kas notiek Lielbritānijā. Top 7

1. Protams, jautājums numur viens – finanšu krīze. Ir oficiāli paziņots, ka iestājusies recesija. pirmo reizi kopš 1992.gada notiek IKP kritums par 0.5%. Uzņēmumi bankrotē, atlaiž darbiniekus, veikali rīko izpārdošanas un akcijas, lai pievilinātu pircējus. Valdība nacionalizējusi trīs bankas/ finanšu institūcijas, lai stabilizētu situāciju. Politiski šī krīze nāca kā zināms glābšanas riņķis Valdībai ar Gordonu Braunu priekšgalā, jo viņa partija un viņš pats kā politiķis bija zaudējis atbalstu sabiedrībā un faktiski bija uz robežas, ka varētu notikt personāliju maiņas. Tagad ar šo krīzi paritjai ir parādījušies konkrēti izaicinājumi un tā operativitāte, ar kādu valdība ķērās pie risināšanas, ir nākusi partijai un Braunam par labu. Taču, sasmucējušies viņa partijas biedri, kas šo it kā atgūto respektu atkal ‘sasmērēja’.

2. ir atklājies, ka Brauna partijas biedrs un valdības ministrs Mandelsons vasarā ciemojies Cofu salā pie Krievijas oligarka Deripaskas un it kā bijušas runas par ziedojumu partijai. Paralēli ir atklāti vēl kontakti ar kādu Ukrainas oligarhu Firtash, kurš caur kādu pastarpināti viņam piederošu britu firmu ir arī ziedojis Torijiem 70 000 GBP. Pamatojoties uz šo, ir liels skandāls gan par morāli-ētisko pusi (medijos tiek atgādināts, kas ir Krievija un ka Anglijā krievu spiegu ir ne mazāk kā aukstā kara laikā), kā arī iespējamām sekām no šādiem kontaktiem. Deripaska esot viens no retajiem oligrhiem, kas atradis kopēju valodu ar Kremli.

3. finansiāli ekonoimskās krīzes iespaidā pastiprinājušās bažas par iespējamo Skotijas action disintegrācijas virzienā. Respektīvi, tā varētu sākt nopietnas aktivitātes, lai gūtu lielāku neatkarību no Londonas.

4. 2012. gadā Londonā tiek plānotas vasaras olimpiskās spēles. Ir aprēķināts, ka tam nepieciešami 9.3 miljardi GBP. Atkal, krīzes iespaidā kritiķi aktīvi ķidā plānoto budžetu un ironizē par uzskrūvētajām administratīvajām izmaksām – dažādām padomēm, rīcības komitejām, uzraugiem, birojiem utt. Savukārt pašai tehniskajai infrastruktūrai – tik kādi 2.5 miljardi nepieciešami. Še, tev krīze un taupiba.

5. Britu valdība ir ķērusies pamatīgi klāt britu jaunatnes un sabiedrības tikumībai. Pirmkārt, ar šo gadu tikšot ieviesta seksa mācības skolās jau no pirmajām klasēm. Sākumā, protams, saturs – primitīva anatomija, utt. Taču valdību uztrauc divi statistikas dati – aborti īpaši mazgadīgo vidū un saslimstība ar seksuāli transmisīvām slimībām (hlamīdijas jo īpaši – katrs desmitais jaunieties ar to slimojot).

6. un jā – otrs tikumības šķērslis – alkohols. Valdība grib panākt, ka bāros dzērieni maksā, sākot no 1.50GBP, tādejādi ar cenu ierobežojot pirktspēju. Tālāk, grib aizliegt klubos taisīt akcijas “free drinks for women”, rīkot dzērienu testēšanu, rīkot konkursus “how much you can drink”, pārdot alkoholu piedzērušiem, un – interesantākais – nedrīkstēs dzērieniem likt seksuāli izaicinošus nosaukumus. Presē kā viens no izcilākajiem piemēriem tiek minēts dzēriens ar nosaukumu “slippery nipple”. interesanti, kādas varētu būt šī dzēriena sastāvdaļas.

7. un visbeidzot – zinātnieks Richard Dawkins, aizejot pensijā no Oxfordas, rīko kampaņu, aplīmējot publisko transportu ar tekstu: “There is probably no God. Now stop worrying and enjoy your life!”. Es nopriecājos pie sevis. Sapratu, es ar savu viedokli par šo tēmu neesmu vienīgā. Viņš ir arī izdevis grāmatu The God Delusion. Varbūt, ja sanāks, būs jānopērk. Tā teikt, zinātniska argumentācija par to, kas ir, kas nav. Nu labi, par to, ka Dieva nav.

britu slengs

ar britu akcentu nav tik traki te, ka biju domajusi. Daļēji tas, protams, tāpēc, ka esmu Anglijā, nevis Velsā vai Skotijā. tur ir citādāk. Nu lūk. ikdienā sapršana ir ok. Tiesa gan, ar izņēmumiem. dažkārt nākas katru otro teikumu pārjautāt. un tieši dēļ izrunas.

bet, es atklāju vēl vienu lietu – britu slangs, rakstot sms. tur gan brīžam bez attapības un minēšanas neiztikt. te bus daži piemēri:

i memba – i remember;

bk 2 u yt – back to you yet;

tym – time;

oh ryt – allright;

dts gd – that’s good;

is dt ok wiv u? – is that ok with you?

2 cum -to come;

kl kl – cool cool;

nd about d color – and about the color

ur txt – your text;

tke care nd av a gd wikend – take care and have a good weekend.

shi ari ir laikam ta saucamaa optimizacijaa mikrolimenii, saisinot vardus un taupot iszinju zimes.

ziepju opera jeb manas mājas – mans psihoterapijas privātbrīvprātīgās prakses kabinets

Es pat nezinu ar ko lai sāk…

Iespējams ar to, ka pirms kāda laika rakstīju par saviem housemates – Emiliano un Jana, kas uz piecām dienām kļuva par pāri, bet tad Jana viņu ‘uzmeta’. Emiliano nāca pie manis kratīt savu sirdi. Jana bija tā, kas tad nesaprotot, ko viņa grib, ja tā maina domas… Emiliano nesaprata Janu. Tāpēc nāca pie manis, runāja, stāstīja, cik viņš ļoti samīlējies, ka viņš nevarot pamācīties, ka viņam vajag tikai Janu, ka viņš ar draugiem ne par ko citu nerunājot, bla bla bla Nu ja.

Kopš tā laika ir pagājušas kādas 2-3 nedēļas. Un īsā stāsta versija – jā, viņi nav pāris.

Bet pa šo laiku katru dienu kaut kas mainās. Pēc kādas nedēļas viņi nolēma pamēģināt būt pāris. Respektīvi, Emiliano izdevās pārliecināt Janu, ka tas viss nav kā parasti. Ka starp viņiem kaut kas īpašs ir. Bet tad atkal – pēc pāris dienām – nē, nekas nesanākšot. Tās pašas dienas vakarā, Emiliano atnāk mājās ar japānieti. Atgādināšu, viņš ar Janu dzīvo blakus istabās. Nākamajā rītā viņš iet pie Janas un saka, ka nē – viņš bez viņas nevarot.

…

Emiliano pārstājis pie manis nākt. Es arī neuzbāžos. Jo man tas viss sāk ļoti nepatikt. Viņš ar savām aktivitātēm 100% nonāk pretrunā ar to, ko viņš man tika stāstījis, kādi viņam principi un uzskati. Taču nāk Jana, jo viņa nespēj izprast, kas, kāpēc notiek un ko viņai darīt. Jo viņa negrib ar viņu būt kopā kā pāris. Viņa grib nu kā draugi, house mates. Emiliano – jēdziens – draudzība ar sievieti – ir svešs.

Nu lūk, tad nu Jana nāk pie manis. Katru dienu. Un mēs spriežam. Analizējam. Es mēģinu atsaukt atmiņā sarunas ar Emliano un likt to bildi kopā no abām pusēm.

Tas man ļoti atgādināja to grāmatu “Sievietes un mīļākie”, par kuru gan ar bijušas man te ar dažām labām pamatīgas diskusijas, bet kuru man būtu gribējies te pašķirstīt, šķetinot šo te problēmu.

Un tik tiešām, tas lielais secinājums, pie kā es nonāku atkal – var būt viena situācija, bet pavisam dažādi un šķietami kopā nesaliekami tulkojumi, kas, ko un kā. Kā diena pret nakti.

Maniem pašreizējiem psihoterapijas privātbrīvprātīgās privātprakses pacientiem ir kardināli pretēji uzskati par to:

kas ir nopietnas attiecības,

kas ir greizsirdība,

kas ir krāpšana un neuzticība,

vai sekss bez mīlestības ir vai nav krāpšana;

vai var otru piespiest mīlēt;

vai var būt sieviete, kas neģībst no ar proteīniem sāeduša un bicepsus, tricepsus uzkačāta vīrieša;

cik ilgs var būt pārejas laiks starp vienām attiecībām un otrām;

vai iespējams uzturet normālas attiecības ar ex-draugiem/draudzenēm;

vai bez seksa vēl kaut kam citam ir nozīme attiecībās;

vai itāļu vīrieši ir traki vai tikai nedaudz romantiski

kāpēc vīrietis nemāk zaudēt.

vai iespējams mīlēt ‘mednieku’, ‘jaunatklājēju’, ‘kolekcionāru’, ‘narcisu’;

vai sievietes pakļaušanās ir dabiska iemīlēšanās reakcija vai taktisks gājiens, lai izdabātu vīrieša patmīlībai;

kā var iemantot otra uzticību;

ko sieviete meklē vīrietī;

…

ja godīgi, es ceru, ka Janas un Emiliano vakardienas saruna, kurā viņi nolēma visu visu pārtraukt un kurā Emiliano pauda cerību,ka viņiem izdosies maximāli izvairīties no vienam otru satikšanas (atgādināšu vēlreiz – viņi dzīvo blakus istabās), pēc pāris dienām atkal netiks traktēta kaut kā citādāk un tas viss beigsies. Esmu tā kā nogurusi no šī seriāla… Tā kā ne mājās ne te televizoru neskatījos un neskatos, tad pie šādiem gariem seriāliem nav pierasts… turklāt, vēl ar ietekmi uz šī seriāla scenāriju….

3. sērija

Šajā nedēļā nostrādāju tikai 5 stundas, jo prioritārie restorānā ir protams pilna laika darbinieki un ja ar tiem var saplanot darba grafiku, nepilna laika darbinieki kā es netiek paņemti. Bet nekas. Atlika vairāk laika mācībām. Nākamnedēļ gan būs divas maiņas. (p.s. viens britu ministrs ir sacēlis traci medijos, jo bija ‘izmetis’, ka UK ir jā īsteno stingrāka imigrācijas politika, lai šajos krīzes apstākļos, kad daudzi uzņēmumi bankrotē vai saīsina štatus, pašiem britiem tomēr pietiktu darba).

Restorāna ‘virtuvē’ esmu tā kā jau iejutusies. Nav jautājumu vairs, kāds ir brokastu, pusdienu, vakariņu galda noformējums, kuri, kur un kā novietojami ēdamrīki, kuras tieši glāzes un kā tieši salvetes salocītas utt. Vispār, tāds diezgan pedantisks, bet ok darbiņš. Parasti ir tā, ka, piemēram, brokastu maiņa tiek noslēgta ar galdu uzklāšanu pusdienām, kas, laika taupības nolūkos, tiek sākts, kad vēl brokastis nav īsti noslēgtas. Visi restorāna trauki un rīki ir Villeroy Bosh. Smalki. Man visvairāk nepatīk tā instrumentu spodrinašana. Tiem ir jāspīd. Bet ar glāzām vispār – dabūt viņas perfekti tīras bez neviena ūdens traipa…

Man sāk kaitināt muzikālais noskaņojums. Īstenībā, ne tikai mani. Es jau rakstīju – skan Norah Jones un James Cullum. Nu tās smooth easy jazz. Smuki jau, bet visu laiku visās vakariņās. Man ir nodoms uz nākamo vakariņu maiņu paņemt kaut ko no savas kolekcijas, kas te līdzi paņemta. Varētu pamēģināt Pat metheny, Tracy Chapman, Jazz Lulabies (Klāsa Vāveres izlase), Nina Simone… (Tev varbūt kāda ideja?) Šis nu tiešām man liekas, ka nav labi – visu laiku skan viens un tas pats. Restorāns/ viesnīca lepojas ar viesiem, kas atgriežas vai kas uzturas ilgu laiku, bet šādi te – tas var sākt garlaikot. Jāizmēģina, – kā ir nākt ar savu iniciatīvu šādā darbavietā.

šim darbam ir viena laba īpašība – es iemācos vārdus, kurus reāli man nav nācies lietot. Patiesībā, ar to angļu valodu ir tā, ka, man liekas, ka es varu absolūti brīvi runāt par kaut kādiem politiskas, ekonomiskas dabas jautājumiem, jo tas ir tas, ko es pastāvīgi lasu, dzirdu, bet pilnīgi kaut kas cits ir runāt par apakštasītēm, virtuves palikņiem, mārrutku piedevu vai jebkādām citām garšvielām, ēdienu sastāvdaļām.. Sanāca ar vienu kungu sasmiešanās; viņš man saka – vai varētu palūgt marmalade. Es – nu protams. Atnesu – trīs veidus: zemeņu, apelsīnu, upeņu. Viņš aplūko un saka – hmm, marmalade ir tā, kas apelsīnu, bet tie, kas zemeņu un upeņu – tie ir džemi. Man redz,  šķita, ka nu visi trīs ir ievārījumveidīgi. Un es pat nepievērsu uzmanību, bet izrādās, kādam tas ir ļoti svarīgi.

Vēl esmu novērojusi, ka te diezgan spēcīgi jūtams, cik kurš liels šefs vai pusšefs ir. Te ir zināma, neredzam, bet jūtama hierarhija. Esmu jau iebaidīta ar vienu āzijas izcelmes sievieti Lindu (starp citu, man liekas, ka tas nav viņas īstais vards, bet tas ir ļoti izplatīti – āzijas cilvēki, kuru vārdi eiropā ir visbiežāk neizrunājami, izdomā sev jaunu vārdu; attiecīgi arī universitāte te ir daudz ķīnietes no sērijas kellijas un lauras, un turku džoni). Nu jā, par to Lindu – viņa ir tai līmenī, kas var būt maiņas priekšniece, kas regulē, ka viss notiek. Viņa ir tāda pedante un viņai ir savs konkrēts un stingrs redzejums, kā kam ir jābūt, ka nedod dievs, karotes tiks spodrinās ar ne to dvieli vai ka galdu tīrāmā lupata ne tur ne tā nolikta. Vārdu sakot, es viņu bīstos.

Un, tad nāk vesela armija ar tādiem kā es. Bet problēma ir tur, ka daži redz ir pastradājuši ilgāk, zina jau, kas un kā. Un, tad ir viena indiete, kurai patīk mani pamācīt, it īpaši, ja kāds cits to redz. Viņai patīk arī citus pamācīt, ja kaut kas ne tā. Jeb vienkārši – pasaka, lai iet un izdara kaut ko, neskatoties uz to, ka man ir darāmais. Pagājušajā reizē sajutu, ka ir tāda klusa, bet vienota opozīcijas grupiņa, kura cenšas ignorēt tās indietes komandas un komunicēt par darbiem tikai ar maiņas vadību. Nu, es domāju, tā indiete ir ar ambīcijām. Saka, ka pabeigusi Communications studijas. Laikam cer kaut kad turpināt MA. Jūtas diezgan svarīga un gudra. Es savu profesionālo pagātni atklājusi neesmu un netaisos.

Vēl man ļoti interesanta šķiet reālā restorāna virtuve. Tur, pirmkārt, visi pavāri ir vīrieši. Otrs – viņu attieksme ir ar tādu pārākuma piesitienu. Viņi ir galvenie šai restorānā. Viņi ir kingi. Un skaidrs, tā jau arī ir – bez viņiem visa sistēma nobrūk. Tāpēc droši vien arī tā attieksme, prasības, tonis. Drusku skarbi. Bet, darbojas viņi profesionāli. Vismaz man tā izskatās. Un ar gaumi. Vispār amizanti, īpaši, kad viņi noformē ēdienu. Iesprauž risoto kaudzītē pētersiļa lapiņu. Vai saldā ēdiena šķīvī apelsīnu mērcē ar šokolādi zīmē puķes.

Un tā viena melnā, kuras vārdu es nespēju atcerēties, ir baigā draudzene man kļuvusi. Īpaši, kas attiecas uz paēšanu pa kluso.

Irākas karš un tā attaisnojumi

Šodien (Oct 22) apmeklēju Warwick universitates profesora vieslekciju par Irāku, runājot par Irākas kara attaisnošanu (justifications) un leģitmizēšanu ASV, Liebritānijā un Austrālijā, kas bija galvenās valstis, īstenojot šo karu.

Lai arī šīs valstis veidoja pamatkoalīciju, realizējot iebrukumu, tomēr bija zināmas atšķirības argumentos, kurus politiķi lietoja, lai gūtu sabiedrības atbalstu.

ASV, respektīvi Buša retorika bija galvenokārt – labais pret ļauno, ASV kā ‘globālais policists’ un 21.gadsmita līderis. Buša pozīciju labi raksturo viņa teiktais kādā publiskā uzrunā: “If we need to act, we will act, and we really dont need the UN approval to do so. We really dont need anybody’s permission”.

Lielbritānija ar Blēru priekšgalā dalību karā definēja kā starptautiskās sabiedrības aizsardzību un attiecīgi drosmi stāties pretim lieliem izaicinājumiem; šis karš atdzīvināja arī britu imperiālisma gēnus.

Austrālijai tas lielā mērā bija solidaritātes apliecinājums saviem sabiedrotajiem.

Tomēr šai retorikai bija trūkumi:

argumentējot par karu, tika apelēts pie rietumu vērtībām, taču tai pašā laikā – rietumvalstu vidū ne tuvu nevaldīja vienotība un vienprātība attieksmē pret iebrukumu Irākā. Drīzāk, rietumvalstis bija sašķeltas.

ASV kā vienu no argumentiem minēja brīvības nešanu Irākas tautai, tajā pašā laikā – kopš 2003.gada, kad sākās karš, dzīvību zaudejuši aptuveni 100 000 Irākas iedzīvotāji, kā arī 4000 ASV armijnieki, bet ievainoto ir ievērojami vairāk (ap 30 000 ASV armijnieku vien);

Lielbritānija deklarēja cīņu par starptautisko tiesību ievērošanu (piemēram, Sadams Huseins bija apsūdzēts padsmit starptautisko normu pārkāpumos), taču tajā pašā laikā – iebrukums Irākā reāli bija nelegāls, negūstot ANO Drošības padomes mandātu, kā arī iebrukuma oficiālais iemesls – terorisma draudi un masu iznīcināšanas ieroču esamība Irākā – tomēr izgāzās, jo Irākas saikne ar terorismu nav pierādīta, kā arī minētie ieroči nav atrasti.

Austrālija runāja par atbalstu varenajiem un ietekmīgajiem draugiem – ASV, UK, tacu tai pašā laikā padarīja sevi nedrošāku, kļūstot par potenciālo atriebēju mērķi.

Ir pagājuši 5.5 gadi, kopš šis viss sākās. Kas ir mainījies? Vai šī kara cena, kas, ASV vien uz šo brīdi ir vairāk nekā 560 miljardi dolāru, ir attaisnojusies? (http://costofwar.com/embed.html)

Interesanti – BBC ir salīdzinājis vairāku pasaules līderu viedokļus pirms kara un  pēc (http://news.bbc.co.uk/1/hi/world/middle_east/7297592.stm) un, kā izrādās, vairums no viņiem atzīst, ka tā bijusi kļūda. Kofi Annan skaidri atzinis, ka karš bijis nelegāls un diez vai ASV padarīs sev drošāku dzīvi, ignorējot starptautiskās normas un ieņemot pārākuma pozīciju attiecībā pret citām valstīm; Spānijas premjers Aznars arī atzinis, ka ir bijuši pārspīlēti Huseina draudi, jo masu iznīcināšanas ieroči tā arī netika atrasti; Hans Blix, kas pirms 5 gadiem bija ASV izlūkdienesta vadītājs, atzina, ka tika pieļauta smaga kļūda un, ka viss, kas pēc kara ir noticis, ir bijusi viena liela traģēdija. Vienīgā pozitīvā lieta – Huseina novākšana.

Colin Powell, kas kara laikā bija ASV valsts sekretārs un kurš visai pasaulei prezentēja dažādus ‘lietiskos pierādījumus’, ka Irākai ir šie ieroči, tāpēc pasaule ir apdraudēta un tāpēc iebrukums ir vienīgais risinājums, vēlāk ir atzinis, ka Baltā nama iekšienē viņš ir centies atrunāt Bušu no karadarbības sākšanas, apzinoties šīs okupācijas iespējamās sekas.

Bušs un Blērs lielos vilcienos savu pozīciju nav mainījuši. Iebrukums Irākā bija pareizs lēmums, cīnoties pret terorismu, masu iznīcināšanas ieroču radīšanu un izplatīšanu, kā arī cilvēktiesību pārkāpšanu.

Bet, attiecībā uz terorismu – nav īsti pierādījumu terorisma sakaram ar Irāku un Huseinu (terorisms ir globāla  parādība un, ja šādiem līdzekļiem ASV cer to apkarot, tai būtu jāsāk karš pret daudzām valstīm, kurās, iespējams, uzturas teroristi);

Attiecībā uz ieročiem – Irāka nav absolūti vienīgā, kas iespējams, ir gribējusi/varējusi tikt pie saviem masu iznīcināšanas ieročiem. Apmēram 40 valstīm ir šādi ieroči vai arī reālas iespējas tādus izgatavot, ieskaitot šī kara iniciatores – ASV un UK. (http://www.globalsecurity.org/wmd/world/wmd_state.htm)

Un attiecībā uz cilvēktiesībām – ir liecības, ka šiītu un sunnītu etniskais konflikts ir saasinājies tieši pēc ASV iebrukuma, cilvēku nogalinašana vardarbības/karadarbības rezultātā nav mazinājies, 2.8 miljoni irākiešu ir devušies bēgļu gaitās valsts iekšienē, 2.2 miljoni – ārpus valsts, bezdarbs ir 25-40%… Taču, ja paraugāmies pavisam ciniski, Irākā cilvēkiem klājas smagi, taču ir vēl neskaitāmas valstis Āzijā un Āfrikā, kur tā sauktās cilvēktiesības ir stipri nosacītākas…

Un, tāpēc es tomēr un tomēr palieku pie uzskata, ka šie argumenti nepierāda kara efektivitāti. Šie argumenti ir ar dubultmorāli.

Terorismam ir noteikti dažnedažādas definīcijas un teorijas, kas, kāpēc un ko, bet, vai tas tomēr nav extrems sauciens pēc tā sauktās redistribution of power – varas pārdales? Vai mums uz terorisma cēloņiem un saknēm nav jāielūkojas dziļāk vēsturē?

Vai masu iznīcinašanas ieroču esamība, piemēram, Krievijā ir drošāka par tādu pašu ieroču esamību Irākā?

Vai tie miljoni, kas mirst Sudānā, Zimbabvē, Kenijā, Lībijā – tiem ir mazākas cilvēka tiesības un vērtības kā tiem, kas ir Irākā?

Ar šo es atkal atgriežos pie savām domām savā rakstā 2003.gada sākumā, kad vēl karš nebija sācies. Un stāsts bija par to, ka kara patiesais attaisnojums ir global redistribution of resources jeb resursu pārdale un galvenokārt – nafta, kas ir ļoti daudz Irākā, bet pavisam maz ASV. Viens no lielākajiem darbiem, ko ASV ir veikusi Irākā šai laikā, ir nostiprinājusi naftas vadu no
Kirkuk uz Persijas liča piekrastes ostām, lai to tālāk eksportētu uz ASV.

Ja, kā apgalvo bijušais ASV izlūkdienesta šefs Flix, vienīgā labā lieta ir Huseina nāve, tad jājautā – vai šis bija tiešām lētākais veids, kā to izdarīt? Es domāju, atbilde laikam ir ne jā, ne nē, jo reālais mērķis šim karam jau nebija tik daudz Huseins kā tie bagātīgie naftas urbumi, ar kuriem viņš nelabprāt dalījās.

Need a translation?

Sis ir neliels stāstiņš par starptautiskā biznesa ikdienu, kad kultūru dažādība un valodas barjera kļūst īpaši būtiska. Need a translator?

2.sērija

Mans eksperimentālais darbs restorānā turpinās. Pirmajā sērijā stāstīju par rīta maiņas darbu, taču ziniet – vakara jeb vakariņu maiņa ir citādāka.

Vakariņu laikā, šķiet, laiks restorānā palēninājies. Atmosfēra intīma. Samazināts apgaismojums. Sveces. Norah Jones. Mirdzošas vīna glāzes. Saposušies viesi, kuri piepludina telpu ar dārgu parfīma vēsmām un intimitāti. Un mans vakara maiņas šefs Sandeep no Indijas (tā vien šķiet, ka visi indieši ir Sandeep, jo es jau tādus trīs pazīstu) iejuties namatēva lomā ļoti pozitīvā un maigā balss tonī sagaida viesus.

Divās vakariņu maiņās, kas man ir bijušas līdz šim, koleģi nav bijuši pilnīgi vieni un tie paši, bet ir vēl viena Sandra no Polijas (ar ļoti labu angļu valodu), divi briti, no kuriem vienam ir tik britisks akcents, ka es gandrīz katru otro teikumu pārprasu viņam, indiete, kas mīl komandēt mani, jo redz, es te jauniņā. Taču, pretstatā rīta maiņai, mēs te visi esam jaunieši un mikroklimats arī līdz ar to tomēr tāds neformālāks un nav tik stīvs.

Vakariņās dresscode tāds pats, taču loģiski, te ir individuālā pieeja katram klientam, parunāšanās utml.

Sandeep parasti sagaida viesus, apsēdina pie galdiņa un pieņem pasūtījumu. Interesanti, ka pirms tam ar galveno pavāru tiek norunāts, kādus ēdienus Sandeep centīsies pārdot, lai atvieglotu pavāra darbu. Sagatavot 20 laša steikus ir vienkāršāk nekā 5 jēra gaļas, 5 laša, 5 liellopu un vēl ko. Sandeep tad vēlāk saka viesiem – I would recomend you this salmon steak, kas ir satriecoši garšīgs un ir viens no mūsu restorāna top ēdieniem. Tātad atkal – mārketings. Manipulēšana ar cilvēka izvēli. Labi vai slikti, to es te pagaidām vēl neapspriedīšu.

Tālāk – piedāvāt svaigi ceptu maizi pirms uzkodām vai pamatēdiena, atnest ēdienu, aiznest šķīvjus, kad viesi ir paēduši, atsaukties uz viņu jautājumiem – tas jau ir mūsu pārējo uzdevums.

Interesanti un ļoti pozitīvi, ka pirms vispār tiek atvērts restorāns, notiek 5 minūšu sapulce, kad visi – viesmīļi un pavāri – satiekas un izrunā visas loģistikas lietas – kurš ko dara, kādā secībā, kādi ir plāni A, B, C, ja nu kaut kas noiet greizi.

Viņiem ir izveidota īpaša sistēma ar pasūtījumiem, kā viņi nokontrolē, vai galdiņam ēdiens ir sagatavots, aiznests, vai trauku ir novākti un vai nākamais ēdiens ir sagatavots un aiznests. Principā, kas zina to sistēmu, jebkurš var aiziet pie pavāra galda un nokonstatēt, kā ir. Man patīk šāda efektivitāte. Tas gan prasa arī pedantiskumu, kur man atkal ir drusku tomēr rezervētība zināmas brīvdomības dēļ.

Par viesiem runājot, man ir dažādas sajūtas. Pirmā un visspēcīgākā – viņi, pārsvarā divatā, ir divi un man ir sajūta, ka es iejaucos vai pārtraucu viņu sarunu, ik reiz, kad nāku ar savām maizēm, novācu traukus vai atnesu ēdienu. Dažkārt liekas neērti. Tāpēc, es laikam nevarētu kā Sandeep reizēm – iet un sākt runāties un, man liekas, ka biezi vien ar savtīgu nolūku – saņemt komplimentus par lielisko ēdienu un servisu

Taču, var būt arī savādāk. Bija viens pāris, kas atbraukuši no Ziemeļanglijas. Pienesot viņiem ēdienu, viņi sāka mani izjautāt – no kurienes tad esot, un vai tad tur Latvijā taad nav ļoti auksts, un ko tad es te Leeds darot, un ko tad es studējot, un cik man laba angļu valoda, un vai, kā man ir noveicies, ka dzīvoju Leeds, jo te esot lielisks shopping un bla bla bla… Vispār, stāvēju runājos, un es zināju, ka es reāli steidzos. Bet, es zināju arī, ka viņiem tāds nerakstīts likums, ka ja viesis vēlas parunāties, mums jārunājas un mēs nekādā ziņā nevaram likt manīt, ka mēs steidzamies vai ka viņi mūs aizkavē. Tā nu es papļāpāju ar viniem. (šis vispār man atgādinaja stāstus par geišām nezkāpēc ) Un nenoliedzami, tas bija patīkami. Ar šo parunāšanos man pat izdevās panākt, ka viņi apēd ne tikai starteri un pamatēdienu, bet arī paņem saldo. Tas saucoties par sub-selling – censties pircējam pārdot vairāk nekā viņš sākotnēki plāno. Man, protams, no tā ne silts ne auksts, bet nu vakara ienākuma cipars pacēlās.

Un jā, un tad bija vakariņas, kad atnāca apmēram 35 pensionāru grupa. Kā vairumā gadījumu, viņi bija rezervējuši, tāpēc tas nebija zibens no skaidrām debesīm, un viņiem bija bufetes tipa vakariņas, taču tās vecas kundzes bija interesantas – vienai kundzei tās dažādās maizes, ko piedāvāju, ir too crispy; viņa rāda man savu muti un liek konstatēt, ka viņai mutē vairs tikai daži zobi un viņa objektīvu apstākļu dēļ nevar saēst. tāpēc lai es atnesot viņai īpaši baltu mīkstu mīkstu maizi. Par laimi, atradu. Tad bija kundze, kura izbrāķēja zupu, jo tā esot par karstu. Nu to es nesapratu – kāpēc nevar pagaidīt, kad tā atdziest? Kāda cita kundze tai pašā laikā apgalvo, ka zupu nav ēdusi, jo tā bijusi jau atdzisusi… Hmmmm… Nu labi. Un, es uzzināju, ka šeit britu kundzes iecienījušas vaniļas saldējumu. par 99%. Saldajā viena no izvēlēm bija saldējums. Mēs, labu gribot, piedāvājām plašu izvēli – ķiršu, šokolādes, banānu, utt, diemžēl izņemot vaniļas. Bet sanāca, ka visas kā viena prasīja – vai ir vaniļas. Sorry, no.

Restorāna menu ir diezgan ok. Es neteiktu, ka ļoti ļoti izsmalcināta, lai gan pavāri ēdienu dizainā ir iepraktizējušies labi. Tāds eleganti, radoši noformēts. Porcijas arī ok. Nav kā pie Mārtiņa Rītiņa. taču cenas – starteriem – tā no 8 – 15 poundiem, galvenie ēdieni – 12-22 pundi, saldie – tā ap 5-7 poudi. Vīni – pudele vidēji 20-25 poundi. Pagaidām neko no a la carte nav sanācis nogaršot, tāpēc – varu teikt, ka izskatās labi.

Un jā, te es pamanīju vienu būtisku atšķirību – ja brokastīs cilvēki ņem ēdienu no bufetes un neviens neuzskaita, cilvēki ir daudz iracionālāki un bieži neapēd to, ko viņi ir paņēmuši un finālā daudz ēdiena ir jāizmet atkritumos. Turpretim, vakariņās gandrīz visi šķīvji ir izēsti tīri. Es domāju, ka psiholoģiski cilvēks vakariņu ēdienam piešķir lielāku vērtību, tāpēc, ka viņš vairāk un tiešā veidā par to samaksā, nekā brokastu ēdienam. Un būtiski, ka reāli te ēdiena kvalitātei vai garšai nav tik izšķirosa nozīme kā tieši šim faktam, ka par tiešā veidā nopirkto cilvēks jūtas atbildīgāks, nekā par it kā par brīvu saņemto.

Man sāk pamazām izstrādāties sava taktika, kā novākt un nest prom traukus. Par laimi, vēl ne reizi nav nekas izkritis no rokām, lai gan dažureiz nav bijis tālu no tā.

Man patīk šis vakariņu laiks. Tā atsmofēra. Un tas smalkums. Patīkami.

Sentimentālais “Kārums”

šodien, kad ir pagājis tieši mēnesis, kopš esmu prom no mājām (vispār neticas, ka tik ilgi jau), laikam tomēr zināma sentimenta vadīta devos uzmeklēt kādu veikalu ar nosaukumu – Vilnius & Co. Ar cerību, ka tajā es varēšu dabūt kādu kripatiņu Latvijas. Jāsaka gan, ka veikals nav nekādā centrā bet diezgan, teiksim, nu varbūt ne gluži elllē-ratā, bet tadā panomalē un rajonā, kur laikam nakts laikā es negribētu pastaigāties, bet neko – veikalu atradu un tiku arī pie saujiņas Latvijas – sentimentāla “Kāruma”, griķiem (lai ar liela griķu fane neesmu, tomēr te tiem ir tādas simboliskas un patīkamas asociācijas) un rupjmaizes (Lietuvā gan ražota, bet nu labāk nekā britu maize).

Veikalā pārsvarā, kā jau var noprast, pārtika no Lietuvas, kā arī diezgan daudz no Polijas. No Latvijas bija šādi tādi Laimas labumi, “Kārums” protams, alus, vafeļu tortes, un varbūt vēl kas, ko nepamanīju.

Pārdevēja, lietuviete, tā ap 50 gadiem, stāsta, ka UK dzīvo jau 8 gadus. Pirmos četrus nodzīvojusi pa Londonu, taču kopš uz UK atbrauca arī dēls, tā esot uz Leeds pārcēlušies. Veikals te jau ir trīs gadus. Sākumā gājis pagrūti, jo kamēr informācija izplatās un cilvēki sak nākt.. Otrais gads bijis labs, bet tagad viss ejot sliktāk. Ar katru sūtījumu no Lietuvas gandrīz vienmēr jāpaceļ cenas.

Manuprāt, šo veikalu, lai kā arī nebūtu, tā īsti pielīdzināt lielveikaliem nevar, jo šajā Viļņas veikalā ir zināma sentimenta cena, kuru, tomēr dažreiz kā iracionālas būtnes, esam gatavi maksāt, lai dabūtu pierasto, tradicionālo, savējo.

Man liekas, ka mans tas gājiens uz šo veikalu arī bija vairāk kā tāds savas identitātes apliecināšanas akts, lai ar “Kārumiem” ledusskapī iegūtu mieru.

Dennis Rollins Badbone (Oct 16)

Dennis Rollins Badbone koncerts Leeds College of Music, 16.oktobrī.

Dennis Rollins – viens no spožākajiem mūsdienu britu džeza māksliniekiem, kurš ar savu Badbone band 2006.gadā ieguva BBC labākās džeza grupas titulu. Dennis, kurš ir dzimis Jamaikā, bet uzaudzis UK, savā mūzikā apvieno dažādas ietekmes, kas rezultējas īpašā funk/groove stilā.

Ja man jāsaka, vai es esmu dzirdējusi labāku trombonistu, ir divi varianti – vai nu es neatceros vai arī tiešām līdz šim labāks par viņu nav dzirdēts.

Viņam ir tāds īpašs skanējums. piesātināts tonis, bieži ar virsskaņu.

Viņa atraktivitāte spēja daļu publikas ‘pārvilkt’ uz skatuves, kur tā līdz ar mūziķiem fankoja līdz. Kas mani īpaši pārsteidza – vismaz puse no tiem, kas aizgāja fankot, bija cilvēki tā 40+.

www.dennisrollins.com

www.myspace.com/dennisrollins

jaunatklajumi

dzīvojoties pa Leeds nu jau gandrīz mēnesi, esmu atklājusi vairākas interesantas lietas:

1. tirgus – šeit ir gluži tāds pats tirgus kā Rīgā – milzīgs paviljons ar mazām būdiņām, kur tiek tirgots viss – sākot no apģērbiem, elektrotehnikas, auto detaļām un beidzot ar vietējo zemnieku izaudzētiem dārzeņiem, svaigām zivīm un plašiem siera un gaļas stendiem. Arī te tirgu ir ‘okupējuši’ poļi ar savu lēto pārtikas produkciju – piemēram, skābētu kāpostu burkas un miljons dažādu poļu saldumu. Man kaut kā līdz šim likās, ka mūsu Rīgas tirgus ir tāds īpašs, ka tāds nekur nav, bet ir. Ar visu to sociālo spriedzi, kontekstu, nabadzibas auru utml.

2. Man liekas, ka būšana UK varētu būt viena laba metode, kā atmest smēķēšanu. Pirmkārt, cigaretes nevar nopirkt tādā a la Rimi lielveikalā. Principā, cik esmu ievērojusi, tikai mazie avīžu kioski tirgo tās. Otrkārt, cena, ir manuprāt, pārāk nedraudzīga, lai cilvēks stipri pārdomātu – smēķēt vai nesmēķēt. Nu, manuprāt, 5.50GBP, kas ir apmēram tik pat latos, par Marlboro paciņu – nuuu, so so.. i dont know..

3. līdzīgi kā Latvijā te pusei iedzīvotāju ir draugiem.lv sērga, tā te ir starptautiskā portālā www.facebook.com sērga. Cik esmu novērojusi, tas ieņem te tik pat spēcīgu sociālo funkciju cilveku ikdienā kā draugiem.lv. Komunikācija bieži tiek no epastiem pārcelta uz turieni. Liela daļa tās pašas Univesitātes communities (manu jazz society, postgraduates society ieskaitot) ir izveidojušas savus profilus, kur tad cilvēki savienojas, apvienojas un bīda savas lietas. Latvijā, manuprāt, facebook.com nav tik populārs. Par to es spriežu arī pēc tā, ka vismaz manā gadījumā facebook.com mani draugi ir pārsvarā ārzemju draugi un paziņas.

4. stāsts par chips and crisps vispār sakās smieklīgi. bija viens tusiņš, kur bija uzsaukts vīns un čipsi visvisādi. Atstāstot to vienai britu kursabiedrenei, es stāstu – we were having wine and some chips. Viņa pārprasa- kā, chips? Tiešām – vīnu ar chips? Es, nu ja. A, kas tur dīvains? Izrādās, te ar angļu vārdu ‘chips’ apzīmē frī kartupeļus. bet to, ar ko es un daudzi citi ne-briti saprot ‘chips’, britu sauc par crisps. Man gan likās, ka crisps ir vairāk kaut kas cepumveidīgs, bet nu labi. Tatad čipsi ir crisps, bet chips – kartupeļu frī.

5. lietus – te līst. Nu varbūt ne katru dienu, bet katru otro dienu noteikti. Un, es kaut kā esmu iemācījusies dikti ātri pieņemt to angļu mieru un nestresot, ka man nav lietussarga un kā nu tagad būs. Nekāda vaina. Atklāju, ka nu nekas briesmīgs nav, ja sanāk iet pa lietu… Savu lietussargu, kas man bija Rīgā, atstāju, bet te jauno neesmu nopirkusi pagaidām, jo – nu nevaru atrast tādu, kas man patīk. Un tie mazie, salokāmie  – tie jau ir butaforijas. Tā nu es staigāju pa lietu, reizēm samirksut vairāk, reizēm mazak, un ceru kaut kad atrast smuku lietussargu.