Mums katram ir sava versija par to, kas īsti notiek pasaulē. Kādam skaidrāka, kādam ne tik skaidra. Par laimi vai par nelaimi – domas dalās. Lai arī pastāv uzskats, ka mūsdienās ideoloģija kā cilvēka, sabiedrības, valsts identitāte, piederība mazinās, jo tā izplūst, saplūst (kaut vai to pašu politisko partiju dalījums pēc idejām nu jau ir lielā mērā vēsture. Labējie, kreisie – tas ir jau pietiekams dalījums), šodien dominējošie flangi ir – liberālisti, konservatīvisti, komunisti, sociālisti. Lielos vilcienos un neiedziļinoties niansēs.
Taču, pa vidu tam vai pāri visam ir Noams Chomskis (Noam Chomsky), kurš ir iespējams gan pasaules viszināmākais mūsdienu intelektuālis, gan visprovokatīvākais, radot savu unikālu redzējumu un vērtējumu par procesiem pasaulē.
Šodien Leeds starptautiskā filmu festivāla ietvaros noskatījos franču filmu “Chomsky and Co” un sajutos gluži tāpat kā kaut kad universitātes laikā, kad, palasot Chomsky, es nespēju salikt kopā to patiesību, kā viņš traktē pasauli, ar to, kas notika realitātē. Tas, kas jebkuru var mulsināt, lasot viņa darbus vai skatoties šo filmu, ir tas, ka viņš var šķist revolucionārs, anarhisks sociālists. Viņš asi kritizē esošo sistēmu, īpaši ASV, kur viņš pats dzīvo. Taču rietumu demokrātijās, kur šī sistēma ir veidota, attīstīta un kuru mēs tagad eksportējam uz Āziju, Āfriku utml, mēs esam auguši un dzīvojuši ar domu (jeb kāds to mums ir iestāstījis?!), ka šī sistēma nav ideāls, bet nekas labāks nav iespējams. Vai tā ir tikai ilūzija?
Chomsky ir neērts diskusiju partneris, īpaši, ja vēlēsies aizstāvēt pretēju viedokli. Un, ne tāpēc, ka viņš nerespektētu viedokļu dažādību (par spīti visam viņš slavē ASV, kura spējusi nodrošināt free speech atšķirībā no citām demokrātijām – Lielbritānija, Francija utml), bet gan tāpēc, ka apgāzt vai noliegt viņa argumentus ir ļoti grūti.
Chomsky uzskata, ka kapitālisms un demokrātija nevar pastāvēt vienlaikus. Problēma ir nevis valstīs (viņš lieto nation-state jēdzienu), bet gan transacionālajās korporācijās jeb, vienkārši izsakoties, starptautiskajos uzņēmumos, kas ir ieguvuši milzīgu varu, ietekmi (daža laba šāda uzņēmuma gada budžeti krietni pārsniedz normāli attīstītu valstu budžetus), bet kuras faktiski nav atbildīgas (accountable) par savu rīcību sabiedrības priekšā. Šo megauzņēmumu galvenais mēŗkis ir peļņa, nevis cilvēks, sabiedrības kopējā labklājība, miers, demokrātisās vērtības. Tās, protams, pielāgojas, tās attīsta korporatīvi sociālo atbildību (patiesībā šo darbu veic tik pat mega sabiedrisko attiecību uzņēmumi), lai radītu uzticamību un novērstu uzmanību no to ne tik pozitīvajām ietekmēm. Tāpēc Chomsky uzskata, ka ir jālikvidē sistēma, kad uzņēmumi pieder ļoti šaurai elitei, un šīs īpašumtiesības ir jānodod uzņēmumu darbiniekiem. Savā ziņā tā būtu kooperatīvu sistēma, kas patiesībā ir diezgan attīstīta Lielbritānijā un vēl daudzās valstīs, un kas ir arī marksisma idejās. Jāsaka gan, ka padomju savienība šo kooperatīvu sistēmu stipri izkropļoja un tā, ko mēs piedzīvojām padomju laikos, bija staļinisma elements. Chomsky nav pret privātīpašumu, bet gan pret uzņēmumu peļņas sadales sistēmu.
Chomsky ļoti asi kritizē arī medijus, kas rietumu demokrātijās tiek uzskatīti kā brīvi un arī paši mediji uzskata sevi par neatkarīgiem, taču – fakts, ka kāds žurnālists var apgalvot, ka viņš var rakstīt avīzē brīvi un neviens viņu necenzē, neatspoguļo to, ka ir zināms process un atlases sistēma, kas nosaka, kurš kļūs par konkrētā medija žurnālistu. Tāpat ASV mediju senāka un ne tik sena vēsture pierāda, ka daudz kas tiek noklusēts, nepateikts. Vai tā ir šī vārda brīvība, ko mediji paši aizstāv?
Pasaules finanšu krīze apstiprina Chomsky tēzi par ‘ļaunajiem’ starptautiskajiem uzņēmumiem, kas, ierauti peļņas vārīšanas mašīnā, riskē ar ļoti augstām likmēm. Tik fakts, ka tad, kad siem uzņēmumiem iet ļoti labi, mēs visi pielūdzam brīvu tirgu, valstu neiejaukšanos, bet, kad šī iluzorās leiputrijas sapnis ir pārplīsis, tieši valstis ir tās, kas tiek vainotas bezdarbībā, draudu neredzēšanā un galu galā – tām ar nodokļu maksātāju naudu ir jāglābj šie monstri.
Šis dzīvais un ļoti svaigais piemērs pierāda, ka liberālais kapitālisms, progresējot un pārņemot pasauli, nav demokrātisks līdzeklis, kā nodrošināt sabiedrībā labklājību, turību.
Apmierini manu ziņkāri! 
