināma atbildība. Blūma intervijā min, ka bankas juta tuvojošos krīzi, bet ir par maz runājušas un brīdinājušas valsti, sabiedrību. Bet, reāli jau nekas nemainījās bankā un tās darbībā. Pagājušā gada septembrī, kad krīze jau faktiski bija sākusies, kāds mans tuvs cilvēks paņēma Hanzabankā dzīvokļa kredītu 110% un uz papīra ar nekādiem dižajiem cipariem. No vienas puses, protams, bija labi, ka šis cilvēks tiek pie dzīvokļa, bet no otras puses – es biju šokā par tik vieglprātīgu bankas attieksmi. Iespējams, pašas Blūmas nomaiņa bija saistīta ar bankā pieaugošajām šaubām par bankas kredītpolitiku, taču hanzabankas agresija tirgū nemainījās.

Ņja, atbildība nobāl finansiālo mērķu (apgrozījums, klientu skaits, peļņa, reitingi, tirgus daļa utt) priekšā.

Taču, visvairāk mani kaitina šī dubultmorāle.

Kad viss bija labi un ekonomiskā izaugsme pieauga astronomiskā ātrumā, tad valsts regulācija, zināma kontrole, ierobežojumi tika uztverti kā iejaukšanās banku darbībā. Tagad, kad tās ir nonākušas grūtībās, valsts ir tā, kam ir jāglābj un jārisina. Turklāt, šajos grūtajos laikos, kad cieš noguldītāji, patērētāji, baņķieri un finansisti nekautrējas uzturēt prasību par saviem bonusiem un statusa lietām, kas īpaši labi novērojams te UK. Apbrīnojami vienkārši.

Runājot par Parex, domaju, valstij būtu bijis lētāk nosegt privātpersonu ieguldījumus, teiksim, līdz 100 000 LVL, nekā to nacionalizēt un mēģināt to no aizas uznest kalnā.

ekonomiskās krīzes menedžments UK un pāris secinājumi attiecībā uz LV

Ekonomiskā/finansu krīze, kredītu crunch, recesija, depresija, lielākā krīze pēdējo 100 gadu laikā – šie un daudzi citi apzīmējumi diendienā cilvēku sarunās un mēdijos tiek lietoti, raksturojot pašreizējo situāciju. Sabiedrība raksta petīcijas, izsaka neapmierinātību ar streikiem un kampaņām, lai gan tas tāpat daudzus nepasargā no darba zaudēšanas. Bezdarbs aug katru dienu (apmēram 2 miljoni ir bez darba un ļoti daudzi poļu strādnieki atgriežas Polijā, kur krīze ir bijusi saudzīgāka).

Tāpēc, domāju, vispārējā krīzes ietekme un izpausmes Latvijā un UK, mazliet vispārinot, īpaši neatšķiras.

Regulāri lasot Guardian, esmu arī ‘aplipinājusies’ ar lielu riebumu pret finansistiem un banku sektoru, kas tik bezatbildīgi, uzņemoties prātam neaptverami lielu risku, turklat riskējot ne jau ar savu, bet cilvēku noguldīto naudu, ir radījuši šo haosu. Tātad galvenie grēkāži ir baņķieri. Un es domāju, šī tik tiešām ir unikāla reize, kad politiķiem ir iespēja dalīt vainu un atrast lielākus vaininiekus par sevi, atbildot sabiedrībai, kā mēs līdz tam varējām nonākt.

Tik tālu, krīze ir krīze gan LV, gan UK.

Taču, vērojot, kā ekonomiskā krīze tiek menedžēta UK,  rodas lielas bažas par LV sekmēm risināt esošo situācija sekojošu faktoru dēļ.

1. Profesionalitāte un intelektuālā kapacitāte.

nav liela māka vadīt valsti uzplaukuma un trekno gadu laikā, ‘uzvārīties’ buma laikā vai vadīt karaspēku miera laikā. Taču krīze atklāj politiķu, vadītāju patieso intelektuālo potenciālu. Un Latvijā ļoti daudzi ir izkrituši šai eksāmenā. Zināmā mērā, ieskaitot arī Godmani, kurš zina teoriju, bet nemāk un nespēj to pielietot praksē.

Godmaņa mācību stunda

Tas, kas man rada tomēr optimismu šeit UK, ir diskusiju kvalitāte. Es redzu, ka, lai arī UK nav paglābusies no krīzes, te politiķi un vadītāji spēj analizēt un diskutēt. Un – publiski. Ar tikai nelielu populisma devu.

Divi piemēri – vakar 4 divu lielo valdības pārņemto banku (HBOS, RBS) bijušie vadītāji stājās parlamenta Finansu komitejas priekšā, lai vairāk nekā 2.5 stundu ilgās publiskajās debatēs (internetā varēja vērot to tiešraidē) skaidrotu, ko viņi darīja un nedarīja un kāpēc neparedzēja sekas un cik atbildīgi vispār bankas rīkojas, kādas un uz kāda pamata ir bonusu sistēmas, banku risku menedžmenta kapacitāte utt utml. Tie padsmit parlamentārieši katrs bija kā viens Domburs, kas uzdeva absolūti tiešus, konkrētus un specifiskus jautājumus, komentēja atbildes, diskutēja. Es nespēju iztēloties šāda līmeņa diskusiju starp LV Saeimas finansu komitejas vadību un banku dūžiem.

otrs – pirms vairāk kā nedēļas Guardian tika publicēta epasta sarakste starp vienu no zinošākajiem Guardian žurnālistiem Will Huton un politķi David Cameron, Konservatīvās partijas līderi, par ekonomiku, krīzi, ideoloģiju, attīstību utml. šoreiz, nerunājot tik daudz par pašiem viedokļiem, šīs sarakstes kvalitāte norāda uz zināmu politisko briedumu, kas mums LV trūkst. Interesanti, ja kāds LV žurnālists (ja, starp citu – kuru mēs varētu nosaukt par LV spēcīgāko žurnālistu ekonomikas jautājumos?) sāktu saraksti ar Tautas partijas līderi par pavisam konkrētām lietām, viņu ideoloģiju, vīziju, kā LV attīstīties, kā tikt ārā no krīzes – kas no tā sanāktu? Ceru, ka tas nebeigtos ar arestu, kā tam vienam universitātes pasniedzējam, kas bija paudis LV valdībai nepatīkamu interpretāciju par stāvokli valstī.

Manuprāt, LV vislielākā krīze ir nevis ekonomikā, bet nacionālajā intelektā. Tiem, kam ir vara, nav pietiekamas zināšanas, bet tiem retajiem, kam ir zināšanas, tie ir pametuši Latviju vai nav pie varas un bez ietekmes uz stratēģiskajiem ekonomiskajiem procesiem. Paradoksāli, bet – cēlonis ir nevis intelektuālā resursa trūkums, bet neprasme to izmantot.

2. Ideja. Ideoloģija.

UK kopš M. Tečeres laikiem ir viena no neoliberālisma karognesējām. Brīvs tirgus, atvērts tirgus, valsts neiejaukšanās, deregulācija, A.Smita ‘neredzamā roka’, efektivitāte un konkurētspēja globālā mērogā, brīvas kapitāla plūsmas, utt. Taču, redzot šodienas situāciju, publiskajā telpā nonāk ļoti konstruktīva un pamatota kritika šai mainstream ideoloģijai. Arvien grūtāk kļūst noslēpt neoliberālisma + globalizācijas trūkumus un negatīvās ietekmes, tāpēc rodas jautājums – vai šīs neoliberālās ideoloģijas propoganda atsver tās trūkumus? Cik saprātīgi ir noliegt protekcionismu situācijā, kad pretēja ideoloģija pierāda tās pārākuma neviennozīmību? Gordona Brauna teiktais ‘British jobs for British people’ pirms kāda laika ir aktualizējis šo protekcionisma jautājumu un tā pielietojuma ietekmi krīzes situācijās.

Manuprāt, šobrīd Latvijā vienīgie, kas mēģina kaut mazliet izaicināt mainstream neoliberālo ideoloģiju, ko mēs tik pazemīgi pieņēmām kā LV ceļu uz attīstību un laimi 90.to sākumā, ir Štokija veidojums. Taču pie varas esošošā elite ir idejiski un principiāli mirusi. Attiecīgi, jo ilgāk tā saglabā varu un vadošajiem spēkiem nav ilgtermiņa vīzijas, iesakņotas tās darbos un rīcībās, jo lēnāk mēs kāpsim ārā no šīs šļuras.

***

nesen Āfrikas studiju sakarā sanāca iedziļināties Dienvidkorejas attīstības procesos 20.gs. otrajā pusē. Manuprāt, lai kā arī nebūtu, Dienvidkorejas pieredze noderētu ne tikai Āfrikai, bet arī Latvijai. Runa ir par valsts noteiktību un patstāvību savos ilgtermiņa mērķos.

sociālantropoloģiskais eksperiments 1 – 2

sākot jaunu gadu, nolēmu šo sociālantropoloģisko eksperimentu – darbu restorānā – beigt. Tam ir praktiski un psiholoģiski skaidrojumi. Praktiski – nosecināju, ka, lai ar strādāju kādas 10-padsmit stundas nedēļā, tas tomēr paņem spēku un enerģiju, taču šajā semestrī universitātē lielāka slodze un savu energiju nebūtu ieteicams tā izniekot. Un, mani šis eksperiments finansiāli vairs nemotivēja. Otrkārt, psiholoģiski – man liekas, ka es sasniedzu sava eksperimenta mērķus, ielūkojoties šī biznesa un sabiedrības ‘virtuvē’ un uzzinot daudz ko interesantu. Es neiemācījos nest 4 šķīvjus uz vienas rokas, bet es tagad māku pareizi uzklāt galdu, spodrināt nažus, spēju atšķirt marmelādi no ievārījuma, zinu no galvas Jamie Cullum un Norah Jones repertuāru, esmu ieguvusi draudzeni no Gambijas un zinu, ka šis darbs nav priekš manis.

Nesot atpakaļ savu uniformu, satiktās kolēģes ar tādu sirsnību sagaidīja un atvadījās, ka vienu brīdi pat domāju – a varbūt tomēr vēl pastrādāt.. nav jau tik traki. Bet nē. Visam savs laiks.

Bet, daba tukšu vietu nemīl.

Tāpēc.

Pieteicos Universitātes Psiholoģijas departmentā par brīvprātīgo viņu dažādajiem pētījumiem, eksperimentiem utt. es kaut kad tīņu gados biju apsēsta ar testiem. Es pildīju pati un krāju testus. Visvisādus. Par visvisādām psiholoģiskām un mazāk psiholoģiskām tēmām. Man patīk šāda veida pašanalīze, tāpēc biju sajūsmā, uzzinot par šādu iespēju iet un būt par respondentu un pētāmo objektu. šis eksperiments finansiāli ir stipri neatraktīvāks par pirmo – darbu viesnīcā (būtībā – priekš sviestmaizēm sanāk), bet šis ir atkal kaut kas stipri interesants.

Nu lūk.

šodien biju uz pirmo pētījumu. Pirmkārt, sākumā vispār nevarēju īsti saprast, kas būs jādara un kāpēc. Jo – tas tiek darīts ar nolūku, lai neietekmētu manu attieksmi un finālā – rezultātus. Šoreiz šis bija patērētāju pētījums, noskaidrojot to attieksmi pret dažādiem, taču līdzīgiem produktiem, respektīvi – Lipton un vēl vienas citas firmas ice tea (kuru jau paspēju aizmirst) un iespējamību manipulēt ar patērētāja uztveri un attieksmi.

Metode bija interesanta- uz datora ekrāna viena otrai pretim ir divas kastes – viena ar Lipton otra – ar otras firmas logo. Lipton tiek asociēts ar es, man, mums. Otra firma – viņi, viņiem, cits. Uzdevums tāds – no kreisās ekrāna malas iznirst kustoši dažāda dizaina un formas elementi ar abu firmu vai šo asociāciju (es, viņi, uc) simboliku un man ar peles palīdzību ir tie jānotver un jāieliek katrs attiecīgajā kastē. Tie objekti kustas visai ātri, tāpēc ir jābūt veiklam, lai paspētu notvert. pie kam, lielāko ties tie nāca vairāki uzreiz.

Tāda spēle man bija jāizspēlē divreiz.

Rezultātā viņu pieņēmums ir, ka, piesaistot pie Lipton vārda asociācijas – es, man, mums – viņi var ietekmēt un uzlabot manu attieksmi pret Lipton. Šajā spēlē to apliecinātu rezultats, ja Lipton kustošie objekti būs savākti tai kastē vairāk un ātrāk. Tā kā es to otro firmu nezināju, a priori varētu pieņemt, ka es ātrāk notvēru Lipton simbolizētos objektus, nekā tās otras firmas, kas man bija sveša. Otrkārt, šai spēlē, Lipton apzīmējot ar ‘es, man’, es domāju, ka neapzināti tas tik tiešām strādāja, it kā cenšoties ātrāk objektus iedabūt Lipton kastē, bet tos otrus pēc tam, jo Lipton ir manējais, savējais, bet tas otrs – tas ir kas cits. Acīmredzot, praksē tas darbotos kā līdzīgu produktu pretnostatīšana un patērētāju apzināta piesaistīšana kādai no frontēm.

Nu ja, teica, ka nākamnedēļ atkal kaut kas būs. I’m looking forward.

jauna dzīve

I’m back. 

Veselu mēnesi mans blogs klusēja, bet – pusi no šī laika norakstu uz skolas darbiem un izbraucienu nedaudz uz dienvidiem, bet otru – uz manu kriminālo atgadījumu. 

Īsumā stāsts sekojošs – atgriežoties no savām brīvdienām dienvidos, konstatēju, ka no manas istabas (2.stāvs) nozagts mans laptops!! Zagļi visticamāk iekļuvuši pa logu, kurš, iespējams, lielā vējā bija atvēries vaļā (mans logs tāds diezgan pašvaks bija, bet mājas saimnieki ar nesteidzās to salabot un es arī biju iemanījusies ar viņu apieties) un eleganti nozaguši. Es, protams, prombraucot, nebiju iedomājusies, ka man laptops būtu kur jāpaslēpj vai tamlīdzīgi, jo pārējie 4 mājas biedri bija to laiku mājās. Bet re kā. It kā viena mājas biedrene redzēja 3 aizdomīgus tipus vienu vakaru zem mana loga, iespējams, tas arī bija tas brīdis. Atbrauca policija, noņēma pirkstu/kurpju nospiedumus, bet nu – cerība, ka šādi viņi ko atradīs, man īsti nav. 

Šobrīd, vienīgais, uz ko ceru, ir Apple. Gudrais Apple. Ir tāda lieta, ka pēc macbook serial number Apple var noteikt, apmēram kur lietotājs ir. Pieslēdzot policiju, varētu varbūt kādas pēdas sadzīt. Apple ir noziņots un es gaidu, kad varbūt kādas ziņas parādās. Teorētiski ir tā – tiklīdz kāds no mana mackbook centīsies kautko internetā ielādēt, uzinstalēt vai ja nesīs uz apple pārbaudi, viņi to tūlīt redzēs. Vai šim stāstam būs laimīgas beigas, nav ne jausmas. Vietējā statistika te ir – diennaktī vidēji tiek nozagti 5 laptopi. agrāk esot bijuši tā līdz pat 20. 

Lūk, bet nu esmu tikusi pie jauna macbook un tagad nesu visur līdzi. Mazliet paranoja piemetusies. bet neko darīt. 

lai gan diezgan skumji. tā globāli. man jau tā likās, ka ir maz, kam vispār dzīvē un pasaulē var uzticēties…

….

bet dzive rit uz priekshu. īstenībā, savā ziņā ir jauna dzīve sākusies, jo faktiski nekas, kas man tai datorā bija, nav saglabāts citur. Tas viss, kas man tur bija, ir zudis. 

Bet varbūt ar nav nemaz slikti. Tā turēties pie pagātnes un vilkt sev līdz visu laiku. 

šis semestris man būs vel intesīvāks, jo paralēli jau jāsāk darbs pie maģistra darba. Bet nu gan.

Malaga – Faro jeb kā es braucu meklēt mieru…

Es Spānijā nebiju bijusi kopš 2005.gada rudens, kad biju aicināta uz spāņu drauga kāzām Ziemeļspānijā, Gijon. Kopš tās reizes mana aizrautība ar Spāniju kaut kādu iemeslu dēļ noplaka jeb nāca citas aizraušanās (jazz varbūt?), un es pārtraucu mācīties spāņu valodu, nesapņoju vairs par to un pat biju piemirsusi, ka tā mani kādreiz bija tā aizrāvusi. Un tad pēkšņi kādā no drūmajiem rudens vakariem es absolūti spontāni nopirku biļetes. Liverpūle – Malaga, Faro – Liverpūle. Man tā dažreiz gadās. Izdarīt kaut ko tā pēkšņi, impulsīvi un bez apdomāšanas. Un labi, ka tā. Jo atkaliemīlēšanās sajūta ir tik fantastiska. Lai ar es šoreiz devos uz Spānijas dienvidiem, kur iepriekš nebiju bijusi, es atpazinu Spāniju – to cilvēcisko, atvērto un sirsnīgo mentalitāti, bezrūpību, mieru, skaistās pilsētas un palmu ieskautās pludmales – kas mani reiz bija tik ļoti apbūrusi.

Mans brauciens sākās Malagā, kas atrodas pašas Vidusjūras krastā. Atzīšos, sākumā jutos nedaudz vīlusies, jo iztēlē biju uzbūrusi ainas ar spožu sauli un vismaz +15 grādiem, taču kā izrādās – šogad pievilti ir visi Malagas iedzīvotāji, jo tik auksta ziema – vidēji +8 grādi – sen neesot piedzīvota. Un nabaga spāņi – viņiem mājās taču vispār tāda lieta kā centrālā apkure nemaz nav, tāpēc gluži kā sniegs Anglijā, arī šis neparedzētais aukstums Spānijas dienvidos ir radījis zināmu satraukumu un neērtības.

Malaga atstāj ļoti patīkamas un viesmīlīgas pilsētas iespaidu. Tā ir kā viena liela vēstures grāmata, kur katra iela, katra ēka stāsta savu gadsimtiem senu stāstu. Un, kā beigās nosecināju – ļoti kulturāla pilsēta. Visplašākajā nozīmē. Pirmkārt, pilsēta ļoti nopietni gatavojas kandidēšanai uz Eiropas kultūras galvaspilsētas statusa iegūšanu, dažādos veidos apliecinot kultūrvēstures un mūsdienu kultūras bagātību. Otrkārt, Malaga ir Pikaso dzimtene un tāpēc šī ģēnija ēna ir jūtama nepārtraukti. Treškārt, šeit ir ļoti aktīva kultūras ‚vešana ielās‘ (un pārsvarā vēlās vakara un naktsstundās), rādot izrādes, īsus skečus, sniedzot koncertus un deju priekšnesumus. Cilvēkiem. Jā, un ceturtkārt, tiekoties ar vietējiem spāņiem, kultūra un pārsvarā mūzika bija galvenā socializācijas sastāvdaļa. Bāros viņi dīdžeja pavadījumā vai nu dejo vai dzied jaunākas vai vecākas spāņu dziesmas (teiksim, no 70.tajiem, 80.tajiem gadiem). Mājas tusiņos ir liela iespējamība, ka būs kāds, kas māk spēlēt ģitāru.

Malagā pieteicos ciemos pie Pedro, kurš ir pilots, bet šobrīd aktīvi meklē jaunu darbu, un ir, iespējams, sociālākā būtne, kādu es jebkad esmu sastapusi. Pedro tik ļoti lepojas ar savu pilsētu, ar to augsto dzīves kvalitāti, ka pēc iepazīstināšanas ar pilsētu, cilvēkiem un social life mani pārņem skaudība. Viņš stāsta, ka pazīst daudzus, kas te atbraukuši un pēc tam atgriezušies pa visam. Quality of life. Tā esot Malagas vērtība. Un man tik tiešām grūti tam nenoticēt.

Mans gastronomiskais jaunatklājums bija Malagas vīns, kas ir īpašs ar patīkami saldo garšu un drusku vairāk grādiem, nekā parasti. Šur un tur pilsētā atrodami bāri, kur var ieskriet uz īsu brītiņu (tieši tā – ieskriet, jo tur ir tikai lete, bez galdiem un krēsliem) iemalkot 100 gramus vīna, kas pasniegts tieši no mucas.  Atgādināja portvīnu. Ļoti gards.

Vienu vakaru ar Pedro un viņa draugiem izgājām ielās. Sākām iet tik ap kādiem vieniem naktī, jo tikai tad vispār esot vērts iet. Agrāk nekas nenotiekot. Viens bārs, otrs bārs, trešais bārs un ceturtais. Faktiski katrā bārā Pedro satiek paziņas un draugus. Kādā bārā bārmenis, pazīstot Pedro, mums veselam baram uzsauc dzērienus. Dzeram, dejojam un dziedam. Izņemot mani, protams. Es tik klausos un apbrīnoju. Nezinu, cik daudz mēs – dziedošā latviešu tauta – varam tā padziedāt populāro latviešu mūziku, lai arī cik tā banāla nebūtu.

Viens no Pedro draugiem mani apgaismo, pierādot, ka 2012.gadā pasaule ies bojā. Ir vairāki pareģi, kas to apgalvo, kā arī senās maiju tautas kalendārs beidzoties 2012.gadā. Viņš uzskata, ka ASV CIA to zina, jo visuma pētījumi liecina, ka planētai Zeme tuvojas kaut kāds objekts, kura tuvums arī būs Zemes bojāejas iemesls, taču ASV valdība to oficiāli nekad neteiks, lai neradītu paniku. Jo, ja nu tomēr kaut kas mainās un neiet bojā Zeme tai 2012.gadā? Nospriežam, ka vissaprātīgāk būtu līdz 2012.gadam baudīt dzīvi un neplānot ilgtermiņa fundamentālas lietas. Viņš cenšas ceļot cik vien daudz var. Un solīja man atsūtīt plašu informāciju par šo, lai es arī varu tālāk citiem stāstīt. Lai varam gatavoties. Mājās atgriežamies ap septiņiem rītā, pa ceļam noejot gar kādu maizes ceptuvi, lai pa sētas durvīm no cepējiem nopirktu svaigu svaigu, vēl siltu maizi, kuru pēc tam, vēl pirms gulētiešanas notiesājam. Fantastiski. Es pamostos trijos pēcpusdienā, par ko esmu uz sevi mazliet dusmīga, jo tai laikā varēju ko lietderīgāku darīt. Šai sakarā jautāju Pedro, bet kā tad spāņi ar šādu naktsdzīves režīmu – kā viņi uz darbu normāli tiek. Bet nu redz, viņi guļ mazāk naktsstundas, jo sanāk pa dienu pāris stundas pagulēt siestu. Bet arī kopā ņemot, spāņi nav lieli gulētāji.

Pēc trīs stundām ejam uz kāda cita Pedro drauga – mūziķa – mājas tusiņu. Un sākas viss no gala. Iedzeram, dejojam un dziedam (šoreiz, šo to arī angliski). Interesanta izklaide te bija spēlēšanās ar youtube. Katram pēc kārtas vajadzēja iet un likt kādu youtube mūzikas video. Man, protams, vajadzēja savu valsti kaut kā prezentēt, un, pieskaņojoties 70.to, 80.to tēmai, es nejauši atradu šādu bugi bugi  – http://www.youtube.com/watch?v=6-BCvx9N2Iw. Jāsaka, visiem ļoti patika.

Nākamajā rītā dodos tālāk uz apmēram stundas brauciena attālumā esošo Marbella. Spānijas izmēriem tā ir mazpilsēta, bet – vienkārši dievīga! Vecpilsēta ir kā pasakā – skaistas, krāsainas, ar vīteņiem un ziedkrūmiem apaugušas senasēkas, ar gleznotām ielu un māju nosaukumu plāksnēm. Brīžam tās ēkas ir kā tādas miniatūras, leļļu mājiņas. Un blakus pludmale. Ar palmu alejām un bezgalīgu apvārsni. Protams, pilsēta te ir diezgan uz tūristiem orientēta. Viena pēc otras slejas daudzstāvu viesnīcas un iespējams vasarā cilvēku burzma var krietni nomākt pilsētas dabisko skaistumu. Nopriecājos, ka esmu te tieši šai laikā. Un man par lielu prieku, te arī bija saule. Iespējams, visi +20. Es zinu, es atkārtojos, bet fantastico!

Hosteļa saimnieks, kas ir skots, man sūdzas, ka viņš arī sāk izjust krīzi un nezina, ko lai iesāk. Studenti vairs neceļojot tik daudz, kā agrāk. Knapi galus savelkot kopā. Tāpēc jūtas ļoti man pateicīgs, ka esmu izvēlējusies viņa hosteli un ierodoties viņš man uzsauc kafiju. Apsolu viņam, ka atgriezīšos un palikušu atkal šai pašā vietā. Ļoti jauki. Hostelī satieku amerikāni Mike, kurš arī ir pilots (kaut kas neticams, līdz šim nepazinu nevienu pilotu, bet nu 3 dienu laikā satieku veselus divus!) un ir pametis ASV (izšķīries no draudzenes, pārdevis visu, kas viņam tur piederēja) un jau 3 mēnešus ceļo pa Eiropu. Un, ierodoties Marbella, viņš uzreiz sapratis, ka viņš te grib palikt. Tai dienā viņš meklēja darba sludinājumus un plānoja, kā un ko tālāk darīt. Man ar šī vieta tik ļoti patika, ka gandrīz mainīju tālākos ceļojuma plānus. Tā ir tāda miera oāze ar gaišumu, tīrību, mājīgumu. Garšojot spāņu tapas, jūrasveltes un vīnu, es Maikam jautāju, kāpēc viņš tomēr tā nolēmis mainīt nodarbošanos, jo pieļauju, ka tas ir gana ienesīgs darbiņš. Viņš atbild – nav nekas skaistāks par saullēktu virs mākoņiem un tā dēļ viņš daudzos gadus ir lidojis. Taču pilotēšana ir arī diezgan paskarbs dzīvesveids, kas viņam liek šobrīd meklēt jaunas nodarbes. Jā, un pēc sarunas ar viņu man vairs nav tik ļoti bail no turbulencēm.

Pašā vakaŗā satieku vēl vienu ceļotāju – skotu, kas galīgi nemaz pēc skota neizskatījās – tumšiem, ogļmelniem matiem un tumšām acīm. Viņš esot Anglijā studējis mikrobioloģiju un tad IT, bet viss esot apnicis tur un izlēmis pārcelties uz dzīvi Spānijā. Cordobā atradis angļu valodas skolotāja darbu un ir bezgala apmierināts. Uz Marbella atbraucis, lai apmeklētu niršanas apmācības.

Mani fascinē šādi cilvēki, kas pieņem it kā kardinālus lēmumus, bet reāli – vienkārši klausa savām sajūtām un sirdij. Tā ir drosme. Iedvesmjoši.

Tālāk ar agra rīta autobusu dodos uz Gibraltāru. Pa ceļam vēroju apkārt esošos kalnus, plašumus un ciematiņus, kuriem ātri izskrienam cauri. Taču vakardienas vīns dara savu un es ik pa brīžam iemiegu… Sākotnēji gan es ierodos Spānijas pilsētā La Linea, kas robežojas ar Gibraltāru, taču tā kā La Linea vismaz man ar neko īsti uzmanību nepiesaista, dodos taisnā ceļā uz Gibraltāru. Šeit man nebija norezervēta naktsmītne, taču diezgan ātri, ejot pa galveno ielu iekšā Gibraltārā, atrodu lētu hosteli. Nekas īpašs, bet ir gana labs. Vispār diezgan jocīgi, ka Lielbritānija šo nelielo zemes pleķīti vēl arvien pietur, lai gan skaidrs – šī ir viena no offshore vietām, tā ka domāju, šodien tam ir vairāk ekonomiski, nekā politiski apsvērumi (turklāt, te precēm un pakalpojumiem netiek piemērots PVN). Te principā apgrozībā un lietošanā ir gan angļu mārciņa, gan eiro. Un interesanti, Gibraltāra mārciņas banknotes tur ir mazliet citādākas nekā Lielbritānijas mārciņas un ne visur ārpus Gibraltāra tās pieņem. Nu ja, bet kaut kā jau Gibraltāram jāizceļas un jāatšķiras no pārējās Anglijas. Mani pārsteidza stingrā robežkontrole. Šķita, ka tā būs tāda simboliska, bet ne kā – sēž robežsargi un ļoti apzinīgi pilda savu uzdevumu. Pametot Gibraltāru, es grasījos iet pa to pašu ceļu, pa kuru ienācu, jo norāžu, ka būtu citādāk jārīkojas, nebija. Taču, kad es es biju gandrīz jau tikusi līdz uz asfalta uzzīmētai robežai, robežsargs ļoti principiāli aizsūtīja mani atpakaļ un lika iziet pa pareizo ceļu. Man ar 15kg smago mugursomu nebija ko viņam pieklājīgu atbildēt, tāpēc ievilku dziļu elpu un gāju atpakaļ.

Protams, Gibraltārā galvenais uzdevums ir ar gaisa vagoniņu uzbraukt augšā kalnā, no kura paveras tik fantastiski plašs skats, ka grūti aprakstīt. Kalnaaugstākais punkts – 426 metri, no kura visapkārt paveras jūra. Turklāt, kur nu bez slavenajiem pērtiķiem (konkrēti – Barbary Macaques), kas tur mitinās un nekautrējas ļoti tieši un spontāni izrādīt interesi par atbraukušajiem tūristiem. Man ļoti noveicās ar laiku, jo nākamajā dienā bija tāda migla, ka, diez vai daudz ko kalna galā vispār varētu saredzēt. Bez šī kalna Gibraltārā, protams, ir vēl visādas atraktīvas vietas un lietas, taču tā labākā sajūta ir apziņa, ka Āfrika ir tikai nieka 20 km attālumā (starp citu pagājušā gada vasarā kāds vācietis piecarpus stundās pārpeldēja šo Gibraltāra šaurumu).

Mans ceturtais pieturas punkts ir Jerez. Pilsēta, kuras atpazīstamākā reklāma laikam būs Sandeman vīni un šeriji. Ehh, nesanāca man apmeklēt vīna darītavu, taču saucamās botegas – vīnu darītavas – bija tur neskaitāmas. Tomēr, atzīšos, kaut kādu iemeslu dēļ šī pilsēta man tā līdz galam neiepatīkas. Kaut kas man tur īsti nepiesaistīja. Atšķirībā no Malagas, te ir nevis palmu, bet apelsīnu alejas. Nevienu nepagaršoju, jo tika teikts, ka tie esot skābi. Es to pieņēmu, kā tā tas arī ir. Taču veikalos varēja gan nopirkt ļoti saldus un lētus apelsīnus. Tas, kas man šķita ļoti uzkrītoši – tur bija ļoti daudz aptieku. Viena pēc otras. Tās ir rūpes par veselību vai ienesīgs bizness?

Jerez ir arī viena no flamenko pilsētām. Nacionālā flamenko centra apmeklējums bija interesants un izglītojošs, noskatoties vienu dokumentālo filmu par flamenko tipiem un dziesmu tekstiem. Mani fascinē tā aizrautība, kaisle un emocionalitāte, kas flamenko dejā, dziesmā un vārdos tiek ielikta.

Esot Jerez, mani nodarbināja jautājums – ja ceļojuma laikā līst (pusi dienas Jerez lija), ko darīt? Mana atbilde tai dienā bija šopings (pateicoties krīzei, tas ir kļuvis patīkamāks un jo īpaši spāņu firmu veikalos), taču lietus, lai ar savā ziņā var būt patīkams, tomēr rada būtiskus ierobežojumus.

Tālāk man ceļš ved uz Sevillu – Andalūzijas galvaspilsētu. Jau no pirmajiem brīžiem es saprotu, ka te ir īstā ‚ķīmija‘. Reibinoša sajūta. No palmām, saules, skaistām arhitektūras pērlēm ar slaveno katedrāli priekšgalā, šaurajām ieliņām, mazajiem, unikālajiem veikaliņiem, flamenko izrāžu plakātiem, tumšādainajiem cilvēkiem, spāņu valodas, siestas laika, ceptu kastaņu smaržas, draudzīgiem skatieniem un chillout 24/7.

Staigāju, klīdu, apmaldījos un atkal gāju un gāju un šķita, ka te varētu ilgi tā klīst un vienalga varētu likties, ka visu neesi redzējis.

Vienīgais muzejs, kurā biju šīceļojuma laikā un par ko maksāju naudu, bija Sevillas buļļu cīņu arēna. Man šķiet nepieņemama šī tradīcija, taču tieši tāpēc gribēju redzēt un uzzināt vairāk. Sevillas buļļu cīņu arēna ir vecākā Spānijā un tā ir ovāla nevis apaļa, kā it kā šķistu. Sezona ir no aprīļa līdz oktobrim, kura laikā notiek apmēram 40 corridas (buļļu cīņas) un biļetes esot 20-170 EUR vērtībā. Pēdējā reize, kad bullis nav ticis nogalināts corridas noslēgumā, ir bijis 1960tajos gados. Attiecīgi nav grūti parēķināt, cik buļļu dzīvības ir paņemtas šīs izklaides jeb, kā gide tomēr apgalvoja – upurēšanas – rezultātā.

Klīstot pa pilsētu, kas atšķirībā no visām pārējām iepriekš apmeklētajām, viennozīmīgi rada metropoles iespaidu, mani uzrunā kāds spānis, gados mazliet jaunāks par mani, un jautā, vai es esot amerikāniete. Ha. Tāds jautājums mani pamatīgi pārsteidza. Lai, gan ne pirmo reizi tādu dzirdu. Saku, ka nē. Spānis saka, ka viņš gribot ar kādu parunāt angliski. Viņa draugi nav īpaši ieinteresēti uzlabot angļu valodu, tāpēc viņam jāmeklē kādi citi cilvēki. Es saku – bet universitātē, tur taču jums noteikti ir pietiekami starptautisko studentu, ieskaitot amerikāņus, ar ko var ko sarunāt. Viņš piekrīt, bet viņi gribot par to naudu. Tad viņš saka, ka man angļu valoda arī esot ļoti laba un tas nekas, ka es neesmu amerikāniete. Nu neko. Sarunājam vakarā satikties. Taču, tā kā mēs ar nekādiem kontaktiem nesamainījāmies, man nācās viņu, kā Latvijā saka, beigās ‚uzmest‘. Jo – vakarā biju plānojusi apmeklēt flamenko vakaru. Tie tiek rīkoti vairākās vietās, bet, man par nelaimi, tajā vakarā apstaigāju trīs vietas un neviena no tām finālā neko nerādīja. Tā es saskumusi devos uz to tikšanās vietu ar to spāni. Bet, pa ceļam pilnīgi nejauši ieraudzīju cilvēku rindu uz jazz koncertu, par kuru Jerez kafeinīcā, dzerot rīta kafiju, biju lasījusi kādā vietējā avīzē, taču tā koncerta norises vietas adresi es nevarēju atrast kartē un līdz ar to biju atmetusi domu par šī koncerta apmeklējumu. Protams, es paliku uz koncertu. Spānis droši vien gaidīja. Un sajutās pievilts. Stulbi. Bet džezs ir džezs. Jaunas, daudzsološas britu jazz grupas The Blessing koncerts bija rīkots spāņu bankas Cajasol īpašas jazz akcijas ietvaros, popularizējot jaunās uzlecošās zvaignzes no dažādām Eiropas valstīm. Labs koncerts. Kādu mēnesi vai pusotru nekas džezīgs nebija dzīvajā dzirdēts. Grupa spēlēja interesanti, radoši un ar visādiem trikiem. Feins vakars sanāca.

Vēl viens patīkams moments bija, kādā pārtikas veikalā ieraugot manus mīļākos spāņu saldumus – mandeļu turron un polvoron almendra. Kādreiz tos tirgoja Rīgā Dona Jimena veikalos, taču, esot Spānijā, man vienmēr ir bijis grūti tos saldumus dabūt. Un skaidrs – reāli tie ir spāņu Ziemassvētku saldumi, kas nesezonā ir maz pieejami. Bet man tā garšo!! J

Un jā, apmeklējot plaza de Espana, es uzķēros uz reliģiski orientētu ubadzi. To, ka viņas mērķis ir dabūt naudu, man bija skaidrs, bet es nezināju, ka tas būs ar reliģisku piegājienu. Viņa pienāk, sagrābj manu roku un prasa, no kurienes es esmu. Saku, no Latvijas. Viņai, es noprotu, tas maz ko izsaka, bet netraucē turpināt. Kā mani sauc. Un, viņa sāk skaitīt rožukroni, lūdzot Dievam priekš manis to un šito un vēlnezko. Cenšos izvairīties, bet viņa ir ļoti uzstājīga. Beigās, noskaitījusi savu lūgšanu, viņa man iespiež rokās mirtes zariņu un prasa naudu. Es saku, ka esmu studente un man nav naudas. Bet kā viņa aizsvilās. Sabijos, iedevu 50 centus un steidzos prom. Nu viņas sākotnējais bezgalīgi labsirdīgais vaigs kļuva nikns un agresīvs. Brrrr.

Jā, lai arī Sevilla mani fascinē ar savu spāniskumu, es flamenko vietā klausījos džezu un rīta kafiju dzēru Starbucks kafeinīcā. Bet, lai man piedod Sevilla, ejot garām ‚Starbucks un dzirdot John Coltrane, nu nevarēju paiet garām. Tā bija viena laimes un miera pilna stunda ar lielu capuccino krūzi, John Coltrane, spožu sauli un skaistiem garāmejošiem cilvēkiem aiz loga.

Dodoties prom no Sevillas uz manu pēdējo pieturu Faro, nopērku spāņu Elle žurnālu, kurš ir speciālizdevums par Āfriku. Sagadīšanās? Āfrika un jazz mani nepamet nekur.

Izcili.

Faro, salīdzinājumā ar Sevilla, ir pilnīgs prestats. Mazpilsēta. Klusa, mierīga. Un nez kāpēc tāda nostaļģiska. Pansija, kurā palieku, ir kā liela privātmāja ar dažām izīrējamām istabām.  Jūtos tā, it kā viesoties pie kādiem radiem. Īpašnieks, kungs ap kadiem 65 ar savu sievu sagaida mani kā senu paziņu, ierāda skaisti iekārtotu istabu un ļauj sajusties kā ciemos, ne kā viesnīcā.

Esmu absolūti fascinēta ar gan spāņu, gan portugāļu māju balkoniem un ielu gleznotajām plāksnēm. Fotogrāfēju vienu pēc otras. Taču tik fantastisku saulrietu kā Faro es nezinu, vai mūžā esmu redzējusi. Sarkanas debesis, palmu tumšie tēli un miers.

Taču nākamajā dienā atkal lija lietus. Šoreiz mana atbilde uz – ko darīt – bija televizors. Tai dienā Obama oficiāli bija kļuvis par prezidentu, tā nu es atkal mazliet biju spiesta pieslēgties realitātei. Man Obama patīk. Un īpaši, kad redzēju – viņš ir kreilis! Jē, savējais!

Tas, kas mani tik tiešām pārsteidza, bija fakts, ka spāņu valoda lieti noder Itālijā, bet Portugālē vari aizmirst par to. Nesastapu nevienu, kurš saprastu spāņu valodu. Dīvaini, jo tomēr šīs valodas ir it kā tuvas. Vēlāk man gan kāds paskaidro, ka portugāļu valoda ir līdzīga galīsiešu valodai (Galīsija ir Spānijas ziemeļos, virs Portugāles), bet ne spāņu. Nu re kā.

Lai izbaudītu okeānu Portugāles krastos, Faro nebūs īstā vieta. Ir jābrauc no Faro uz rietumiem un tur tas būs. Tas ir mans nākamais plāns. Faro – Lisboa. Un Āfrika.

Cheers.

Iesaku:

www.hostelworld.com

www.booking.com

http://www.marbella-scene.com/

http://www.gibraltar.gov.gi/

www.sandeman.com

www.andalusia.org

www.casacarmenarteflamenco.com

www.casadelamemoria.es

http://www.theblessing.co.uk/