Š is bija mans trešais džeza festivāls, kuru esmu apmeklējusi UK kopš te esmu. Un jāsaka – absolūti brīnišķīgs, kvalitatīvs un skaists pasākums skaistā, viduslaiku stila pilsētā.
Lai arī tur pavadīju trīs ar pus dienas, nekādas īpašās tūrisma aktivitātes nesanāca, jo festivāla
programma bija tik piesātināta un pilna ar koncertiem, sākot ar pusdienu koncertu jau plkst 12.00 dienā un beidzot ar nakts koncertiem 22.30. Man būtu gribējies apmeklēt izslavēto Bath Spa, kas laikam ir vienīgā karsto avotu vieta Anglijā zem klajas debess. Nu nesanāca laika jeb – es varbūt vienkārši negribēju iespringt uz to.
Tātad par džezu. Pirmkārt, es beidzot beidzot dzirdēju un redzēju dzīvajā Maceo Parker! Īsta leģenda. Viens no slavenākajiem mūsdienu saksofonistiem. Bet, protams, būtiskākais ir viņa funk groove stils, kas tik tiešām ir nepārspējams. Savā zinā viņš bijis James Brown ēnā, taču tagad kopš JB nāves, šķiet, viņš ir ieņēmis JB vietu un attīsta
un uztur funk virzienu. 2.5 stundu bezpārtraukuma koncerts, kur klausītāji nevis sēdēja, bet šūpoja savus gurnus funk ritmā, bija absolūts energizer. Maceo Parker grupai šai koncertā pievienojās arī britu jazz funk virziena redzamākais mūziķis – trombonists Dennis Rollins. Ļoti patīk viņš. Tāds ar humoru un ļoti atvērts pret audienci. Bet bija interesanti – Maceo ir iestudētas zināmas kustības, kas mūziķiem jāizpilda, kad kāds cits kādu solo spēlē. Vispār, man personīgi tas šķiet ta mākslīgi un vecmodīgi. Un smieklīgi. Un tas bija arī acīmredzami, ka tam Dennisam tas viss šķita ļoti uzjautrinoši un smieklīgi. Bet viņam jau nebija variantu. Maceo tā liek un punkts. 
Tāpēc pauzēs, kad Denisam nebija jāspēlē, viņš gāja aiz aizkariem izsmiet lielo smieklu.
Nākamais – Nik Bartsch Ronin. Jazz grupa no Šveices. Absolūti kaut kas jauns un īpašs. Brīnos, kā es 
par viņiem neko iepriekš nebiju dzirdējusi. Nik, pianists ir ļoti īpatna un savdabīga persona. Pēc sava stila, runas veida un uztveres. Viņš saviem darbiem nedomā nosaukumus, bet vienkārši kārtas numuru, jo uzskata, ka klausītājam pašam ir jadod brīvība iztēlei un izdomai. Nosaukums ierobežojot. Arī viņi faktiski spēlēja tādu funk un groove, taču tas bija tāds mistiski hipnotisks un stipri niansētāks. Grupas perkusionists ar plašu pamatā pašdarinātu instrumentu komplektu radīja dabu atdarinošas skaņas – piemēram, sienāžu strinkšķināšana, pērkona skaņas utml. Vēl – es pirmo reizi redzēju un dzirdēju kontrabassklarneti. oah. Tāaada skaņa. Bet plaušām gan tur jābūt pamatīgām.
Curios – Tom Cawley trio – viens no vadošajiem UK jazz trio. Ļoti interesants repertuārs – sākot no romantiski klasiski džezu un beidzot ar psihodēlisku jazzroku.
Jā, un bija laime jau otro reizi dzirdēt Dave Holland Quintet. 
Arī Dave Holland ir leģenda. Sadarbība ar Miles Davis agrajā jaunībā ir padarījusi viņu par īstu jazz vēstures liecību. Mani aizrauj viņa cilvēciskums. Viņš, vienkārši gērbies un vienkāršu cilvēcisku attieksmi parāda, ka īstai ģenialitātei pomps un izrādīšanās nav nepieciešama. Pamatā tika atskaņoti viņa paša komponēti darbi un vairāki no viņiem veltīti viņa mazbērniem (vai nav mīļi?).
Un jā, pusdienas laika koncerts – Bobo Stenson piano darbi. Pēc izcelsmes zviedrs pirmo kompozīciju atskaņoja zviedru tautas 
dziesmu jazz apdarē. Jauki. Ka tā identitāte netiek noliegta, bet atzīta un izcelta. Bobo Stenson ir fantastisks jazz pianists. Labāka miera, harmonijas, domu skaidrības un sevis saprašanas terapija nav iespējama bez viņa mūzikas klātbūtnes. Mani tā ļoti uzrunā. Skaisti un aizkustinoši.
Tālāk britu jazz grupa Empirical – dzirdēti jau vairākkārt, bet šoreiz ar diviem koncertiem pārsteidza ar divām jaunām programmām: pirmais koncerts bija veltījums Cannonbal Adderley, saksofonistam, kurš
mira agri, taču paspēja ne tikai radīt saknes fusion jazz, bet arī ar mūziku runāt par idejām un īpaši – melno amerikaņu brīvību un cilvēktiesībām. Viņš ar savu mūziku un savu profesionālo darbību centās ietekmēt politisko vidi, runājot par melno rases marginalizāciju un nevienlīdzību. Ši koncerta pirmajā daļā mūzikas žurnālists stāstīja par Cannonbal Adderley dzīvi, muzikālo karjeru, politiskajām aktivitātēm, raksturojot to gan ar viņa audio, gan video materiāliem. Šis stāsts man atsauca atmiņā neskaitāmās diskusijas, kas bijušas ar kultūras cilvēkiem, par šo viņu darba sociālo nozīmi. Par to, vai un kāda message, ziņa, ideja tur ir. Es domāju, mūsdienās no šāda rakursa skatoties liela daļa mākslas ir tukša. otrajā koncerta daļā Empirical atskaņoja savus darbus, iedvesmojoties no Cannonbal Adderley darbiem. Lauzti ritmi, lieliska visu piecu mūziķu sadarbība uz skatuves, tehnika un savs īpašais raksturs. Skaaaisti. Emiricial otrs koncerts bija ‘iesildīšana’ pirms Branford Marsalis. Tas savukārt bija veltījums Eric Dolphy un stipri atšķirīgāks. Reāls ‘gāziens’.
Un visbeidzot Brandford Marsalis. Pirms dažiem gadiem dzirdēju viņu Rīgā un toreiz man kaut kā ne 
visai. Taču šoreiz – fantastiski. Un ne tikai viņš, bet katrs no viņa grupas. Īpaši – viņa bundzinieks, kuram nav pat vēl 20 gadi! Monstrīgi. Branford, neskatoties uz savu profesionalitāti džezā, ir izmēģinājis arī televīzijas šovmeņa darbu, kura ietekme bija jūtama arī koncertā. Viņš lieliski prot iekomunicēt ar publiku.
Visā visumā – ļoti ļoti skaistas, piesātinātas trīs dienas.
