Aptauja: Latvija 1989 – 2009

Draugi, paziņas un jebkurš, kurš šo lasa:

Rakstot savu maģistra darbu par Latvijas ekonomikas reformām kopš neatkarības atjaunošanas, manī radās liela interese un nepieciešamība uzdot 10 it kā vienkāršus jautājumus – Tev un vēl kādiem dažiem simtiem Latvijas iedzīvotāju par to, kas un kā pa šiem 20 gadiem (1989 – 2009) ir mainījies un kā mēs to vērtējam. Man, protams, ir savs viedoklis, bet es gribu zināt arī Tavējo. 
Šis ir liels eksperiments, bet ar Tavu atsaucību tas var palīdzēt man un visiem kopā kaut ko vairāk saprast un izprast. 

Lūdzu Tevi veltīt 5 minūtes vai varbūt tikai mazliet vairāk, atbildot uz šiem 10 jautājumiem. Un, ja vēl Tu varētu ieteikt vēl vismaz vienam cilvēkam piedalīties šajā aptaujā, būšu pavisam priecīga!

Vienīgais nosacījums – Tev ir jābūt dzimuša(m)i pirms 1989.gada. Tā teikt, citādi jau tā salīdzināšana vairs nedarbojas. 

seko saitei uz aptauju šeit.


Paldies!

Sandra

p.s. ar rezultātiem, protams, ka iepazīstināšu!

partijas, ministrijas, ministri plani un skolotajs ar 200 LVL algu

Esmu sajūsmā par šo Paidera rakstu. Precīzs. 

Latvijas problēma ir pārvaldes modelis, kur partijas no sākotnējiem biznesa klubiem ir pārvērtušās par pārvaldes vidējās un augstākās hiearhijas līmeņa vadītāju arodbiedrībām, kuras arī strādā šo arodbiedrības ‘biedru’ interesēs. 

Ministri ir savu ministriju advokati un lobiji, un reti vai nostāsies pret savejiem. 

Šādā pārvaldes sistēmā tik tiešām ir grūti iedomāties kvalitatīvas reformas, jo objektivā spēja savā nozarē kaut ko optimizēt, sakārtot, efektivizet ir apgrutinata ar automatisku ’savējo’ ‘uzmešanu’ un attiecigi pasha ‘uzmeteja’ stabilitati un talaku notureshanos sistemaa. 

runājot par šīm patreizejam pārvaldes reformām un jauno plānu, viss jau ir labi, taču ne jau tas lielums ir ta primarā problema, bet gan tas funkcijas un atdeve. Tiri no ekonomiskaa viedoklja raugoties, publiskais sektors nav nekas slikts – tas ir butisks darba devejs un rada prechu un pakalpojumu pieprasijumu privatajam sektoram. Viss āķis ir efektivitātē. Pēc Pasaules Bankas GRICS sistēmas, kas vērtē valsts pārvaldes efektivitāti, Latvija ir divreiz neefektīvāka kā Igaunija, lai gan proporcionali abu valstu pārvaldes ir apmēram līdzīgas, rēķinot valsts pārvaldē nodarbinātos attiecībā pret iedzīvotāju skaitu. 

Un, visbeidzot, Veismanes nesenais paziņojums, ka 30 miljoni tiek tērēti valsts sektorā, neredzot reālu jēgu un atdevi, ir pierādījums tam, ka lidz shim valsts pārvalde ir sirgusi ar akūtu paškritikas trūkumu un spēju kaut ko mainit. vai shi neefektivaa valsts parvalde bus spejiga piedavat kaut ko revolucionari jaunu, un pat ja piedavas, vai shi pati neefektivaa parvalde spes to istenot? 

Bet, ja mēs budžeta lāpīšanā tagad ķeramies klāt izglītībai, atstājot skolotājus ar vidēji 200 LVL mēnesī, cerība, ka jaunā paaudze spēs ko mainīt un nāks ar lielāku izpratni un spējām, zūd.

SVF aizdevuma otrais maksajums

“nākamā starptautiskā aizdevuma daļa Latvijai paredzēta 1,4 miljardu eiro (0,98 miljardu latu) apmērā. 1,2 miljardus eiro (0,84 miljardus latu) Latvijai piešķirtu EK, bet 0,2 miljardus eiro (0,14 miljardus latu) – Starptautiskais Valūtas fonds (SVF).”

(LETA, 26.jūnijs, 2009)

Jautājums man tāds: ja Eiropas Komisija aizdod 80%, visas runas par to, ka SVF ir vienigais naudas avots krizes novershanai, vairs neiztur kritiku. Ja Eiropas Komisija aizdod lielako dalju naudas, kapec ta nevareja but atsevishkja vienoshanaas ar EK par shadu aizdevumu? Kapec bija jasaistaas ar SVF, kuram nemaz nav tadu lidzeklju, ko dot? SVF kljust par tadu ka starpnieku, kas iekasee procentus un ar saviem conditions isteno savu neoliberalisma politiku un pilda savu lielako akcionaru intereses. Turklat, shi SVF finansialaas palidzibas kapacitate ir neproporcionala tai varai un ietekmei, kada tam  ir uz visu sho strukturalo reformu istenoshanu un budzeta grieshanu. 

Un vel, nesen the Economist lasiju, ka patiesibaa gan stingri inflacijas un budzeta deficita ierobezhojumi ne vienmer nes velamos rezultatus. Ipashi tagad krizes laikaa. Latvijai ir jaspej cinities ar krizi ar budzetu zem 7% budzeta deficita, tachu, piemeram, Lielbritanijai jau ir 10% budzeta deficits.  Tapat, es domaju, tie saucamie Marstrihtas kriteriji, iespejams, ir nekavejoties japarskata, jo principiali tureties pie stingriem noteikumiem ir viens, tachu sho noteikumu logjika ir jau kas cits.

Latvija 2: 1990.gada 4.maijs – 2009.gada 6.jūnijs

 

Ja Latvijas premjers, atzīstīt, ka Latvijas valdība vairs savus lēmumus pilnībā nekontrolē, jo ir atkarīga no tā, ko saka SVF un Eiropa, un, ja  Zviedrijas premjers atzīstīt, ka zviedru valdība var kontrolēt visu, kas notiek Latvijā, mans secinājums ir:

valdība var mierīgi iet mājās un atpūsties jo:

1) ja tā nekontrolē situāciju valstī, tad tā reāli nav rīcībspējiga un nepilda savu mandātu, ko caur vēlēšanām ir devusi tauta;

2) ja tā nav rīcībspējīga, tad tās uzturēšana ir līdzekļu lieka tērēšana un tāpēc tā vietā, lai grieztu minimālo algu utml, varbūt varam atteikties no šīs impotentās valdības. 

Bet, principā ar šo valsts suverenitātei un neatkarībai ir pielikts punkts jeb vismaz ļoti trekns komats. Tas ir Latvijas politikas bankrots, padošanās, atdošanās un bezmugurkaulainība. 

Un, neaizmirsīsim, ka tie, kas šobrīd kontrolē to, kas notiek Latvijā, ne pēc burta, ne gara nekādu atbildību pret Latvijas pilsoņiem nenes. 

Priekā!

…galvenais, lai SVF un zviedri priecīgi…

Latvijas valdībai piekrītot samazināt valsts budžetu vēl par 500 miljoniem LVL, Zviedrija līksmo. Swedbank akciju cenas, šī fakta iespaidā, cēlušās par 8%, bet SEB – par 12%. Turklāt, Zviedrijas premjers apgalvojis, ka viņš kontrolējot situāciju Latvijā. 

Reāli šis 500 miljonu samazinājums nozīmē: PVN paaugstināšanu, ķeršanos klāt pie pensijām, neapliekamā minimuma atcelšanu, minimālās algas samazinājumu u.tml.

Vai Latvijas valdība, SVF un dārgie kaimiņi apzinās, ko viņi dara un kādas sekas būs???????

 

Es šodien noskatījos šo ierakstu par Baltijas ceļu 1989.gada 23.augustā… un es jautāju sev – kur ir pazudusi mūsu valstiskā apziņa un vienotība, ideāli un vērtības…..????? 

finanšu krīzes

no 1945. – 1971.gadam, kad pasaulē dominēja stingra finanšu regulācija, pasaulē bija 38 finanšu krīzes. No 1973. – 1997.gadam, neoliberalisma uzplaukuma laikā, pasaule piedzīvoja jau 139 finanšu krīzes. 

(Martin Wolf, “Fixing Global Finance: How to Curb Financial Crises in the 21st Century”)

ekonomisko problēmu saknes

ekonomisko problēmu sakne ir politiskās idejas bankrots: ka indivīda tieksme kļūt bagātam ir sociālā progresa dzinējs; ka nevienam nav jāataisnojas, cik daudz viņš/viņa nopelna; ka bagātie, tērējot savu naudu, padara bagātākus pārējos. 

(“At the root of our economic problems is the bankruptcy of a political idea: that an individual’s drive to get rich is also an engine of social progress; that no one should have to justify how much they earn; that the rich, by spending their money, enrich others.”)

The Observer, editorial comment, May 17, 2009. 

Manuprāt, ļoti precīzs formulējums.

dazhi siki momenti

brizhos, kad nekas liels un nozimigs nenotiek, mazas un it ka nebutiskas lietas iegust pastiprinatu nozimi. kad laiks iet, nevis skrien, nianses un sikumi nepaliek nepamaniti. tie uz visparejaa vienmuljaa rutinas fona kljust spilgti. 

1. pirms dazham dienam, tas vel bija maijs, pa pastu nobalsoju Eiropas parlamenta veleshanaas. biju jau agraa pavasarii piekritusi balsot pa pastu. tiesa gan, toreiz nepiefikseju, ka shajaa kartibaa es te vareshu balsot tikai par britu EP kandidatiem. bet nu nekas. sakumaa biju samulsusi, sanemot sarakstu ar pietiektajam partijam un vinju deputatu kandidatiem, jo neviens man neko neizteica, iznjemot divas vadoshas partijas – leiboristi un toriji. tad, paraknjajoties internetaa, atradu tadu virtualu instrumentu, kursh, liekot man atbildet uz dazhadiem jautajumiem par ES un dazhadam politikam, tadejadi notestejot manu attieksmi, ’samachoja’ mani ar it kaa man ideologiski tuvako partiju. iznakums bija zaljie. nu neko. ta ari nobalsoju par britu zaljajiem. :)

2. aizvakar, sezhot bibliotekas datortelpaa, pekshnji viens dzeks nokrita no kresla un sastingushaa pozaa kadas 2 minutes raustijaas konvulsijaas. ta, cik sapratu, bija epilepsijas lekme. visu atlikusho dienu un ve tagad man shis atgadijums kaut kur sezh domaas un neiet aaraa. tas bija viens no tiem gadijumiem, kas atkal un atkal liek skatities uz dzivi un veselibu ka milzu davanu. 

3. gaidot kartejo reizi autobusa atieshanu uz londonu, es reali apraudajos, noraugoties, ka atvadaas 3 arabu berni no savas mammas, kas dodas uz londonas heathrow lidostu. nezinu, vai tam ir kadi zemapzinjas celonji un psihologjiski skaidrojumi, bet traki aizkustinosh skats tas bija. 

4. musu majaas skandalozo pari – chehieti un itali – ir aizstajushi tris jauni biedri: 1. australis, kursh te leeds dabujis darbu un tapec no londonas parcelies uz londonu. es teicu, ka vinjsh ir traks. :) ka var iemainit londonu pret  leeds. 2) kanadiete un soms, kas ari ir paris, kas satikushies Somijaa un te atbraukushi,jo kanadietei ir prakse manaa universitatee, kaut kada medicinas jomaa. soms atbbraucis lidz. romantiski. 

5. es shodien pirmo reizi nogaju musu majas pagrabaa. man visu laiku bija it ka interese, bet tomer bailes. jo, nu pagrabs ir pagrabs. drums, peleki melns, mitrs, auksts un brrrr… bet neko. shodien nebija izveles. vajadzeja apskatit gazes un elektribas skaititajus. man ka majas gramatvedei jasaved kartibaa visi rekjini, lai ‘izrakstoties’ no majas, viss kartibaa. lai varu,ka Mirtas tante Limuzins janjunakts krasaa teica – u menja s dokumentami vsjo parjadki. :)

maza statistika par izglītību

Atsaucoties uz Centrālās Statistikas pārvaldes datiem, 2006.gadā Latvijā ar augstāko izglītību vecuma grupā 20-29 gadi bija 18.8 tūkstoši vīriešu un 31 tūkstotis sieviešu. Turklāt, ar zinātnisko grādu – apmēram 300 sievietes un 300 vīrieši. Apmēram 300 strādā valsts sektorā, neskaitot izglītību.

Pirmkārt, ja  gudra sieviete grib gudru vīrieti, visām tīri matemātiski nepietiek. 

Otrkārt, vai 600 zinātnieki – tas ir pietiekams spēks uz zināšanām balstītai ekonomikai?

Bath International Music Festival – Jazz, 23-26.maijs

Š is bija mans trešais džeza festivāls, kuru esmu apmeklējusi UK kopš te esmu. Un jāsaka – absolūti brīnišķīgs, kvalitatīvs un skaists pasākums skaistā, viduslaiku stila pilsētā. 

Lai arī tur pavadīju trīs ar pus dienas, nekādas īpašās tūrisma aktivitātes nesanāca, jo festivālaDSCN1792 programma bija tik piesātināta un pilna ar koncertiem, sākot ar pusdienu koncertu jau plkst 12.00 dienā un beidzot ar nakts koncertiem 22.30. Man būtu gribējies apmeklēt izslavēto Bath Spa, kas laikam ir vienīgā karsto avotu vieta Anglijā zem klajas debess. Nu nesanāca laika jeb – es varbūt vienkārši negribēju iespringt uz to. 

Tātad par džezu. Pirmkārt, es beidzot beidzot dzirdēju un redzēju dzīvajā Maceo Parker! Īsta leģenda. Viens no slavenākajiem mūsdienu saksofonistiem. Bet, protams, būtiskākais ir viņa funk groove stils, kas tik tiešām ir nepārspējams. Savā zinā viņš bijis James Brown ēnā, taču tagad kopš JB nāves, šķiet, viņš ir ieņēmis JB vietu un attīstaDSCN1817 un uztur funk virzienu. 2.5 stundu bezpārtraukuma koncerts, kur klausītāji nevis sēdēja, bet šūpoja savus gurnus funk ritmā, bija absolūts energizer. Maceo Parker grupai šai koncertā pievienojās arī britu jazz funk virziena redzamākais mūziķis – trombonists Dennis Rollins. Ļoti patīk viņš. Tāds ar humoru un ļoti atvērts pret audienci. Bet bija interesanti – Maceo ir iestudētas zināmas kustības, kas mūziķiem jāizpilda, kad kāds cits kādu solo spēlē. Vispār, man personīgi tas šķiet ta mākslīgi un vecmodīgi. Un smieklīgi. Un tas bija arī acīmredzami, ka tam Dennisam tas viss šķita ļoti uzjautrinoši un smieklīgi. Bet viņam jau nebija variantu. Maceo tā liek un punkts. :) Tāpēc pauzēs, kad Denisam nebija jāspēlē, viņš gāja aiz aizkariem izsmiet lielo smieklu. :)

Nākamais – Nik Bartsch Ronin. Jazz grupa no Šveices. Absolūti kaut kas jauns un īpašs. Brīnos, kā es Nik Bartschpar viņiem neko iepriekš nebiju dzirdējusi. Nik, pianists ir ļoti īpatna un savdabīga persona. Pēc sava stila, runas veida un uztveres. Viņš saviem darbiem nedomā nosaukumus, bet vienkārši kārtas numuru, jo uzskata, ka klausītājam pašam ir jadod brīvība iztēlei un izdomai. Nosaukums ierobežojot. Arī viņi faktiski spēlēja tādu funk un groove, taču tas bija tāds mistiski hipnotisks un stipri niansētāks. Grupas perkusionists ar plašu pamatā pašdarinātu instrumentu komplektu radīja dabu atdarinošas skaņas – piemēram, sienāžu strinkšķināšana, pērkona skaņas utml. Vēl – es pirmo reizi redzēju un dzirdēju kontrabassklarneti. oah. Tāaada skaņa. Bet plaušām gan tur jābūt pamatīgām. 

Curios – Tom Cawley trio – viens no vadošajiem UK jazz trio. Ļoti interesants repertuārs – sākot no romantiski klasiski džezu un beidzot ar psihodēlisku jazzroku. 

Jā, un bija laime jau otro reizi dzirdēt Dave Holland Quintet. Dave HollandArī Dave Holland ir leģenda. Sadarbība ar Miles Davis agrajā jaunībā ir padarījusi viņu par īstu jazz vēstures liecību. Mani aizrauj viņa cilvēciskums. Viņš, vienkārši gērbies un vienkāršu cilvēcisku attieksmi parāda, ka īstai ģenialitātei pomps un izrādīšanās nav nepieciešama. Pamatā tika atskaņoti viņa paša komponēti darbi un vairāki no viņiem veltīti viņa mazbērniem (vai nav mīļi?).

Un jā, pusdienas laika koncerts – Bobo Stenson piano darbi. Pēc izcelsmes zviedrs pirmo kompozīciju atskaņoja zviedru tautas bobo stensondziesmu jazz apdarē. Jauki. Ka tā identitāte netiek noliegta, bet atzīta un izcelta. Bobo Stenson ir fantastisks jazz pianists. Labāka miera, harmonijas, domu skaidrības un sevis saprašanas terapija nav iespējama bez viņa mūzikas klātbūtnes. Mani tā ļoti uzrunā. Skaisti un aizkustinoši. 

Tālāk britu jazz grupa Empirical – dzirdēti jau vairākkārt, bet šoreiz ar diviem koncertiem pārsteidza ar divām jaunām programmām: pirmais koncerts bija veltījums Cannonbal Adderley, saksofonistam, kuršEmpirical mira agri, taču paspēja ne tikai radīt saknes fusion jazz, bet arī ar mūziku runāt par idejām un īpaši – melno amerikaņu brīvību un cilvēktiesībām. Viņš ar savu mūziku un savu profesionālo darbību centās ietekmēt politisko vidi, runājot par melno rases marginalizāciju un nevienlīdzību. Ši koncerta pirmajā daļā mūzikas žurnālists stāstīja par Cannonbal Adderley dzīvi, muzikālo karjeru, politiskajām aktivitātēm, raksturojot to gan ar viņa audio, gan video materiāliem. Šis stāsts man atsauca atmiņā neskaitāmās diskusijas, kas bijušas ar kultūras cilvēkiem, par šo viņu darba sociālo nozīmi. Par to, vai un kāda message, ziņa, ideja tur ir. Es domāju, mūsdienās no šāda rakursa skatoties liela daļa mākslas ir tukša. otrajā koncerta daļā Empirical atskaņoja savus darbus, iedvesmojoties no Cannonbal Adderley darbiem. Lauzti ritmi, lieliska visu piecu mūziķu sadarbība uz skatuves, tehnika un savs īpašais raksturs. Skaaaisti. Emiricial otrs koncerts bija ‘iesildīšana’ pirms Branford Marsalis. Tas savukārt bija veltījums Eric Dolphy un stipri atšķirīgāks. Reāls ‘gāziens’. 

Un visbeidzot Brandford Marsalis. Pirms dažiem gadiem dzirdēju viņu Rīgā un toreiz man kaut kā ne Branford Marsalis Quintetvisai. Taču šoreiz – fantastiski. Un ne tikai viņš, bet katrs no viņa grupas. Īpaši – viņa bundzinieks, kuram nav pat vēl 20 gadi! Monstrīgi. Branford, neskatoties uz savu profesionalitāti džezā, ir izmēģinājis arī televīzijas šovmeņa darbu, kura ietekme bija jūtama arī koncertā. Viņš lieliski prot iekomunicēt ar publiku. 

Visā visumā – ļoti ļoti skaistas, piesātinātas trīs dienas.

« Older entries